Par apdrošināšanas prēmijas apmēru*

Finanšu ministrs Atis Slakteris:

Informatīvais ziņojums sagatavots, pamatojoties uz Ministru kabineta 2007.gada 27.novembra sēdes protokola Nr.66 7.§ “Noteikumu projekts “Noteikumi par sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmas darbībai nepieciešamo datu apjomu un veidiem, datu ievades, apmaiņas un izmantošanas kārtību”” 5.punktā doto uzdevumu.

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanas jomu (OCTA) regulē Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums (OCTA likums), kas stājās spēkā 2004.gada 1.maijā un kurā iekļautas Eiropas Savienības (ES) direktīvu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā prasības (Eiropas Padomes 1972.gada 24.aprīļa direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, Eiropas Padomes 1983.gada 30.decembra otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, Eiropas Padomes 1990.gada 14.maija trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, Eiropas Padomes 1992.gada 18.jūnija direktīvas 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza direktīvu 73/239/EEK un direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 16.maija direktīvas 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozītas Padomes direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija direktīvas 2005/14/EK, ar ko groza Padomes direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu).

OCTA likums regulē jautājumus par apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanu, kas saistoši apdrošināšanas sabiedrībām, kurām ir tiesības veikt OCTA Latvijas Republikā. No 2004.gada 1.maija apdrošināšanas sabiedrības var brīvi noteikt apdrošināšanas prēmijas apmēru, un šī OCTA likuma norma atbilst iepriekš minēto ES direktīvu prasībām.

Direktīvas 92/49/EEK 6.panta 3.punkts paredz, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus, kas liek iepriekš apstiprināt vai regulāri darīt zināmus vispārīgos un īpašos apdrošināšanas nosacījumus, prēmiju lielumus un veidlapas un citus iespiedu dokumentus, kurus uzņēmums gatavojas izmantot darījumos ar apdrošinājuma ņēmējiem. Dalībvalstis nedrīkst paturēt spēkā vai ieviest noteikumus, kas paredz iepriekšēju paziņojumu vai apstiprinājuma iegūšanu prēmiju likmju paredzētajai paaugstināšanai, ja vien tas nav ietverts vispārējā cenu kontroles sistēmā.

Direktīvas 92/49/EEK 29.pants paredz, ka vienreizējus ziņojumus par apdrošināšanas nosacījumiem un citiem dokumentiem (kas minēti Direktīvas 92/49/EEK 6.panta 3.punktā) var paredzēt tikai nolūkā pārbaudīt to atbilstību valsts noteikumiem par apdrošināšanas līgumiem, un šī prasība nedrīkst būt priekšnoteikums uzņēmuma darījumu veikšanai.

Jāpiebilst, ka līdz 2004.gada 30.aprīlim (t.i., kad Latvija vēl nebija ES dalībvalsts) apdrošināšanas sabiedrības nevarēja brīvi noteikt apdrošināšanas prēmijas apmēru, jo apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanas pamatprincipi tika noteikti OCTA likumā (spēkā no 1997.gada 8.aprīļa līdz 2004.gada 30.aprīlim), bet Ministru kabineta (MK) noteikumi noteica kārtību, kādā aprēķināmas apdrošināšanas prēmijas, vienlaikus norādot konkrētās summas Latvijas latos atkarībā no transportlīdzekļa veida, masas, apdrošināšanas līguma darbības termiņa u.c. faktoriem.

OCTA likuma 12.panta pirmā daļa paredz, ka apdrošināšanas prēmijas apmēru nosaka apdrošinātājs, ievērojot transportlīdzekļa veidu, izmantošanas mērķi un citus risku ietekmējošus faktorus.

Tas nozīmē, ka, nosakot apdrošināšanas prēmiju, apdrošinātājs ņem vērā dažādus faktorus – transportlīdzekļa veidu (vieglā vai smagā automašīna, traktortehnika, piekabe, motocikls, utt.), masu, izmantošanas mērķi (piem., vai transportlīdzeklis tiek izmatots privātām vai komerciālām vajadzībām (pasažieru vai kravas pārvadāšanai) un citus risku ietekmējošus faktorus (piem., uz cik ilgu laiku tiek noslēgts apdrošināšanas līgums; transportlīdzekļa reģistrācijas vietu, Rīga vai citur Latvijā).

OCTA likuma 12.panta otrā daļa (redakcijā, kas spēkā no 2007.gada 1.novembra) paredz, ka apdrošināšanas prēmijas apmēram, kas noteikts apdrošināšanas līguma slēgšanas brīdī, jābūt tādam, lai nodrošinātu apdrošināšanas līgumā noteikto saistību izpildi, kā arī segtu izdevumus, kas nepieciešami apdrošināšanas veikšanai.

Šāda norma ieviesta tāpēc, lai apdrošinātājam nepastāvētu iespēja apdrošināšanas līguma darbības laikā palielināt apdrošināšanas prēmijas apmēru un lai apdrošinātājs jau līguma slēgšanas brīdī aprēķinātu un noteiktu tādu apdrošināšanas prēmijas apmēru, lai varētu nodrošināt ar līgumu uzņemtās saistības.

OCTA likuma 13.panta pirmā daļa (redakcijā, kas spēkā no 2007.gada 1.novembra) paredz, ka, noslēdzot apdrošināšanas līgumu, apdrošināšanas prēmijas apmērs transportlīdzekļa īpašniekam tiek noteikts, izvērtējot iepriekšējo apdrošināšanas līgumu darbības laikā izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību skaitu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konstatēto gadījumu skaitu, kad transportlīdzeklis vadīts, izdarot administratīvus pārkāpumus, par kuriem reģistrē pārkāpumu uzskaites punktus, un noziedzīgus nodarījumus pret satiksmes drošību, kā arī izvērtējot citus risku ietekmējošus faktorus.

Lai īstenotu OCTA likuma 13.panta pirmās daļas (redakcijā, kas spēkā līdz 2007.gada 31.oktobrim) prasības, MK 2007.gada 27.novembra noteikumos Nr.801 “Noteikumi par sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmas darbībai nepieciešamo datu apjomu un veidiem, datu ievades, apmaiņas un izmantošanas kārtību” tika iekļauts 2.5.1.punkts, kas paredz, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir pieejami šādi Sodu reģistra dati:

1) par personām, kuras ir vadījušas transportlīdzekli alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu iespaidā (vārds (vārdi), uzvārds, personas kods, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa vai cita normatīvā akta pants, daļa, punkts, kurā ir noteikts pārkāpums, par kura izdarīšanu persona saukta pie administratīvās atbildības, administratīvā pārkāpuma izdarīšanas datums, vieta, laiks);

2) par personām, kuras pēdējo piecu gadu laikā tika notiesātas par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu iespaidā atkārtoti gada laikā, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas (vārds (vārdi), uzvārds, personas kods, tiesas nolēmuma pasludināšanas un spēkā stāšanās datums, Krimināllikuma pants, daļa, punkts, ar kuru saskaņā persona ir notiesāta).

OCTA likuma 13.panta otrā daļa (redakcijā, kas spēkā no 2007.gada 1.novembra) paredz, ka, slēdzot apdrošināšanas līgumu, apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanai līzinga ņēmējs tiek pielīdzināts transportlīdzekļa īpašniekam.

Šāda norma ieviesta tāpēc, ka līzinga gadījumā nevis līzinga kompānija, bet gan līzinga ņēmējs ir tas, kas ar attiecīgo transportlīdzekli piedalās ceļu satiksmē.

OCTA likuma 59.panta pirmā daļa (redakcijā, kas spēkā no 2007.gada 1.novembra) paredz, ka, apdrošinātājam pirms apdrošināšanas līguma slēgšanas ir tiesības saņemt no OCTA informācijas sistēmas datus, kas nepieciešami apdrošināšanas līguma noslēgšanai un apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanai, tostarp datus par iepriekšējo apdrošināšanas līgumu darbības laikā veikto apdrošināšanas atlīdzības izmaksu skaitu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konstatēto to gadījumu skaitu, kad transportlīdzeklis vadīts, izdarot administratīvus pārkāpumus, par kuriem reģistrē pārkāpumu uzskaites punktus, un noziedzīgus nodarījumus pret satiksmes drošību.

Bonus–Malus sistēmas darbību reglamentē Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja (Birojs) 2005.gada 17.novembra saistošie norādījumi Nr. 1/SN-TAB “Norādījumi Bonus–Malus sistēmas (atlaide – piemaksa) ieviešanai un lietošanas uzsākšanai Latvijā sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajā apdrošināšanā” (Saistošie norādījumi), kas izdoti, pamatojoties uz OCTA likuma 46.panta otrās daļas 2.punktu (pieņemti Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja biedru sapulcē (kopsapulcē) 2005.gada 17.novembrī; grozījumi – 2006.gada 29.martā, 2006.gada 25.augustā). Saistošie norādījumi ir saistoši visām apdrošināšanas sabiedrībām, kurām ir tiesības veikt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu Latvijas Republikā.

Pirms šādas sistēmas izstrādes tika pētīts, vai šādas sistēmas ieviešana nebūs pretrunā ar ES direktīvu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā prasībām. Šeit jāvērš uzmanība, ka Eiropas Kopienu tiesa, skatot lietas par to, vai Bonus–Malus sistēma ir pretrunā Direktīvas 92/49/EEK prasībām, ir secinājusi, ka Eiropas Kopienu tiesa Bonus–Malus sistēmu nepielīdzina sistēmai, kas paredz likmju apstiprināšanu, un ka Bonus–Malus sistēma nav pretrunā Direktīvas 92/49/EEK prasībām (2004.gada 7.septembra spriedumi lietās C-347/02; C-346/02).

Bonus–Malus sistēmas, kas Latvijā ieviesta no 2006.gada 1.janvāra, mērķis ir veicināt ceļu satiksmes drošību, nodrošinot apdrošinātājiem vienotu informāciju, lai varētu izvērtēt potenciālo apdrošinājuma ņēmēju apdrošināšanas risku. Bonus–Malus sistēma sniedz apdrošinātājam informāciju par potenciālā apdrošinājuma ņēmēja apdrošināšanas vēsturi un izraisītajiem ceļu satiksmes negadījumiem (CSNg), kuru rezultātā tikušas veiktas apdrošināšanas atlīdzību izmaksas, nesaistot konkrēto Bonus–Malus klasi ar konkrētu apdrošināšanas prēmijas apmēru. Bonus–Malus sistēmas apraksts ir pieejams Biroja mājaslapā www.ltab.lv sadaļā “Bonus–Malus”.

Praksē apdrošināšanas prēmiju nosaka katrs apdrošinātājs individuāli, pēc saviem kritērijiem. Slēdzot apdrošināšanas līgumus un vērtējot transportlīdzekļa un tā īpašnieka vai turētāja riska faktorus, apdrošinātājs Bonus–Malus sistēmas datus izmanto kā vienu no rādītājiem. Šādā veidā precīzāk tiek aprēķināti apdrošināmās personas riski. Viens no Bonus–Malus sistēmas mērķiem ir nodrošināt katra transportlīdzekļa un tā īpašnieka vai turētāja riska vienādu novērtējumu. Tas ir iespējams, jo Biroja datubāzē tiek uzkrāti visi dati par katra transportlīdzekļa īpašnieka vai turētāja atsevišķa transportlīdzekļa apdrošināšanas stāžu un gadījumiem, kad transportlīdzeklis atbildīgs par CSNg radītajiem zaudējumiem. Lai šo datu kopumu izteiktu ar vienotu riska koeficientu, ir izstrādāta aprēķinu metodika ar mērķi apvienot atsevišķās riska klasēs apdrošinājuma ņēmēju (transportlīdzekļu īpašnieku/turētāju) un to īpašumā vai valdījumā esošu transportlīdzekļus pārus, kuri ir vienādi braukšanas uzvedībā un kuriem no braukšanas drošības viedokļa ir vienāds risks izraisīt CSNg, kā dēļ tiek veiktas apdrošināšanas atlīdzību izmaksas.

Saskaņā ar OCTA likuma 12. un 13.pantu apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanā apdrošinātājs vadās pēc dažādiem risku ietekmējošajiem faktoriem.

Kā viens no risku ietekmējošiem faktoriem ir apdrošinātās personas iepriekšējā periodā konstatētais ceļu satiksmes negadījumu, kuros zaudējumus nodarījusi attiecīgā persona, skaits. Minētā riska izvērtēšanai tika izveidota Bonus–Malus sistēma.

Bonus–Malus sistēmas aprēķini ir balstīti uz apdrošinātās personas transportlīdzekļa iepriekšējā periodā “sakrāto” apdrošināšanas dienu skaitu, tas ir, to dienu skaitu, cik ilgi bijis spēkā esošs apdrošināšanas līgums, un ceļu satiksmes negadījumu, par kuriem atbildīga konkrētā persona un par kura rezultātā radīto kaitējumu vai mantas bojājumu cietušajām personām atlīdzināti zaudējumi, skaitu.

Bonus–Malus sistēmā minēto apdrošināto personu dati aprēķinā tiek atspoguļoti, sagrupējot tos attiecīgās riska klasēs, “Bonus” – pazemināta riska klase, “Malus” – paaugstināta riska klase. Tas nozīmē, ka minēto apdrošināto personu un to īpašumā esošo transportlīdzekļu pāri, kuri ir vienādi braukšanas uzvedībā un kuriem no braukšanas drošības viedokļa ir vienāds risks iekļūt ceļu satiksmes negadījumā, kura rezultātā apdrošinātājam vai Birojam jāveic apdrošināšanas atlīdzību izmaksas, tiks iekļauti vienādās riska klasēs. Apdrošinātās personas un transportlīdzekļa pāra Bonus–Malus klase tiek noteikta attiecībā uz apdrošināto personu un katru tā īpašumā esošu transportlīdzekli, ņemot vērā visus šī pāra apdrošināšanas vēstures datus. Jo zemāka Bonus–Malus klase, jo bīstamāks ceļu satiksmē ir šis pāris. Sākotnējais Bonus–Malus aprēķins tika veikts 2005.gada 29.decembrī par periodu no 1997.gada 1.septembra (datums, kad Latvijā sāka darboties civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana) līdz 2005.gada 31.augustam. Turpmāk aprēķins tiek veikts reizi gadā, 15.septembrī, par apdrošināšanas vēstures datiem, kas attiecināmi uz periodu no iepriekšējā gada 1.septembra līdz attiecīgā gada 31.augustam.

Īpaši jāuzsver, ka par konkrētu Bonus–Malus klasi netiek noteikts konkrēts apdrošināšanas prēmijas apmērs, jo Bonus–Malus klase ir viens no rādītājiem, kas tiek ņemts vērā, izvērtējot risku ietekmējošos faktorus un pēc tam nosakot apdrošināšanas prēmijas apmēru.

Lai apdrošinātās personas īpašumā esošā transportlīdzekļa pārdošanas gadījumā būtu iespējams veikt apdrošināšanas vēstures pārnešanu uz jauniegādātu transportlīdzekli, Bonus–Malus sistēmā, pamatojoties uz apdrošinātās personas rakstisku iesniegumu (ja viņa to vēlas), tiek nodrošināta apdrošināšanas vēstures pārnešana no viena īpašumā bijuša transportlīdzekļa uz citu īpašumā esošu transportlīdzekli. Līdz ar to tiek veidots jauns apdrošinātās personas un transportlīdzekļa pāris, kuram tiek pievienota iepriekš noteiktā riska klase. Ja apdrošinātajai personai ir vairāki transportlīdzekļi ar dažādām Bonus–Malus klasēm, apdrošinātā persona, vēršoties ar rakstisku iesniegumu Birojā (ja viņa to vēlas), var apvienot šo transportlīdzekļu Bonus–Malus klases. Vēlamies uzsvērt, ka Bonus–Malus klašu pārnešana vai apvienošana nav apdrošinātās personas pienākums, bet gan tiesības, par kurām visu nepieciešamo informāciju iespējams iegūt gan Birojā, gan pie apdrošinātāja.

Pirms Bonus–Malus sistēmas ieviešanas, t.i., līdz 2005.gada 31.decembrim, katrs apdrošinātājs izmantoja savas datubāzes datus par klienta apdrošināšanas vēsturi un CSNg, kurā(-os) zaudējumus nodarījis klients. Šāda situācija bija labvēlīga klientiem, kuri, piem., regulāri neveica OCTA un/vai bija izraisījuši CSNg. Šādi klienti varēja iet pie cita apdrošinātāja slēgt nākamo apdrošināšanas līgumu, jo apdrošinātājiem nepastāvēja iespēja pārliecināties par apdrošinājuma ņēmēja vēsturi, ja apdrošinājuma ņēmējs vēlējās slēgt apdrošināšanas līgumu pie cita apdrošinātāja.

Vienlaikus jāpiebilst, ka, īstenojot ES direktīvas 2005/14/EK prasības, OCTA likuma 50.¹pants paredz, ka transportlīdzekļa īpašnieka vai – transportlīdzekļa līzinga gadījumā – līzinga ņēmējam ir tiesības saņemt šādu informāciju:

1) noslēgtie apdrošināšanas līgumi laikposmā, kas nav mazāks par pēdējiem pieciem gadiem – apdrošināšanas līguma sērija un numurs, apdrošināšanas līguma veids, apdrošināšanas līguma noslēgšanas datums, spēkā stāšanās datums un laiks, darbības beigu datums, apdrošinātājs, ar kuru noslēgts apdrošināšanas līgums;

2) atbilstoši šā panta 1.punktā minētajiem līgumiem sakarā ar apdrošināšanas gadījumiem iesniegto pieteikumu skaits, norādot CSNg datumu, kā arī to, vai uz šo pieteikumu pamata ir vai nav veikta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa.

Šāda norma OCTA likumā ieviesta ar mērķi, lai personai, kura vēlas noslēgt jaunu apdrošināšanas līgumu ar citu apdrošinātāju, būtu iespēja saņemt iepriekš minēto informāciju.

Ņemot vērā minēto, izriet, ka OCTA likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek noteikta apdrošināšanas prēmija, kā arī nav noteikts, ka apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanas kārtība būtu jānosaka MK, jo saskaņā ar ES direktīvu prasībām apdrošināšanas sabiedrības var brīvi noteikt apdrošināšanas prēmijas apmēru. Apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanas kārtību nav iespējams regulēt ar ārēju normatīvu aktu (piem., MK noteikumiem), jo Direktīva 92/49/EEK paredz, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus, kas liek iepriekš apstiprināt vai regulāri darīt zināmus vispārīgos un īpašos apdrošināšanas nosacījumus, prēmiju lielumus un veidlapas un citus iespiedu dokumentus.

Līdz ar to, ja apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanas kārtība (tai skaitā Bonus–Malus sistēmā ietvertais regulējums) tiktu regulēts ar ārēju normatīvo aktu, tad tas būtu pretrunā ar Direktīvas 92/49/EEK prasībām.

* Ministra informatīvais ziņojums “Par apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanas kārtību un tā tiesisko pamatojumu” Ministru kabineta 2008.gada 1.aprīļa sēdē