Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/224–6839

Rīgā 2008.gada 29.augustā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir svītrojusi vairākas sūdzības no Tiesā izskatāmo lietu saraksta sakarā ar to, ka Latvijas valdība ar sūdzību iesniedzējiem ir noslēgusi mierizlīgumu. Tā 2006.gada 21.septembrī Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Ozoliņa pret Latviju”, 2007.gada 10.aprīlī Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Ronis pret Latviju”, savukārt 2008.gada 3.jūnijā Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Sarāns pret Latviju”.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 12.novembra sēdes protokola Nr.61 36.§ 3.punktu un Ministru kabineta 2007.gada 29.maija sēdes protokola Nr.31 44.§ 3.punktu nosūtām publicēšanai iepriekš minētos Tiesas lēmumus laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Ozoliņa pret Latviju”¹

(par sūdzību Nr.67478/01,

kuru iesniegusi Aina Ozoliņa pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2006.gada 21.septembra palātas sēdē šādā sastāvā:

J.Hedigan, priekšsēdētājs, C.Birsan, V.Zagrebelsky, A.Gyulymyan, E.Myjer, I.Ziemele, I.Berro-Lefevre, tiesneši, un V.Berger, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto sūdzību, kas iesniegta 2001.gada 5.februārī,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un kopā izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, kurās izteikta piekrišana lietas atrisinājumam mierizlīguma ceļā,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, dzimusi 1932.gadā un dzīvo Talsos (Latvijā). Tiesā viņu pārstāv Arvīds Ozoliņš, viņas ģimenes loceklis. Latvijas valdību pārstāv tās pārstāve Inga Reine.

Lietas fakti, kā tos darījušas zināmas puses, var tikt apkopoti sekojoši:

Kopš 1969.gada iesniedzēja nomāja zemesgabalu Talsos, uz kura viņa uzbūvēja dzīvojamo māju. 1996.gadā pašvaldība pieņēma lēmumu atļaut iesniedzējai iegādāties zemesgabalu, uz kura atradās viņas māja, saskaņā ar 1991.gada likumu “Par zemes reformu”. Īpašums atrodas attīstītā dzīvojamā rajonā, kur tam kaimiņos ir citas mājas.

1996.gada maijā iesniedzēja griezās ar prasību pret diviem kaimiņos esošo īpašumu īpašniekiem Talsu rajona tiesā. Viņa apgalvoja, ka atbildētāji bija pārkāpuši viņas īpašumtiesības, nobloķējot viņas vārtus ar atkritumu tvertnēm, uzstādot vārtu priekšā elektrības stabu, uzceļot viņas īpašuma tuvumā kūpinātavu un nojumi atkritumu konteineriem, iestādot krūmājus un ābeles uz ielas utt. Iesniedzēja lūdza tiesu uzdot atbildētājiem aizvākt visus šos šķēršļus. 1996.gada oktobrī un 1997.gada februārī viņa papildināja savu prasību.

1996.gada 12.decembrī Talsu rajona tiesa pirmoreiz izskatīja lietu tiesas sēdē. Taču tā tika atlikta. Nākamajā lietas izskatīšanā, kas notika 1998.gada 11.jūnijā, iesniedzēja izvirzīja noraidījumu gan tiesnesim, gan tiesas sekretāram sakarā ar neobjektivitāti, cita starpā apgalvojot, ka viens no atbildētājiem agrāk bijis par tiesas piesēdētāju tajā pašā tiesā. Tiesnesis nepieņēma noraidījumu tiesas sastāvam.

1998.gada decembrī Talsu rajona tiesa pasludināja divus uzņēmumus un pašvaldību par līdzatbildētājiem lietā un pārtrauca lietas izskatīšanu.

1999.gada februārī iesniedzēja griezās pie rajona tiesas priekšsēdētāja, apstrīdot lietu izskatījušā tiesneša objektivitāti, taču veltīgi. Viņa arī lūdza sākotnēji 1999.gada 6.aprīlī paredzētās lietas izskatīšanas pārtraukšanu. Attiecībā uz šo lūgumu nekāds lēmums netika pieņemts.

2000.gada 25.janvārī pēc īsas lietas izskatīšanas tiesā tiesnesis vēlreiz pārtrauca lietas izskatīšanu. Visbeidzot 2000.gada 5.aprīlī tiesa izskatīja lietu un pieņēma lēmumu par labu atbildētājiem.

2000.gada 13.aprīlī iesniedzēja lūdza tiesu izdarīt dažus labojumus tiesas sēdes protokolā. 2000.gada 27.aprīlī šis lūgums tika daļēji apmierināts.

2000.gada maijā iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu Kurzemes apgabaltiesā. Apelācijas sūdzības izskatīšana tiesā tika sākotnēji nozīmēta uz 2000.gada 4.septembri, un lieta tika nodota triju tiesnešu sastāvam. Taču 2000.gada augustā iesniedzēja pieteica noraidījumu vienam no tiesnešiem un lūdza viņu nomainīt. Acīmredzot uz šo lūgumu nebija nekādas reakcijas. Vēlāk lietas izskatīšana tiesā tika pārtraukta līdz 2000.gada 9.oktobrim.

2000.gada 9.oktobrī Kurzemes apgabaltiesa izskatīja lietu tiesas sēdē. Tiesa noraidīja iesniedzējas lūgumu uzklausīt lieciniekus un atstāja bez ievērības viņas atkārtoto lūgumu izslēgt vienu no tiesnešiem no tiesas sastāva. Ar tajā pašā dienā pieņemtu spriedumu tiesa noraidīja iesniedzējas ape­lācijas sūdzību kā nepamatotu un uzdeva viņai samaksāt tiesas izdevumus. 2000.gada 30.novembrī Augstākās tiesas Senāta tiesnešu kolēģija atzina par nepieņemamu izskatīšanai iesniedzējas kasācijas sūdzību.

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja apgalvoja, ka viņas lieta tikusi izskatīta netaisnīgi, ka gan pirmās instances tiesas tiesnesis, gan viens no apelācijas tiesas tiesnešiem bija neobjektīvi un ka lietas izskatīšana bija nesamērīgi ilga. Viņa arī sūdzējās, ka Kurzemes apgabaltiesa bija patvaļīgi uzdevusi viņai segt tiesas procesa izdevumus.

Iesniedzēja sūdzējās, atsaucoties uz 1.protokola 1.pantu, ka viņa nespēja novākt šķēršļus, lai varētu brīvi izmantot savu īpašumu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2006.gada 18.maijā Tiesa saņēmu sekojošu Latvijas valdības deklarāciju, kuru bija parakstījusi valdības pārstāve 2006.gada 10.maijā:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas valdība ir gatava izmaksāt ex gratia kompensāciju 2 400 latu apmērā Ainai Ozoliņai ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā tiks izmaksāta trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu termiņā, Valdība, sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs minētās lietas risinājums.”

Tai pašā dienā Tiesa saņēma sekojošu deklarāciju no iesniedzējas pārstāvja, kas parakstīts 2006.gada 8.maijā:

“Es, Arvīds Ozoliņš, rīkojoties Ainas Ozoliņas vārdā, atzīmēju, ka Latvijas valdība ir gatava samaksāt ex gratia kompensāciju 2 400 latu apmērā Ainai Ozoliņai ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es apstiprinu piedāvājumu un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju saistībā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs minētās lietas atrisinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu starpā panākto mierizlīgumu. Tā ir apmierināta, ka mierizlīgums ir balstīts uz Konvencijā un tās Protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu, un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts, beigās). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekams pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Šo iemeslu dēļ Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot sūdzību no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Vincent Berger Sekretārs

John Hedigan Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Imants RONIS pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr. 6993/02,

kuru iesniedzis Imants Ronis pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2007.gada 10. aprīlī palātā, kas sastāv no B. Zupančič, priekšsēdētājs, C.Bîrsan, E.Fura-Sandström, A.Gyulumyan David Thór Björgvisson, I.Ziemele, I.Bero-Lefevre, tiesneši, un MS.Naismith, nodaļas sekretāra vietnieks,

Ievērojot iepriekš minēto sūdzību, kas iesniegta 2001.gada 20.novembrī,

Ievērojot lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un vienlaicīgi izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, kurās izteikta piekrišana lietas atrisinājumam mierizlīguma ceļā,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs Imants Ronis ir Latvijas pilsonis, dzimis 1934.gadā un dzīvo Liepājā, Latvijā. Tiesā viņu pārstāvēja A.Alliks, Rīgā praktizējošs advokāts. Latvijas valdību pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Iesniedzēja iesniegtos lietas faktus var apkopot sekojoši.

1996.gada 25.aprīlī iesniedzējs noslēdza līgumu par minerālmēslu piegādi ar uzņēmēju H. Iesniedzējs pārskaitīja H. bankas kontā 2 240 LVL (aptuveni 3 187,25 EUR), taču minerālmēsli iesniedzējam netika piegādāti. Iesniedzējs vērsās ar sūdzību par šo faktu Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē.

1996.gada 10.jūnijā Rīgas Galvenā policijas pārvalde (turpmāk - RGPP) ierosināja krimināllietu pret H. uz aizdomu pamata par līdzekļu piesavināšanos krāpšanas nolūkos.

Nenoskaidrotā datumā banka uzsāka tiesvedību civillietā pret iesniedzēju par 3 500 latu (aptuveni 4 535,1 eiro) piedziņu. 1997.gada 19.septembrī Liepājas rajona tiesa pieņēma lēmumu par labu bankai. Iesniedzējs vērsa tiesas uzmanību uz faktu, ka H. bija piesavinājies viņa naudu, un tādēļ viņš nevarēja atmaksāt savu parādu laikā.

1997.gada 17.septembrī policija informēju iesniedzēju, ka 1997.gada 30.maijā pret H. tika ierosināta krimināllieta un ka tiek veikta pirmstiesas izmeklēšana.

1998.gada februārī nenoskaidrotā datumā iesniedzējs vērsās ar sūdzību pie ģenerālprokurora par policijas veiktās izmeklēšanas neefektivitāti.

1998.gada 27.martā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokurors informēja iesniedzēju, ka viņa sūdzība bijusi pamatota. Prokurors deva norādījumus policijas darbiniekiem, kas nodarbojās ar šo lietu, un atvainojās iesniedzējam par policijas nolaidību.

1998.gada 9.aprīlī policija informēja iesniedzēju, ka policijas darbinieks, kas izmeklēja lietu, ticis atzīts par vainīgu izmeklēšanas novilcināšanā.

Iesniedzējs vairākas reizes vērsās ar sūdzību pie ģenerālprokurora par lietā veiktās izmeklēšanas neefektivitāti. Šai sakarā viņš saņēma atbildes no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokuratūras un Ģenerālprokuratūras. Viņš tika informēts, ka nepieciešama papildizmeklēšana, un tika pieņemts lēmums iesaistīt izmeklēšanā pieredzējušāku policijas darbinieku. 1999.gada 27.maijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokuratūra informēja iesniedzēju, ka policijai bija doti norādījumi, kas bija jāizpilda līdz 1999.gada 1.jūlijam.

1999.gada 10.jūnijā iesniedzējs tika atzīts par civilprasītāju krimināllietā, kam par labu piedzenami 3600 latu (aptuveni 5122, 37 eiro).

2000.gada 6.novembrī, atbildot uz iesniedzēja sūdzību ģenerālprokuroram, Ģenerālprokuratūras prokurors informēja iesniedzēju, ka nolūkā paātrināt izmeklēšanu, lieta ir izņemta no izziņas iestādes un nodota Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai.

2001.gada 16.februārī Rīgas tiesas apgabala prokuratūra pieņēma lēmumu par krimināllietas izbeigšanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Iesniedzējs pārsūdzēja minēto lēmumu Ģenerālprokuratūrā.

2001.gada 13.martā Ģenerālprokuratūras prokurors atcēla 2001.gada 19.februāra Rīgas tiesas apgabala prokuratūras lēmumu par krimināllietas izbeigšanu kā nepamatotu un informēja iesniedzēju, ka izmeklēšana tikusi novilcināta nepamatoti. Lieta tika nodota Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram papildizmeklēšanai.

2001.gada 17.septembrī, atbildot uz iesniedzēja sūdzību ģenerālprokuroram, Ģenerālprokuratūras prokurors informēja iesniedzēju, ka prokurors, kas izmeklēja lietu, bija nolēmis saukt pie kriminālatbildības H. par krāpšanu un iekļaut viņu meklējamo personu sarakstā. Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram tika uzdots paātrināt izmeklēšanu.

2001.gada 17.decembrī Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurors informēja iesniedzēju, ka H. atradās policijas meklēšanā un ka viņš tiks informēts par izmeklēšanas gaitu.

2002.gada 9.decembrī Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvalde informēja iesniedzēju, ka policijas datubāzē nebija informācijas, ka H. ticis iekļauts meklējamo personu sarakstā.

Saskaņā ar iesniedzēja apgalvojumu viņš nav saņēmis nekādu turpmāku informāciju no prokuratūras par izmeklēšanas gaitu.

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu un 13.pantu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņam tika liegta pieeja tiesai un ka viņam šai sakarā nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2006.gada 5.jūlijā palātas priekšsēdētājs, kurai tika nodota lieta, nolēma paziņot par iesniegumu atbildētājai Valdībai.

2007.gada 24.janvārī Tiesa saņēma sekojošu Latvijas valdības deklarāciju:

“Es paziņoju, ka Latvijas valdība piedāvā iesniedzējam izmaksāt ex gratia kompensāciju 6 000 latu apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā tiks izmaksāta trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu termiņā, Valdība, sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs minētās lietas risinājums.”

2007. gada 9. martā Tiesa saņēma sekojošu iesniedzēja pārstāvja parakstītu deklarāciju:

“Es, Aldis Alliks, Imanta Roņa pārstāvis, atzīmēju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava man izmaksāt ex gratia kompensāciju 6 000 latu apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es apstiprinu piedāvājumu un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju saistībā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs minētās lietas atrisinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu starpā panākto mierizlīgumu. Tā ir apmierināta, ka mierizlīgums ir balstīts uz Konvencijā un tās Protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu, un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts, beigās). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekošs pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Šo iemeslu dēļ Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Stanley Naitsmith Sekretāra vietnieks

Boštjan M.Zupančič Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Māris SARĀNS pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr. 11656/02)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 3.jūnija palātas sēdē šādā sastāvā: Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Corneliu Bîrsan, Boštjan M. Zupančič, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Luis López Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2002.gada 12.februārī,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un vienlaicīgi izskatīt lietas pieņemamību un sūdzības būtību,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, ar kurām tiek apstiprināts mierizlīgums lietā,

Apspriežoties, nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Māris Sarāns ir 1972.gadā dzimis Latvijas Republikas pilsonis, kas šobrīd atrodas ieslodzījumā Matīsa cietumā. Latvijas valdību (“valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos tika iesniedzis iesniedzējs, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas apstākļi

1. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums un tiesvedība iesniedzēja krimināllietā

1998.gada 6.janvārī iesniedzējs tika arestēts uz aizdomu pamata par divu slepkavību izdarīšanu personu grupā un pret viņu tika ierosināta krimināllieta.

1998.gada 31.martā tika pabeigta pirms­tiesas izmeklēšana pret iesniedzēju ierosinātajā krimināllietā un tā tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesai iztiesāšanai.

Ar 2000.gada 21.novembra Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu divu slepkavību izdarīšanā un tīšu miesas bojājumu nodarīšanā vairākām personām, un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem.

2001.gada 13.septembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla 2000.gada 21.novembra spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ prokuratūrai papildus izmeklēšanas veikšanai.

Pēc papildizmeklēšanas pabeigšanas 2001.gada 17.decembrī krimināllieta tika atkārtoti nosūtīta Rīgas apgabaltiesai iztiesāšanai.

2002.gada 1.novembrī stājās spēkā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta septītās daļas grozījumi.

Ar 2003.gada 26.februāra Augstākās tiesas Senāta lēmumu iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pagarināts līdz 2003.gada 1.maijam.

Ar 2003.gada 8.aprīļa Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu divu slepkavību izdarīšanā un tīšu miesas bojājumu nodarīšanā vairākām personām, un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem.

Ar 2004.gada 19.augusta Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumu tika atcelts pirmās instances tiesas spriedums, atzīstot iesniedzēju par vainīgu divu slepkavību izdarīšanā un sodot ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem.

Ar 2004.gada 30.novembra Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta rīcības sēdes lēmumu iesniedzēja kasācijas sūdzība tika noraidīta. 

2. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma likumība laika posmā no 2002.gada 1.novembra līdz 2003.gada 26.februārim

Vairākos gadījumos iesniedzējs griezās Tieslietu ministrijā, sūdzoties par viņa pirmstiesas apcietinājuma pārmērīgo ilgumu un pirmās instances tiesas kavēšanos viņa krimināllietas iztiesāšanas uzsākšanā. Respektīvi, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarinājums netika attiecīgi apstiprināts ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu, tā kā par krimināllietu atbildīgais Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nebija iesniedzis attiecīgo lūgumu un tādējādi bija rīkojies pretēji Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 7.daļas prasībām. Par iepriekš minēto faktu iesniedzējs prasīja atlīdzību.

Savā 2003.gada 24.februāra atbildē iesniedzējam Tieslietu ministrija atzina, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarinājums nebija attiecīgi apstiprināts ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu, kas bija pretrunā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 7.daļas prasībām. Par šo faktu ministrija bija informējusi Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētāju, lūdzot viņu steidzami izvērtēt jautājumu par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma likumību. Tajā pašā laikā par iesniedzēja krimināllietu atbildīgajam tiesnesim bija jāsniedz savi paskaidrojumi šajā sakarā.

Tieslietu ministrijas iejaukšanās rezultātā 2003.gada 26.februārī Augstākās tiesas Senāts pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu.

2003.gada 25.martā ministrija informēja iesniedzēju, ka tika izvērtēts jautājums par tiesneša, kurš bija atbildīgs par iesniedzēja krimināllietu, disciplināru sodīšanu nolaidības dēļ. Papildus iesniedzējs tika informēts, ka viņš šajā sakarā nevar saņemt nekādu kompensāciju.

2003.gada 26.martā iesniedzējs tika informēts, ka tieslietu ministrs ir pieņēmis lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu pret Rīgas apgabaltiesas tiesnesi par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā, kas saistīts ar krimināllietas nenosūtīšanu Augstākās tiesas Senātam apcietinājuma termiņa pagarināšanai. 

3. Ierobežojumi iesniedzēja saziņai ar radiniekiem

Saskaņā ar iesniedzēja teikto visu pirmstiesas apcietinājuma laiku bija ierobežota viņa tikšanās un sarakste ar radiniekiem. Tā rezultātā viņam bija iespēja satikties ar sievu tikai vienu reizi 1999.gada 1.februārī, un sarakste ar viņu bija atļauta tikai no 1999.gada 6.decembra. Viņam bija atļauta tikai viena tikšanās ar māti 2001.gada janvārī. Pēc šķiršanās no sievas viņam bija liegta atļauja satikties ar savu nepilngadīgo dēlu.

2003.gada 11.martā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis atbildēja iesniedzējam, ka viņa lūgums par atļauju satikties ar B. ir atteikts.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

Attiecīgā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta daļa, kas bija piemērojama konkrētajā laika posmā (spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim), noteica, ka maksimālais pirmstiesas apcietinājuma ilgums nevar pārsniegt divus mēnešus. Gadījumā, ja nebija iespējams pabeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu šajā divu mēnešu periodā un nebija pamata drošības līdzekļa grozīšanai, tiesnesis varēja pagarināt apcietinājuma termiņu līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem. Ja nepieciešams, varēja pieaicināt apcietināto un viņa aizstāvi. Viena gada un sešu mēnešu termiņa turpmāka pagarināšana nebija atļauta un pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona bija nekavējoties jāatbrīvo.

77.panta 7.daļa (spēkā no 2002.gada 1.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim) noteica, ka izņēmuma gadījumos apcietinājuma termiņu virs viena gada un sešiem mēnešiem var pagarināt Augstākās tiesas Senāts.

2003.gada 28.aprīlī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja blakus sūdzību, atstājot spēkā 2003.gada 21.janvāra lēmumu.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu un 5.punktu, iesniedzējs sūdzas par nelikumīgu apcietinājumu laika posmā no 2002.gada 1.novembra līdz 2003.gada 26.februārim un nespēju saņemt par to atlīdzību.

2. Iesniedzējs sūdzas, ka viņa pirmstiesas apcietinājums bija pretrunā Konvencijas 5.panta 3. un 4.punkta prasībām.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 5. un 6.pantu, iesniedzējs sūdzas par viņa pirms­tiesas apcietinājuma un kriminālprocesa ilgumu.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzas par to, ka visa sava pirmstiesas apcietinājuma laikā viņam bija aizliegts tikties un sarakstīties ar saviem radiniekiem.

TIESĪBU NORMAS

2008.gada 2.aprīlī Tiesa saņēma sekojošu valdības deklarāciju:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas valdība piedāvā Mārim Sarānam izmaksāt ex gratia kompensāciju 8 000 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos [LVL – oficiāli lietots saīsinājums] pēc samaksas dienā piemērojamā kursa, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, valdība, sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs minētās lietas risinājums.”

2008.gada 28.aprīlī Tiesa saņēma sekojošu iesniedzēja parakstītu deklarāciju:

“Es, Māris Sarāns, ņemu vērā, ka Latvijas valdība ir gatava man izmaksāt ex gratia kompensāciju 8 000 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos [LVL – oficiāli lietots saīsinājums] pēc samaksas dienā piemērojamā kursa, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es pieņemu piedāvājumu un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju saistībā ar faktiem, kas bija par pamatu dotajam iesniegumam. Es paziņoju, ka šis ir galīgais minētās lietas risinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu starpā panākto mierizlīgumu. Tā ir apmierināta, ka vienošanās ir balstīta uz Konvencijā un tās protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekošs pamats svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Uz iepriekš minēto apsvērumu pamata Tiesa vienprātīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Santiago Quesada Sekretārs

Josep Casadevall Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.