“Mums Latgale ir tā guntiņa, pie kuras sildāmies”

Par dricāniešu sarīkojumu “Lai naizdzīst gunteņa” Rīgas Latviešu biedrības namā

Maija vakarā atnāc pie krusta

Namatēvs Jānis Streičs ciemiņus un rīdziniekus uzrunāja ar katolisko sveicinājumu “Lai slavēts Jēzus Kristus!”, un zāle atsaucās ar “Mūžīgi mūžam”, Dricānu draudzes koris un Gaigalavas ansamblis “Aisma” sarīkojumu atklāja ar sava diriģenta un skolotāja Antona Matvejāna dziesmu “Maija vakarā atnāc pie krusta”. Tai sekoja vēl citas garīgās dziesmas, jo katoļiem maijs ir Dievmātes Marijas godināšanas mēnesis, un Dricānos, tāpat kā visā Latgalē, cilvēki vakaros ap saules rietu pulcējas pie krucifiksiem, dzied un skaita rožukroņa lūgšanas. Kā paši dricānieši sacīja, viņiem neiznāk bieži atbraukt uz galvaspilsētu, tāpēc līdzi atveduši gan garīgu, gan laicīgu programmu, lai rīdzinieki redzētu, kā viņi dzīvo.

Ar pārskrējienu pāri pagasta ģeogrāfijai un vēsturei

Tā tika pieteikta Dricānu pagasta padomes priekšsēdētājas Ināras Orlovas uzruna. Viņa atgādināja, ka platības ziņā Dricāni ir viens no lielākajiem Latgales pagastiem. Tas atrodas ap divdesmit kilometru attālumā no Rēzeknes abpus Rēzeknes — Gulbenes autoceļa. Patlaban te ir 1270 iedzīvotāju, un gandrīz visi viņi ir latvieši, cittautiešu īpatsvars nepārsniedz divus procentus. Arī ticības ziņā pagasts ir viendabīgs — visi dricānieši ir katoļi. Pagastā ir vairāk nekā simt apdzīvoto vietu, un visām tām latgaliski nosaukumi: Pilcene, Brukāni, Kakarvīši, Putrāni, Dzeņagals, Elkšņi, Ratinīki... Pagastā ir vidusskola ar 170 skolēniem, kultūras nams ar pieciem pašdarbības kolektīviem un bibliotēka, bērnudārzs un divi feldšeru punkti. Galvenais iedzīvotāju iztikas avots ir zemniecība. Pagasts nevar lepoties ar auglīgām augsnēm, plašiem ūdeņiem vai derīgajiem izrakteņiem. Dricāni lepojas ar savu kultūrvēsturi, ar visos laikos čakli un pastāvīgi koptām tautas mākslas tradīcijām un galvenokārt ar saviem cilvēkiem, ar viņu devumu savam pagastam, Latgalei un visai Latvijai.

Korim ir liels pievilkšanas spēks, te dzied ne tikai Dricānu, bet arī Gaigalavas un Stružānu skolnieces, studentes un lauku sievas. Viņām patīk baznīcas dziesmas, patīk tautasdziesmas un patīk piedalīties Dziesmusvētkos. Sarīkojumā skanēja lielākoties Antona Matvejāna komponētās garīgās un laicīgās dziesmas gan ar viņa paša sacerētiem, gan Annas Rancānes, Pētera Jurciņa un citu latgaliešu autoru dzejas vārdiem. Piesakot Jāņa Klīdzēja “Sveicienu mātei”, diriģents klusi piebilda: “Mēs, vai savā sētā to dziedam vai pie dzejnieka Sakstagalā, vienmēr pieceļamies kājās.” Dziesma izskanēja kā dzimtās puses sveiciens gan nesen mūžībā aizgājušajam dzejniekam un viņa mātei, gan visiem pasaules plašumos izkaisītajiem tautiešiem.

Apgaismotājs Manteifelis un viņa sekotāji

Turpinot stāstījumu par Dricāniem, Nabadzīgo Jēzus bērna māsu ordeņa māsa Klāra (Skaidrīte Kaļvāne) un skolotāja Silvija Laizāne pieminēja daudzus mācītājus, skolotājus, rakstniekus un grāmatizdevējus, kas nesuši gara gaismu savam novadam. Pirmais un vienīgais drukas aizlieguma laikā 19.gadsimtā regulāri iznākošais izdevums latgaliešu rakstu valodā bija dricānieša Gustava Manteifeļa (1832 — 1916) sastādītais un izdotais ilustrētais kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota aba kalenders” ar derīgām pamācībām lauksaimniecībā, mājturībā un medicīnā, ar tautas dziesmām un pasakām, dzejoļiem, pamācošiem stāstiņiem un pamudinājumiem mācīties un sūtīt bērnus skolā. Gustavs Manteifelis bija darbīgs publicists, vēsturnieks, etnogrāfs, folklorists un izdevējs, vairāku mācību grāmatu autors, Krakovas akadēmijas un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības korespondētājloceklis.

Kā sacīja māsa Klāra, pārdesmit minūtēs tās runas nav izstāstāmas, jo vēl būtu pieminami ļoti daudzi apbrīnojami pašaizliedzīgi darba darītāji. Vispirms jau rakstnieks un izdevējs Vladislavs Locis (1912. gadā Dricēnos — 1984. gadā Minhenē), kas visu savu mūžu veltīja latgaliešu literatūras izdošanai, arī dzejnieks, publicists un grafiķis Joņs Trūps (1924.gadā Sakstagalā — 1989. gadā Vašingtonā), kas trimdā rosīgi darbojās latgaliešu avīžniecībā, sastādīja krājumu “Latgaļu folklora” un aktīvi piedalījās sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Viņa dzejoļu un karikatūru grāmata “Lapsines” joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti. Latgaliešu valodas kopšanas un grāmatniecības darbu tagad turpina Latgales Kultūras centra izdevniecība, kuras veidotājs un vadītājs Jānis Elksnis bija starp pirmajiem, kas 1994.gadā saņēma atjaunoto Triju Zvaigžņu ordeni. Šis apgāds, kas Latvijas kultūru bagātinājis ar daudziem vērtīgiem latgaliešu literatūras un kultūrvēstures izdevumiem, dricāniešu svētku dienā laida tautās Antona Matvejāna bērnības atmiņu grāmatu “Aiziet mana Asinova”. Tā iespiesta latgaliešu literārajā valodā, un uz vāka rakstīts: Ontons Matvejāns. Aizīt muna Asinova. Arī sarīkojumā gan runās, gan dziesmās skanēja lokanā un mīlīgā latgaliešu mēle, ko nav aizmirsuši arī tie daudzie rīdzinieki, kas nāk no Latgales. Silvija Laizāne: “Te, Rīgā, tikai ziedi un odziņas. Saknes ir Dricānos. Šī ir satikšanās ar saknēm.”

Skolotājs, diriģents, tautas dziesminieks

Tie, kas neesam latgalieši, Antonu Matvejānu pazinām tikai kā diriģentu, kura vadītie lauku kori bieži piedalījušies lielajos Dziesmusvētkos. Novadnieki viņu pazīst arī kā skolotāju, ērģelnieku un komponistu, tautasdziesmu un garīgo dziesmu vācēju. Iznākušas vairākas viņa sastādītas garīgo dziesmu grāmatas, kas tagad apvienotas krājumā “Krysta gaismā”, un divi laicīgo dziesmu krājumi. Antons Matvejāns dzimis Dricānu pagasta Asinovas sādžā vai, kā paši asinovieši saka, dzeraunē. “Aiziet mana Asinova” ir viņa baltā bērnības grāmata, viņa Augstā dziesma savas puses ļaudīm, darba tikumam un patiesai cilvēkmīlestībai. Autoram šis tikai pirmais prozas darbs, bet viņa stāstnieka talantu var tiešām apbrīnot.

Asinovas Baltā grāmata

Grūti pat aptvert, kā tāda maza grāmatiņa var būt tik ietilpīga. Te ir par kristībām, kāzām un bērēm, par Lieldienām un Ziemassvētkiem, par siena laiku un ogu laiku, par maizītes cepšanu un cūku bērēm, par skolas laiku un kara laiku, par pašu Asinovu ar Eglescelmu, kur pavasaros daudzu hektāru platībā klājās dzeltens pureņu paklājs, kameņu bija ka biezs un bērni kopā ar vārnām kāri meklēja medu, ar Dūrukalnu , kas vasarā sildījās saulē un klausījās putnu dziesmās, bet ziemā, sniega baltumu mirdzinādams, gaidīja Asinovas bērnus, ar ganu dziesmām un zaļumballēm, ar balto lielceļu — galveno dzīsliņu, kas Asinovu uzturēja pie dzīvības un savienoja ar pasauli. Kā caurviju pavediens cauri visai grāmatai — dziļa dievbijība, goddevīga attieksme pret katru cilvēku un katru dzīvu radību, savstarpēja izpalīdzība un darba tikums, kas iet roku rokā ar atbildību un pienākuma apziņu. Vai ikkatrā nodaļā atkārtojas frāze “mūsu, bērnu, pienākums bija”, jo savi pienākumi jāuzņemas līdz ar pirmajiem dzīves soļiem: jāiet ogās un sēnēs — ne tikai savam priekam, bet arī ziemas krājumiem un pārdošanai, jābūt klāt pie maizītes cepšanas, lai pārsijātu miltus, izslaucītu krāsni un paklātu uz lizes kalmes vai kļavu lapas, jāpalīdz vectēvam Florianam pie banku likšanas, zobu raušanas un citiem nepieciešamiem ārstēšanas darbiem, ko bijušajam muižas medniekam Florianam ierādījis viņa tēvs Tadeušs, kas muižā bijis par feldšeri. Ganu gaitas palikušas atmiņā ar dabas vērojumiem un dziesmu kariem, ar kāpelēšanu kokos un kartupeļu cepšanu, bet neaizmirstama ir arī lopu bizošana, pastāvīgās bailes no čūskām un citas ganu nedienas. Pēdējā nodaļa — par dziesmu pūru, kas saņemts mantojumā gan no tēva, gan mātes dzimtas, no Latgales dziedošās dvēseles. Lielākā dziesmu zinātāja bijusi vecāmāte, kas ik jaunu dienu sākusi ar “Labu rītu” un vakarā nobeigusi ar “Labu nakti” — vienalga, vai kāds dziedājis līdzi vai ne. Vecaistēvs pratis arī garmoškas spēlēt, kaut sava instrumenta nav bijis. Dziedātāji bijuši visi seši onkuļi un abas tantes, ar savu pienesumu dzimtā ienākušas onkuļu sievas, dziedātāji ir visi divdesmit pieci brālēni un māsīcas.

Dziesmu pūrs no paaudzes paaudzē

Pats sevi Antons atceras kā pavisam mazu zēnu šķetinām dziesmu pēc dziesmas “uz nezāļu čupas vagas galā”, kamēr māte ar citām meitām ravē, atceras sevi dziedam skumīgos psalmus radu bērēs un mācāmies vecāsmātes skaistās dziesmas, kuru krājumi bija tik lieli, ka tās reti kad atkārtojās un tāpēc bija grūti paturamas atmiņā. Savu vecāku saistību ar dziesmu autors tēlojis skopos vārdos, kas tāpēc dzeļ jo sāpīgi: “Par vyslelōkū dzīdōtōju bez īrunom ir ticis atzeits muns tāvs Ontons: kod jī obi ar Bernadu dzīdōjuši, lampas uz golda dzysušas. Es pats gon nikō navaru līcynōt, jo jys myra ar tuberkulozi, kod maņ beja pīci mēneši. Mama dzīdōja moz, bīži dzīdōdama raudōja. Jai ļūti patyka muna tētes dzīsme “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, lai gon pošam zemes nabeja.”

Ko kuram dziesma izsaka, to mēs varam tikai minēt, grāmatas izskaņā raksta Antons Matvejāns. Un atzīst, ka viņam tās ir atmiņas par aizgājušajiem tuviniekiem un radiem, par bērnību, kas vienmēr liksies gaiša, Asinovas saules apmirdzēta.

Ar kārklu sīkstumu un pazemības tikumu

“Mums Latgale ir tā guntiņa, pie kuras sildāmies,” sacīja Rīgas Latgaliešu biedrības “Trešā zvaigzne” sievas. Atceroties Rēzeknes rajonā pavadītos desmit gadus, dricāniešus sirsnīgi sveica priesteris Andrejs, Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzes prāvests: “Jūs nākat ar savu lielo pašcieņu un iedrošināt par Dieva vārdu priecāties. Čeka mani 1986.gadā izraidīja tālāk no Rīgas, bet man šie gadi ar Latgales cilvēku vienkāršību, sirsnību un pazemības tikumu pārvērtās par lielu svētību.”

Par Latgales cilvēku zemniecisko gudrību, kārkla lokanību un sīkstumu stāsta arī Antona Matvejāna grāmata. Asinova savus ziedu laikus piedzīvojusi gadsimtu mijā līdz Otrajam pasaules karam. Tad, trūkstot Dieva svētībai, viss sācis iet uz postu un nu tur vairs nav ne māju, ne ceļu. Bet arī par šo posta laiku viņš raksta bez niknuma, vairāk ar humoru un klusu smeldzi. Tā tiek minēts, ka ganos bizot parasti sākušas otra gada teles un vērsēni, kas saukti par komsomoļciem, un drīz vien pievienojušās jaunās telītes — pioņerkas. Un kolhoza traktoru izdangātais ceļš dabūjis Tereškovas bulvāra nosaukumu.

Antonam no bērnības neaizmirstams ir dažādo purva augu smārds, tikko pļautas zāles, siena un meža zemeņu smaržas, bitēs sanošā baltā āboliņa un zaļo egļu smaržas. Ar skumjo skuju smaržu atmiņā palikušas bēres, ar sniega smaržu — ziemas prieki Dūru kalnā. Un nu, ar savu grāmatu pieliekot piemiņas plāksnīti dzimtajai dzeraunei, autors savu bērnības zemi sakās nekļūdīgi pazīstam tieši pēc tās gaisa neatkārtojamās smaržas. Bet no senču dzīves ziņas vēl paaudžu paaudzēs noderēs bišu dravā iemantotā gudrība — bites pašas māca, kā vajag un kā nevajag ar viņām apieties, un, kā bijis, kā nebijis, — pats galvenais ir dzeloni izvilkt bez dusmām. Kā priesteris teica — pazemības tikums.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jānis Streičs un Antons Matvejāns

Gaigalavas sieviešu ansamblis “Aisma”

Dricānu draudzes koris

Nabadzīgā Jēzus bērna ordeņa māsa Klāra (Skaidrīte Kaļvāne)

Dricānu pagasta valdes priekšsēdētāja Ināra Orlova