Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.08.2008., Nr. 126 https://www.vestnesis.lv/ta/id/179812

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nodarbinātības valsts aģentūra: Par skolēnu strādātvēlmēm un iespējām jūlijā

Vēl šajā numurā

15.08.2008., Nr. 126

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas

 

Sēlijas asociācijas goda prezidents, akadēmiķis prof. JĀNIS STRADIŅŠ:

Ievadreferāts “Sēlijas 800 un Viesītes 80 gadi – problēmas un perspektīvas” V Sēlijas kongresā Viesītē 2008.gada 8.augustā

Laikā un telpā

Šajā numeroloģiskajā 08.08.08. dienā arī mēs te apspēlējam astotniekus un nulles. Esam pulcējušies V Sēlijas kongresā, atkal Viesītē, lai vienlaikus atzīmētu divus varenus notikumus – Viesītes kā pilsētas 80 gadu svētkus un 800 gadus, kopš sēļi un Sēlija, Sēļu pils pirmoreiz minēti rakstītos vēstures avotos. Kongress notiek kā oficiāls pasākums Letonikas gada ietvaros saistībā ar Latvijas neatkarības 90.gadadienu.

Vispirms vēlos Zinātņu akadēmijas un Letonikas padomes vārdā sirsnīgi sveikt Viesīti, viesītiešus, pilsētas domi, priekšsēdētāju Jāni Dimitrijevu pilsētas jubilejā. Pirms 80 gadiem, Latvijas Republikas 10. jubilejas gadā, pilsētas tiesības piešķīra 16 apdzīvotām vietām, arī Viesītei, tādēļ šogad tik daudz reģionālu svētku. Dažāds ir bijis šo pilsētu liktenis, Lejasciems un Ķemeri kā pilsētas vairs nepastāv, bet Viesītei šis akts toreiz deva jaunu elpu. Varbūt tās gaita nav bijusi tik strauja kā vienaudzēm Ogrei, Siguldai, Gulbenei, Preiļiem, Balviem, taču attīstība ir notikusi, un cita starpā mēs šodien Viesīti varam sumināt gan kā jaunveidojamā novada centru, gan kā vienu no sēliskās kultūras centriem, ar tās Kultūras pili un muzeju “Sēlija”, ar labu vidusskolu, bibliotēku, ar darbīgiem cilvēkiem.

Nelasīšu šodien zinātnisku referātu, taču varbūt kongresā jāskaidro populāri, kas īsti ir šī Sēlijas astoņsimtgade, ko šogad atzīmējam. Kā vēstī Livonijas Indriķa hronika, 1208.g. ziemā Rīgas bīskapa Alberta vadītie krustneši kopā ar saviem sabiedrotajiem – letgaļiem un lībiešiem – ieņēma sēļu centru – castrum Selonum, Sēļu pili, tādēļ, ka tas ir bijis lietuvju sirotāju galvenais atbalsta punkts, bet sēļiem un lietuvjiem bijusi ieroču brālība un savienība. Sēļiem lika kristīties, uzticībai par ķīlu dodot savus dēlus. Mazliet vēlāk nodibinājās Sēlijas bīskapija, tā pastāv no 1218. līdz 1226.gadam (gan ar centru Mežotnē) un pamazām kļūst par bāzi arī Zemgales iekarošanai. Taisnību sakot, 1208.g. galvenokārt tiek runāts par Sēļu pili (vēlāk, pateicoties Elvīras Šņores un Annas Zariņas veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, šī pils atrašanās vieta tiek identificēta ar Sēlpili), tātad īstenībā šis gads ir Sēlpils jubilejas gads, un arī tieši Sēlpili mēs šodien sirsnīgi sveicam dižajā jubilejā.

Taču kopš šī gada senie vēstures avoti sāk minēt arī sēļus kā patstāvīgu cilti, apritē nāk jēdziens “Sēlija” – Selonia kā senās Latvijas īpašs reģions, 1255. un 1261.g. Lietuvas pirmais karalis Mindaugs, biedrojoties ar Livonijas vācu ordeni, atsakās no savām tiesībām uz prāviem Sēlijas novadiem. Sēļi dzīvo izklaidus arī Daugavas labajā krastā, bet to pamatteritorija ir t.s. Augšzeme Daugavas kreisajā krastā, ko tagad dēvējam par Sēliju. Pēc F.Benninghofena aplēsēm, sēļu skaits tolaik bija 5–7 tūkstoši (5% Senlatvijas iedzīvotāju), šī cilts bija vismazākā.

Kopš 14.gs. sēļu cilts un Sēlijas jēdziens pilnīgi izzūd no vēstures avotiem, pēc 15.gs. zūd arī sēļu valoda, maztauta tiek pamazām integrēta topošā vienotajā latviešu etnosā, kas lielā mērā veidojās uz latgaļu bāzes. Pamazām sēļu apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai sāk lietot terminu “Augšzeme” (Oberkurland), palikušos sēļus sāk dēvēt par “rēdiņiem” (šo terminu lieto 17.gs. Kurzemes mācītāji Mancelis un Einhorns, vēlāk arī Vecais Stenders), atzīmē, ka tie runājot “samaitātā” latviešu valodā, augšzemnieciskā izloksnē. Sēļu apdzīvotā teritorija kļūst par Kurzemes hercogvalsts, vēlāk Kurzemes guberņas sastāvdaļu. Atkarībā no tā, kādas ticības ir dzimtskungi, tā lielākoties kļūst protestantu, luterāņu teritorija (tag. Aizkraukles, Jēkabpils rajons, tolaik Sēlpils vai Jaunjelgavas pilstiesas iecirkņi), daļēji – dienvidu daļā – katoliska (tag. Daugavpils rajons, Subates, Bebrenes, arī Aknīstes novadi). Prāva sēļu zemes daļa paliek Lietuvā, kur tagad Zarasi, Rokišķi, Dusēta, Birži, kļūst par augštaiču areālu, sēļi tiek tur pārtautoti.

Kurzemes hercogistes ietvaros Augšzeme dzīvo relatīvi savrupu, neatkarīgu dzīvi, pa Daugavu rit sensenā strūgu un plostu plūsma. Novadā ieceļo daudz cittautiešu – krievu, gan vecticībnieku, gan pareizticīgo, daudz ebreju mazajos tirdzniecības miestiņos. Mēs zinām, ka Jēkabpils tika dibināta kā krievu tirdzniecības sloboda, tur nupat atgriezusies leģendārā “Jākobštates ikona”, mēs zinām Ilūksti kā katolicisma jezuītu citadeli, zinām daudzus tirdzniecības centrus – Jaunjelgavu, Neretu, Aknīsti, Subati, zinām hercoga Jēkaba manufaktūras Biržos un Salā. Tagadējās Viesītes priekšvēsture centrējās kādreizējā Sēlpils tirdzniecības miestā, kas atradās Sunākstē, bet pilnīgi izmira 1710.g. lielajā mērī. Vēlāk ap Āžu krogu uz Eķengrāves muižas zemes sāka veidoties tirdzniecības miests, tas notika pirms 110–120 gadiem, 19.gs. beigās, ceļu krustojumā no Jaunjelgavas uz Rokišķiem, no Jēkabpils uz Neretu. Šis rosīgais miests pamazām evolucionēja par to Viesīti, kuras astoņdesmitgadi atzīmējam.

Taču vēl agrāk te Sunākstē un Vārnavā sāka veidoties neliels Kurzemes kultūras centrs ap mācītāju Stenderu un muižnieku Bolšvingu. Te tapa “Augstas gudrības grāmata” (1774), Vecā Stendera izcilais darbs “Latviešu gramatika” (2.izd. 1783), viņa “Latviešu – vācu vārdnīca” (1789), pirmie laicīgie raksti latviešu valodā. Vairākās paaudzēs te darbojās Stenderu dzimta. Vecais Stenders izpētīja latviešu valodu, turklāt ne jau tās novadnieciskās, augšzemnieciskās, sēliskās izpausmēs, sēliskais, augškurzemnieciskais viņu neinteresēja, viņu saistīja vispārlatviskais, viņš uzsvēra, ka latvieši ir vienota tauta abpus Daugavas. Tomēr Stenders un Vatsons, kaut epizodiski, garāmejot, piemin sēļus.

Tāpat kā Latvijas ideja un himna dzima tautiskās atmodas laikmetā, arī sēļu cilts un Sēlijas jēdziens atdzima 19.gs. 80. gados – gan pēc Augusta Bīlenšteina ceļojuma apraksta par Augškurzemi (1882) un viņa grāmatu par seno latviešu cilšu robežām (1892), gan Skruzīšu Mikus populārajā apcerē par sēļiem kā Kurzemes augšgala senčiem (1889), gan studentu korporācijas “Selonija” nosaukumā (1880). Zinātniskajā literatūrā sēļu jēdzienu nostiprināja lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga, pats no Lietuvas sēliešiem cēlies (pie Rokišķiem), ar saviem ūdens nosaukumu pētījumiem (1924), vēlāk arī arheologs Eduards Šturms (pretēji Francim Balodim, kurš sēļus par patstāvīgu maztautu neatzina). Bet vēlāk svarīgāk bija, ka spējīgi rakstnieki un dzejnieki savu novadu un tā mentalitāti iedzīvināja latviešu daiļliteratūrā (Jānis Jaunsudrabiņš, arī Jānis Akuraters, mazliet vēlāk – Jānis Veselis, brāļi Grīni (īpaši jau Aleksandrs), tad Velta Toma, Imants Auziņš, Ārija Elksne), tādi kā “pussēļi” bija arī Rainis un Andrejs Pumpurs. Starp citu, Raiņa mātesbrālim A.Grikovskim piederēja Eķengrāves muiža un Raiņa vecāki laulāti Stenderu baznīcā. No Jēkabpils nāk mākslinieku Skulmju dzimta, mūzikā ir bijuši Arvīds Žilinskis un Pēteris Barisons, zinātnē – Pēteris Nomals, Vilis Altbergs, Jēkabs Vītols, Pēteris Kulitāns, Pauls Stradiņš, Pēteris Rizga, arī Vilis Skārds, Jānis Zutis. Taču par sēļiem, to reģionālo identitāti plašāk ierunājās tikai pirmās Latvijas Republikas pastāvēšanas gados un vācu okupācijas laikā (Aleksandra Grīna “Zemes atjaunotāji”, 1939; Riharda Ērgļa darbi u.c.), samērā šaurā lokā padomju iekārtas laikā jēdzienu vairāk saistīja ar kolhozu “Sēlija” un revolucionārām reminiscencēm par Sarkano Sēlpili. Atšķirībā no latgaliešiem sēļu (sēliešu) reģionālās identitātes izjūta, kā pamatoti atzīmējis filozofs Vilnis Zariņš, bija vāji izteikta.

Taču pēc 1980.gada atsākās mērena Sēlijas “reanimēšana” – par to gādāja Valdemārs Ancītis, Lūcija Ķuzāne. Trešās atmodas laikā, Riharda Kalvāna un Viļa Krūmiņa rosināts, īslaicīgi darbojās Rīgas sēļu klubs (no 1989.g.), bet īstu pagrieziena punktu iezīmēja Sēļu gads (1995./96.), kas sākās ar vērienīgiem pasākumiem LKF Daugavas dienu ietvaros Dunavā un Sēlpilī. Tika dibināta Sēlijas asociācija Ilūkstē 1995.g. decembrī, pamazām nokļuvām pie 1. Sēlijas kongresa 1999.g. (Aknīstē un Viesītē), pēc tam 2001.g. (Ilūkstē un Neretā), 2003.g. (Viesītē), 2005.g. (Jēkabpilī un Sēlpilī). 2000.g. Heraldikas komisija oficiāli apstiprināja Sēlijas karogu – sarkanbaltzaļu, kas pirmoreiz bija iesvētīts Stendera baznīcā 1999.g. Gribas izcelt nesen mūžībā aizgājušo Sigizmundu Timšānu, sēlieti no Dvietes, kas faktiski aizsāka Sēlijas asociācijas organizēšanu un bija idejas pārņemts par sēļu vienotību, līdz savai saslimšanai gandrīz 10 gadus visā reģionā organizēja sēļu saietus. Mūžībā aizgājis arī Valdemārs Ancītis, kura grāmatu par sēļiem mums pietrūks. Tāpat pieminēsim skolotājus Kasinski un Visnoliņu, kas darbojušies še, Viesītē, un izcilo krievu valodnieku akadēmiķi Vladimiru Toporovu, kas bija Sēlijas asociācijas godabiedrs un savu pēdējo darbu veltīja sēļiem un neuriem. Aicinu godināt viņu piemiņu ar klusuma brīdi.

Šajos gados esam mēģinājuši definēt, kas ir Sēlija, un šis termins jau kļuvis samērā populārs, tas iekļauts “Jāņasētas” izdotajās Latvijas ģeogrāfiskajās kartēs. Sēlija ir Latvijas reģions galvenokārt Daugavas kreisajā krastā, ko var definēt trejādi: 1) kā senās sēļu cilts apdzīvotības areālu; 2) kā reģionu ar valodnieciskām īpatnībām, augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu izplatību; 3) kā īpatnēju kultūrvēsturisku novadu ar savu reģionālo identitāti, etnogrāfiskām atšķirībām. Ģeogrāfiski šie jēdzieni ne gluži sakrīt. Bija doma arī par Sēliju kā par potenciālu administratīvi teritoriālu vienību, taču galvenokārt ekonomisku apsvērumu un nesakārtotas infrastruktūras, slikto ceļu dēļ šī ideja – par īpašu Sēlijas vai pat Vidusdaugavas reģionu – ne valdībā, ne plašākā sabiedrībā atbalstu neguva. Tāpat iluzora bija ierosme pacelt Sēliju piektā Latvijas apgabala statusā līdzās Vidzemei, Latgalei, Zemgalei, Kurzemei. Taču nākotnē varētu domāt par alternatīvu Latvijas kulturāli etnogrāfisku dalījumu, kā tas iecerēts Lietuvā, un tajā tad Sēlija varētu kļūt par vienu no savdabīgiem, identificējamiem reģioniem.

Patiesību sakot, Sēlija kā vienots jēdziens šodien nepastāv – būtībā šodien tas ir vairāk virtuāls Latvijas apgabals, ko lolo samērā nedaudzi Sēlijas idejas entuziasti, pat ne tik daudz novadnieki, cik šī jēdziena aizstāvji Rīgā, Daugavpilī un citur. Faktiski pastāv divas Sēlijas – viena ir reālā Sēlija, kur dzīvo vietējie cilvēki un cīnās ar savām problēmām, sliktiem ceļiem, ekonomikas grūtībām, infrastruktūras nesakārtotību, dažbrīd perspektīvas trūkumu. Otra ir ideālā, iedomu Sēlija – inteliģences (arī vietējās) uztverē, ko dzīvu uztur tie, kas runā par Sēlijas enciklopēdiju, Sēlijas sakrālo ainavu, Sēlijas (Augšzemes) pilskalniem, Sēlijas renesansi. Arī šai Sēlijai ir jāpastāv, ar laiku varbūt jākļūst par realitāti, jo nevar būt tā, ka Augšzeme ir tikai Latvijas teritorija, kur izcērt mežus, kur vietumis parādās pa kultūras saliņai, gandrīz vai kā pirms mēra laikiem, nevis ar individualitāti apveltīts, savdabīgs novads.

Sēlijas pētījumi ir ietverti arī Letonikas valsts programmā, taču Sēlijas enciklopēdijas darbi vēl kavējas, iecerēts gan nākamgad izdot kultūrvēsturisko rakstu bibliogrāfiju par Sēliju (15–18 autorloksnes), ko sastādījusi Dagnija Ivbule no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas. Pēdējos gados klajā nākušas arī Nacionālā vēstures muzeja grāmatas par Sēliju un sēļiem senatnē (A.Radiņš, J.Ciglis), Jura Urtāna grāmata par Augšzemes pilskalniem, V.Ancīša “Sēlijas grāmatas” 2.daļa (par Aknīsti), Lūcijas Ķuzānes grāmata par Jāni Veseli; akadēmiķa S.Cimermaņa rosināti, nākuši klajā jau 5 “Latvijas ZA Vēstu” Sēlijas numuri (pēdējais nupat, sakarā ar kongresu, vēl viens laidiens sekos). Tātad šie reģionālie pētījumi arī pēdējos gados pēc IV Sēlijas kongresa pamazām raisās, jaunus materiālus apkopo arheologi, valodnieki, folkloristi, literatūrzinātnieki.

Taču rodas arī problēmu jautājumi. Vai Sēlija kā vienota reģiona jēdziens nostiprinājies vai pēc pirmās eiforijas tas iet mazumā? Vai jauno novadu izveidošanās nostiprinās vai vājinās Sēlijas kopības apziņu? Vai Sēlijas asociācija veic savus uzdevumus, vai tā maz pastāv un kādas ir tās nākotnes izredzes? Un vēl viens būtisks jautājums. Vai pēdējos gados attīstās viss šis reģions, lai kā mēs to nosauktu – par Sēliju, Augšzemi, jauno novadu kopumu starp Daugavu un Lietuvu? Kontrasts starp ceļiem šajā Latvijas reģionā un Lietuvā, pārbraucot tagad jau nosacīto robežu, ir pārāk šokējošs, lai to uzreiz nepamanītu, bet Neretas–Aknīstes ceļa posms vai Aizkraukles–Salas ceļa posms joprojām nav Satiksmes ministrijas prioritāšu skaitā, un jubilejas gadā gribētos tomēr vaicāt: vai šis reģions, vai Sēlija vispār ir vajadzīga Latvijai, cik ilgi tā paliks Latvijas pameita?

Tie visi ir pamatoti, varbūt saasināti, bet ļoti sāpīgi jautājumi, tie jāuzdod arī šeit, kaut arī droši vien neatradīsim tiem tūlītēju adekvātu risinājumu.

Par Sēlijas asociāciju. Pagājušā kongresā, 2005.gadā, izlēmām nodot to no Latvijas Zinātņu akadēmijas vietējo pašvaldību kompetencē, taču šo gadu laikā tā nav tikusi reģistrēta kā neatkarīga biedrība ar saviem statūtiem, un pagaidām to vēl aprūpē Zinātņu akadēmija, kaut gan jūtam, ka uz vietas asociācija varētu būt vajadzīgāka, taču kavēklis ir administratīvi teritoriālās reformas izraisītā viedokļu atšķirība dažādos potenciālos novados un varbūt kopības sajūtas izpalikšana. Vēlreiz atkārtoju – Rīgā varētu daļēji risināt ar Sēlijas zinātnisko izpēti saistītās problēmas, bet reģionālās identitātes veidošanai jānotiek pašā reģionā, tā būs atkarīga no tā, cik spēcīga uz vietas būs tieksme palikt sēļiem, vai tā vispār saglabāsies.

Nupat, šīgada maijā, LZA Senāta delegācijai viesojoties Daugavpils universitātē, dzima jauns piedāvājums. Daugavpils universitāte, kas pēdējos gados patiešām pieņēmusies spēkā un autoritātē, varētu daļēji pārņemt asociāciju un Sēlijas kongresu rīkošanu. Taču īpaša uzmanība tad tiktu pievērsta ne tik daudz valodniecībai vai kultūrvēsturei, cik Sēlijas (īpaši Dienvidsēlijas) unikālajai dabas videi – augu un dzīvnieku valstij, Daugavai, palienēm, dabas ainavai, kukaiņiem, vides daudzveidībai. Uzmanība tad koncentrētos vairāk uz reģiona dienvidu, t.i., katolisko daļu, kas ir ļoti īpatnējs, atšķirīgs, varbūt mazāk pētīts novads. Atgādināšu, ka jau savulaik (1869.g.) Latgales novadpētnieks Gustavs Manteifelis Ilūksti, Bebreni, Sventi, pat Biržus un Eķengrāvi (Eķengrāves muiža savulaik ir piederējusi Manteifelim) daļēji saistīja ar poļu inflantiem, Latgali, jo daudzi Latgales poļu muižnieki vienlaikus bija arī zemes īpašnieki Kurzemes guberņā, Sēlijā. Piezīmēšu arī, ka senators Manaseins savā revīzijas slēdzienā 1883.g. ierosināja Ilūkstes apriņķi pievienot Vitebskas guberņai, labi, ka tas tomēr nenotika, jo tad varbūt pēc 1918.g. šī daļa nokļūtu Polijas, Lietuvas vai Baltkrievijas sastāvā. Tas, protams, ir ļoti delikāts jautājums – par Latgales un Sēlijas (īpaši Dienvidsēlijas) saistību, Sēlija, īpaši tās ziemeļdaļas protestantiskie novadi mentalitātes, tradīciju ziņā nepieder Latgalei – to šodien vēlos uzsvērt. Taču daudz ir arī kopīga, un Daugavpils universitātes iesaistīšanos Sēlijas problēmu risinājumos varētu apsveikt, īpaši domājot par vides sakopšanu. Jāatrod mehānisms, kā varētu sazobē funkcionēt modelis – Sēlija, Rīga, Daugavpils gan asociācijas darbā, gan Sēlijas pētījumu izvēršanā, gan Sēlijas kopības sēliskuma veidošanā.

Domāju, ka akcentējams šī reģiona multikulturālais raksturs, katoliskās un protestantiskās kultūras mijiedarbība, arī tradicionālo minoritāšu kultūras mantojums, kuras liecība ir galu galā pati Jēkabpils, savdabīgās vecticībnieku tradīcijas, lietuvju, poļu, baltkrievu elementi šajā reģionā, atmiņas par ebreju kādreizējo klātbūtni. Te savijas 1905.g. tradīcijas Sēlpilī un tās apkārtnē, Jūlijs Dievkociņš, Lutera (Bobja) pieminekļa uzstādīšana Elkšņu pagastā 2005.g., Anna Brodele un “kreisie” Viesītē, Latvijas un Lietuvas nacionālo partizāņu izmisīgās, varonīgās cīņas pēckara gados. Paula Pormaļa cīnītāji Sunākstē un Secē. No otras puses, gan Stenderi, gan mācītāji Vāgners un Fīrekers, arī Mancelis, Lundbergs Biržos ar savu ķesteri Ansi Līventālu pārstāvēja krasi atšķirīgu mentalitāti. Tas viss būtu jāintegrē Sēlijas kultūrvēsturē, kas nav šķirama no Latvijas, vienotas Latvijas kultūrvēstures.

Reģionālās īpatnības, protams, vēl pastāv, tās ceļ godā vietējie rakstnieki, kultūras darbinieki, bet neaizmirsīsim, ka daudziem ir jau 75–80, viņu darbu jāpapildina jauniem, taču tagadējie skolotāji un mācītāji vairs nav tik aktīvi novadu kultūras kopēji, kā tas bija senāk, un reģionālā identitāte var pagaist, ja tai nebūs atbalsts vietējā inteliģencē.

Tādēļ jāuzteic visi darītāji, visi, kas uztur vai ienes ko jaunu Sēlijā: “Sēļu sēta” Jēkabpilī, Gārsenes pils, Sēlpils Raiņa klubs, Jaunsudrabiņa “Mūsmājas” Neretā, Saukas dabas parks, Sventes muiža, “Sēlijas muzejs” Viesītē un mazbānīša reanimēšanas projekti, Ēvalda Pūpola Vīna klans Vārnavā, vairāki Stendera piemiņas uzturēšanas plāni, bet, galvenais, Sēlijas ainavas uzturēšana. Sēlijas lielākā bagātība bez cilvēkiem ir jaukā daba, gleznainā ainava, baltie bērzi paugurainēs, tumšie egļu meži, ezeri, pilskalni, tas, ko Janīna Kursīte nosaukusi par Sēlijas sakrālo ainavu.

Visu tomēr izšķirs reģiona ekonomiskā izaugsme. Kamēr nebūs investori, iniciatīvas bagāti vietējie uzņēmēji, kamēr nebūs zināms ekonomisks pacēlums, perspektīva, tikām jaunie cilvēki plūdīs prom, uz Rīgu, Daugavpili, arī uz ārzemēm. Tas ir burvju aplis, – slikti ceļi, primitīva mežizstrāde, vietām brutāla mežu izciršana, nepietiekama iniciatīva saimniecībā, pamazām noplacina reģionālo pašapziņu, kulturālo augšupeju. Viss atkarīgs pirmām kārtām no vietējās uzņēmības, izdomas, prasmes rosināt kaut ko unikālu, bet arī no kādreizējo novadnieku attieksmes pret dzimtajām vietām. Prognozēju, ka nākamais gadu desmits varbūt nebūs vēl īpaši labvēlīgs, bet pat šodien visiem mums jāaiziet no šīs zāles ar optimismu, ar apziņu, ka Sēlijas reģionam tomēr ir nākotne – ja to nav varējuši iznīdēt mēri un kari, ekonomiska depresija, tad tas neiznīks arī turpmāk. Un jāmeklē katra iespēja veicināt Sēlijas atpazīstamību (tūrisma un rekreācijas jomā ne tālu viss nav paveikts), uzturēt attīstību, uzturēt dzīvu garu, lokālpatriotismu.

Noslēgumā vēlētos pasniegt Sēlijas asociācijas Goda biedru diplomus tiem Sēlijas pētniekiem, kuriem šis nosaukums piešķirts ar LZA Senāta 2008.gada 17.jūnija lēmumu. Tie būtu: * ģeogrāfe Ruta Avotiņa par Sēlpils un Staburaga toponīmikas izpēti; * mūsu vecākā arheoloģe Dr. Anna Zariņa par senās Sēlpils arheoloģisku izpēti (1963.–1965.g. izrakumi Pļaviņu HES celtniecības laikā un apkopojošā grāmata “Senā Sēlpils”, 1980); * kultūrvēsturnieks Uldis Lasmanis par veikumu Jēkabpils rajona un Sunākstes 20.gs. vēstures dokumentēšanā.

Apsveicu kolēģus ar izcilo daudzu gadu veikumu un novēlu ne tikai viņiem, bet arī citiem turpināt Sēlijas izpēti un veicināt tās augšupeju!

 

Apsveikuma vārdi

Godātie Sēlijas kongresa dalībnieki, organizatori, sēlieši!

Vēlu veiksmi Sēlijas kongresa dalībniekiem, kuri jau piekto reizi pulcējas kādā no Sēlijas skaistākajām vietām, šoreiz – Viesītē, pilsētā, kas lepojas ar lielāko Kultūras pili Latvijas laukos, Mazo bānīti un, protams, savu lielāko bagātību – saviem ļaudīm.

Sēlijas V kongress notiek zīmīgā laikā. Tieši šogad Sēlija svin savu 800. gadadienu, kopš tā minēta vēstures avotos. Tā Indriķa Livonijas hronikā jau 1208.gada ierakstā lasāms, ka “bīskaps [..] domāja iznīcināt sēļu pili, kas pagāniem katrā laikā kalpoja par patvērumu gan uzbrūkot, gan atkāpjoties”. Šai laikā sēļi līdzās citām baltu un somugru ciltīm ieņēma sev pienākošos vietu, kas turpmākajā vēstures gaitā, veidojot vēsturiski etnogrāfiskos apgabalus, zudusi. Mēs nosaucam Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Latgali, bet Sēliju, tāpat arī Malienu, atceramies tikai retumis. Taču katrā no mums kā smalks pavediens savijas senču asinis, senču pasaules uztvere, nekur nepierakstītas vēsturiskās atmiņas, kuras nespējam izteikt vārdos, kuras spējam vien sajust.

Sēlijas kongresi ir tie, kas mūsos modina šīs senās atmiņas – veicina Sēlijas novada vēstures un kultūras apzināšanu, ceļ sēliešu pašapziņu un darbotiesprieku. Par Sēliju, atsevišķiem tās pagastiem, ļaudīm, notikumiem pēdējos gados bijis ne mazums publikāciju, kas izraisījušas vēlmi strādāt un kopt senču mantojumu vēl aktīvāk, kas mudina izzināt savas dzimtās vietas un savas dzimtas vēsturi.

Lai šis darbošanās prieks neaprimst!

Līdz ar Sēliju savu dzimšanas dienu – pilsētas statusā tikai astoņdesmito – svin arī šī kongresa saimniece Viesīte, kas, kā liecina arheoloģiskie atradumi Kūliņu pilskalnā, bijusi apdzīvota vismaz jau 1.gadu tūkstotī pirms Kristus. Arī laiks, kopš mazais miests, saukts par Eķengrāvi, ierakstīts Latvijas vēstures annālēs, skaitāms ne tikai gadu desmitos, bet gadu simtos.

Lai arī turpmākajos gadu desmitos un gadu simtos izdodas saglabāt mazpilsētas dabas harmoniju ar kultūrvides pieaugošajām prasībām; lai jūsu ļaudis, kuros rit seno sēļu asinis, ir tikpat stipri un lepni kā pilsētas ģerbonī esošās piecas ozolzīles! Un lai jums vienmēr ir sava Mīlestības saliņa, kur doties ne tikai vientuļās pastaigās, bet arī kopīgos kultūras pasākumos!

Ar cieņu,

Valdis Zatlers

Rīgā 2008.gada 4.augustā

 

Kongresa ieteikumi

1. Jācenšas, lai administratīvi teritoriālās reformas peripetijās nepazūd Sēlijas jēdziens, sēliskās identitātes šajā Latvijas daļā, jāatbalsta vietējās kultūras ierosmes īpatnību saglabāšanā.

2. Jāveicina lokālpatriotisms un jārosina negaidīti akcenti Sēlijas tūrismā un rekreācijā – Viesīte ar Sēlijas asociāciju, skolotājiem, muzeju “Sēlija”, Kultūras pili, bibliotēku varētu kļūt par vienu no Sēlijas kultūras stimulēšanas centriem, tāpat kā tādiem jāpaliek Neretai, Aknīstei, Ilūkstei, Gārsenei, Sēlpilij, protams, arī Jēkabpilij u.c. Jābūt kaut kam negaidītam – varbūt pilskalni, bišu dravas iepazīšana, neparasti ēdieni, kaut kādi pārsteigumi. Kaut vai skaistā Aijas Dembergas grāmata – albums par Sēliju.

3. Jāsaglabā Sēlijas asociācija kā brīvprātīgo veidojums, ar vietējām pašvaldībām un kultūras darbiniekiem, sadarbībā ar Rīgas kultūras un zinātnes darbiniekiem un Daugavpils universitātes piesaisti.

4. Jārosina pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas arī likumdošanas ceļā veikt alternatīvu etnogrāfiski – kulturālu dalījumu, lai tādi jēdzieni kā Latgale, Lejaskurzeme, Lībiešu krasts, Maliena, Suitu novads, Sēlija reāli saņemtu valsts un sabiedrības atbalstu, arī Eiropas fondu atbalstu.

5. Jātiecas Letonikas valsts pētījumu programmā arī turpmāk ietvert pētījumus par Sēlijas kultūras, etnogrāfijas, lingvistiskajām īpatnībām, varbūt darīt to turpmāk mērķtiecīgāk un koncentrētāk.

Nākamais Sēlijas kongress varētu notikt 2011.gadā ar izbraukumu Sēlijā (Ilūkstē?).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!