Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nacionālo kultūras biedrību loma Latvijas kultūras dzīvē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.1999., Nr. 325/327 https://www.vestnesis.lv/ta/id/16168

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par kultūru kā sabiedrības saliedēšanās stūrakmeni

Vēl šajā numurā

05.10.1999., Nr. 325/327

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas televīzijas programmas vadītāja   Irina Vinnika:

Nacionālo kultūras biedrību loma Latvijas kultūras dzīvē

Referāts seminārā "Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas jaunā modeļa veidošanas Latvijā" Rīgā 1999.gada 28.septembrī

Atmodas gados Latvijā uz latviešu nacionālās pašapziņas lielās aktivizācijas fona nacionālās mazākumtautības — Latvijai tradicionālās un netradicionālās etniskās grupas, ieejot jaunajā vēstures posmā — neatkarīgajā Latvijā, jau citā politiskajā sistēmā, bija sava turpmākā dzīves ceļa izvēles priekšā.

Šī izvēle nebija viegla. Optimāla sociālā un politiskā modeļa meklējumi turpinās līdz šai dienai.

Atmodas laikā nacionālās inteliģences pārstāvji kļuva par nacionālo kultūras biedrību veidošanas procesa līderiem. 1988.gadā radās Baltu–slāvu biedrība, Latvijas ebreju kultūras biedrība, ukraiņu biedrība "Dņipro", Poļu savienība, baltkrievu kultūras biedrība "Svitanok", Latvijas igauņu biedrība un citas. Pēc to iniciatīvas tika izveidota Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas apvieno vairāk nekā divdesmit nacionālo biedrību un nesen sava priekšsēdētāja Rafi Haradžanjana vadībā svinēja desmitgadi.

Pie šīs kustības pirmsākumiem stāvēja klāt tā laika progresīvākie cilvēki: no dzīves aizgājusī Ita Kozakeviča, Abrams Kleckins, Romualds Ražuks, Jurijs Abizovs, Ruta Marjaša, Mavriks Vulfsons, Vladimirs Stešenko, Marina Kosteņecka, Viktors Popovs un daudzi citi.

Šajos desmit gados nepārtraukti radušās nacionālās kultūras biedrības. Mazās un tradicionāli konsolidētākās mazākumtautības organizējās ātrāk, un pēc vētrainām debatēm un autoritatīvu līderu meklējumiem šīs organizācijas ir nostiprinājušās un arī strukturāli paplašinājušās. Pirmām kārtām jārunā par vienīgo nacionālo grupu, kas Latvijā saglabājusi savas iepriekšējās proporcijas un noturējusies pretim migrācijas vilnim — par poļiem. Poļi vienoti kopējā organizācijā — Latvijas poļu savienībā, kurā ietilpst ap desmit teritoriālu nodaļu. Šai organizācijai raksturīga liela aktivitāte un patstāvība, cieša saistība ar etnisko dzimteni.

Ļoti intensīvu kultūras un izglītošanas darbu veic ebreju nacionālās organizācijas, kuras pirmās uzsāka ebreju kultūras un izglītības tīkla atjaunošanu un iestājās par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu.

Īpaši jāpiemin līvi — senākie Latvijas pamatiedzīvotāji. Sakarā ar viņu traģisko etnisko likteni līvu ir skaitliski maz, taču pēc 1940.gadā slēgtās Līvu savienības atjaunošanas un pēc valsts aizgādībā radītās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" izveides radās cerība uz līvu valodas un kultūras vērtību saglabāšanu. Izveidoti līvu kultūras centri, valodas pulciņi, folkloras ansambļi, tai skaitā arī jauniešu, notiek zinātniskā izpēte, konferences, gadskārtēji svētki, vasaras nometnes bērniem, iznāk preses izdevumi.

Baltkrievi pat pēc 90.gadu emigrācijas viļņa pratuši izveidot infrastruktūru savai nacionālai kultūrai Latvijā — kultūras biedrību, folkloras ansambli, bērnu mākslinieciskās pašdarbības studiju, un ar mākslinieka, pedagoga un pārliecinātā nacionālās kustības aktīvista Vjačeslava Teļeša pūliņiem tapusi baltkrievu skola.

Latvijas igauņu biedrība, lai gan ir mazskaitlīga, mācējusi cienīgi pārņemt līdz karam aktīvi strādājošās igauņu apvienības tradīcijas un tiesības. Igauņiem ir sava skola un bibliotēka, darbojas kori, pulciņi un biedrības reģionālās nodaļas.

Labi organizēti ir Latvijā dzīvojošie lietuvieši, Pastāv lietuviešu kopiena, darbojas reģionālās kultūras biedrības, kultūras centri un lietuviešu skola.

80. gadu beigās Latvijā dibinājās 13 vācu sabiedriskās organizācijas ar dažādām darbības programmām. Deviņas no tām apvienojās Latvijas vācu kultūras savienībā, kuras galvenais mērķis ir saglabāt vācu kultūras tradīcijas, kurām Latvijā ir 700 gadu vēsture.

Padomju laikā veicinātā migrācija stimulēja daudzu netradicionālu nacionālo grupu ierašanos Latvijā, kurām bija krasi atšķirīga mentalitāte un tradīcijas.

Pēc neatkarības atjaunošanas paši aktīvākie biedrību biedri centās apvienot nacionālās grupas. Tā Latvijā radās jakutu biedrība "Čoron", gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu biedrības, apvienojās bulgāri, moldāvi un rumāņi, uzbeki, tatāri, ungāri.

Pēdējos gados pēc etniskā principa radušās profesionālas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Krievu kultūras darbinieku asociācija un Krievu kultūras darbinieku koncertu–teātra biedrība.

Latvijā patstāvīgi darbojošo nacionālo biedrību reģionālo struktūru skaits nav precīzi zināms. Tā kā nav vienotas uzskaites un trūkst reģistrācijas, pēc dažādu avotu ziņām, strādā vai eksistē vairāk nekā 150 sabiedriskās organizācijas, kas radītas uz etniskiem pamatiem.

Latvijā pati lielākā nacionālās grupa — krievi — nepārstāv sevi kā vienotu kopienu. Starp Latvijas krieviem ir dažādi slāņi un sociālās grupas, kas krasi atšķiras gan ar interesēm, izcelsmi, ar tradicionālām saitēm ar Latviju, politisko orientāciju. Tieši starp krieviem, kas dzīvo Latvijā, līdz šim jūtams apjukums, neizpratne par notiekošo, dažos gadījumos aizvainojums vai, gluži pretēji, pat vainas komplekss. Šie sarežģītie psiholoģiskie, politiskie un sociālie apstākļi ir par cēloni Latvijas krievu iedzīvotāju denacionalizēšanai, viņu pasīvai sabiedriskai aktivitātei, mokošai un lēnai pielāgošanai dzīves procesiem topošajā nacionālajā valstī.

80. gadu beigās visaugstāko pašorganizēšanos apliecināja tieši krievu humanitārā inteliģence, kas gribēja saglabāt un atjaunot Latvijā vietējās krievu kultūras tradīcijas. Tika izveidota Baltu–slāvu biedrība, Latvijas krievu kultūras biedrība, Slāvu rakstības un kultūras fonds. Kā nākamais solis bija sabiedrisko organizāciju radīšana, orientējoties ne tikai uz kultūru, bet arī uz sociālo un politisko problēmu risināšanu: Latvijas krievu kopiena, Krievijas pilsoņu asociācija, Latvijas asociācija skolām ar krievu valodas apmācību atbalstīšanai un citas.

Līdz šim neveiksmīgi bijuši mēģinājumi radīt vienotu krievu organizāciju. Gluži pretēji, mokpilnu šķelšanos pārdzīvojušas daudzas krievu organizācijas.

1994.gadā lielas cerības tika liktas uz Pētera namā, Palasta ielā 9, nodibināto Latvijas krievu kultūras centru, kas mēģināja apvienot gandrīz desmit organizācijas un trīsdesmit fiziskās personas — pazīstamus kultūras darbiniekus. Taču centra vadība nespēja izstrādāt kaut cik dzīvotspējīgu centra saimnieciskās darbības modeli, kā arī panākt valdības atbalstu. Pētera nams panīka, apauga ar īres parādiem, bet kadru šķelšanās centra vadībā paātrināja tā galu. Dzīvotnespējīga izrādījās arī Latvijas krievu organizācijas asociācija un vēl daži veidojumi, kuri tā arī palika tikai uz papīra.

Daudzos gadījumos tas izskaidrojams ar jau augšminētiem iemesliem, ar kopēju vienojošu nacionālās idejas trūkumu, ar krievu nacionālās pašapziņas nenoformēšanos Latvijā. Taču nopietns iemesls ir arī praktiski pilnīgs juridiska, institucionāla un finansiāla nodrošinājumu trūkums nacionālo kultūras biedrību darbībai.

Līdz šim vienīgā valsts institūcija, kas nodarbojas ar informācijas apkopošanu, koordināciju un palīdzību nacionālām kultūras biedrībām, ir Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa, kuru patlaban vada Aina Balaško. Savu iespēju robežās — bet tās tik tiešām ir niecīgas — nodaļa cenšas palīdzēt etniskām organizācijām informācijas piegādē, kopēju sarīkojumu rīkošanā, daļēju darbības finansējumu. Taču nodaļā strādā tikai trīs speciālisti, bet gada budžets (pēc manā rīcībā esošās informācijas — ap 13 tūkstošiem latu) nepietiek pat Nacionālās kultūras biedrības asociācijas (LNKBA) mājas uzturēšanai, kurai nepieciešami 30 tūkstoši latu gadā. Kopsummā nacionālā kultūras biedrība var strādāt, balsototies tikai uz savu aktīvistu entuziasmu, pamatā uz cilvēkiem ar ļoti maziem ienākumiem, uz reģionu pašvaldību palīdzību, kas līdz šim nav reglamentēti ne ar kādiem likumiem, ar vienreizējām sponsoru iemaksām vai arī ar savu etnisko valstu vēstniecību trūcīgo pabalstu. Tāpēc dažreiz nacionālo kultūras biedrību darbība orientējas uz aktivitātēm ārpus valsts robežām.

Rīgas dome atbalsta krievu nacionālos kolektīvus "Kriviči", "Sadko", deju ansambli "Ivuška" un kori "Perezvoni". Taču, kā atzinies pats Rīgas kultūras pārvaldes vadītājs Juraševska kungs, tādai daudznacionālai pilsētai kā Latvijas galvaspilsētai tas ir salīdzinoši maz. Neviens no nacionālo kultūras biedrību budžetiem nevar atļauties finansēt pat nelielu radošu kolektīvu, tāpēc parasti aprobežojas ar nelieliem pašdarbības ansambļiem, kuros piedalās maz jauniešu, mēģinājumu, koncertu iespējas minimālas, un līdz ar to liegta profesionālā izaugsme.

Pastāv uzskats, ka izdzīvos tikai kolektīvi ar augstu meistarības pakāpi. Taču jautājums par biedrībām ir īpašs. Jo Latvijā dzīvojošam krievam, ukrainim, ebrejam vai lietuvietim tāds ansamblis ir vienīgā vieta, kur padziedāt dzimtā valodā, parādīt saviem bērniem, kā dejoja, sarunājās un ģērbās viņu senči, tādam folkloras ansamblim viennozīmīgi — jābūt.

Izveidojusies paradoksāla situācija, ka Latvijā tiek apspriesta sabiedrības integrācijas programma, bet valsts praktiski neatbalsta nevienu no starpnacionālās integrācijas modeļiem, kuri dzimuši, tā teikt, tautā un guvuši atzinību.

1996.gada pavasarī pēc toreizējā kultūras ministra Ojāra Spārīša iniciatīvas Tieslietu ministrijas nacionālo lietu nodaļa sāka lielu darbu, lai apkopotu informāciju par nacionālo kultūras biedrību darbību un gatavošanos pirmajam Latvijas nacionālo kultūru festivālam "Latvijas vainags". Šo darbu finansēja Latvijas Kultūras fonds un dedzīgi aizstāvēja tās priekšsēdētāja Ramona Umblija. Lai gan festivāla budžets bija tikai tūkstoš divi simti latu, entuziasms bija tik liels, ka festivāls, kurš notika 1996.gada septembrī, ilga veselu nedēļu, uzņemot vairāk nekā divtūkstoš dalībnieku un tūkstošus skatītāju. Festivāla programmā bija mākslas izstādes, koncerti "Baltijas vainags" un "Slāvu vainags", "Krievu rudens", klasiskās mūzikas koncerts, dzejas lasījumi, ebreju kultūras vakars un plašs noslēguma koncerts. Starp citu, daudziem skatītājiem un valdības vīriem Latvijā esošās nacionālās kultūras bagātības bija vesels atklājums. Ar lieliem panākumiem notika arī divi nacionālo mazākumtautību koncerti, kuri pirmo reiz tika iekļauti pagājušajā gadā notikušajā Vislatvijas Dziesmu svētku programmā. Šo pasākumu finansēja no svētku fonda. Lai gan atsauksmes bija jūsmīgas, tādi festivāla programmas izveides projekti, kurus piedāvāja koordinācijas centrs, piemēram, Kultūras ministrijai, atbalstu līdz šim nav guvuši.

Tāpat valsts atbalstu nav guvis nacionālo mazākumtautību bērnu festivāls "Zelta kamoliņš", kurš Latvijā notiek jau sesto gadu pēc kārtas par Sorosa fonda Latvijā un sponsoru līdzekļiem. Šis festivāls, kurš katru gadu pulcina vairāk nekā četri simti dažādu nacionalitāšu bērnus, kļuvis par dzīvu modeli starpetniskai integrācijai. Taču pat Rīgas skolu valde nekad nav uzskatījusi par vajadzīgu palīdzēt tā organizatoriem. Dīvainākais ir tas, ka abi festivāli iekļauti valsts atskaitēs par nacionālām mazākumtautībām, kuras tiek nosūtītas uz Eiropas struktūrām, lai gan līdz pat šai dienai sabiedrības integrācijas un valsts prestiža celšanas pasākumi ir nedaudzu cilvēku privāta lieta, viņu sirdsapziņa, gods un atbildība Latvijas nākotnes priekšā. Kā viena no viņiem varu teikt, ka mūsu entuziasms jau zināmā mērā sāk izsīkt.

Cerību vieš daži svarīgi notikumi, kas gaidāmi juridiskā, institucionālā un finansiālā nodrošinājuma jomā, lai saglabātu un attīstītu Latvijā daudznacionālu kultūru.

Pirmkārt, sagatavota valsts programma "Kultūra", kurā paredzēta nacionālo kultūras centru bāzes izveide un finansēšana.

Otrkārt, lielas cerības mēs liekam uz sabiedrības integrācijas programmu un tās realizēšanai paredzētās valsts struktūras izveidi.

Starp citu, ceram arī uz EP Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikāciju, uz likumu Latvijā par nacionālo mazākumtautību tiesībām.

Nekādi pūliņi šajā darbā nebūs lieki, jo kulturāla valoda necieš rupjības un tajā vienmēr var izrunāties. Jāpiezīmē arī tas, ka lielas sabiedrības nostumšana malā laupa tās nacionālo pašapziņu. Tikai tas cilvēks, kas apzinājies savu piederību savas zemes kultūrai, vēsturei un tradīcijām, ar cieņu un interesi izturēsies pret kaimiņa kultūru un tradīcijām. Visiem nelatviešiem jaunajos diasporas apstākļos, nacionālo kultūru biedrības ir pirmās un bieži vien vienīgās, kas ļauj apjaust sevi par daļu no savas tautas priekštečiem. Ja valsts ir ieinteresēta stabilitātē, pilsoniskā un sabiedriskā saskaņā, tad tieši nacionālajām kultūras biedrībām vajadzīgs konsekvents valsts atbalsts.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!