Valsts prezidentes runa Saeimas debatēs par Latvijas un Krievijas robežlīgumu Saeimas plenārsēdē 2007.gada 1.februārī:

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja [Indulis Emsis] kungs!

Cienījamās Saeimas deputātes un godājamie deputāti!

Godājamais Ministru prezidenta [Aigars Kalvītis] kungs!

Godājamie ministri! Ekselences! Dāmas un kungi!

Latvijas un Krievijas attiecības kā divām suverēnām valstīm sāka atjaunoties pēc tam, kad 1991.gada augustā Krievijas Federācija atzina Latvijas valsts neatkarību, balstoties uz Augstākās padomes pieņemto Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Pirmajos gados gan Latvija, gan Krievija vēl tikai meklēja savu vietu pasaulē. Gan vienā, gan otrā valstī bija spēki, kas vēlējās virzīt savu valsti neiespējami pretējos virzienos. Latvijā bija spēki, kas vēlējās “pāršķirt jaunu lapu” un aizmirst visu, kas nodarīts Latvijas tautai piecdesmit okupācijas gados. Citi spēki neatlaidīgi noliedza Latvijas Republikas atjaunošanas likumību, bet Augstāko padomi un vēlāk Saeimu godāja par “pretlikumīgā 4.maija režīma” institūcijām. Krievijā konfrontēja tie, kas vēlējās Krieviju padarīt par Rietumu demokrātiju, un tie, kas loloja cerības par impērijas atjaunošanu – vienalga kādā veidolā.

Šo spēku savstarpējās cīņas apgrūtināja Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Sarunas par to bija ilgas un grūtas. Latvijas politiķi sadalījās tajos, kas vārdos bija gatavi izdzīt Krievijas armiju nekavējoties, un tajos, kas saprata nepieciešamību pēc kompromisiem. Domāju, ka arī daudzi no kategoriskajiem kompromisu noliedzējiem sirdī saprata, ka viņu vārdi nav savietojami ar realitāti.

Toreiz pēc ilgām diskusijām vienošanās par karaspēka izvešanu tika panākta, un Maskavā to ar saviem parakstiem apstiprināja prezidenti Guntis Ulmanis un Boriss Jeļcins, kā arī Latvijas Ministru prezidents Valdis Birkavs. Laiks ir rādījis, ka šī izšķiršanās bijusi pareiza. Krievijas armija tika izvesta, Skrundas lokators tika uzspridzināts, un Latvija varēja drošāk un pārliecinātāk virzīties uz saviem mērķiem – dalību Eiropas Savienībā un NATO kā mūsu neatkarības, ekonomiskās izaugsmes un drošības garantiem.

Godājamie deputāti un deputātes!

Kad es sāku savu prezidentūru pirms vairāk nekā septiņiem gadiem, Latvijas attiecības ar Krieviju vēl joprojām bieži bija raksturojamas ar vārdu kariem. Vēl tikai 1998.gadā Latviju bija atstājušas pēdējās militārpersonas, kas bija apkalpojušas Skrundas lokatoru, 1998.gadā mūsu valstu attiecībās bija gan politisks saasinājums, kam par ieganstu kalpoja neliels pikets pie Rīgas domes, gan nopietna ekonomisko attiecību krīze, ko izsauca banku krīze Krievijā.

Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes atspoguļo mūsu valsts vēlmi veidot konstruktīvas, vienlīdzīgas un cieņas pilnas kaimiņattiecības ar Krieviju. Esmu pārliecināta, ka labām kaimiņattiecībām ir vajadzīgs gan politiskais dialogs, gan godīga attieksme pret vēsturi, gan aktīva ekonomiskā sadarbība, gan sakārtota līgumtiesiskā bāze.

Šo gadu garumā esmu centusies strādāt pie šiem jautājumiem. Esmu vairākkārt tikusies ar Krievijas Federācijas prezidentu Vladimiru Putinu. Pēc manas iniciatīvas un turpināta atbalsta aktīvu, ražīgu un ilggadēju darbību ir veikusi Latvijas vēsturnieku komisija. 2005.gadā Latvija guva plašu Eiropas un pasaules līderu izpratni par mūsu vēstures drūmākajām lappusēm. Valstu un valdību vadītāju atbildes uz manu paziņojumu, kurā es skaidroju Latvijas viedokli par Otrā pasaules kara notikumiem un par īpašo simbolisko nozīmi, ko Latvija izjūt pret Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienas pasākumiem Maskavā, ir apkopotas atsevišķā izdevumā, kuru jūs, godājamie deputāti, redzat uz saviem galdiem.

Šajā sējumā apkopotās vēstules nerada ne mazāko šaubu ēnu par mūsu valstiskās pēctecības starptautisko atzīšanu. Eiropas un pasaules līderi savās atbildēs runā par padomju okupāciju un atgūto neatkarību – Vācijas prezidents, Francijas prezidents, ASV prezidents, Austrijas prezidents, Portugāles prezidents, Čehijas prezidents, Ungārijas prezidents, Igaunijas prezidents, Lielbritānijas premjerministrs, Kanādas premjerministrs, Dānijas premjerministrs, Nīderlandes premjerministrs, Īrijas premjerministrs, Norvēģijas premjerministrs, Islandes premjerministrs, Zviedrijas premjerministrs, Beļģijas premjerministrs, Horvātijas prezidents, Japānas premjerministrs. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā t.s. Ždanokas lietā atsaucas uz Latvijas piespiedu pievienošanu PSRS kā neapšaubāmu vēsturisku faktu.

Šie līderi tātad nepārprotami pauž savas valsts oficiālo uzskatu, ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā bijusi pretlikumīga un ka tagadējā Latvijas Republika ir atjaunota, nevis jauna valsts. Vairāk nekā 30 valstis 1991.gadā paziņoja, ka atzīst Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mums nevienam nav jāpierāda, ka neesam jauna valsts. Mūsu valstisko pēctecību neviens nevar apšaubīt. Latvija ir konsekventi ievērojusi valstiskās pēctecības principu gan neatkarības atjaunošanas procesā, gan izstrādājot likumdošanas aktus visdažādākajās sfērās – vai tas būtu pilsonības atjaunošanas jautājums, vai īpašumtiesību atjaunošana. Uz šo likumu pamata Latvija ir kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti – mūsu pieeja ir starptautiski akceptēta. Mūsu valstiskā pēctecība nekādā veidā nav atkarīga no Krievijas gribas to atzīt vai neatzīt. Turklāt arī Krievija atzina Latviju kā neatkarīgu valsti, tieši pamatojoties uz Konstitucionālo likumu, kas savukārt balstās uz tiesiskās pārmantojamības principu.

Godājamie deputāti un deputātes!

Dāmas un kungi!

Latvijas dalība ES un NATO ir radījusi jaunas iespējas attiecību veidošanai ar Krieviju. Mēs varam būt drošāki savās domās un darbos, jo mums ir divi jauni valstiskuma garanti. Latvija piedalās NATO un Krievijas dialogā, tā līdz ar pārējām dalībvalstīm veido un ietekmē visas Eiropas Savienības politiku attiecībās ar Krieviju.

Vienlaikus ir skaidrs ģeopolitiskais ietvars, kādā mums iespējams rīkoties. 1991.gadā Latvija atjaunoja neatkarību tajās robežās, kādas mums fiziski ir šodien. Mēs iestājāmies ANO, EDSO, Eiropas Savienībā un NATO šobrīd esošajās robežās, atkārtoti un uzsvērti deklarējot, ka mums nav teritoriālu pretenziju ne pret vienu valsti, ka mums nav teritoriālu konfliktu un nenoskaidrotu jautājumu ar kādu valsti. Ja mēs būtu deklarējuši, ka Latvija uzskata Abreni par savu neatņemamu sastāvdaļu, mūsu tagadējo partneru un sabiedroto acīs tas būtu uzskatīts par teritoriālām domstarpībām ar mūsu kaimiņiem un mēs vēl šodien nebūtu ne ES, ne NATO dalībvalsts. Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē. Vienlaikus gribu atzīmēt, ka mēs neesam vienīgā valsts Eiropā, kas pēc Otrā pasaules kara zaudēja daļu savas teritorijas. Šādus zaudējumus, daudz lielākus nekā Latvija, piedzīvoja Vācija, Somija, Rumānija u.c. valstis.

Daudz ir diskutēts par to, vai 1997.gadā parafētais robežlīgums atbilst Satversmes 3.pantam – “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Tāpat kā Latvijas valdība, esmu pārliecināta, ka līgums tam atbilst, un tāpēc atbalstu tā parakstīšanu. Ir izskanējis arī pretējs viedoklis. Šajā jautājumā izšķirošs būtu Satversmes tiesas lēmums. Latvijas likumos ir skaidri noteikta procedūra, kā likumu var apstrīdēt Satversmes tiesā. Ja Satversmes tiesa spriedīs, ka līgums ietekmē Satversmes 3.panta saturu, par to būs jālemj referendumā.

Manas prezidentūras gandrīz astoņu gadu laikā visi Ministru prezidenti – Andris Šķēle, Andris Bērziņš, Einars Repše, Indulis Emsis un Aigars Kalvītis, kā arī visi ārlietu ministri – Indulis Bērziņš, Sandra Kalniete, Rihards Pīks, Artis Pabriks – gan man personīgi, gan starptautiski ir stingri uzsvēruši Latvijas valdības gatavību parakstīt 1997.gadā parafēto robežlīgumu, kura sagatavošanai mandātu deva Andra Šķēles vadītā valdība, bet sagatavotā teksta parafēšanu akceptēja Guntara Krasta valdība. Visi šie valdību vadītāji un visi ārlietu ministri starptautiskās sarunās ir uzsvēruši, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju, ka Latvijai nav teritoriālu strīdu un ka Latvijas valdībai ir pieņemams robežlīgums, kas atspoguļo faktiski esošo robežu. Vēlme noslēgt robežlīgumu ar Krieviju ir bijusi Latvijas ārpolitikas konsekventa nostādne, un es savā darbā to esmu atbalstījusi un veicinājusi.

Uzskatu, ka šis ir piemērots brīdis, lai beidzot atrisinātu ieilgušo jautājumu par robežlīguma noslēgšanu ar Krievijas Federāciju, jo jūtama pašas Krievijas vēlme šo jautājumu risināt. 2005. un 2006.gadā iezīmējās pozitīvas tendences mūsu valstu attiecībās. Pēc mana uzaicinājuma Latviju apmeklēja Viņa Svētība Maskavas un visas Krievzemes Visusvētīgais Patriarhs Aleksijs II. Dziļi simboliska bija pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīte. Latvijas Ministru prezidents ticies gan ar savu Krievijas kolēģi, gan ar prezidentu Vladimiru Putinu. Pēc daudzu gadu pārtraukuma parakstīti divi līgumi – Ekonomiskās sadarbības līgums un līgums par Starpvaldību komisiju. Šobrīd mums ir iespējams attīstīt šo pozitīvo dinamiku. Robežlīguma noslēgšana pavērtu jaunas iespējas kaimiņvalstu sadarbībai. No otras puses, jārēķinās, ka drīzumā gaidāmas gan Krievijas Domes, gan prezidenta vēlēšanas. Mēs nezinām, kas būs nākamais Krievijas prezidents, nedz kāda būs viņa gatavība parakstīt robežlīgumu ar Latviju, tāpēc vēl jo svarīgāka ir prezidenta Vladimira Putina paustā gatavība noslēgt robežlīgumu ar Latviju. Latvijas interesēs ir izmantot šo iespēju.

Protams, mēs nedrīkstam lolot ilūziju, ka robežlīguma parakstīšana uzreiz atrisinās visas mūsu iesalušo divpusējo attiecību problēmas. Visos 16 mūsu atjaunotās neatkarības gados nav notikusi neviena augsta līmeņa divpusēja vizīte ne no Krievijas, ne uz Krieviju. Būtisku 20.gadsimta vēstures notikumu vērtējums mūsu valstīs un sabiedrībās joprojām krasi atšķiras. Robežlīguma noslēgšana nebūt negarantē mūsu uzņēmējiem miljoniem vērtus līgumus nākamajā dienā vai gadā. Taču robežlīguma parakstīšana un ratificēšana būs nopietns progresa solis, kas ļaus uzlabot starpvalstu attiecību atmosfēru, turpināt un izvērst vienlīdzīgu divu valstu dialogu. Tas sekmēs sadarbību starp uzņēmējiem un starp sabiedrības pārstāvjiem.

Noslēdzot robežlīgumu ar Krieviju, mēs parādīsim savu valstisko briedumu un spēju risināt smagus un sarežģītus ārpolitiskus jautājumus, īstenojot mūsu nacionālās intereses. Tas ļaus Latvijai ar lielāku svaru runāt Eiropas Savienības ietvaros, tas apliecinās, ka Latvija ir nopietns sadarbības partneris.

Godājamie deputāti un deputātes!

Esmu atbalstījusi Latvijas valdības centienus noslēgt robežlīgumu ar Krieviju, kad šāda griba ir bijusi, un esmu mudinājusi valdību atgriezties un strādāt pie robežlīguma noslēgšanas, kad šāda griba ir pietrūkusi. Esmu gandarīta, ka esošā valdība ir sagatavojusi risinājumu, kas dod iespēju parakstīt robežlīgumu, vēlreiz apliecinot Latvijas Republikas valstisko pēctecību.

Ņemot vērā robežlīguma lielo politisko nozīmību, uzskatu, ka būtu svarīgi, lai robežlīgums tiktu parakstīts, piedaloties gan izpildvarai, gan abu valstu prezidentiem – līdzīgi kā tas bija ar līgumu par Krievijas armijas izvešanu. Es kā Latvijas Valsts prezidente esmu gatava atbalstīt Latvijas valdību un kopā ar tās pārstāvi parakstīt līgumu.

Robežlīguma slēgšanai patiešām ir paralēles ar līguma slēgšanu par Krievijas armijas izvešanu pirms 13 gadiem. Gan par armijas izvešanas līgumu toreiz, gan par robežlīgumu šodien Latvijas likumdevējam ir jāizdara sarežģīta izvēle. Taču abi līgumi ir nepieciešami, lai stiprinātu Latvijas valsti. Abi šie līgumi ir vajadzīgi drošai Latvijas nākotnei.

Valsts robeža ir viens no valstiskuma atribūtiem. Skaidrība par robežu nepieciešama valsts drošībai. Drošība uz valsts robežām parādās daudzos aspektos. Drošību var apdraudēt kontrabanda, drošību var apdraudēt nelegālā migrācija un cilvēktirdzniecība. Drošībai vajadzīgi ne tikai robežas kontroles punkti, bet arī juridiski skaidra robeža, uz kuras šie kontroles punkti var darboties. Robežas juridiskā statusa noregulēšana palīdzētu risināt gan ar robežas izbūvi, gan robežas infrastruktūras sakārtošanu saistītos jautājumus. Tā palīdzētu panākt vienošanos par jaunu robežpārejas punktu izbūvi, samazināt tranzītpārvadājumu sastrēgumus robežas Latvijas pusē un nopietni atvieglotu pierobežas iedzīvotāju ikdienas dzīvi un nākotnes ekonomiskās izaugsmes izredzes.

Godājamie deputāti un deputātes!

Esmu pārliecināta, ka laiks pierādīs, ka robežlīguma noslēgšana ar Krieviju ir pareizais solis īstajā laikā, līdzīgi kā tas ir pierādījies ar līgumu par armijas izvešanu. Tāpēc es aicinu Saeimas deputātus izrādīt politisko drosmi un valstisku stāju un atbalstīt likumprojektu, kas pilnvaro valdību parakstīt robežlīgumu.