• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas ebreju glābēju pieminekli Rīgā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.07.2007., Nr. 107 https://www.vestnesis.lv/ta/id/159943

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas 2007.gada 4.jūlija ārkārtas sesijā

Vēl šajā numurā

05.07.2007., Nr. 107

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latvijas ebreju glābēju pieminekli Rīgā

 

01.JPG (21477 bytes)

Vakar, 4.jūlijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko Rīgā atklāja pieminekli, kas veltīts Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem holokausta laikā. Piemineklis uzstādīts laukumā, Gogoļa un Dzirnavu ielas krustojumā, blakus Lielās horālās sinagogas drupām, kas 1941.gada 4.jūlijā tika nodedzināta kopā ar tur esošajiem cilvēkiem. Pavisam nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945.gadam tika iznīcināti vairāk nekā 70 000 ebreju no aptuveni 95 000, kas dzīvoja Latvijā līdz Otrajam pasaules karam. Pēc muzeja “Ebreji Latvijā” savāktajām ziņām, Latvijā izglābti apmēram 400–450 ebreju. Viņu glābšanā bija iesaistīti vairāk nekā 400 cilvēku. Pazīstamākais no Latvijas glābējiem ir Žanis Lipke, kurš bija Rīgas ostas strādnieks. Viņš kopā ar savu sievu Johannu no nāves paglāba vairāk nekā 50 cilvēkus. Ideja par pieminekli visiem ebreju glābējiem radās pagājušā gadsimta 90.gadu vidū. 2004.gada maijā ar šo mērķi tika izveidota komisija, par kuras aizbildni kļuva Vaira Vīķe-Freiberga un Ebreju glābēju piemiņas iemūžināšanas fonds
Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

 

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa ebreju glābējiem veltītā pieminekļa atklāšanā Rīgā 2007.gada 4.jūlijā:

02.JPG (24551 bytes)
Vakar, 4.jūlijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (priekšplānā pa labi) atklāja pieminekli, kas veltīts visiem Latvijas ebreju glābējiem holokausta laikā, tajā skaitā Žanim Lipkem. Pieminekļa atklāšanā piedalījās arī ārlietu ministrs Artis Pabriks (pirmais no kreisās) un Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis (otrais no kreisās)
Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Augsti godātie Ebreju kopienas pārstāvji, godātie rabīni,

ministri, godātais Rīgas pilsētas mēra kungs [Jānis Birks],

ekselences, dārgie viesi, dāmas un kungi!

Mēs visus šodien aicinām atcerēties divas pilnīgi atšķirīgas cilvēka rakstura un dabas izpausmes. No vienas puses, kā katru gadu, mēs noliecam galvas upuru priekšā, lūdzam Dievu par viņu dvēseles mieru un, raugoties uz sinagogas nodedzinātajām drupām, atceramies visas tās nevainīgās dvēseles, tos miermīlīgos civiliedzīvotājus – sirmgalvjus, bērnus, zīdaiņus, pieaugušos, jauniešus –, kas bez atšķirības tika iznīcināti brutālā un necilvēcīgā veidā vienīgi tāpēc, ka viņi piederēja ebreju tautībai un reliģijai. Un tas notika nacisma ideoloģijas – rasisma vārdā, kas ir viens no tiem paraugiem cilvēces vēsturē, kur viena ļaužu grupa sevi uzskata it kā par tiem īstajiem un vienīgajiem cilvēces pārstāvjiem. Viņi vienīgie it kā iemieso tos, kuri ir cienīgi sevi saukt par cilvēku, un jebkāda iemesla dēļ, un tādi vēstures gaitā ir bijuši visdažādākie, citus vienkārši sauc par zemcilvēkiem vai necilvēkiem, izstumj viņus no cilvēku kopības un līdz ar to atņem viņiem visas tās tiesības un cieņu, ko jebkurš cilvēks pēc savas būtības ir pelnījis.

Antisemītisms un holokausts pieder pie klajākajām un traģiskākajām šādas attieksmes izpausmēm visā pasaules vēsturē. Un tā pašā saknē balstās uz to, ka mēs neatzīstam jebkuru citu cilvēku kā sev līdzvērtīgu, kā savu brāli un māsu. Cīnoties pret šāda veida parādībām mūsu zemē vai jebkur pasaulē, mums ir jāatgriežas pie vienas pamata tiesības un principa – jau no dzimšanas jebkurš cilvēks pieder cilvēku rasei, un kā homo sapiens visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Ir zinātniski pierādīts, ka tīri ģenētiski un fizioloģiski mēs visi esam radi, mēs esam viena suga, viena cilvēku saime. Nav atšķirību nedz starp rasēm, nedz ko citu, un nedrīkstam nekad uz nekādiem pamatiem kādu vienu cilvēku grupu stādīt augstāk par citām. Tam nav attaisnojuma.

Princips, kas mums jāatceras, raugoties uz šīs sinagogas drupām, sērojot par visiem ebreju kopienas pārstāvjiem, kas ir apglabāti nu jau apzīmētos un atpazītos kapos un arī vēl tajos, kurus mēs vēl meklējam un kurus ar laiku arī apzīmēsim, ir princips, ka tie bija visi mūsu brāļi un māsas. Viņu zaudējums ir mūsu kā latviešu zaudējums, viņu zaudējums ir zaudējums cilvēcei. Tādu mēs nedrīkstam vairs nekad pieļaut, par tādu mēs sērojam. Mēs notiesājam visus tos, kas ar to bija saistīti, – gan tos, kas ienāca ar bruņotu spēku kā okupanti, gan tos, kam bija izvēle un kas izvēlējās ar viņiem sadarboties. Un gadījumā ar ļaudīm, kas pastrādāja necilvēcīgus noziegumus, mēs redzam vienu ekstrēmu izpausmi – to, kāds cilvēks nedrīkst būt, to, kādu mēs viņu nosodām, to, pret kādu mums ir jāturpina cīnīties un sargāt, lai tādi neparādās mūsu vidū un nekad neiegūst varu.

Bet šis piemineklis ir arī pierādījums otrai cilvēces iespējamībai. Un tie ir cilvēki, kas ir gatavi aizstāvēt savu brāli, riskējot ar savu dzīvību un zināmos gadījumos arī atdodot savu dzīvību par savu brāli, kas ir briesmās. Un uzskatot par savu brāli ne tikai savu pašu tautības vai ticības locekli, bet arī jebkuru citu cilvēku – vienkārši tāpēc, ka viņš ir cilvēks.

Žanis Lipke bija viens no tādiem cilvēkiem, viņš dzīvoja vienkāršā Pārdaugavas namiņā, riskēja ar savu, sievas Johannas un dēlu Alfrēda un Zigfrīda dzīvībām, lai savās mājās vien izglābtu vairāk nekā 30 cilvēku. Pierunāja arī domubiedrus Dobeles apvidū, kur vesela virkne ļaužu palīdzēja tieši viņam arī vēl daudzus citus izglābt. Šie cilvēki uzņēmās risku, un visi tie 269, kas šobrīd ir apzināti, un vēl vairāki desmiti, par kuriem patlaban tiek vākta informācija, kam paliek vietas uz šā pieminekļa, visi šie cilvēki, glābjot citus, savu dzīvību pakļāva nāves draudiem, un vismaz 40 no viņiem, kas ir apzināti, tika arī gestapo arestēti un nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, kur vairāki no viņiem gāja bojā. Tas nozīmē, ka tas, ko darīja Žanis Lipke un viņam līdzīgie, bija īpašas varonības izpausme, jo glābt cilvēku brīdī, kad ir viegli viņam pasniegt roku, arī tas jau ir cēli un tencināmi, bet glābt cilvēku brīdī, kad pats riskē ar savu dzīvību, tā tiešām ir cēla un ievērības cienīga lieta.

Doma par pieminekli Žanim Lipkem un Latvijas ebreju glābējiem radās manas prezidentūras sākuma gados, un es vēlētos pateikties visiem tiem, kas ar lielu atdevi, mīlestību un pārliecību šo projektu ir palīdzējuši virzīt uz priekšu. Es nespēšu šeit viņus visus nosaukt vārdā, bet katrā ziņā Ebreju kopienas vadītājam Arkādijam Suharenko ir bijusi ārkārtīgi nopietna loma. Mūsu Vēsturnieku komisijas biedrs Džordžs Švābs, kas arī ir holokausta pārdzīvotājs, tāpat arī viņa līdzgaitnieks Stīvens Springfīlds, kas arī darbojies mūsu Vēsturnieku komisijā un arī ir holokausta un arī komunistu aresta pārdzīvotājs, ir ļoti sirsnīgi atbalstījuši šo projektu. Mans bijušais ārštata padomnieks Sols Bukingolts iesaistījās šajā projektā, tajā iesaistījās daudzi citi, kuriem visiem šeit, vārdā arī neminētiem, mana kā prezidentes vissirsnīgākā pateicība. Man tas ir bijis ļoti būtiski un svarīgi, un es esmu ļoti pateicīga visiem tiem, kas aktīvi šeit darbojās, tajā skaitā Rīgas pilsētas mēram un Rīgas pilsētas domei, kas aktīvi bija gatavi šo vidi sakārtot tā, lai piemineklim te būtu adekvāta un pienācīga vieta. Mums tagad, no šīs dienas uz priekšu, šajā vietā pulcējoties, būs līdzsvarota iespēja pārdomāt, kas ir cilvēka sūtība, kas ir cilvēka būtība. No vienas puses, tātad necilvēciskums, par ko liecina šīs sinagogas drupas, nepiedodami noziegumi, kurus nekad nedrīkstam aizmirst, bet, no otras puses, cilvēcīga humānisma un cilvēkmīlestības pilna atdeve, kāda tā bija Žanim Lipkem un viņam līdzīgiem, kas ir iemūžināti šajā piemineklī. Lai tie mums kalpo par paraugu, kuru cēlumam mēs vēlamies sekot.

 

Ārlietu ministrs, piedaloties pieminekļa atklāšanā

Ārlietu ministrs Artis Pabriks 4.jūlijā – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā – piedalījās pieminekļa atklāšanas pasākumā, kas veltīts visiem Latvijas ebreju glābējiem holokausta laikā un īpaši Žanim Lipkem.  

“Žanis Lipke un viņam līdzīgie, kuru vārdi iekalti piemineklī, darīja dievišķu darbu – glāba cilvēkus. Pretēji vairākumam un valdošajai sistēmai viņi vadījās pēc morāles un saprāta principiem. Bieži vien mums nevajag gudras grāmatas un zināšanas, lai pieņemtu lēmumu, bet atliek tikai paļauties savai intuīcijai un sajūtām,” teica ārlietu ministrs.

A.Pabriks uzsvēra, ka šie cilvēki ir atdarināšanas vērti un izcils paraugs visiem mums un īpaši jaunākajai paaudzei, pieņemot svarīgus lēmumus.

Otrā pasaules kara laikā nacistiskās okupācijas apstākļos, izrādot īpašu drosmi un nesavtību, Žanis Lipke izglāba 55 ebreju dzīvību.

Pieminekli blakus Lielajai horālajai sinagogai Gogoļa ielā 25, kas tika nodedzināta 1941.gadā, atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!