Izņēmums nebija arī tikšanās Līgatnē. Tās temats — "Pašvaldību attīstības problēmas un administratīvi teritoriālā reforma". Bet pirms tam Administratīvi teritoriālās reformas sekretariātam (ATRS, vadītājs Valērijs Seilis, ekspertes Dzidra Vecbrāle un Sandra Eglāja) bija radusies vēlēšanās ielūkoties divos "neatkarīgos" pagastos. Par tādiem ATRS izraudzījās it kā attālu esošos Drustus un Zosēnus, jau Piebalgas novada pagastus. Ar šķietami nevainīgu pieskārienu. Jo būtībā ikviens Latvijas pagasts ir it kā autonoma republika ar savām iespējām un savas izpratnes koordinātēm.

Kā rādīja rīta stunda Drustos, pagasta padomes priekšsēdētājam Mārim Gulbim attieksme bija visai strikta: ko nu mēs, neesam jau tā kā visi citi? Kaut gan, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Drustu pagasts ar saviem 1200 iedzīvotājiem, arī Cēsu rajonā nav ne mazākais, ne trūcīgākais. Te ir liela skola ar 156 audzēkņiem, pat četras kokzāģētavas (agrāk teica — gateri). Zemnieku saimniecībām ir ne mazums problēmu, jo tikai kādam pusducim ir vairāk nekā divdesmit liellopu, kuru pārdošanā pietiekami daudz neatrisinātu pieskārienu, visbiežāk — par ļaunu ražotājiem. Varētu gan būt risinājums rajonu struktūrās.

Te gan ir pāri par 20 Vidzemes augstienes ezeru, kuru apsaimniekošanai nav īstas skaidrības, pietrūkst pat simboliskas centralizācijas, jo viens nebūt nav karotājs.

— Jā, mēs te esam it kā vidū, tomēr uz Cēsīm pa dienu iet tikai viens autobuss, rīta pusē, bet pat tuvā Dzērbene un Jaunpiebalga ir "tikai" 15 kilometrus kurus pārvarēt kājām pa spēkam ir vienīgi jauniešiem. Mūsu infrastruktūra nav bezcerīga, jo tepat, Gatartā, ir valsts pansionāts ar 60 iemītniekiem, turklāt piecas bijušās muižas atguvušas to kādreizējie īpašnieki. Būtu naivi domāt, ka viņiem viss turpmākais ceļš rozēm kaisīts. Reformas ievirze būtībā ir atgriešanās pie vēsturiskajām saknēm, jo kādreizējais Drustu pagasts ir bijis gana plašs un pietiekami apjomīgs, arī kādreizējā Gatarta ar slaveno alusbrūzi bijusi mūsējā. Kad spersim pirmo vērienīgo soli, grūti pateikt. Jo tepat ir Dzērbene, netālu — Jaunpiebalga. Ar saviem apjomiem, ar savām saimnieciskajām izpausmēm. Jo vieni mēs vienmēr būsim tikai vieni.

Vēl pēc pusstundas — Zosēnos. Precīzāk izsakoties — Melnbāržos. Pie pagasta padomes priekšsēdētāja Roberta Ruķa. Pie tā paša, kurš šoruden satricināja Vidzemi un tamlīdz arī Latviju ar vienreizējo "Baņutas" brīvdabas uzvedumu.

— Ar vienu "trako" ir par maz. Nemūžam neesmu piederējis pie tiem, kuriem liekas — neko nevaram, neko nespējam. Mūsu apvidus ir kā radīts, lai te notiktu kas tāds, kas citur liktos avantūra. Paskatiet nule minētos statistikas pārskatus: Zosēnu pagasts ar 600 iedzīvotājiem Cēsu rajonā ir pats mazākais. Droši vien arī Latvijā kopumā tādu mazo pagastu nav pārāk daudz. Tomēr šī novada īpašā aura mums lika izšķirties par ko neordināru — par "Baņutas" iestudējumu mūsu birzīs un norās. Tur, kur tas reāli notika, sākotnēji bija "džungļi", krūmiem un kārkliem apaugušas nogāzes. Tur nu tagad vajadzētu ielikt "Baņutas" piemiņas plāksni.

Nešaubīgi, mūsu pagastam ir sava kultūras aura. Ne jau tikai "Mērnieku laiku" piemiņas sakarā. Nekur citur Latvijā nevaru iedomāties akmenī un bronzā kaltu Ķenci un Pāvulu, bet viņi te stāv un stāvēs vēl. Ar Jāņa Strupuļa personības klātbūtni. Kaut gan pārskatos rakstīts: 600 iedzīvotāju. Mazajā kopumā! Jo mūsu pagasts palaikam šķitis pievilcīgs ar savām mītnes vietām tiklab Mūzikas akadēmijas rektoram profesoram Jurim Karlsonam, Nacionālās operas režisoram Guntim Gailītim, māksliniekiem Jānim Strupulim un Laimonim Šēnbergam un vai tad viņiem vien. Tāds varbūt viņu personības ietekmē bija "Baņutas" pērkona grāviena pirmais spēriens. Tagad jau varam atcerēties tos tūkstošus, kas bija klāt šajā neaizmirstamajā 1999. gada vasaras nogales dienā, kas pāršalca visu Latviju.

Mēs jau domājam par nākamo vasaru. Par "Mērnieku laikiem" tepat Zosēnos — neaizmirstamo brāļu Kaudzīšu tuvienē. Valmieras teātris ar "avantūristisko" tā direktoru Pēteri Sūci mums ir ļoti pa prātam. Cita starpā, patlaban ir populāra iespēja raizēties un gausties. Roberts Ruķis nav un nevar būt nekāds izņēmums: mēs neko nevaram un nevarēsim… Varētu teikt — es jūtu līdzi saviem kolēģiem.

— Tās nu gan ir blēņas — Latvijas cilvēkiem kopumā ir tik daudz apņēmības un varēšanas, ka to būtu grēks laist garām: ja apskatītu statistikas datus, mēs ar saviem dažiem simtiem neiespējam neko… Daudz kas ir palaists garām, arī savulaik slavenā Pēterskola, kas jau deviņus gadus stāv tukša. Varētu sacīt — un paldies Dievam! Jo tagad mums ir iespēja kā pašvaldībai uz 99 gadiem noslēgt līgumu ar rīdziniekiem — Teikas un Plavnieku ģimnāziju. Pēterskolā turpmāk būs šo skolu vasaras mītnes. Ar visu, kas šajā sakarā. Izsitīs logus? Un tad jau otrā rītā paši iestiklos. Varbūt tieši tādas ir darbmācības visīstenākās stundas.

Man gribētos būt ideālistam: ar iecerēm, ar biezu maku kabatā, ar Saeimas deputāta apliecību krūtenē. Bet ko teiks mani Zosēni? Ar savām vientuļajām sētām, ar nule likvidēto Ieriķu–Gulbenes dzelzceļa līniju, ar izdangātajiem ceļiem, kas sniedzas ne vien līdz Dzērbenei vai Jaunpiebalgai. Mēs te, pašā Vidzemes vidienē, kļūstam par vientuļu salu Latvijas kopumā. Nu — kas tālāk? Mani zosēnieši nav un nebūs ar mieru, ja tas arī turpmāk risināsies šādos apgriezienos. Jau tagad daži ne tikai pēc pudeles alus man saka: mēs tevi, Ruķi, vairs nevēlēsim… Un pareizi vien darīs, jo arī mani var pieskaitīt pie tiem, "kuri meklē miljonu" un nav atraduši, vien to kā savu zemnieku simthektāru saimniecību. Bet manī ļoti lielas pārdomas izraisa fakts, ka viņdien ar lopu kravu mašīnā biju spiests apbraukāt trīs pieņemtuves, lai tad atdotu (es vairs negribu sacīt — pārdotu) par minimālu samaksu. Un tāda situācija ir te, var teikt, Latvijas centrā.

Varētu sacīt: cik lieliska uvertīra! Patiesi — nu cik labi, ka tieši tā. Jo turpmākās norises bija pakļautas sarunām pie apaļā galda. Ar semināra virsuzdevumā formulēto tematu "Pašvaldību attīstības problēmas un administratīvi teritoriālā reforma". Par kardinālām problēmām šajā sakarā runāja Pašvaldību lietu pārvaldes direktors Agris Krūmiņš un Administratīvi teritoriālās reformas sekretariāta vadītājs Valērijs Seilis. Tās vairākkārt apcerētas arī "LV" slejās, un tām īpaši komentāri vairs nav vajadzīgi.

Saskarsmes un atšķiru iespējas pauda divu "pretpolu" pārstāvji — Līgatnes pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Birze atgādināja sava pagasta situāciju: 16 tūkstoši hektāru zemes, no tiem trīs ceturtdaļas GNP teritorijā. Ir gan 800 saimniecību, tomēr pagasta padome secinājusi, ka vairāk nekā 55 procenti zemju pakļauti aizaugšanai. Turklāt ir kliedzošs fakts: savulaik perfektā "Lauktehnikas" teritorija pie Līgatnes stacijas vairāk nekā desmit hektāru platībā ir pakļauta iznīcībai, jo kādreiz uzceltās noliktavas un citas palīgbūves vairs nevienam nav vajadzīgas. Ja gribam skatīties patiesībai acīs, ir bankrotējušas pat vairākas Vācijas sabiedrības, kam šķietami nav radusies iespēja gūt peļņu no šī patiesi unikālā objekta Latvijas centrā. Kā teica Andris Birze, kaut kas ir palaists garām un tagad var kost pirkstos. It kā ar to būtu kas līdzēts…

Jā, viņi bilda, būtībā mēs raugāmies uz sešām kokzāģētavām, kas dod nodokļus pagastam, vēl uz citām minimālām ražotnēm. Bet galu galā mēs raugāmies uz centru un tā saukto Augšlīgatni ar tās pienotavu, ar tirdzniecības vietām un tā joprojām.

Bet nupat, viņš bilda, ir saņemta "priecas vēsts" no Zorgevica kunga vadītā "Latvijas dzelzceļa". Teju, teju tiks likvidēta Līgatnes stacija, vismaz tajā nozīmē, ka "vairs neesot ekonomiska" biļešu kases uzturēšana. Tomēr zināms, ka ik rītu vismaz 50–60 līgatniešu ar vilcienu dodas Siguldas vai Rīgas virzienā, tātad vesels vagons pasažieru. Acīmredzot, teica Andris Birze, dažiem šķiet, ka tā ir "sīka vienība".

Taujāts par Līgatnes novada izveidi administratīvā kārtā, pagasta padomes priekšsēdētājs teica:

— Vai tad te ir kādas šaubas? Mēs nekad neesam domājuši, ka nevaram būt līgatnieši.

Līgatnes pilsētas domes priekšsēdētāja Maija Melnause vairākkārt atgādināja, ka pašreizējā pilsēta radusies citkārt slavenās Līgatnes papīrfabrikas pavēnī.

— Jā, te vairs nav simtiem nodarbināto, bet tikai mazliet pāri par diviem simtiem. Tomēr tie ir cilvēki, kuri Līgatnes papīram spēja nodrošināt pasaules slavu, un mūsu paaudzei nav morālu tiesību tos norakstīt.

Un tajā pašā laikā — mēs jau esam "pilsētā". Gan tikai formāli, tātad administratīvi. Bet vai kādam ienāk prātā, ka mūsu galvenā — Gaujas — iela ir pagalam nolietota, ka mēs šogad ar savu budžetu esam spējuši sakārtot tikai 300 metrus brauktceļa. Apvienošanās gaitā mums vajadzēs reizi par visām reizēm izkārtot savas attiecības ar Gaujas Nacionālā parka administrāciju, jo dažkārt liekas, ka GNP ir savas intereses, turpretī mums — pavisam citas. Vai tā nav visparastākā alošanās?

Mintauts Ģeibāks,  "LV" informācijas redaktors   pašvaldību lietās