"Ir svarīgi sadarboties kopīgas nākotnes vārdā"

Turpinājums  no 1.lpp.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

— Ja par Eiropas nākotnes vīzijām, tad jums droši vien nāksies runāt arī nākamnedēļ, kad gaidāma piedalīšanās konferencē Somijā sakarā ar desmit gadiem kopš aukstā kara beigām. Ar ko šī konference var būt nozīmīga?

V.Vīķe–Freiberga

—Tā ir iecerēta kā sava veida izvērtējums par pēdējiem desmit gadiem kopš Berlīnes mūra krišanas kā simboliska notikuma, un te, lūk, ir sasauktas kopā piecas Baltijas jūras austrumu krasta valstis un to prezidenti — Somija, visas trīs Baltijas valstis un Polija. Pēc dažām minūtēm man būs sarunas ar žurnālistiem, viens no jautājumiem, ko viņi man uzstādīs, ir — kā aukstais karš šīs valstis ir iespaidojis un kā no tā atkopties? Man šķiet, te ir pārstāvēti trīs dažādi modeļi. Pirmā ir Somija, kam izdevās palikt ārpus Padomju savienības, tāpēc tagad ir visiem priekšā savā attīstībā. Otrā ir Polija, kas tomēr bija satelītvalsts un varēja daudzas valstiskas struktūras paturēt un attīstīt arī tajā laika posmā. Vissmagāk cietušas no aukstā kara , protams, ir visas trīs Baltijas valstis, un tām ir jātiek pāri vissmagākām konsekvencēm, varbūt Latvijai savā ziņā visvairāk no visām.

— Šī konference tātad būs pēc nedēļas, bet Latvijā turpinās strīdi, sarunas ap skolotāju algu palielināšanu, šajā nedēļā turpinās izlīgšanas komisijas primsstreika sarunas, kurās piedalīsies gan ministrijas darbinieki, gan arī arodbiedrības pārstāvji.Pagājušajā nedēļā premjers Andris Šķēle jau preses konferencē atzina, ka šos 29 miljonus, kas būtu vajadzīgi skolotāju algu palielinājumam, nākamā gada budžetā neizdosies atrast, savukārt skolotāji gatavojas nepiekāpties un streikot. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat darīt, lai šo situāciju atrisinātu?

V.Vīķe–Freiberga

— Nu, man ļoti grūti šeit ko atrisināt, jo runa ir par finansiāliem līdzekļiem, naudas maks ir izpildvaras, ne jau prezidenta rokās. Bet prezidentam ir iespējams atgādināt par principiem, un to es arī katrā ziņā centīšos darīt. Pagājušā nedēļā mēs saņēmām vairāk vēstuļu nekā parasti - 231 vēstuli, no tām vairāk nekā puse —131 vēstule — nāca no rajonu skolu un pirmsskolu pedagogiem, tās parasti bijušas tādas vēstules, kur uz vairākām lapām paraksti, tātad ne tikai viens cilvēks tās raksta, bet katrs no 131 vēstules tikai pa šo vienu nedēļu (nerunāsim par iepriekšējām saņemtām), pauž ļoti lielas bažas, raizes un pamatā izsaka protestu pret situāciju, viņi jūtas valdības pievilti, viņi jūtas pievilti, pēc tam, kad tika pieņemts izglītības likums un viņiem šī likuma ietvaros tika solīts algu pārrēķins, sākot ar 2000.gada pirmo janvāri. Tas, ka tagad ir notikusi atkāpšanās šajā ziņā, protams, nav pieņemami. Ja jau pat valdība bija atzinusi, ka tas būtu vajadzīgs un vēlams, tad skaidrs, ka atkāpšanos no šī mērķa pedagogi uztver ārkārtīgi sāpīgi. Te ne jau tikai par pedagogu algām ir runa, bet vispār par izglītības sistēmu kopumā, par to, cik tā ir sakārtota, kādā kārtībā ir mūsu skolas, kādi ir to resursi, kā noris reforma un uzlabošanās, un diemžēl situācija nav iepriecinoša.

— Šajā piektdienā jūs gatavojaties apmeklēt arī dažas Vidzemes lauku skolas. Vai šim braucienam būs turpinājums arī citos Latvijas novados?

V.Vīķe–Freiberga

— Noteikti tas iekļaujas plašākā programmā. Mēs centīsimies apbraukāt Latviju, iepazīt dzimto zemi diezgan sistemātiskā veidā. Šoreiz ir paredzēts doties uz Vidzemi, uz diviem pagastiem, tur būs vispirms tikšanās ar skolu skolotājiem un skolu vadību, es ceru, arī ar skolēniem, pēc tam ar pašvaldībām, ar uzņēmējiem, kas darbojas katrā no šiem pagastiem, tātad ļoti intensīvas sarunas un tikšanās.

— Un tas nozīmē skatīt skolu ne tikai kā izglītības iestādi, bet principā visā šī pagasta kontekstā — ko skola nozīmē pagastam.

V.Vīķe–Freiberga

— To mēs jau konstatējām braucienos 1.septembrī, kad skolas atsākās, — cik ļoti svarīga ir skola kā kultūras centrs, kultūras vide savā pagastā. Un te man jāpaziņo laba ziņa par Medumu skolu, kuru mēs apmeklējām. Es biju lūgusi gan izglītības ministri, gan arī Ministru prezidentu vēlreiz pārvērtēt un aplūkot šīs programmas situāciju, ņemot vērā to, ka reģionā, tai īstenībā nav atvietotāja. Un nu varu paziņot, ka šajā gadījumā ir atrasts laimīgs risinājums — Medumu skolā turpināsies šī vidusskolas programma, par ko es ļoti priecājos.

— Jūs esat pieprasījusi regulāru informāciju no Ģenerālprokuratūras par to, kā rit izmeklēšana gan pedofilijas lietā, gan arī uzbrukumā finansu policistam. Sakiet, kāda pēdējā informācija ir jūsu rīcībā?

V.Vīķe–Freiberga

—Pēdējo informāciju saņēmu 20. oktobrī, es savā 18.oktobra vēstulē biju precizējusi savu agrāko lūgumu tikt regulāri informētai, otrā vēstulē es pat precizēju, ka vēlētos tikt informēta ne retāk kā reizi nedēļā, nu es tā konstatēju, ka pēdējās ziņas esmu saņēmusi šajos jautājumos, 20.oktobrī.

— Tātad jūs paturat spēkā šo pieprasījumu par informēšanu?

V.Vīķe–Freiberga

— Varētu būt, ka man vēl viena vēstule ir jāraksta.

— Skaidrs. Saeima ir ar lielu balsu vairākumu nodevusi komisijām Tautas partijas ierosinātos grozījumus likumā par svētku un atceres dienām, kas paredz likumā svītrot vārdus — 16.marts, latviešu karavīru atceres diena, pārceļot to uz 11.novembri — Lāčplēša dienu. Kāds ir jūsu viedoklis par šo ierosinājumu?

V.Vīķe–Freiberga

— Es viņiem piekrītu, tā būtu saprātīga rīcība , man šķiet, ka 16.marta ieviešana mūsu svinamo dienu kalendārā bija kļūme, tai ir bijušas ļoti bēdīgas sekas starptautiskā arēnā, un īstenībā arī mums pašiem nekas nav ticis iegūts ar šī datuma ieviešanu. Mums ir jau svētku kalendārā 11.novembris, karavīru godināšanas un kritušo karavīru piemiņas diena. Tai ir vēsturiska nozīme, tā sasaucas ar Latvijā nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem, tas ir tradicionāls datums, ko tradīcija jau apstiprinājusi, turklāt sasaucas arī ar Rietumu pasaulē pieņemto karavīru godināšanas dienu, kas tur iezīmēja Pirmā pasaules kara noslēgumu, kas kā nekā arī latviešiem ir saistīts ar neatkarības atgūšanu. Tā ka, man šķiet, nav nekādas vajadzības vairot bezgalīgi dažādas svinamās dienas tam pašam nolūkam, mums ir viena vēsturiski simboliska, ļoti piemērota diena, un ar to pietiek.

— Mums novembra kalendārā ir 18.novembris, un tas strauji tuvojas. Jūs aicinājāt cilvēkus rakstīt un sniegt savus priekšlikumus par to, kā šo dienu vajadzētu Latvijā atzīmēt. Nupat pie radio durvīm mums viena kundze lūdza personīgi jums nodot vēstuli ar saviem ieteikumiem. Vai ir jau nedaudz skaidras 18.novembra aprises?

V.Vīķe–Freiberga

—Mums ir vairāki priekšlikumi, bet vēl šodien notiks tikšanās, lai pēdējo reizi vēl izvērtētu un pārdomātu, kas notiks. Domāju, es drīkstu paziņot to, ka, tiekoties ar Rīgas domes pārstāvjiem, mēs saņēmām ļoti jauko ziņu, ka dome atbalstīs vispārējo šīs dienas atzīmēšanu, ziedojot šim nolūkam salūtu. Valsts prezidenta kanceleja nekādā veidā nebūtu varējusi šos svētkus atzīmēt ar salūtu. Tātad varam priecāties, ka galvaspilsētā tomēr būs svētku salūts, un pateikties Rīgas domei.

— Paldies jums par šīsdienas sarunu! Mūsu studijā bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Lai jums veiksmīga arī turpmākā darba diena!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā