Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa konferencē “Tiesu ētika, reforma un atklātums” 2007.gada 2.jūlijā Latvijas Universitātē:

Augsti godātais ministra kungs [Gaidis Bērziņš],

godātais Augstākās tiesas priekšsēdētāja kungs [Andris Guļāns],

dārgie viesi no ārzemēm, tiesneši, ekselences, dāmas un kungi!

Latvijas Satversme Latvijas prezidentam paredz īpašu lomu ciešā saistībā ar tieslietu sistēmu. Pavisam tehniski un precīzi runājot, Valsts prezidents pieņem tiesnešu zvērestus. Tādus es savu astoņu gadu prezidentūras laikā esmu pieņēmusi divus simtus un trīspadsmit. Tātad tie 213 jauni tiesneši, kuru zvērestus esmu pieņēmusi, uz kuru pleciem esmu uzlikusi šo amata ķēdi, vienmēr viņiem atgādinot, ka šī greznā un skaistā amata ķēde nav tikai ornaments, nav tikai dekorācijai domāta, bet ka tā reizē simbolizē to smago atbildību, ko valsts uzliek uz tiesnešu pleciem. Un šī atbildība reizē ar zvērestu, ko tiesnesis dod prezidentam, ir pret visu tautu un pret likumu. Prezidents tai brīdī simboliski pārstāv visu sabiedrību, un tiesnesis ar savu zvērestu apliecina savu gatavību kalpot valstij, kalpot tautai un caur savām īpašām tiesībām kalpot likuma varai – gādāt par to, lai likuma vara valstī tiktu iemiesota.

Otrs prezidenta pienākums, ko Satversme paredz, ir apžēlošanas tiesības. Un, kaut ierobežotas, šīs tiesības dod iespēju iepazīties ar tiesu praksi, kā tā ir izpaudusies konkrētu atsevišķu gadījumu soda mēros, iemesliem kādēļ viņi šos sodus ir saņēmuši. Man šis process ir bijis ļoti smags un grūts, izglītojošs process cilvēkam, kas nav jurists pēc profesijas, censties godprātīgi izmantot šīs tiesības, raugoties galvenokārt no manas puses par samērojamību starp tiem sodiem, ko dažādi tiesneši dažādos laikos bija sprieduši par noziegumiem, kas manās acīs, lasot detaļas no katra gadījuma, šķita pietiekami līdzīgi. Mums bija tāda situācija, ka, mainoties judikatūrai no agrākiem laikiem uz Latvijas brīvvalsts periodu, bija agrākie soda mēri, kur varbūt par slepkavību cilvēkam bija piespriesti piecpadsmit gadi, bet gadījumi, kur nesenākos spriedumos arī par cilvēka slepkavību – pieci gadi cietumā vai varbūt seši. Tā ir milzīga starpība, un es tādēļ centos iedziļināties iemeslos, kāpēc tāda liela starpība ir notikusi, un viens no maniem svarīgākajiem pamatiem apžēlošanas lēmumā bija cenšanās ieviest salīdzinošu soda mēru līdzīga apmēra gadījumiem, ļoti labi saprotot, ka manā rīcībā kā prezidentei, protams, nebija visa tā informācija, kāda bija pieejama tiesnesim tajā brīdī, kad viņš pieņēma lēmumu.

Es vēlētos izmantot šo gadījumu, lai arī pateiktos par sadarbību, kas ir bijusi man kā Valsts prezidentei ar veselu virkni tieslietu ministru, kas visi ir bijuši gatavi pārrunāt mūsu tiesu sistēmas problēmas, ir bijuši gatavi uzklausīt manus aicinājumus viņiem pēc iespējas ciešāk sadarboties ar ārvalstu kolēģiem tieslietu jomā. Un vai tas būtu ministrijas, vai likumdošanas, vai tieši tiesu prakses jomā – izmantot sadarbību un kopējas prakses pieredzes apmaiņas līdz maksimālām robežām. Īpašu pateicību vēlos izteikt Augstākās tiesas priekšsēdētājam Guļāna kungam. Mēs esam tikušies šo garo gadu garumā ļoti daudzas reizes izvērstās sarunās. Es esmu ļoti daudz no Guļāna kunga mācījusies un esmu viņam ļoti pateicīga par viņa pacietību, gatavību atbildēt uz maniem jautājumiem, debatēt par situācijām, kur mēs abi piekritām, ka ir nopietnas problēmas. Un it īpaši esmu viņam pateicīga par atsaucību, ar kuru viņš bija arī gatavs zināmus manus paceltos jautājumus virzīt tālāk. Vienu no tiem konkrēti varu minēt – kad izteicu bažas par spriedumiem jautājumos, kas saistīti ar narkotikām, kur man šķita, ka neadekvāti bieži bija piespriesti nosacīti sodi vai, ja bija reāls cietumsods, tad tas bija ārkārtīgi īss. Guļāna kungs sniedza man Augstākās tiesas pārskatu par pēdējo gadu praksi šajā jautājumā, un sadarbībā ar Augstāko tiesu es nācu ar likumprojektu, kurā bija konkrēts priekšlikums šķirt jautājumus, kas skar narkotiku izplatītājus no tiem, kas ir tikai narkotiku lietotāji. Tā ir ļoti būtiska starpība, un šeit mums izdevās arī panākt, ka šī likumdošana patlaban jau ir spēkā.

Šis un līdzīgi jautājumi mūs noveda pie pārrunām un pārdomām par tiesnešu kvalifikāciju, par tiesu uzticamību, par tiesnešu ētiku un par viņu profesionalitāti. Šeit atkal ir vietā pateikties Amerikas Savienotajām Valstīm un viņu pārstāvjiem par atbalstu tiesnešu tālākizglītības iespēju nodrošināšanā. Šorīt pārrunājot ar Alito kungu tiesnešu kvalifikācijas jautājumus, es viņam uzsvēru starpību starp Latviju un ASV tādā ziņā, ka būt par tiesnesi ASV ir jau zināmā mērā karjeras vainagojums, kas nāk tad, kad cilvēkam jau ir pietiekami ilga prakse kā advokātam šādā vai citādā jomā, turpretim Latvijā mēs saskaramies ar paradoksālo situāciju, kur pieredzējuši tiesneši neatkarības sākumā bija pieredzējuši citā sistēmā, autoritārā sistēmā, no kuras mēs vēlējāmies attālināties, turpretim jaunie tiesneši bija tiešām pavisam jauni, tikko kā ieguvuši izglītību un tātad bez iepriekšējas pieredzes. Līdzīgas situācijas mēs esam piedzīvojuši arī, protams, citās jomās. Tieši tas pats mums notika ar bruņoto spēku pilnveidošanu un reformām. Tiesu sistēmā mums ir bijis ļoti grūts ceļš reformu ieviešanā, jo tiesu sistēma kā tāda jau kopš pašas neatkarības atgūšanas ir cīnījusies ar līdzekļu trūkumu. Un līdzekļu trūkumu ne tādā nozīmē, ka valsts būtu tieslietas ignorējusi, bet tādā nozīmē, ka vajadzības tieši tieslietu sistēmā bija tik ārkārtīgi plašas, tik ārkārtīgi ietilpīgas un daudzveidīgas. Tiesnešu izglītība un tālākizglītība, kā jau minēju, ir ļoti nopietna profesionalitātes nodrošināšanā, tā ir ļoti nopietna un nepieciešama, ņemot vērā Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tas uzliek tiesnešiem mūža garumā pienākumu turpināt mācīties, un esmu pat vairākkārt nākusi ar priekšlikumu: lai nodrošinātu tiesnešu motivāciju to darīt, ik pa desmit gadiem derētu iziet pāratestāciju, kas, neapdraudot tiesu neatkarību no politiskajiem procesiem, atļautu izvērtēt tiesnešu profesionalitāti, viņu profesionālo izaugsmi un objektīvā veidā piesaucot arī ārvalstu ekspertus izvērtēt un aplūkot viņu tiesu spriedumu praksi.

Saistībā ar spriedumu pieejamību sabiedrībai, kas saistās ar to, lai tiesās valdītu lielāka caurskatāmība, t.s. caurspīdība, ir ļoti svarīgi, lai visiem tiesnešiem būtu pieejami arī citu tiesnešu spriedumi un lai tie būtu ātri un viegli atrodami ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Šeit vēlos izteikt atkal savu atzinību Augstākajai tiesai, kas ir ieguldījusi lielu darbu, lai savus spriedumus darītu visiem pieejamus, un mans aicinājums būtu šim un vēl citiem tieslietu ministriem turpināt šo darbu, lai visi tiesnešu spriedumi būtu pieejami publiskajā telpā un lai būtu iespējams judikatūru izmantot nopietnā veidā katram tiesnesim savā ikdienas darbā.

Tiesu sistēmā ir svarīgas arī infrastruktūras un tādas konkrētas lietas kā, piemēram, tiesu telpu pieejamība un taisnīgums, un korupcijas apkarošana pārsteidzošā jeb nepārsteidzošā veidā ir ļoti cieši saistītas. Rīgas Apgabaltiesa ir viens piemērs ilgu gadu cīņai ar nepietiekamu tiesu zāļu pieejamību. Rezultātā radās garas rindas, un, tikko rodas šāda situācija, protams, rodas arī augsne korupcijai, jo ir, protams, vēlme ļaudīm apiet šādu rindu un kārdinājums tātad kaut ko darīt nelegāli, pretlikumīgi, lai šādas garas rindas apietu. Visdrošākais veids, kā likvidēt šāda veida kārdinājumus, ir no rindām tikt vaļā, vienkārši rindas padarīt pietiekami īsas, lai viss noritētu normālā ritmā, lai būtu pietiekami daudz tiesas zāļu un tehnisko infrastruktūru, un tad tur nebūtu vairs nekādas motivācijas un nekādu iemeslu kādam vēlēties apiet rindas. Turpretim, ja ir jāgaida divus vai trīs gadus vispār uz savu izdevību nonākt tiesas priekšā, tā jau pati par sevi ir augsne korupcijai. Tāpat lietu sadale starp tiesnešiem, to uzsvēru jau kopš savas pirmās vizītes Rīgas Apgabaltiesā, arīdzan var būt potenciāla augsne korupcijai, ja tā nenotiek tādā veidā, lai nebūtu iespējamas norunas, ne tikvien starp negodīgiem prokuroriem un negodīgiem tiesnešiem, bet lai netiktu šādās pretlikumīgās ķēdēs iesaistīti arī jau policijas izmeklētāji, kas situāciju padara vēl daudz nopietnāku. Un tātad šeit ar bieži vien vienkāršiem, praktiskiem risinājumiem ir iespējams izslēgt šādu situāciju, kas paredz kārdinājumu jebkuram cilvēkam padoties vēlmei iegūt kādu personīgo labumu no tā darba, kas viņam būtu jādara taisnības un patiesības labad.

Latvija ir saņēmusi vairākus starptautiskos aizrādījumus par to, ka mūsu pirmstiesas izmeklēšanas ieslodzījuma laiki ir bijuši neadekvāti ilgi un, varētu arī teikt, ka ne vienmēr pamatoti. Tas it īpaši izpaudās attiecībā uz mazgadīgajiem, un pašā savas prezidentūras sākumā, ierodoties Brasas cietumā, es biju tik tiešām satriekta, konstatējot, ka 190–200 mazgadīgo tur dzīvo, manuprāt, necilvēcīgos apstākļos, pa 10, 11, 12 saspiesti vienā mazā istabiņā, bez izglītības iespējām, ar tikai pusstundas pastaigu dzelzs krātiņā un ārā sētā. Gaidīja dažs no viņiem jau divus vai trīs gadus, lai vispār viņa lieta nonāktu tiesā. Man šāda situācija šķita augstākā mērā skandaloza. Pirmais solis bija šos jauniešus pārvietot uz citu cietumu, kur viņiem bija labāki fiziskie apstākļi. Otrais bija mudināt Tieslietu ministriju sadarboties un koordinēt savu darbību ar Izglītības ministriju, lai šie jaunie cilvēki vairāku gadu garumā savos svarīgākajos mūža gados nepaliktu bez jebkādas izglītības. Un, treškārt, mums arī izdevās ieviest likumdošanas izmaiņas, kas uzliek laika maksimumu tiesām, cik ilgi mazgadīgo drīkst turēt pirmstiesas ieslodzījumā, un arī mudina tiesnešus retāk izmantot šādu drošības līdzekli tieši mazgadīgiem. Jaunam cilvēkam katrs mēnesis, katrs gads no viņa dzīves ir būtiska sastāvdaļa no viņa izaugsmes un pilnveidošanās. Jauna cilvēka gadījumā šie neadekvātie pirmstiesas izmeklēšanas apcietinājumi ir daudz, daudz nopietnāki nekā pieaugušajiem, kaut gan pieaugušajiem, protams, arīdzan tāpat ir tiesības uz adekvātām iespējām, lai viņa lieta nonāktu tiesā.

Savās uzrunās tiesnešiem es daudzkārt esmu uzsvērusi, cik ļoti nopietna loma ir tiesu sistēmai demokrātijas nodrošināšanā. Un šeit vēstnieces kundze jau vērsa jūsu uzmanību uz to, cik būtiska ir taisnīga tieslietu sistēma kā demokrātijas pamats. Tā ir būtiska, lai nodrošinātu cilvēktiesības katram iedzīvotājam, tiesu sistēma ir tā, kas principā un reizē ar visu likumdošanas sistēmu pasargā katru atsevišķu pilsoni no valsts varas tirānijas. Kriminālprocess un viss kriminālaspekts tieslietu sistēmā gādā par mūsu iekšējo drošību valstī un gādā arī, lai ļaudīm, kas ir nepatiesi apvainoti, būtu iespējas aizstāvēties.

Visbeidzot, arī civillietās ļoti būtiska ir iespēja saprātīgos laika posmos nonākt tiesas priekšā un saņemt taisnīgu tiesu, jo citādi ne tikvien tiek pārkāptas cilvēku tiesības, bet top radīta vide, kas ir ārkārtīgi nelabvēlīga visas sabiedrības ekonomiskai izaugsmei, gan, no vienas puses, radot atbaidošu vidi ārzemju investoriem, gan arī būtiski kaitējot un traucējot tiem uzņēmējiem, kas darbojas godīgi likuma ietvaros un kam likuma pārkāpēji rada vienkārši negodīgu konkurenci.

Man ir prieks teikt, ka pa šiem astoņiem gadiem Latvija ar savām reformām un izmaiņām ir nostaigājusi ļoti ievērojamu ceļu. Visās jomās ir noticis progress. Mums ir uzlabojušās situācijas, piemēram, ieslodzījuma vietās. Vēl nesen apciemoju mūsu Centrālcietumu un salīdzināju tās ieslodzījuma vietas, tās celles, kur vēl dažus mēnešus iepriekš bija dzīvojuši apcietinātie, manuprāt, cilvēku necienīgos apstākļos, gluži tāpat kā padomju laikos, ar tām jaunajām infrastruktūrām, kuras ir nesen izveidotas. Mums vēl ir ļoti daudz darāmā infrastruktūru jomā, bet varam tiešām būt priecīgi par to, kas ir paveikts. Mans vēlējums nākamajiem tieslietu ministriem, valdībām un prezidentam ir turpināt rūpēties par to, lai valsts turpinātu ieguldīt ne tikvien tiesnešu atlasē, viņu kvalifikācijas celšanā, juridiskās izglītības atbalstīšanā valsts mērogā, tiesnešu algu uzlabojumā, arī tiesnešu palīgu algu paaugstināšanā un dažādu tehnisko infrastruktūru atbalstā, bet arī visā visumā, lai izvirzītu tieši tautas apziņā šo pārliecību, ka mūsu valsts mērķis ir veidot taisnīgu valsti, kur viens likums ir vienādi piemērojams visiem, kur nav izņēmumu, kur nav viena tiesa bagātiem un cita nabagiem, ne tiem, kas ir uz laukiem, ne tiem, kas pilsētā.

Mums vēl daudz kas ir darāms, bet daudz kas ir jau paveikts. Es pateicos visiem, ar kuriem man ir bijusi sadarbība. Es aicinu visus tiesnešus turpināt gādāt caur savu personīgo darbu par savu mundiera godu un arī būt modriem par to, ko dara viņu kolēģi un kas notiek tiesu sistēmā. Tiesnešu godu un slavu beigu beigās nosaka paši tiesneši ar savu rīcību. Neviens šai slavai nevar kaitēt kā vien tikai paši tiesneši ar savu rīcību. Jūsu rokās, tiesneši, ir gan nodrošināt mūsu iekšējo drošību, gan gādāt un garantēt mūsu demokrātiskās tiesības, bet arī par jūsu profesijas godu un slavu. Uz to es jums novēlu vislabākās sekmes, visiem mūsu tieslietu sistēmā novēlu drosmi un spēku turpināt pašiem ar savu personīgo izaugsmi, kā arī gādāt par kopējo izaugsmi visā sistēmā un līdz ar to visā valstī. Paldies jums visiem par uzmanību.