"Katras tautas lielākais dārgums ir tās valoda, bez kuras nacionālās kultūras izveidošana nav domājama."

Apmēram 20 iespiedlokšņu plašais ar melnbaltiem fotoattēliem un zīmējumiem ilustrētais jaunais žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" laidiens šoreiz veltīts Endzelīnu–Enzeliņu dzimtai, Valmieras novadam un latviešu valodai

Par Endzelīnu, mūsu valodu un Valmieras novadu — "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" 1999. gada 1./3. numurā

Izdevums sagatavots, lai godinātu un popularizētu starptautiski atzītā un plaši pazīstamā baltu valodnieka akadēmiķa Jāņa Endzelīna (1873–1961) un viņa brāļa — priekšzīmīgā lauksaimnieka, rosīgā novadpētnieka, kultūras un sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa (1867–1953) veikumu. Galvenā uzmanība veltīta Jāņa Endzelīna ražīgā mūža darba objektam — latviešu valodai, tās izzināšanai, kopšanai, izmantošanai ikdienas dzīvē un dažādu kultūrvēsturisku parādību un procesu izpētei.

Žurnāla rakstu pamatā ir LZA, Valmieras rajona padomes un Valmieras pilsētas domes 1997. gada 4. oktobra Valmieras kopsēdes un LZA un Rīgas Latviešu biedrības 1998. gada 22. aprīļa Rīgas kopsēdes referāti, kas ievērojami paplašināti. Abas konferences notika LZA "Letonikas" programmas ietvaros, atzīmējot J.Endzelīna 125 gadu jubileju un atkārtoti pievēršot sabiedrības un valsts iestāžu uzmanību latviešu valodas stāvoklim. Zinātnieku rakstus papildina Valmieras rajona kultūras darbinieku un novadpētnieku publikācijas, kā arī Hermaņa Enzeliņa un viņa mazmeitas Olitas Šmites stāstījumi. Tie bagātina mūsu zināšanas par Jāņa Endzelīna un Hermaņa Enzeliņa dzimto novadu.

Jāņa Endzelīna darbībai bija raksturīgs zinātnisks dziļums un zinātniski praktisks konstruktīvisms. Tas ieturēts arī šajā žurnāla numurā. Līdzās faktu, norišu un procesu zinātniskam vērtējumam sniegti daudzi pārdomāti priekšlikumi dažādu ar latviešu valodu saistītu jautājumu risināšanai un valodas pašreizējā stāvokļa uzlabošanai.

Žurnālu ievada īss stāstījums par Valmieras novada radošajiem ļaudīm, Endzelīnu–Enzeliņu dzimtu un Jāņa Endzelīna personību.

Valmieras rajona valsts kultūras darba inspektore Anita Apine akcentējusi nepieciešamību nodrošināt kultūras procesa nepārtrauktību un novada kultūras savdabības saglabāšanu. Raksturojot kultūras vispārējo stāvokli, autore raksta: "Pašreizējā situācijā valsts budžeta veidošana ir zināmā pretrunā ar valsts politiku kultūras nozarē. Līdzekļu hroniska trūkuma dēļ dažkārt tiek liegta vai apgrūtināta kultūras nekomerciālo nozaru attīstība." Rosinot kultūras darba izvēršanas iespējas, autore uzsver: 1) dažādu resoru sadarbības nepieciešamību, 2) kultūras darba decentralizācijas visai negatīvo faktu — dārgās augstas klases mākslas baudīšanas iespēju liegšanu attālākos un nomaļākos valsts pagastos, 3) 1998. gadā nodibinātā Kultūrkapitāla fonda pavērto iespēju izmantošanu, 4) mecenātisma un sponsorēšanas kā augsti vērtējamu kultūras dzīves parādību attīstību.

Rakstu papildina vispusīgi statistikas dati par rajona kultūras iestādēm un to darbiniekiem. Satraukta par kultūras iestāžu darbinieku zemo kvalifikāciju (tikai 12,5% ir augstākā un 39,2% vidējā speciālā izglītība), autore ierosina: "Runājot par kultūras darbinieku izglītotību, jāatzīmē, ka stāvoklis pasliktinās. Tomēr arī no šīs situācijas ir jāmeklē izeja — kvalifikācijas celšana. Tam, protams, nepieciešama nauda. Stāvokli tuvākajos gados varētu uzlabot, ja realizētu atbilstošu projektu, piemēram, nacionālās programmas "Kultūra" ietvaros kādā no mērķprogrammām paredzot līdzekļus kvalifikācijas celšanai proporcionāli katram rajonam bibliotēku, muzeju, mākslas un mūzikas skolas, izstāžu zāļu un galeriju, preses, radio, televīzijas, teātra, kultūras namu un tautas namu darbiniekiem."

Novadpētnieks Uldis Dreimanis iepazīstina ar krāšņām ainavām bagātā un tūristu visai iecienītā Mazsalacas novada vēsturi, ar tā ievērojamākajām vietām un ļaudīm. Stāstījums sākas ar vissenākās apdzīvotības — vidējā un jaunākā akmens laikmeta — pieminekļu un to pētītāju norādījumiem. Novadā saglabājušies divi lībiešu pilskalni un daudzi lībiskas cilmes vietvārdi. Tas ir mudinājums pētīt šos lībiskās cilmes objektus un atvērt jaunas lappuses Vidzemes etniskās vēstures un kultūras vēstures laukā. 14. gadsimtā novadā uzcelta baznīca un iekārtota kristīgo kapsēta, kur turpmākajos gadsimtos ik gadus notikuši kapusvētki un svecīšu vakari. Nozīmīga tradīcija ir arī lauku sētu seno nosaukumu pārmantošana no paaudzes paaudzē vismaz kopš 17./18. gadsimta mijas līdz mūsdienām. Autors ataino novada pagastu veidošanās gaitu kopš 18. gadsimta līdz mūsdienām. Ar Rūjienas Lielajai muižai piederējušo 25 zemnieku sētu piemēru U.Dreimanis rāda tādas zemnieku kopas radošas darbības panākumus, kuras locekļi izņēmuma kārtā jau dzimtbūšanas apstākļos bija brīvi no klaušu darbiem un savas saistības pret muižu kārtoja ikgadēju nodevu veidā. Viņu panākumi (pārākums) izpaudās: 1) labākā zemes apstrādē, augstākā turības un pašapziņas līmenī, 2) īsākā māju izpirkšanas un labklājības sasniegšanas laikposmā, 3) labākā bērnu izglītošanā dažādās nozarēs un latviešu inteliģences veidošanā, 4) priekšzīmīgu lauksaimnieku un lauku uzņēmēju kopas veidošanā. Rakstā atainota Mazsalacas izaugsme kopš 1864. gada, kad Valtenberģu muižas īpašnieks iznomāja 40 muižas zemesgabalus apbūvei. Apskatā saskatām šādas jautājumu grupas: 1) Mazsalacas pārvēršanās no novada garīgās dzīves centra par amatniecības, satiksmes ceļu un tirdzniecības centru, 2) Mazsalaca kā lauku apvidus rūpniecības centrs, 3) Mazsalaca kā administratīvās darbības centrs, 4) Mazsalaca kā izglītības darba centrs (pirmā skola nodibināta 1685. gadā), 5) Mazsalaca kā kultūras darba centrs, 6) Mazsalacas un novada sabiedriskās organizācijas un to darbība (pirmo sabiedrisko organizāciju — Sātības biedrību — 1838. gadā izveidojis Jaunkaktiņu māju saimnieks Kristaps Kaktiņš sadarbībā ar mācītāju Fridrihu Guleki).

LZA goda loceklis Jānis Graudonis Valmieras rajonu raksturo kā cilvēku saimnieciskajai darbībai un dzīvei labvēlīgu vidi. Dažādiem vēstures periodiem atbilstoša intensīva apdzīvotība tur zināma kopš akmens laikmeta. Autors īsi raksturo Valmieras rajona arheoloģiskos pieminekļus — senās nenocietinātās apmetnes, nocietinātos pilskalnus, līdzenos un uzkalniņkapus, kulta vietas (svētakmeņus, svētos avotus, kalnus, kokus). Viņš mudina meklēt senos ceļus, sapulču un citu norišu vietas. Rakstam pievienotajā kartē redzams, ka vissenākā apdzīvotība — akmens laikmeta pirmatnējo mednieku un zvejnieku mītnes — bijušas Burtnieku ezera ziemeļu galā, kur ietek Rūja un Seda, bet iztek Salaca. Tikai tad, kad mednieku–zvejnieku saimniecību nomainīja lopkopju–zemkopju saimniecība, apdzīvotība izplatījās visā rajonā, bet īpaši tā dienvidrietumu daļā un gar Salacu. Arheoloģisko senvietu attīstība cieši saistījās ar cilvēku sabiedrības, saimnieciskās darbības un kultūras pilnveidošanos. Līdzās pieminekļu raksturojumam arheologs nosauc arī to pētniekus un parāda dažus tipiskus atradumus. No etniskās vēstures viedokļa nozīmīgi ir akmens šķirstu kapi uzkalniņos ar akmeņu sakrāvumu, kas zināmi kopš 1500. gada pirms m.ē., un to jaunākā attīstības pakāpe — akmenskrāvuma kapi, kas izveidojās mūsu ēras sākumā. Abos kapu veidos apbedīti Baltijas somu cilšu piederīgie ļaudis. Izcili senās vēstures pieminekļi ir maz pētītie Valmieras rajona pilskalni, kas tāpat kā minētie Baltijas somu kapulauki gaida savus izzinātājus. Par rajona seno iedzīvotāju garīgo kultūru vērtīgas liecības var sniegt izrakumi, kas būtu organizējami pie tādām svētvietām kā Anģīšu Velna akmens, Stoku svētavots, Sīmanēnu svētozols un Zilais kalns.

Valmieras rajona valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Jānis Kalnačs vēsta par Jāņa Endzelīna dzimtā Kauguru pagasta kultūras pieminekļiem, uzsverot, ka tieši te sācies Latvijas brīvvalsts pieminekļu aizsardzības darbs: Latvijas Pieminekļu valde 1924. gada 15. aprīlī kā valsts aizsargājamu pieminekli ar pirmo kārtas numuru apstiprināja 1765. gadā Kauguru pagasta "Gaidēs" celto brāļu draudzes jeb hernhūtiešu saiešanu namu. Par nama aizsardzības uzraugu apstiprināja Jāņa Endzelīna brāli Hermani Enzeliņu, kas plašā apkārtnē bija pazīstams kā priekšzīmīgs lauksaimnieks un rosīgs sabiedrisks darbinieks. Kauguru pagastā ir arī daudzi citi valsts aizsardzībā esoši kultūras pieminekļi un objekti, kas cienīgi iegūt valsts aizsargājama pieminekļa statusu. Par vērtīgākajiem autors uzskata: 1) Kauguru zemnieku 1802. gada plašo nemieru aktīvāko dalībnieku nošaušanas un nemieru piemiņas vietu, 2) Pekas pilskalnu — seno latgaļu pirmo pilskalnu, kurā latviešu senvēstures pētnieki veica izrakumus cerībā atrast Indriķa hronikā daudzkārt minētā Tālavas novada centra — Beverīnas pils vietu, 3) Beitu senkapus — vistālāk ziemeļos esošo seno latgaļu kapulauku, 4) 16.gadsimta pēdējā ceturksnī celto (?) Mūrmuižas nocietināto torni kā vienu no labākajiem Latvijā maz pārstāvētās renesanses arhitektūras piemēriem, 5) Kauguru pagasta vecsaimniecību "Mičkēnu", kurā 19.gadsimta 60.gadu beigās — 80. gadu sākumā dzimuši četri izcili Latvijas kultūras, saimnieciskās dzīves un zinātnes darbinieki: Hermanis Enzeliņš, Jānis Endzelīns, Hermanis Asars (1882—1942) un Jānis Asars (1877—1908), 6) Kaugurmuižas kompleksa paliekas, 7) Mūrmuižas kompleksa paliekas.

Dikļu kultūras nama vadītāja Iveta Priedīte apraksta tādas izcilas latviešu 19.gadsimta kultūras norises kā F.Šillera lugas "Laupītāji" uzvedumu latviešu valodā ar dzimtļaužu spēkiem Dikļu muižas šķūnī 1818. gadā, kas lika pamatus vēlākajos gadu desmitos tik populārajai latviešu pašdarbības teātru kustībai, un 1864.gada pirmos latviešu Dziesmu svētkus Dikļu mācītājmuižas dārzā. Šillera "Laupītājus" latviešu valodā 17 gadu vecumā pārtulkojis 1801. gadā dzimušais Dikļu muižas sulainis Jānis Peitāns, kas nācis no Dikļu tautskolotāju dzimtas. Izrāde notikusi pret muižnieka gribu un tās organizētājam bailēs no represijām nācies atstāt novadu. 1864.gada Dziesmu svētkus organizējis Dikļu draudzes mācītājs Juris Neikens, kurš dzimis labi nostādītajās Pāles pagasta Kānadžu mājās 1826.gadā. Šī sēta bijusi laba priekšzīme visai apkārtnei. Sabiedriski aktīvā Neikenu ģimene rosīgajam zēnam devusi labu izglītību, kas sākusies ar mājmācību un turpinājusies apriņķa skolā Limbažos, Cimzes skolotāju seminārā un Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē. Rakstā atainota Jura Neikena literārā, pedagoģiskā, sabiedriskā un teoloģiskā darbība. I.Priedīte Juri Neikenu vērtē kā cilvēku, kas "visu savu mūžu veltīja latviešu tautas izglītošanai un latvisko kultūras vērtību radīšanai".

Ievadot apcerējumu kopu par Jāni Endzelīnu un viņa dzimtu, filoloģijas doktore Rasma Grīsle un LU studente Antra Mieze sniedz plašākai sabiedrībai nezināmas ziņas par Jāņa Endzelīna uzvārda rašanos un par to, kāpēc viņa brāļa Hermaņa uzvārds rakstīts kā Enzeliņš.

Hermaņa Enzeliņa mazmeitas Olitas Šmites īsajās atmiņās lasām par Enzeliņu–Endzelīnu dzimtas likteņiem un radurakstiem. Liela uzmanība veltīta Hermaņa Enzeliņa radošajai dzīvei. Uzzinām par viņa galvenajām publikācijām, par arheoloģisko izrakumu organizēšanu Valmierā, par Tālavas senatnes pētītāju biedrības dibināšanu, Kauguru zemnieku 1802.gada nemieru piemiņas vietas veidošanu, par savas un citu latviešu zemnieku dzimtu vēstures izzināšanu, par dzimtas māju — Mičkēna — iekopšanu un labiekārtošanu, saimniekošanas virzieniem un par citu.

Cēsu vēstures un mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Tālis Pumpuriņš iepazīstina ar Hermaņa Enzeliņa veikumu Vidzemes vēstures un kultūras vēstures norišu izzināšanā. H.Enzeliņa darbības vadmotīvs bijis latviešu zemnieku kulturālās, politiskās un saimnieciskās kopdarbības veicināšana. H.Enzeliņa novadpētnieciskā darbība — Cēsu, Valkas, Valmieras un citu novadu senatnes pētīšana — sākusies mūsu gadsimta 20. gados un balstījusies uz Latvijas valsts arhīvā atrasto dokumentu un paša vākumu dotumiem. Viņa devums — trīs grāmatas un vairāki simti rakstu dažādos preses izdevumos. Novadpētnieks sistemātiski un nopietni pētījis arī latviešu zemnieku dzimtu vēsturi. 30. gados ar H.Enzeliņa ierosmi savākti līdzekļi Kauguru Pekas pilskalna arheoloģiskai izzināšanai. 1937. un 1938. gadā arheologa Franča Baloža vadībā tajā notika arheoloģiskie izrakumi, kas deva jaunus faktus diskusijai par jau minētās Beverīnas pils atrašanās vietu. Apcerējumam pievienota J.Kalnača un T.Pumpuriņa sastādītā H.Enzeliņa 1923.–1940. gada periodikā publicēto vēsturei un novadpētniecībai veltīto rakstu bibliogrāfija. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ tajā nav iekļauti visi H.Enzeliņa raksti.

Nozīmīgs novada kultūras vēstures un saimniecības vēstures avots ir pirmo reizi publicētās Hermaņa Enzeliņa atmiņas "Manas bērnības dienas", kas uzrakstītas 1943.gadā. Rokraksts glabājas Valmieras novadpētniecības muzejā. To izdošanai sakārtoja Tālis Pumpuriņš. Atmiņu stāstījumā zināmā mērā datēts vairāku darba norišu un materiālās kultūras parādību iesakņošanās vai izzušanas laiks: 1867.gadā dzimušais H.Enzeliņš atceras, ka viņa bērnībā mājas darbu veikšana vēl apgaismota ar skaliem, ka uz grīdas klātas no lupatu strēmelēm šūtas grīdsegas, ka mēsli uz tīrumiem vesti ar senlaicīgiem koka ratiem bez nevienas dzelzs daļas, ka labības un linu laukos ravējuši usnes, ka labību žāvējuši rijā, rudzus piedarbā kūluši ar spriguļiem, bet auzas un miežus — ar zirgu vilktu kuļamo rulli, ka nebijis vētāmo mašīnu un izkultos graudus attīrījuši no pelavām caurvējā pakārtos šūpojamos sietos — kretuļos un mētājuši ar īpašām dakšām un liekšķerēm, ka zirgu ganīšanai bijuši aploki, mežā vietumis vēl saglabājušās senajai meža dravniecībai nepieciešamās doru priedes, ka dedzinājuši līdumus un daudz ko citu. H.Enzeliņš apraksta nozīmīgus lauku un mājas darbus, piemēram, lauku un pļavu iztīrīšanu no akmeņiem, siena ievākšanu, rijas sēršanu u.c. Atmiņās saglabātas vairākas Vidzemes vecsaimniecībām raksturīgas iezīmes: daudzu dažādas nozīmes ēku būve, lai katrai vajadzībai būtu sava celtne; siena šķūņa būve katrā pļavā; pāreja no senlaicīgajām dzīvojamām rijām uz atsevišķi būvētām dažāda izveidojuma un lieluma dzīvojamām mājām; nams jeb vasaras virtuve, kurā vārīja ēdienu, mazgāja veļu un veica citus mājas darbus, tā atslogojot dzīvojamo māju. Atmiņās ir saglabāti savdabīgie kauguriešu vārdi un izteicieni, piemēram, dējala — priede ar tajā ierīkotu bišu dori; purņi — purenes; purņošana — pureņu plūkšana; reksnis — siets (kretulis) graudu vētīšanai.

Saulvedis Cimermanis vērtē Jāņa Endzelīna devumu latviešu etniskās vēstures jautājumu risināšanā. Akadēmiķis aktīvi rūpējies par problēmas izzināšanai vajadzīgās avotu bāzes radīšanu, kurā liela nozīme vietvārdiem, folklorai, izlokšņu leksikai, dažādu periodu laikabiedru un vēstures dokumentu liecībām. Metodiskā ziņā viņš iestājies par tādu kompleksu starpdisciplināru pētījumu veikšanu, kuros svarīga vieta ierādīta dažādu etnosu dotumu salīdzināšanai. No J.Endzelīna darbiem izriet šādas svarīgākās jomas, kuru izzināšanai jāpievēršas etniskās vēstures jautājumu pētniekiem: 1) nodarbošanās nozares, 2) paražas, 3) psiholoģija, 4) vietvārdi, 5) tradicionālā celtniecība, 6) karu norišu ietekme, 7) ļaužu grupu pārvietošanās no viena apvidus uz citu, ar to saistītā kultūru un valodu mijiedarbība, etnosu jaukšanās un saplūšana, 8) attīstības iekšējie procesi, arī sīkāku etnisko vienību saliedēšanās lielākās vienībās, 9) lielāku etnosu spiediens uz mazākajiem un tā sekas. J.Endzelīns kopsakarību meklējumos uzsvēris kultūrvēsturisko slāņu problēmu, attīstības procesu mehānisma skaidrošanu un izteiktā etniskā mazākumā esošas, no pamatetnosa atrautas tautas daļas etniskā stāvokļa izzināšanas nepieciešamību. Viņš krasi vērsies pret neprecīzu un pārprotamu terminu lietošanu etniskās vēstures parādību apzīmēšanai, nepietiekamu faktu salīdzināšanu, kuras rezultātā rodas pārsteidzīgi un nepatiesi secinājumi, starpetnisko sakaru nepietiekamu izzināšanu, nepilnīgu un paviršu pirmavotu izzināšanu un lokālu faktu pārspīlētu vispārināšanu.

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš vispārīgās līnijās raksturo Jāņa Endzelīna zinātnisko devumu un nozīmi Latvijas Zinātņu akadēmijā, kuras dibināšanas aktā viņš minēts ar pirmo kārtas numuru. Autors salīdzina divus izcilākos latviešu zinātniekus, kas ieguvuši pasaules vārdu: Jāni Endzelīnu (1873–1961) no Kauguru pagasta un Paulu Valdenu (1863–1957), kas dzimis Rozulas pagastā. Pēc Jāņa Stradiņa vārdiem, Endzelīns pasaules mēroga zinātnieka vārdu ieguvis ar to, ka "zinātniski dziļi izpētījis latviešu valodu un to pacēlis pienācīgā vietā salīdzināmajā valodniecībā līdzās lietuviešu valodai, parādīdams latviešu valodas faktu patstāvīgo vērtību indoeiropiešu valodu problēmu pētniecībā. Viņa nopelni latviešu valodas praksē — mūsu pašreizējās rakstības izveidošanā un literārās valodas izkopšanā — nav pārvērtējami, ar savu "Latviešu gramatiku", (..) ar K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcas" rediģēšanas un izdošanas darbu (..) un ar Latvijas vietvārdu kopojumu un senprūšu valodas pētījumiem viņš uzcēlis sev nezūdīgu pieminekli. Endzelīna darbi ir latviešu valodas zinātniskās izpētes stūrakmens." Rakstā lasāms arī Zentas Mauriņas 1938. gada vērtējums par Jāni Endzelīnu un viņas izteiktā atziņa: "Katras tautas lielākais dārgums ir tās valoda, bez kuras nacionālās kultūras izveidošana nav domājama." Apcerējumā uzzinām par tiem starptautiska mēroga pagodinājumiem, kurus saņēma J.Endzelīns un P.Valdens, par Endzelīna radošo darbību Latvijā un citās zemēs, par viņa dziļas cieņas pilno attieksmi pret savu dzimteni un tās zinātni. Samērā izsmeļošas ziņas sniegtas par Endzelīna veikumu Latvijas Zinātņu akadēmijas veidošanā. J.Stradiņš stāsta arī par LK(b)P CK ideoloģiskā sekretāra Arvīda Pelšes vadītajām pret Endzelīnu vērstajām akcijām, kuras varēja izturēt tikai tāds nelokāma rakstura zinātnieks, kāds bija Jānis Endzelīns.

Rakstot par latviešu valodas stāvokli mūsdienu Latvijā, LZA īstenā locekle Aina Blinkena uzsver, ka "bez valodas nav tautas, un, ja zūd valoda, zūd arī tauta, un ieplūst citos etnosos. (..) Tautai valoda ir pat svarīgāka par dzimteni — zaudētu dzimteni var atgūt, valodu var saglabāt arī ārpus dzimtenes, bet pazaudētu valodu atgūt ir nesalīdzināmi grūtāk, bieži pat neiespējami." Akadēmiķe aplūko vairākas būtiskas jautājumu grupas: 1) valoda kā tautas attīstības spogulis un pastāvēšanas balsts; 2) valodas pastāvēšanai un attīstībai nepieciešamie nosacījumi. Apcerējumā visplašāk aplūkots latviešu valodas stāvoklis pēdējo 80 gadu laikā: politiskie strāvojumi, kas vērsušies vai joprojām vēršas pret latviešu valodu kā valsts valodu, un Latvijas Republikas vadības nepietiekamā darbība latviešu valodas aizstāvības jomā, pašu latviešu nevērīgā attieksme pret savu valodu un tās kvalitāti, dialektu kā tautas valodas daļas neizpratne u.c. jautājumi.

LZA korespondētājlocekle Dace Markus uzsver, ka mūsdienās, kad domājam par latviešu valodas īpašo nozīmi Latvijā, par valodu kā kultūras daļu un etnosa pazīmi, ir nepieciešama plaša latviešu valodas valsts programma. Tajā iekļaujama zinātniskā pētniecība un izglītība, kam jāsakņojas ekonomikā, demogrāfijā, tautsaimniecībā, mākslā un plašsaziņas līdzekļos, latviešu valodas mācīšanā cittautiešiem.

Filoloģijas doktore Sarma Kļaviņa uzsver zinātnieku atbildību par latviešu valodu un atzīmē zinātnes atziņu ciešo saikni ar ikdienas praksi. Viņa īpaši izceļ latviešu valodnieku un latviešu valodas runātāju pienākumu izvērtēt pagātnes norises, tagadnes procesus un nākotnes izredzes, brīdināt par problēmām un piedāvāt to risinājumus, kā arī apgaismot laikabiedrus un nākamo paaudzi. Autore parāda apstākļus, kas apdraud latviešu valodas pastāvēšanu, un atkārtoti ierosina izstrādāt latviešu valodas aizsardzības programmu. Ar dzimtās valodas izstumšanu sākas valodnieciskā un etniskā asimilācija, kas ir ilgs process ar daudzām sastāvdaļām. S.Kļaviņa uzskata, ka "kopumā Latvijas zinātnieku pienākums būtu ar vislielāko atbildību izstrādāt detalizētu ilgtermiņa Latviešu valodas valsts programmu, lai saglabātu un sargātu mūsu valodu". Izvērtējot daudzos latviešu valodas aizguvumus no citām valodām, zinātniece secina, ka, latviešu valoda ir jāglābj arī latviešos pašos. To veicinātu pagātnes un tagadnes lingvistiskās domas un prakses studijas, arī teorētiskā valodnieciskā izglītība".

LZA korespondētājlocekle Pārsla Eglīte skaidro latviešu valodas aizsardzības iespējas mūsdienu darba tirgus apstākļos un uzsver, ka "cilvēkam ar vairāku valodu prasmi darba tirgū ir plašākas izvēles iespējas, tātad zināmas priekšrocības un iespēja vairāk pelnīt nekā valodu nepratējam". Sevišķi tas sakāms par tādu pasaules ceļu krustpunktu, kādā atrodas Latvija. Aplūkojusi apstākļus, kādos pēdējo gadu desmitu laikā samazinājās latviešu valodas lietošana, autore parāda, kādā mērā dažādu paaudžu cittautieši mūsdienās ir apguvuši latviešu valodu un ir gatavi to mācīties. Viņa secina, ka latviešu jaunajām paaudzēm Latvijas savdabīgajos apstākļos visvēlamākā būtu četru valodu (latviešu, krievu, angļu un vācu, franču, zviedru, poļu vai citas) prašana, vispārējas un labas krievu valodas zināšanas, izvēloties to par vienu no mācību priekšmetiem. Lai cittautieši būtu vērīgi pret latviešu valodu, tā pašiem latviešiem jāciena, jāuztur dzīva un skanīga.

LZA korespondētājlocekle Daina Nītiņa vērtē Jāņa Endzelīna daudzpusīgo devumu latviešu valodas kopšanā un izglītībā, zinātniski teorētiskās domas ciešo saikni ar ikdienas praktisko darbību. Viņas kopsecinājums: "Lai cik intensīvs ir bijis zinātnieka darbs salīdzināmi vēsturiskās valodniecības novadā, dialektoloģijas un vietvārdu pētīšanā, viņš nekad nav aizbildinājies ar nevaļu vai norobežojies no jautājumiem, kas saistās ar latviešu valodas praksi." Arī mūsdienās visai būtiska ir profesora atziņa par mācību kvalitāti: "Bet, ja nu nepietiekoši sagatavoti skolnieki nokļūst augstskolā, tad tur tie palaikam vairs nespēj visu ko pienācīgi piesavināties un, augstskolu beidzot, stājas darbā, neprazdami visu, kas jāprot. Un tā tautas izglītības līmenis pamazām slīd uz leju. Bet sacensties ar citām tautām mēs varam taču tikai zinātnē un mākslā" (pasvītrojums mans — S.C.). D.Nītiņa ir rūpīgi studējusi profesora darbus un dokumentus, kas saglabājušies arhīvā par Endzelīnu kā par cilvēku, pedagogu, sabiedrisku darbinieku un zinātnieku. Apkopojot akadēmiķa garā un darbīgā mūža devumu, viņa secina: "Šī intereses noturība un atbildība par latviešu valodas kopšanu visa zinātnieka mūža garumā ir īpašs Jāņa Endzelīna fenomens."

Filoloģijas doktore Rasma Grīsle raksta par faktu un ētikas lomu J.Endzelīna spriedumos. Izvērtējusi profesora attieksmi pret pētniecības pirmavotiem, pret citu cilvēku darbu, domām un zināšanām, viņa secina: "Endzelīna spriedumiem lietpratības ziņā ir vislielākais svars tāpēc, ka tie izriet no milzu zināšanām, no ārkārtīgi rūpīga pētnieciskā darba un no cieņas pret patiesību it visur, pat sīkākos sīkumos. Tādēļ Endzelīna spriedumi nenoveco, lai gan rodas jauni, citādi spriedumi."

LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa aplūko mūsdienās visai svarīgo terminzinātnes kā patstāvīgas nozares rašanās nepieciešamību, saturu un gaitu, uzsverot, ka tā "ir starpnozare, kas ar savu teorētiskā līmeņa daudzdimensialitāti saskaras ar daudzām vispārteorētiskām zinātnes nozarēm, bet ar savu praktisko vērstību aptver pilnīgi visas cilvēku zinātniskās un praktiskās darbības jomas, dodama bāzi nozares terminu sistēmas izveidei".

Latviešu terminoloģijas sākumi atrodami tautasdziesmās un 16.gadsimta reliģiskā satura grāmatās. Tālāku soli spēra pirmie latviešu tautības autori 19.gadsimta pirmajā pusē un vidū. Latviešu apgaismotāju darbi pārliecināja, ka "latviešu valoda spēj pildīt visas tās funkcijas, kādas pasaulē ir attīstītākajām kultūrtautu valodām, terminu veidošanā priekšroka dota latviskas cilmes terminiem, kaut gan tika novērtēta arī motivētu aizguvumu pozitīvā loma". 20.gadsimta sākumā terminoloģijas darbā iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija un veidojās pirmās terminoloģijas komisijas. To darba būtiskākie principi: 1) termina atbilstība jēdzienam, 2) terminu avots — tautas valoda, 3) terminu veidošanā iespējami plaši iesaistāma sabiedrība. Latviešiem terminoloģijas darbā kopš 19.gadsimta vidus raksturīga zinātniski pamatota pieeja, dažādu nozaru speciālistu un valodnieku sadarbība, kopprincipi ar citu valodu terminologiem. Rakstā liela uzmanība veltīta terminoloģijas mūslaiku teorijai un praksei, secinot, ka mūsdienu Latvijā "terminoloģiskā darba iemaņas nozaru speciālistu gatavošanā netiek trenētas, augstskolu studiju programmās terminoloģiskās prasmes apgūšanai nav ierādīta pienācīga vieta, tāpēc arī praksē šai ziņā ir lieli robi". Autore skaidro arī terminzinātnes saiknes ar citām zinātnes nozarēm un iepazīstina ar terminzinātnes apakšnozarēm, kas attīstās pēdējos gados. Liela uzmanība veltīta termizinātnes praktiskajiem jautājumiem, tajā skaitā terminologu mācīšanai.

Valentīna Skujiņa raksta arī par nacionālās valodas un terminoloģijas saikni ar starptautisko sadarbību, kas ir viens no aktuālākajiem jautājumiem pašreizējā valodas situācijā Latvijā, kad "sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos un līdz pat visaugstākajam tā saukto starptautisko ekspertu līmenim valda normatīvos dokumentos ierakstīto juridisko normu patvaļīga traktēšana, jēdzienu un terminu jaukšana un vispusīga stratēģiska tvēruma trūkums". Autore pamato Valsts valodas likuma nepieciešamību, jo Latvijas apstākļos tikai ar tā palīdzību iespējams aizsargāt latviešu valodu un nostiprināt tās stāvokli, vienlaikus respektējot citu valodu tiesības. Akadēmiķe uzskata, ka starptautisku darījumu un sakaru dalībniekiem pilnā mērā jāpārvalda attiecīgā starptautiskā valoda un jālieto precīza terminoloģija. To izstrādāt palīdz Tulkošanas un terminoloģijas centrs, kas Latvijā darbojas jau otro gadu. Rakstā ir saasināta uzmanība jautājumam par aizguvumiem no svešvalodām. Autore uzstājas pret pārmērīgu un nekritisku aizraušanos ar angļu terminu vienkāršu pārcelšanu latviešu valodā, mudina godāt savu latviešu valodu, un uzsver nepieciešamību apgūt vairākas pasaules valodas. Vēršoties pie mācību iestādēm, viņa raksta: "Mūsdienu skolām ir jāapzinās tā cildenā misija būt par latviešu valodas dārza vietām (lietojot A.Kronvalda apzīmējumu), kurās jādēsta mīlestība un izpratne par tēvu valodas lomu tautas un valsts pastāvēšanā."

Politologs Jānis Ikstens atzīmē šālaika Latvijas sabiedrības visai negatīvo attieksmi pret politiskām partijām. Raksts sagatavots galvenokārt uz citu autoru publikāciju pamata, mehāniski un nepārliecinoši pārņemot vairāku ārzemēs publicētu pētījumu metodiku. Samērā virspusīgā un deklaratīvā izklāsta noslēgumā J.Ikstens secina: "Tādējādi par 1934.gada 15.maija apvērsuma tuvāko cēloni būtu uzskatāma ZS (Zemnieku savienības — S.C.) politiskās ietekmes mazināšanās nenobriedušas demokrātiskas politiskās kultūras apstākļos. K.Ulmaņa personība un ZS saikne ar koruptīviem darījumiem varētu būt papildu apsvērumi, kuriem gan vēl nepieciešama ļoti rūpīga izpēte." Pēdējā atziņa dara raksta lasītāju visai uzmanīgu un pilnā mērā atklāj publicējuma vājo vietu.

Plaša jaunu ziņu kopa lasāma žurnāla noslēguma iedaļās "Zinātnes dzīve", "Zinātniskās konferences", "Kritika un bibliogrāfija" un "Informācija".

"Zinātnes dzīvē" stāstīts par 1998.gadā ievēlēto četru LZA īsteno locekļu, 16 korespondētājlocekļu, sešu goda locekļu un septiņu ārzemju locekļu devumu zinātnei un kultūrai.

LZA korespondētājlocekle Ilze Loze plaši pārstāsta atziņas, kas dzirdētas starptautiskā kongresā Dienvidāfrikas kūrortpilsētā Sansitijā 1998.gada 28.jūnijā — 4.jūlijā. Kongresā pārrunātas cilvēka paleontoloģijas un cilvēka bioloģijas problēmas. Tajā piedalījušies 725 dalībnieki no 90 valstīm, kas pārrunājuši 18 tēmas, tajā skaitā "Cilvēka ekoloģija pagātnē un mūsdienās", "Cilvēku pārtika pagātnē un mūsdienās", "Agrā cilvēka daudzveidība", "Jaunākās atziņas par mūsdienu cilvēka izcelšanos". Stāstījums ir vērtīgs un rosinošs vissenākās vēstures jautājumu interesentiem un izzinātājiem.

Mākslas zinātniece Silvija Grosa stāsta par jauno, kas dzirdēts sestajos Borisa Vipera piemiņas lasījumos "Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas" Rīgā 1998.gada 6.novembrī.

Jānis Stradiņš raksta par 19. Baltijas zinātņu vēstures konferenci, kas 1999.gada 15.—17.janvārī notika Viļņā, Kauņā un Lietuvas etnokosmoloģijas centrā Moletu rajonā. Tās pamattēmas — Baltijas zinātnes centru pagātnes izpēte un tradīciju uzturēšana, Baltijas valstu zinātnes uzdevumi, ieejot trešajā gadu tūkstotī, vēstures pieredze un perspektīvas globālās informācijas tehnoloģijas ēras ievadījumā, zinātnes un tehnikas vēstures loma izglītībā un intelektuālajās aktivitātēs. Nopietna uzmanība veltīta arī zinātnes metodoloģijas un filozofijas jautājumiem. Stāstījumā ir daudz rosinošu domu, kas noder tuvākas un tālākas nākotnes zinātnisko pētījumu organizētājiem un veicējiem.

Habilitētā filoloģijas doktore Inta Freimane dalās pārdomās par profesora Artura Ozola veikumam veltīto 35.konferenci un raksturo šī izcilā latviešu folklorista un valodnieka personību: "A.Ozola ieguldījums zinātnē vēl joprojām nav pilnībā izpētīts, nav izprasts un izsmelts tas domu un ideju krājums, kas atrodams viņa monogrāfijās un rakstos (..) A.Ozols vienmēr ir bijis ļoti labvēlīgs un dāsns pret kolēģiem, it īpaši pret jauniem un profesionāli spējīgiem cilvēkiem." Viens no daudzpusīgā zinātnieka uzmanības lokiem bija etnosu kultūras un valodu sakari un to atspoguļojums latviešu kultūrā un valodā. Atbilstoši tam 1999.gada 18.marta konferences tēma "Latviešu valoda kā aizguvējvaloda — ieguvēja vai zaudētāja?" atspoguļoja mūsdienu valodnieku uzskatus par latviešu un citu etnosu valodu mijiedarbību, bagātināšanos un citiem valodu sakaru problēmas jautājumiem.

Kritikas un bibliogrāfijas iedaļā habilitētā filoloģijas doktore Elga Kagaine un filoloģijas doktors Agris Timuška izsmeļoši vērtē liela valodnieku kolektīva vairākos gadu desmitos sagatavoto fundamentālo publikāciju "Latviešu valodas dialektu atlants "Leksika"", kuru nesen laida klajā izdevniecība "Zinātne". Pozitīvajā recenzijā uzskatāmi parādīta atlanta daudzpusīgā nozīme dažādu valodniecības problēmu skaidrošanā, bet it īpaši tā starpdisciplinārā vērtība un noderība citu zinātnes virzienu pārstāvjiem.

LZA un Latvijas zinātnes hronikā iekļauta informācija par zinātnes norisēm no 1998.gada novembra līdz 1999.gada aprīlim: par LZA pilnsapulcēm, sēdēm, Senāta darbību, Latvijas un ārzemju zinātnieku un zinātnes iestāžu sakariem, LZA locekļu individuālo darbību, Latvijas valsts mēroga notikumu atceres zinātniskajiem sarīkojumiem, zinātnieku apbalvošanu un jubilejas pasākumiem, zinātnisko grāmatu atvēršanas svētkiem, zinātniskajām konferencēm, zinātnisko pētījumu organizēšanā veikto, zinātnieku praktisko darbību valsts uzdoto uzdevumu izpildē, zinātniskas ievirzes izstādēm.

Tādējādi no šī žurnāla katrs var gūt plašu jaunu zinātnisku un zinātniski praktisku informāciju, nozīmīgus priekšlikumus dažādu valsts ikdienas prakses jautājumu risināšanai.

Dr.habil.hist.  Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"