Baltijas asamblejas konferencē “Cilvēkresursu attīstība darbaspēka migrācijas apstākļos”

Siguldas viesnīcā “Sigulda” 2007.gada 18.maijā

Aizvadīto piektdien Siguldā darbu sāka Baltijas asamblejas delegāti, lai tematiskā konferencē “Cilvēkresursu attīstība darbaspēka migrācijas apstākļos” ar valdību pārstāvjiem un ekspertiem diskutētu par darbaspēka migrācijas tendencēm Baltijas valstīs, reemigrācijas veicināšanu un darbaspēka atdeves paaugstināšanu.

Konferenci ar uzrunām atklāja Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis, Baltijas asamblejas prezidente Ērika Zommere un Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze.

Saeimas priekšsēdētājs I.Emsis atzina, ka kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) migrācijas jautājums ir viens no centrālajiem tematiem. “Latvija vienmēr ir iestājusies par brīva darbaspēka kustību kā vienu no ES pamatbrīvībām. Esam attiecinājuši šo pamatvērtību pret citām ES dalībvalstīm arī pēdējā paplašināšanās kārtā, un esam aicinājuši citas dalībvalstis attiecināt šo principu arī uz Latviju. Uzskatu, ka šī pieeja ir jāsaglabā,” sacīja I.Emsis. Viņš aicināja domāt, kā risināt darbaspēka deficīta problēmu un kā nodrošināt, lai Latvija nezaudē skolotus speciālistus. Saeimas priekšsēdētājs rosināja arī domāt par darba apstākļu un darba kvalitātes paaugstināšanu. “Ir rūpīgi jāanalizē veidi, kā paaugstināt darba produktivitāti, kas ir viens no svarīgākajiem rādītājiem, lai valsts varētu nodrošināt konkurētspējīgu ekonomiku un ilgtspējīgu attīstību,” sacīja I.Emsis.

Baltijas asamblejas prezidente Ē.Zommere novērtēja, ka aizvien vairāk jautājumu sniedzas pāri nacionālo valstu robežām un to risināšanai nepieciešams reģionālais Baltijas sadarbības formāts. To vidū – cilvēkresursi un migrācija, kas skar mūs visus un tādēļ apspriežami plašāk. Viņa norādīja, ka saskaņā ar dažādiem pētījumiem aptuveni 86 000 Latvijas iedzīvotāju darba vai studiju nolūkos atrodas ES vai citās valstīs. Arī abās pārējās Baltijas valstīs vērojamas līdzīgas tendences: Lietuvā emigrācija skaitliski ir vēl lielāka – no valsts izceļojuši vismaz 300 tūkstoši iedzīvotāju, savukārt Igaunijā emigrācija smagāk skārusi atsevišķas profesiju grupas, piemēram, medicīnas darbiniekus.  

“Lielāka darba samaksa ir galvenais, bet ne vienīgais iemesls. Nereti lēmumu emigrēt nosaka vairāku faktoru kopums: zemi ienākumi, sarežģījumi personiskajā vai profesionālajā dzīvē, slikti darba apstākļi, attīstības iespēju trūkums, vāji atbalsta tīkli valsts, vietējo pašvaldību, ģimenes un draugu līmenī, kā arī tas, ka iedzīvotājiem netiek piedāvāta visaptveroša valsts attīstības vīzija, līdz ar to trūkst pārliecības, ka dzīves kvalitāte valstī uzlabosies,” sacīja Ē.Zommere un uzsvēra, ka Baltijas asamblejas uzdevums ir koncentrēt savus spēkus, lai piedāvātu risinājumus situācijas uzlabošanai.

Baltijas attīstības ceļš ir mērķtiecīga ieguldīšana cilvēkresursu attīstībā, zinātnē un tehnoloģijās, lai varētu piedāvāt produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Ieguldījumiem cilvēkresursos ir jābūt sistemātiskiem, lai savlaicīgi un elastīgi varētu pielāgoties pārmaiņām, iekļauties darba tirgus dinamikā. Lai spētu vairot labklājību un celt dzīves kvalitāti, uzsvēra Ē.Zommere.

Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja N.Burdžanadze pauda prieku par iespēju piedalīties konferencē, jo migrācijas problēma ir aktuāla arī viņas valstī – apmēram 20 procenti iedzīvotāju izceļojuši uz citām valstīm. Turklāt tā ir darbinieku kvalificētākā daļa. Viņa ieskicēja problēmu loku, kas jārisina, lai veicinātu iedzīvotāju atgriešanos savā valstī. N.Burdžanadze pateicās par Baltijas valstu atbalstu Gruzijas virzībā uz ES un NATO un uzsvēra Gruzijas demokrātisko procesu pozitīvo ietekmi uz visa Kaukāza reģiona attīstību.

Konferencē ar ziņojumiem par “Darbaspēka migrācijas tendencēm Baltijas valstīs” uzstājās Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks, Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Pēts un Lietuvas ārlietu ministrs Petrs Vaitiekūns.

Igaunijas ārlietu ministrs U.Pēts pateicās par Igaunijai sniegto atbalstu sakarā ar pēdējo trīs nedēļu notikumiem Igaunijā. Runājot par darbaspēka reemigrāciju, viņš atzina, ka pēdējā laikā Igaunijā ir tendence aizbraukušajam darbaspēkam atgriezties, un izteica cerību, ka šī tendence saglabāsies. Igaunijas ārlietu ministrs norādīja, ka saistībā ar darbaspēka trūkumu Igaunijā vērojamas divas problēmas – atbilstošas kvalifikācijas strādājošo trūkums konkrētā jomā un negatīvas dzimstības un mirstības bilances saglabāšanās, lai gan Igaunijas valdība īsteno stabilu ģimenes atbalsta politiku. Viņš uzsvēra, ka turpmākā ekonomikas attīstība Igaunijā ir jābalsta uz zināšanām, veicinot inovatīvo projektu un jaunu tehnoloģiju izstrādi, tādējādi attīstot arī darbaspēku. U.Pēts norādīja, ka liela uzmanība ir jāpievērš reģionālajai politikai, jo sakārtota vide ir viens no galvenajiem faktoriem, lai apturētu pieaugošo emigrāciju. Viņš informēja, ka Igaunijā tiek strādāts pie konsultatīvas sistēmas izveides, lai izglītotu un pārkvalificētu darbaspēku atbilstoši darba tirgus vajadzībām.

Lietuvas ārlietu ministrs P.Vaitiekūns savā runā pauda bažas par sociālās polarizācijas veidošanos un intelektuālā potenciāla samazināšanos, kas savukārt rada draudus gan kultūrai, gan valodai. P.Vaitiekūns uzsvēra, ka “mēs nedrīkstam dzīvot šodienai un ir jājūt atbildība par nākotni”.

Konferences turpinājumā dalībnieki sprieda par reemigrācijas veicināšanu.

Latvijas pārstāvji pastāstīja, ka aptuveni 86 000 Latvijas iedzīvotāju darba vai studiju nolūkos atrodas Eiropas Savienības vai citās valstīs. Ir aptaujāti tie iedzīvotāji, kas izbraukuši uz Īriju. Aptaujas rezultāti liecina, ka apmēram 10 procenti Latvijā vairāk neatgriezīsies, 80 procenti aptaujāto apsver iespēju atgriezties un 10 procenti atzinuši, ka Latvijā noteikti atgriezīsies. Sociālās drošības trūkums, ekonomiskie apstākļi, darba devēju attieksme un privāti motīvi ir galvenie iemesli, kas veicina vēlmi doties dzīvot un strādāt ārpus Latvijas.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā ir izveidota darba grupa, kas gatavo informatīvu ziņojumu par darbaspēka migrāciju, ko jūnijā prezentēs valdībai. Darba grupas vadītāja Inga Liepa pastāstīja, ka ieskicējušies galvenie virzieni, kas valstij vidējā termiņā īstenojami, lai uzlabotu situāciju. Piemēram, pirmos trīs gadus ir svarīgi saglabāt informatīvo saikni ar aizbraukušajiem iedzīvotājiem, svarīgi pilnveidot kontroles sistēmu valstī, nepieciešama publiskās un privātās sadarbības stiprināšana.

Situāciju Igaunijā raksturoja Igaunijas Migrācijas fonda direktore Ede Teinbasa. Viņa pastāstīja, ka Igaunijā 1992.gadā nodibināts Migrācijas fonds, kas rūpējas par pilsoņu atgriešanu savā dzimtenē. Igaunijā pie nosacījumiem, ka atgriežas igaunis, kas bijis prom 10 gadus un ir saistīts ar Igaunijas kultūru, tiek piešķirts reemigrācijas pabalsts. Tā lielums ir līdz 35 tūkstošiem kronu jeb 2237 eiro. 2006.gadā vidējais aritmētiskais pabalsta lielums bijis 19 875 kronas jeb 1270 eiro. Statistikas dati liecina, ka no 1992. līdz 2007.gadam šādu finansiālu atbalstu saņēmuši 1100 iedzīvotāji.

No Lietuvas ar ziņojumu uzstājās Sociālās apdrošināšanas un darba lietu ministrijas Starptautisko attiecību departamenta Starptautisko tiesību nodaļas galvenais speciālists Marjus Greičus. Viņš pastāstīja, ka Lietuvā ir izdots informatīvs izdevums “Lietuva tiem, kas vēlas atgriezties Lietuvā”, kurā analizēta situācija darba tirgū, skaidrotas sociālās garantijas, izglītības un uzņēmējdarbības sākšanas iespējas. Tiek strādāts arī pie ilgtermiņa monitoringa un analīzes. Lietuvā pētījumu rezultāti liecina, ka pēc 2012.gada migrācijas plūsmas līdzsvarosies.

Ziemeļu padomes Zviedrijas delegācijas pārstāvis Hanss Valbergs dalījās pārdomās par situāciju savā valstī, kas ir atšķirīga no Baltijas valstīm. Zviedrija ir trešā lielākā Eiropas Savienības valsts, kas uzņem iebraucējus. Viņš atzina, ka imigranti ir liela vērtība Zviedrijas darba tirgū un ir snieguši lielu ieguldījumu Zviedrijas ekonomikas attīstībā. Šobrīd Zviedrijas valdība izstrādā jaunu reintegrācijas metodi, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kam tiek atteikta atļauja apmesties Zviedrijā, atgriezties savā dzimtenē.

Konferences otro daļu, kurā tika apspriesta tēma par darbaspēka atdeves paaugstināšanu, vadīja socioloģe un migrācijas lietu pētniece Aija Lulle un Baltijas asamblejas Sociālo lietu komitejas priekšsēdētājas vietniece Rima Baškiene.

Kā norādīja A.Lulle, lai atmaksātos izglītībā ieguldītie līdzekļi, ir nepieciešams laiks. Turklāt, lai mēs būtu konkurētspējīgi, ņemot vērā mūsu ierobežotos resursus, ir nepieciešams valsts atbalsts izglītības sistēmas pilnveidošanā.

Latvijas Izglītības ministrijas valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos Kristīne Vāgnere uzsvēra, ka ierobežotu resursu apstākļos nepieciešami mērķtiecīgi ieguldījumi. Šodienas situāciju izglītības jomā Latvijā raksturo gan liels skaits gados vecu pedagogu un pasniedzēju, kā arī tas apstāklis, ka daudzi jaunie pedagogi, iegūstot vispusīgu un konkurētspējīgu izglītību, tomēr neuzsāk darbu skolās. K.Vāgnere informēja: lai uzlabotu pašreizējo situāciju, ir paredzēts veikt mērķtiecīgus finansiālos ieguldījumus atbilstoši katra reģiona vajadzībām. Jau tuvākajā laikā ir paredzēts veikt skolu modernizācijas procesu un uzlabot dabaszinātņu kabinetu materiāltehnisko stāvokli, palielināt pedagogu atalgojumu, piesaistīt pedagogus skolām, sadarbībā ar pašvaldībām realizēt atbalsta programmu pedagogiem, palielināt stipendiju apmērus pedagoģijas studentiem, bet galvenais izaicinājums ir palielināt skolotāju profesijas prestižu. Tāpat tiek domāts par skolotāju tālākizglītību, lai viņi spētu strādāt ar jaunākajām metodēm un padarītu mācību procesu interesantu.

Arī Lietuvas Sociālās apdrošināšanas un darba lietu ministrijas Darba lietu departamenta Cilvēkresursu attīstības nodaļas galvenā speciāliste Jurga Šimkute atzina, ka arī Lietuvā nopietni tiek strādāts pie cilvēkresursu attīstības programmas, lai nodrošinātu izglītības pieejamību cilvēkam visa mūža garumā, tādējādi paaugstinot darba efektivitāti. Viņa pastāstīja, ka svarīgi ir nodrošināt ciešus kontaktus starp skolu, darba devēju un ņēmēju un izveidot modeli, kas noteiktu nepieciešamo kvalifikāciju konkrētajā jomā strādājošajiem.

Latvijas Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības departamenta direktore Astrīda Burka pastāstīja par plāniem uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, kas paaugstinātu konkurētspēju. Ir paredzēts veicināt gan zinātnieku sadarbību ar uzņēmējiem, sniedzot atbalstu konkrētu produktu un projektu realizācijai, kā arī komercializēt zinātnieku izgudrojumus un samazināt administratīvos procesus. Šobrīd jau vienpadsmit dažādās Latvijas reģionu pilsētās tiek realizēts inovāciju centru un biznesa inkubatoru attīstības projekts. Viņa piebilda, ka maz tiek runāts par jauniem un veiksmīgi realizētiem projektiem uzņēmējdarbības jomā.

Runājot par vispārējo situāciju izglītības jomā, Igaunijas parlamenta deputāte Maili Repa piekrita, ka situācija visās trijās Baltijas valstīs ir vienāda – trūkst pedagogu, turklāt viņu vidējais vecums ir tuvu pie piecdesmit gadiem. Vienīgā iespēja uzlabot situāciju, pēc viņas domām, ir palielināt pedagogu atalgojumu. Situāciju sarežģī arī tas, ka skolotāju iegūtā izglītība ir ļoti konkurētspējīga darba tirgū, jo viņi ir saņēmuši bagātas un starpdisciplināras zināšanas un māk strādāt komandā. M.Repa piebilda, ka izglītības sistēmai ir jābūt pietiekami elastīgai, ļaujot cilvēkiem pārkvalificēties atbilstoši darba tirgus prasībām un savām interesēm. Diemžēl tas ir grūti, svarīgs ir valsts atbalsts, lai realizētu šādas programmas un palielinātu darba efektivitāti.

Konferenci noslēdzošajās diskusijās tika vēlreiz uzsvērta nepieciešamība paaugstināt skolotāju profesijas prestižu. Runājot par Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanu pārkvalifikācijas programmu realizācijai, Saeimas deputāts Jānis Reirs norādīja, ka jāapgūst darba tirgū un konkrētam reģionam nepieciešamās profesijas. Saeimas deputāts Jānis Eglītis pozitīvi novērtēja faktu, ka skolās var iegūt ekonomikas pamatizglītību, kas varētu mainīt dominējošo darba ņēmēju filozofiju pret darba devēju filozofiju. Savukārt Saeimas deputāts Valērijs Agešins akcentēja nepieciešamību palielināt darbaspēka efektivitāti, saistot to ar izglītības sistēmas pilnveidošanu.

Saeimas preses dienests

18.maijā Siguldā: Latvijas Republikas ārlietu ministrs Artis Pabriks sarunā ar Gruzijas Republikas parlamenta priekšsēdētāju Nino Burdžanadzi, kura Latvijā ieradusies, lai piedalītos Baltijas asamblejas darbā; Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Pēts, Siguldas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Zilvers, Lietuvas ārlietu ministrs Petrs Vaitiekūns un Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks Baltijas ārlietu ministru kociņu stādīšanā par godu Baltijas valstu vienotībai un Siguldas 800 gadu jubilejai Foto: Inga Kundziņa, A.F.I.

Konferences noslēguma dokuments

2007.gada 17.–19.maijs, Sigulda, Latvija

Baltijas asamblejas pārstāvji, Baltijas valstu ārlietu ministri, Ziemeļvalstu parlamentu un Beniluksa valstu parlamentu pārstāvji tikās Baltijas asamblejas rīkotajā konferencē “Cilvēkresursu attīstība darbaspēka migrācijas apstākļos” šā gada 17.–19.maijā Siguldā, lai diskutētu par darbaspēka migrācijas, cilvēkresursu reemigrācijas un cilvēkkapitāla atdeves paaugstināšanas jautājumiem Baltijas valstīs.

Baltijas asamblejas rīkotās konferences dalībnieki ņem vērā, ka Eiropā notiek iedzīvotāju novecošanās un darbaspēka samazināšanās, savukārt citos daudzmiljonu reģionos un kontinentos, piemēram, Āzijā, iedzīvotāju skaits strauji pieaug un ir liels gados jaunu cilvēku – potenciālā darbaspēka – īpatsvars. Tas nozīmē, ka visām Baltijas reģiona valstīm ir jāapvieno spēki savu cilvēkresursu kvalitātes un to produktivitātes kāpināšanas jautājumu risināšanā, lai spētu sekmīgi konkurēt globālajā darba tirgū. Investīcijas cilvēkresursos un tehnoloģijās ir visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu konkurētspējas stiprināšanas pamatā un viens no mūsu būtiskākajiem ilgtermiņa izaicinājumiem.  

Darbaspēka migrācija

Baltijas asamblejas konference:

– atzīst, ka darbaspēka brīva kustība no jaunajām ES valstīm, tai skaitā Baltijas valstīm, ir būtisks ES pamatbrīvību jautājums, bet vienlaikus arī sociāls, ekonomisks un politisks jautājums, jo rada pārmaiņas valstu darbaspēka struktūrā, kvalificēta darbaspēka aizplūšanu, pastiprina darbaroku trūkumu atsevišķās tautsaimniecības nozarēs un veicina strauju algas pieaugumu, kas ne vienmēr ir atbilstošs darba produktivitātei, kā arī izraisa sociālo spriedzi un apdraud mūsu valstu sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspēju;

– uzsver, ka ir īpaši svarīgi vispirms katrā zemē valstiskā līmenī izstrādāt savlaicīgus un ilgtspējīgus risinājumus migrācijas politikas veidošanā un koordinēt migrācijas politikas jautājumu risināšanā iesaistīto institūciju sadarbību;

– rosina pastiprināt starpvalstu sadarbību migrācijas jautājumu risināšanā, īstenojot informācijas apmaiņu un konkrētus uzdevumus Baltijas, Ziemeļvalstu reģiona un Beniluksa valstīs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, veiksmīgi izmantojot ieguvumus, ko sniedz darbaspēka brīva kustība. 

Darbaspēka reemigrācija

Baltijas asamblejas konference:

– mudina uzturēt un stiprināt saikni ar diasporu mītnes zemēs, tādējādi nezaudējot saikni ar potenciālajiem reemigrantiem;

– atbalsta iniciatīvas, kas veicina aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē un reintegrāciju vietējā darba tirgū;

– uzsver, ka dalībvalstīs ir īpaši svarīgi īstenot līdzsvarotu reģionālās attīstības politiku, sekmējot uzņēmējdarbības, infrastruktūras un transporta sistēmas attīstību, un veicināt darbaspēka mobilitāti valsts ietvaros;

– atzīmē, ka elastīgāks profesionālās un augstākās izglītības zināšanu pielietojums ļautu atbilstošāk reaģēt uz darba tirgus prasībām un vajadzībām;

– rosina pievērst lielāku uzmanību atsevišķu iedzīvotāju grupu problēmām – jauniešiem un pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuri vissāpīgāk saskaras ar strukturāla bezdarba šķēršļiem savās valstīs. 

Cilvēkkapitāla atdeves paaugstināšana

Baltijas asamblejas konference:

– atzīst, ka cilvēkresursu produktivitātes celšana ir viens no galvenajiem garantiem katras valsts līdzsvarotā attīstībā un dzīves līmeņa straujākā paaugstināšanā, un īpaši aicina ES fondu līdzekļus mērķtiecīgi ieguldīt cilvēkresursu attīstībā un produktivitātes kāpināšanā;

– atbalsta zinātnes un privātā sektora ciešāku sadarbību uz zināšanām balstītas, inovatīvas ekonomikas stiprināšanā un aicina veicināt un attīstīt uzņēmējdarbību, kas piedāvā jaunus produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību;

– aicina valstis izvērtēt, kāda pašreiz ir to darbaspēka struktūra, un noteikt tautsaimniecības prioritātes, proti, kurām jomām ir nepieciešama izglītības sistēmas dinamiska pārveide atbilstoši darba tirgus vajadzībām, kā arī izstrādāt optimālākos cilvēkkapitāla realizācijas modeļus;

– īpaši uzsver, ka aizvien pieaugošās iespējas veikt darbu ar interneta starpniecību, informācijas apjoma straujā palielināšanās un citi mūsu modernā laikmeta apstākļi liek nepārtraukti palielināt un paaugstināt cilvēkpotenciālu, dažādot prasmes un iemaņas, mācoties un pilnveidojoties visā aktīvās dzīves periodā, tas ir, nodrošināt atbilstošu mūžizglītības iespēju. 

Saeimas preses dienests

Latvijas ārlietu ministra Arta Pabrika runa:

Ir pagājuši trīs gadi kopš Baltijas valstu iestāšanās ES. Pievienošanās pasaules otram lielākajam tirgum ir devusi milzīgu impulsu mūsu valstu tautsaimniecību nepieredzēti straujai izaugsmei, kas skaidri atspoguļojas makroekonomiskajos rādītājos.

Viena no ES kopīgā tirgus četrām pamatbrīvībām – brīva personu pārvietošanās – ir radījusi mums gan nebijušas iespējas, gan zināmu izaicinājumu. Aptauju dati liecina, ka aptuveni 80 līdz 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju patlaban atrodas ārvalstīs strādājot vai mācoties. Tās gan ir aptuvenas aplēses, jo tam nav veikti detalizēti pētījumi.

Diemžēl arī demogrāfiskās tendences nav iepriecinošas. Latvijā sagaidāms otrs straujākais iedzīvotāju skaita samazinājums starp ES valstīm (Eurostat, 2004). Reālā scenārija gadījumā līdz 2025.gadam gaidāms iedzīvotāju samazinājums par 12% (aptuveni 300 tūkstošiem), optimistiskajā – par 10%, pesimistiskajā – par 18% (LU Demogrāfijas centra pētījums).

Vēl 90.gados Latvijā bija darbaspēka pārpalikums. Šodien, tāpat kā vairākas citas jaunās ES dalībvalstis, saskaramies ar darbaspēka trūkumu. Eksperti uzskata, ka šī problēma jūtami saasināsies pēc pieciem līdz septiņiem gadiem, kad darba tirgū ienāks mazskaitlīgā 90.gadu paaudze. Latvijas uzņēmēji arvien biežāk apsver iespēju piesaistīt ārvalstu darbaspēku, domājot galvenokārt par NVS un austrumu kaimiņvalstīm.

Situācija Latvijas darba tirgū

Diemžēl pagaidām mūsu rīcībā nav precīzas statistikas un visaptverošu pētījumu, cik darbaroku trūkst Latvijā un kādos sektoros, cik liels ir reālais ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits, cik Latvijas iedzīvotāju strādā ārvalstīs. Pēdējo gadu laikā gan ir veiktas vairākas aptaujas un detalizēti pētījumi atsevišķās nozarēs.

Pēc aptauju datiem, vislielākais iztrūkums ir mazkvalificētās un vidēji kvalificētās profesijās: palīgstrādnieks, pārdevējs, apsargs, šuvējs, kravas automobiļa vadītājs, galdnieks, pavārs. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka medmāsu skaita ziņā esam vieni no visnabadzīgākajiem ES, bet nodrošinājums ar ārstiem Latvijā ir ievērojami zemāks par ES vidējo rādītāju (attiecīgi 298 un 343 uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem). Latvijā šogad trūkst 8050 ārstu, bet 2010.gadā jau trūks 8461 ārsts un ap 2000 medmāsu (Veselības ministrijas 2005.g. dati).

Latvijai raksturīgs darbaroku trūkums atsevišķos sektoros (piemēram, būvniecībā, tirdzniecībā un veselības aprūpē) vienlaikus ar augstu nenodarbināto skaitu. Eksperti uzskata, ka ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits ir 167 tūkstoši (tātad 69 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku un vēl aptuveni 100 tūkstoši nenodarbināto cilvēku), bet reālais vakanču skaits ir 70 līdz 80 tūkstoši. Kāpēc neizdodas aizpildīt darba vakances? Darba devēji uzskata, ka vaina ir darbaspēka kvalifikācijas neatbilstībā, bet darba ņēmēji vaino pārāk zemo samaksu, sliktos darba apstākļus, neelastīgo darba laiku un lielo attālumu no dzīvesvietas.

Savukārt oficiāli reģistrētie bezdarbnieki lielākoties ir mazkvalificēts darbaspēks, aptuveni puse no viņiem nevar atrast darbu gada un ilgākā laikā. Eksperti uzskata, ka darba tirgū iespējams atgriezt tikai aptuveni 40% no viņiem.

Te jāmin arī reģionālās atšķirības. Augstākais reģistrētā bezdarba līmenis joprojām saglabājas Latgalē: Ludzas un Rēzeknes rajonā (attiecīgi 23,3% un 22,2%). Zemākais bezdarba līmenis savukārt ir Rīgā un Pierīgā (3,8% un 4,8%) (Labklājības ministrijas 2007.g. janvāra dati).

Vai Latvijas darba tirgus ir atraktīvs ārvalstniekiem?

Latvijā 2006.gadā bija nodarbināti ap 2400 viesstrādnieku. Tas ir niecīgs skaits, ja zinām, ka ES gadā uzņem ap 1,5 miljoniem legālo imigrantu. Latvijas darba tirgus pagaidām nav atraktīvs uz citu ES dalībvalstu fona. To nosaka šādi faktori: salīdzinoši zems sociālās labklājības līmenis (t.sk. darba samaksa); netiek domāts par viesstrādnieku integrāciju sociālajā un kultūrvidē; sabiedrības neiecietība pret cittautiešiem, pret citādajiem.

Lai gan viesstrādnieku skaits Latvijā netiek ierobežots, administratīvā procedūra ir sarežģīta, neērta, laikietilpīga (ilgst vidēji trīs mēnešus) un ar salīdzinoši augstām izmaksām darba devējam. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pagaidām nav daudz viesstrādnieku.

Ārvalstnieku nelegālo un nereģistrēto nodarbinātību kontrolē Darba inspekcija un Robežsardze. Nav skaidri definēta šo institūciju kompetence, trūkst sadarbības abu starpā. Jāatzīmē arī institūciju nepietiekamā kapacitāte (tikai 23 darba inspektori visā Latvijā). Tas kopumā nerada priekšstatu par efektīvu nelegālās nodarbinātības kontroli. Piemēram, tiek lēsts, ka būvniecības nozarē vien nelegālo darbaroku (gan vietējo, gan ārvalstnieku) skaits varētu būt ap 40%.

Dalīta un sadrumstalota institucionālā atbildība starp nodarbinātībā, migrācijā un integrācijā iesaistītajām valsts institūcijām savukārt nesekmē vienotas nacionālās migrācijas un nodarbinātības politikas izveidi un mazina Latvijas spējas veidot aktīvu nostāju ES ietvaros.

Aptuveni 70% Latvijas iedzīvotāju negatīvi vērtē citu valstu viesstrādnieku iespējamo ierašanos Latvijā. Tas ir visnegatīvākais rādītājs starp ES dalībvalstīm. Motīvi: padomju laika industrializācijas un migrācijas pieredze, identitātes apdraudējums un bažas par konkurenci.

Lielai daļai mūsu sabiedrības šķiet pašsaprotami, ka mūsu tautieši strādā Īrijā, Lielbritānijā vai ASV, taču pilnīgi pretējs viedoklis ir par iespējamo viesstrādnieku uzņemšanu Latvijā.

Faktam, ka Latvija pagaidām nav kļuvusi par atraktīvu viesstrādnieku mērķa valsti, ir arī savas priekšrocības. Piemēram, tas ļauj mums laikus plānot nacionālo politiku migrācijas, nodarbinātības un integrācijas jomā, diskutējot par šo tēmu visplašākajā sabiedrībā, tas jau notiek apmēram gadu – pusotru.

Ko varētu darīt?

Kas ir mūsu neizmantotie resursi? Vispirms – ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji: jaunās māmiņas, studenti, mājsaimnieces, personas ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kas aprūpē slimos radiniekus, pat ieslodzītie. Lai izmantotu šos resursus, vajadzētu attīstīt nepilna un elastīga laika nodarbinātību, paplašināt pagaidu darba un attālināta darba iespējas.

Citas neizmantotās rezerves (tādas kā reģionu līdzsvarota attīstība, darbaspēka iekšējās mobilitātes veicināšana, produktivitātes palielināšana, izglītības pietuvināšana darba tirgus prasībām, finansiālie un sociālie stimuli u.c.) faktiski nozīmē gan Nacionālās Lisabonas programmas, gan Nacionālā attīstības plāna un citu valdības pieņemto dokumentu īstenošanu.

Aptauju dati liecina: lai motivētu cilvēkus neizbraukt uz citām ES valstīm un atgriezties atpakaļ, atalgojumam būtu jābūt caurmērā trīs reizes lielākam nekā pašreiz. Jāņem vērā citu ES dalībvalstu pieredze, kas rāda, ka pēc iestāšanās ES caurmērā aizbrauc 5–8% iedzīvotāju, bet atgriežas aptuveni tikai viena trešdaļa.

Domājot par reemigrācijas programmu, būtu detalizēti jāpēta Īrijas pieredze šajā jomā. Mūsu mērķauditorija būtu vidēji kvalificētais darbaspēks, kas atgrieztos ar “Rietumu stila” darba pieredzi un kontaktiem, augstāku motivāciju, dzimtās valodas un svešvalodas zināšanām. Daži šādas programmas elementi: valdība varētu organizēt rekrutēšanas un informatīvas kampaņas mūsu tautiešiem noteiktos Īrijas un Lielbritānijas apgabalos; tiktu veidots un īpaši popularizēts interneta nodarbinātības portāls; būtu nepieciešami gan valsts līdzekļi, gan uzņēmēju aktīva iesaiste rekrutēšanā.

Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka izšķirošais faktors cilvēku reemigrācijā uz Īriju bija šīs valsts ekonomiskais uzplaukums un strauja dzīves kvalitātes paaugstināšanās. Tas liek domāt, ka tuvāko gadu laikā masveida atgriešanās Latvijā tomēr nav gaidāma.

Pie neizmantotajām rezervēm jāmin arī darba un uzturēšanās atļaujas administratīvās procedūras vienkāršošana ārvalstniekiem, tai skaitā izmaksu un laika ietvara samazināšana. Te varētu apsvērt šādus risinājumus: vienas pieturas aģentūras izveidi dokumentu kārtošanai; nākotnē izsniegt vienu integrētu dokumentu – uzturēšanās un darba atļauju, kā tas notiek citās ES dalībvalstīs.

Varētu domāt par selektīvu un īslaicīgu trešo valstu darbaspēka piesaistīšanu kādai atsevišķai nozarei vai projektam, balstoties uz konkrētu pieprasījumu (piem., kāda liela infrastruktūras projekta būvei vai medmāsu sagatavošanai).

ES valstu prakse ārvalstu darbaspēka piesaistei

ES dalībvalstīs pastāv dažādi modeļi un shēmas ārvalstu darbaspēka piesaistei. Pamatprincipi ir šādi: katra valsts nosaka sev nepieciešamo imigrantu skaitu; jābūt noslēgtam darba līgumam; priekšroka dodama vietējam un ES vai Eiropas ekonomiskās zonas valstu darbaspēkam.

Deficīta migrācija ir viens no visefektīvākajiem modeļiem ātrai darbaspēka piesaistei kādai nozarei vai konkrētam infrastruktūras projektam. Šajā gadījumā valdība nosaka viesstrādnieku maksimālo skaitu (t.s. kvotu) īstermiņa laikposmam (pusgads, gads) ciešā sadarbībā ar uzņēmējiem un citiem sociālajiem partneriem. Piemēri: Lielbritānija, Austrija, Itālija, Ungārija u.c.

Mazāk proaktīvs ir vakances migrācijas modelis, kura pamatā ir darba tests un katra individuāla gadījuma izvērtēšana. Tas tiek šobrīd piemērots arī Latvijā, lai piesaistītu galvenokārt vidēji un augsti kvalificētu darbaspēku.

Savukārt talantu migrācija, ko realizē ar punktu sistēmas palīdzību, visvairāk izmantota augsti kvalificēta darbaspēka ilgtermiņa piesaistīšanai valstīs ar augstu materiālās labklājības līmeni. Apsveicama ir ES ietvaros uzsāktā diskusija par zilo karšu ieviešanu, lai piesaistītu augsti kvalificētos speciālistus.

Divpusējā starpvaldību līgumā par noteikta skaita un kvalifikācijas darbaspēka uzņemšanu tiek atrunātas pušu saistības un pienākumi (t.sk. atgriešanās nosacījumi). Darbaspēka atlase, valodas un profesionālā apmācība parasti tiek veikta jau izcelsmes valstī. Pēc mūsu ziņām, Igaunijai ir noslēgts divpusējs līgums ar Ukrainu, bet Lietuvai – ar Baltkrieviju.

Dažas valstis (Vācija, Čehija, Portugāle) savukārt ļauj ārvalstniekiem pēc studiju beigšanas palikt strādāt šajās valstīs. Šī iespēja mums būtu jo īpaši jāizvērtē, lai piesaistītu Latvijai gudrus un talantīgus cilvēkus. Vēl vairāk: mūsu augstskolas varētu aktīvāk aicināt ārvalstu jauniešus studēt Latvijā.

Migrācijas kontekstā nedrīkst aizmirst ārkārtīgi nozīmīgo integrācijas aspektu. Nedrīkst aizmirst, ka arī viesstrādnieki ir pelnījuši dzīvot sociāli drošos apstākļos un baudīt vietējās sabiedrības cieņu. Latvijā vēl nav sākts domāt par ārvalstnieku integrācijas politiku, taču jau 2009.gada sākumā būs jāuzsāk Eiropas Integrācijas fonda ietvaros piešķirto līdzekļu administrēšana. ES dalībvalstis viesstrādniekiem parasti piedāvā apmaksātu valodas apmācību un sociālās integrācijas kursus. Piemēram, Vācija nodrošina apmācību 630 stundu apjomā, kā arī individuālas konsultācijas. Itālija, Spānija, Dānija un Somija organizē valodas apmācību imigrantu izcelsmes valstīs. Dažās valstīs (Austrijā, Luksemburgā) integrācijas kursi ir pat obligāta prasība.

Jautājumi, uz kuriem nepieciešams rast atbildes

Vai spēsim ar saviem resursiem nodrošināt ekonomisko izaugsmi?

Kurās nozarēs tuvāko gadu laikā mums būs darbaspēka iztrūkums?

Kādu darbaspēku piesaistīsim – kvalificētu / mazkvalificētu? No kuriem reģioniem? Uz cik ilgu laiku?

Kādu sistēmu izvēlēsimies?

Kā nodrošināsim cilvēku integrāciju un atpakaļatgriešanos?

Kā efektīvāk kontrolēsim nelegālo nodarbinātību?

Kā mainīsim mūsu sabiedrības negatīvo attieksmi pret ieceļotājiem?