Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Es savai tautai vēlu: pašapziņu, mērķtiecību, skaidru skatienu". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1999., Nr. 446/451 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15035

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jaunieši, atzīstoties mīlestībā Latvijai

Vēl šajā numurā

30.12.1999., Nr. 446/451

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Es savai tautai vēlu: pašapziņu, mērķtiecību, skaidru skatienu"

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — "Latvijas Vēstnesim" Rīgas Pilī uz 2000. gada sliekšņa

27.12.1999. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

V1.JPG (29583 BYTES) — Cienītā Valsts prezidente, paldies, ka atradāt laiku šai pirmsjaungada sarunai. Un uzreiz arī jautājums: Kā jūs raksturotu mūsu tautu un valsti divdesmitā gadsimta un otrā gadu tūkstoša beigās?

— Es domāju, mēs stāvam uz sliekšņa. Gluži kā laika mērīšanas sistēma mūs nostādījusi uz jauna gadu tūkstoša sliekšņa, tā arī mūsu tauta savā attīstībā ir uz jauna sliekšņa. Viens no svarīgākajiem notikumiem, protams, bija Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana. Bet tagad mēs gatavojamies spert ārkārtīgi nozīmīgu soli, kas noteiks latviešu tautas nākotni. Tā būs mūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā.

Es arī uzskatu, ka jaunais gadu tūkstotis sākas ar brīdi, kad gada skaitli sākam rakstīt ar ciparu "2". Un ar šo simbolisko sākumu mūsu tautai iznāk spert pirmos sagatavošanās soļus arī uz šo jauno starpnacionālo struktūru. Tas ir ļoti zīmīgi, jo esam tik ļoti cerējuši un centušies, lai atgūtu savu neatkarību, savu suverenitāti. Un te nu mēs atkal grasāmies it kā deleģēt daļu savas suverenitātes kādai starpnacionālai struktūrai. Taču tas nebūs mūsu brīvības zaudējums. Tas būs ieguvums mūsu drošībai un labklājībai. Jo Eiropa, kurai mēs grasāmies pievienoties, nākamajā gadsimtenī būs vienlīdzības Eiropa, kurā katrai dalībvalstij būs sava balss. Kur katra valsts varēs piedalīties kopīgo lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to mēs sākam pilnīgi jaunu fāzi Eiropas vēsturē. Tā būs starpnacionāla kontinenta savienība, kas tiešām apvienos gandrīz visas Eiropas valstis. Protams, vēl ne Krieviju — tas vēl ir nākotnē zem jautājuma zīmes. Bet lielākā daļa no ģeogrāfiskās Eiropas jau būs šajā savienībā. Un Latvijas vieta tajā man šķiet ārkārtīgi nozīmīga. Jo pirms tam mūsu saistība ar Eiropu notika iekarošanas ceļā: krustneši mūsu zemē atnāca kā iekarotāji un piesaistīja mūs ar varu. Tagad mums paveras pavisam cita Eiropa. Miera Eiropa. Labklājības Eiropa. Vienlīdzības un demokrātijas Eiropa.

— Kuri jums šķiet visnozīmīgākie notikumi mūsu zemē starp valstiskās neatkarības atjaunošanu un Latvijas uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām Eiropas Savienībā? Protams, ļoti nozīmīgs notikums bija arī jaunās Valsts prezidentes ievēlēšana.

— Protams, no mana viedokļa arī tas bija nozīmīgs notikums. Bet tas bija arī vēsturisks notikums — tajā ziņā, ka par Latvijas prezidenti tika ievēlēts cilvēks, kas mūža lielāko daļu pavadījis trimdā. Turklāt sieviete. Tātad notikuši šādi lieli jauninājumi. Katrā ziņā ar Valsts prezidenti sievieti Latvija sevi pieteikusi kā pati pirmā valsts visā reģionā. Un kā pati pirmā starp valstīm, kas agrāk piederēja pie Padomju savienības un tās ietekmes sfēras. Es to vērtētu kā progresa un demokrātijas zīmi.

— Deviņdesmitie gadi Latvijai bijuši zīmīgi ar daudziem svarīgiem vēsturiskiem notikumiem.

— Jā, un man būtu grūti izcelt no šī posma kādu vienu atsevišķu notikumu, jo tā bijusi vesela svarīgu notikumu virkne. Notikumu, kas saistījās ar neatkarīgas valsts dažādo struktūru izveidošanu. Nupat rudenī Latvijas valstij pilnībā tika atdota kādreizējā Padomju Savienības, pēc tam Krievijas radiolokatora stacijas teritorija Skrundā. Līdz ar to varētu arī teikt, ka tikai 1999. gadā Latvijas neatkarība tika pilnībā nostiprināta. Jo Skrundas radiolokators bija pēdējais padomju okupācijas laika relikts Latvijas zemē. Protams, neapšaubāmi ļoti zīmīgs notikums bija Skrundas radiolokatora jaunās būves uzspridzināšana 1995. gadā. Un ļoti nozīmīga bija Krievijas armijas aiziešana no Latvijas 1994. gadā. Tie visi bijuši ļoti svarīgi pieturas punkti mūsu valstiskās neatkarības nostiprināšanā, kas parāda, ka viss jau nenotika tikai 1991. gadā. Ka situācija vēl arī pēc tam bija grūta.

— Liekas, tie bija arī paši gaišākie deviņdesmito gadu notikumi.

V2.JPG (18476 BYTES) — Noteikti. Bet no valstiskuma viedokļa tie bija paši zīmīgākie un svarīgākie notikumi. Bez tiem aiz mums vēl ilgi būtu vilkušās padomju okupācijas astes. Protams, mēs vēl nevaram teikt, ka būtu likvidētas pilnīgi visas okupācijas sekas. Piemēram, smags okupācijas gadu mantojums ir Latvijas iedzīvotāju sastāvs, kas uzliek Latvijai ļoti smagu uzdevumu. Šo faktoru Krievija arī izmanto negatīvas propagandas nolūkos pret Latviju. Atklāti sakot, es šos Krievijas propagandas uzbrukumus, īpaši nesenās deklarācijas par mūsu valodas likumu, uzskatu par aukstā kara domāšanas atliekām. Tās rāda nespēju samierināties ar faktu, ka Latvija atguvusi neatkarību. Ka Latvija tagad ir suverēna valsts un ka Latvijas politiskā orientācija neatgriezeniski pārgājusi Rietumeiropas iespaidu sfērā. Protams, nākotnē mums iespējama un būtu vajadzīga sadarbība ar Krieviju kā ar normālu Eiropas un, iespējams, arī Eiropas Savienības valsti. Valsti, kas kā normāls kaimiņš atzīst Latvijas suverenitāti. Bet kas nekad necentīsies Latviju atkal iekļaut savā iespaidu sfērā. Es ļoti ceru, ka reiz tā notiks. Krievijai jāsaprot, ka šī mūsu nostāja ir neatgriezeniska. Es ceru, ka ar laiku šī doma iesēdīsies arī Krievijas politiķu apziņā.

— Gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas būtiski mainījies arī mūsu tautas psiholoģiskais noskaņojums un daudzos gadījumos diemžēl ne uz labo pusi. Īpaši salīdzinot ar Atmodas laika dziļo vienotību un patriotismu. Patriotismu tagad daļā latviešu bieži vien nomainījis savtīgs pragmatisms. Daudzi latvieši, īpaši trūcīgie, savukārt jūtas nomākti.

— Es šeit saskatu divus pilnīgi atšķirīgus iemeslus. Pirmais ir iedzīvotāju caurmēra labklājības kritums. Tas bija neizbēgami saistīts ar pārorientēšanos no kādreizējās Padomju savienības ekonomikas, kas bija tīšām būvēta tā, lai neviens reģions nevarētu būt neatkarīgs. Un tas bija saistīts arī ar pāreju no centralizētās plānošanas uz tirgus ekonomiku. Tīri ekonomiskā aspektā tas bija smags lēciens. Turklāt tagad ir atkritis viss, kas bija saistīts ar PSRS militāro rūpniecību. Visas šīs rūpnīcas ir slēgtas.

Būtībā arī gājušas zudumā rūpnīcas, kas ražoja preces Padomju savienības iekšējam patēriņam pēc PSRS kvalitātes standartiem. Tagad valstis bijušajā Padomju savienības teritorijā nespēj samaksāt, bet citur pasaules tirgū šīs preces nevar konkurēt kvalitātes dēļ. Tie visi ir ekonomiski faktori, kuru rezultātā diemžēl bija paredzams neizbēgams dzīves standarta kritums.

Būtiskas pārmaiņas notikušas arī lauksaimniecībā. Manuprāt, pārāk strauji tika iznīcināti kolhozi un pārāk strauji privatizēta zeme, nedomājot par to, kas to kops, un par lauksaimniecības nākotni kopumā. Es teiktu, no valsts viedokļa visus šos gadus tikusi īstenota arī ne visai spīdoša lauksaimniecības politika. Skaidri redzams, ka valsts politika lauksaimniecības attīstībā nav devusi nekādus dižos rezultātus. Ņemot vērā, cik daudz cilvēku dzīvo laukos, tas bijis viens no mūsu smagākajiem mīnusiem, novedot arī Latvijas laukus līdz dramatiskam labklājības kritumam.

Bet ir vēl otrs ļoti būtisks aspekts. Padomju okupācijas gadi ir atstājuši ļoti smagas sekas uz cilvēku domāšanu. Uz izpratni par viņu morālo atbildību. Okupācijas gadi radījuši ļoti izkropļotu indivīda izpratni par viņa attiecībām ar valsti. Šī izkropļotā izpratne par personīgo atbildību un par valsts atbildību novedusi pie ļoti apšaubāmiem darījumiem dažādos atbildības līmeņos. Ņemsim kaut vai ārzemju humānās palīdzības sūtījumus, kas bieži vien netiek nodoti daudzbērnu ģimenēm, slimniekiem vai veciem ļaudīm. No sīka līmeņa blēdībām līdz pat 3 miljonu afērām un G-24 kredītiem, kas vienkārši "izkūpējuši gaisā". Līdz bankām, kas bankrotē jau iepriekš paredzamā veidā un pazūd ar ļaužu iekrājumiem. Liela apmēra blēdības, kas uzturējušas mūsu sabiedrībā priekšstatu par vispārēju "mežonīgo Rietumu" morāli. Tā teikt, grāb, ko vari, un paņem visu, kas nav piesiets. Un cilvēks sāk domāt tā: visi ņem un grābj, ja arī es neņemšu, tad būšu muļķis. Un, ja tāds cilvēks tiek pie "grāpja" klāt un pagūst "pasmelties", tad viņš uzskata sevi par veiksminieku. Bet, ja paliek tukšiniekos, tad gan viņam sāk ataust sapratne, ka ilgtermiņa perspektīvā valsti uz šādiem pamatiem veidot nevar. Tā ir smaga lieta.

Kristīgajai baznīcai pagāja gadsimti, attīstot un kaut cik realizējot kristīgo morāli un ētiskās vērtības. Ne vien teorētiski, uz papīra un sludinot no kanceles, bet arī reālajā ikdienas dzīvē. Mūsu literatūras klasiķu darbos labi redzams, ka šīs vērtības bija dziļi iesēdušās latviešu zemnieka sadzīvē, viņa personības veidošanā. Padomju gados tika attīstīts tāds sava veida oportūnisms. Reliģiskās un ētiskās normas pazuda. Bija, protams, valstiskās normas. Komunistiskā partija savā veidā gādāja par zināmām sabiedriski noteiktām normām. Bet tagad ir dīvaina situācija: brīvā, neatkarīgā Latvijā komunistiskās partijas morālais iespaids, ja to tā varēja saukt, ir atkritis, un cilvēkam, ja viņš nav reliģiozs un sirdī ticīgs, atkrīt arī šī iekšējā kontrole. Tad nu atliek tikai likuma spēks, un mēs nonākam pie sabiedrības, kurā par cilvēka godīgumu arvien vairāk jāgādā likuma spēkam. Bet par to ir atbildīga tieslietu sistēma, kas arī pati joprojām nes vecās sistēmas mantojumu.

Nupat es pieņēmu piecu jaunu tiesnešu zvērestu, no kuriem jaunākajam ir divdesmit pieci gadi. Jā, arī man viņš šķiet visai jauns tiesneša amatam. Bet viņš jau pārstāv mūsu juristu jauno paaudzi. Atliek tikai cerēt, ka laika gaitā katra jauna paaudze ienāks aktīvajā dzīvē ar savu jauno profesionālās atbildības un ētikas izpratni, kas mūsu sabiedrību attālinās no šīs pārejas posma visatļautības un "mežonīgo Rietumu" attieksmes pret amata sniegtajām izdevībām. Ka mēs arvien vairāk nonāksim pie situācijas, kāda valda Rietumu demokrātijās, kur normālie socializētie elementi ir pārsvarā godīgi, protams, katrs atbilstoši savam raksturam. Kur starp godīgo pilsoni un noziedznieku ir strikta robeža. Kur krimināli ir tikai deklasētie elementi. Kur krimināls elements ir kas nenormāls, atkāpe no normas. Jāpanāk, lai ikviens sabiedrības loceklis nonāk līdz apziņai, kas ir pareiza rīcība un kas nepareiza. Pieņemama un nepieņemama rīcība. Likumīga un nelikumīga rīcība. Un ka ir lietas, ko godīgam, normālam pilsonim gluži vienkārši nepiedien darīt. Kaut vai piedāvāt piecus latus ceļu policistam.

— Atmodas laikā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā jūs kādā intervijā teicāt, ka cilvēkiem Latvijā okupācijas gadi "sabēruši pelnus dvēselē". Iepriekšējo jautājumu es jums uzdevu gan kā Latvijas Valsts prezidentei, gan arī kā starptautiski slavenai psiholoģei, ilggadējai Monreālas universitātes profesorei un Kanādas Psihologu asociācijas prezidentei. Vai šī līdzšinējā pieredze jums palīdz Valsts prezidentes darbā?

— Tā palīdz izprast procesus, to cēloņus. Bet risinājumi jau tāpat jāmeklē un jāatrod. Līdzšinējā pieredze man palīdz izprast cēloņsakarības. Izprast, kāpēc kāds cilvēks rīkojies šādi vai citādi. Bet es neesmu droša, cik tā palīdz atrast pareizās atbildes, kā reaģēt tajā vai citā situācijā. Bet varbūt tomēr... Jā, es ceru, ka tā man palīdzēs arī šajā ziņā.

— Jūs jau okupācijas laikā centāties izlauzties caur mūri, kas bija uzcelts starp divām pasaulēm un arī starp mūsu sašķeltās tautas daļām, latviešiem tēvzemē un trimdā. Jūs braucāt uz Latviju, lai kontaktētos ar saviem tautasbrāļiem un kolēģiem. Tolaik mēs gan zinājām, ka esat psiholoģe, taču iepazinām jūs galvenokārt kā unikāla dainu pētījuma autori. Vai Latvija, iegūstot jūsu personā aktīvu, pasaules cienītu Valsts prezidenti, vienlaikus nav zaudējusi šo unikālo dainu pētnieci? Es šaubos, vai tagad jums vairs atliek laika arī dainu pētījumiem.

— Jā, tas nu gan. Laika man patiešām neatliek. Diemžēl. Man vēl bija ļoti lielas ieceres. Gribēju dainu pētniecības darbu turpināt. Mans darbs bija nonācis pie tāda kulminācijas punkta. Es vēl nebiju paguvusi pateikt visu, kas man kā pētniecei bija sakāms. Jā, jums taisnība, dainu pētniecībai laikam gan patiešām iznācis zaudējums.

— Bet varbūt šos dainu pētījumus tagad turpina jūsu dzīvesbiedrs informātikas profesors Imants Freibergs? Savus pētījumus jūs daudzus gadus veicāt kopīgi.

— Imants turpina darboties tajā daļā, kas attiecas tieši uz viņu. Viņš ir iesaistīts projektā, kas paredz ieskenēt elektroniskā formā Krišjāņa Barona oriģinālo rokrakstu zīmītes, jo tām draud briesmas sabirzt putekļos. Šis pagājušā gadsimta papīrs taču nepastāvēs mūžīgi. Nemaz jau nerunājot par kādiem katastrofas draudiem, kad unikālais Barontēva dainu skapis vispār varētu aiziet bojā, teiksim, plūdos, eksplozijā vai kādā citā stihiskā nelaimē, ar ko taču vienmēr jārēķinās. Šis projekts prasa laiku. Tas prasa arī līdzekļus. Imants ir ieguvis vairākkārtīgus piešķīrumus no trimdas latviešu dibinātā Latviešu fonda. Ir parakstīts ieteikums šī darba turpināšanai piešķirt līdzekļus arī Latvijā. Šajā jomā Imants tiešām ļoti cītīgi darbojas, lai Krišjāņa Barona darbs saglabātos mūžu mūžos un katram pētniekam būtu iespēja ieskatīties viņa pierakstos. Bet dainu strukturālās analīzes, pie kā es strādāju, manā vietā neviens, protams, nevar izdarīt.

— Laikam gan lielākā daļa no mums Latvijā, kas jau okupācijas gados sekojām līdzi jūsu publikācijām un priekšlasījumiem par dainām, šo jūsu fundamentālo darbu uztvērām ne tikai kā akadēmisku pētījumu, bet arī kā ielūkošanos mūsu tautas dvēselē un cerības došanu. Kā atgādinājumu, ka mēs, latvieši, esam gaiša tauta, kam lemta labāka nākotne. Vai arī jums pašai palīdzējusi un palīdz šī iedziļināšanās — caur dainām — latviešu tautas dvēselē? Pirms dažām dienām savā Ziemassvētku uzrunā latviešu tautai jūs minējāt daudzas dainu līdzības un simbolus.

— Jā, interesantā kārtā neviens vēl nebija ievērojis, ka es savā Ziemassvētku runā atsaucos gan uz kristietības svētajiem rakstiem, gan uz dainām. Kā diviem paralēliem un mūsu tautai vienlīdz nozīmīgiem atsauces punktiem un avotiem. Manuprāt, dainas latviešu tautai ir ārkārtīgi nozīmīgas. Arī man personīgi. Man tās bijušas neatsveramas, lai izprastu mūsu tautas dvēseli un dziļāko būtību.

— Jūsu līdzšinējās dzīves lielākā daļa pagājusi trimdā, galvenokārt Kanādā. Vai tur dainas jums palīdzēja saglabāt latvisko mentalitāti?

— Man šķiet, vairāk palīdzēja cilvēki ar savu attieksmi pret latvietību. Man, kā jau daudziem, sākot iedzīvoties kanādiešu sabiedrībā, bija tāda fāze, ka likās: viss, cauri. Jo sākumā bija ļoti grūti. Ļoti sāpīga bija tā pielāgošanās. Un, kad reiz esi ticis tam pāri un sāc izbaudīt tās zemes kultūru, kurā liktenis tevi iesviedis, tad šķiet, ka daudz vieglāk būtu iekļauties kanādiešu kultūrā un tajā arī palikt. Un latvietība kļūst it kā kaut kas ļoti teorētisks, saistīts galvenokārt ar vecāku jaunību. Kaut kas it kā ne visai aktuāls. Šajā mana mūža ļoti kritiskajā posmā ļoti nozīmīga man bija saskare ar cilvēkiem, kas paši sevī bija izjutuši vajadzību piederēt latvietībai. Kas savā ziņā bija kļuvuši par latvietības entuziastiem un fanātiķiem. Man pat šķita, ka daudziem cilvēkiem tur, trimdā, latvietība bija gluži vai reliģijas vietā. Šie cilvēki mani jo dziļi iespaidoja ar savu nostāju. Ar savu milzīgo sirdsdegsmi un pārliecību. Ar savu patriotismu. Man šķiet, šīs īpašības pielipa no viņiem. Protams, arī no maniem vecākiem. Viņu pašu tautiskā pārliecība un no pirmajiem Ulmaņa laikiem mantotais ļoti lielais patriotisms, kas mani ietekmēja dziļi jau kā bērnu. Šis patriotisms valdīja jau bēgļu nometnēs Vācijā. Tur bija cilvēki, kas zaudējuši pilnīgi visu, izņemot patriotismu. Tāpēc arī patriotisms tika kopts un izcelts latviešu sabiedriskajā dzīvē. Lūk, arī tas mani ļoti dziļi iespaidoja.

Bet tūdaļ jāsaka, ka šīs patriotisma izpausmes man šķita arī mazliet novecojušas. Mazliet šabloniskas un mazliet seklas. Un tad es saskatīju savu mūža uzdevumu — aicināt savus laika un domu biedrus meklēt dziļākus pamatus šim latviskajam patriotismam, šai latviskajai degsmei. Meklēt dziļāku izpratni par mūsu kultūras mantojumu vārda visplašākajā nozīmē. Par Latvijas vēsturi, literatūru, mūziku, latviešu kultūru kopumā, visu, kas Latvijā noticis. Mēs par to visu ļoti interesējāmies, un par manu specializēšanās lauku kļuva dainas. Šo lauku es izmantoju, lai iedziļinātos mūsu latviskajā pagātnē. Citi turpretim kaldināja rotas vai darināja tautastērpus, mācīja tautas dejas, vadīja korus. Mēs katrs meklējām savu kultūras jomu, kur lietot un padziļināt savu latvietību.

— Daži mani kolēģi raksta, ka Valsts prezidentes ģimene pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Taču patiesībā jūs esat atgriezusies mājās. Vai jums atmiņā ir saglabājusies kāda agrās bērnības epizode Latvijā?

— Ai, tādu brīžu ir ļoti daudz. Vispirms jau man atmiņā palikusi vesela rinda šķiršanās momentu. Es atceros, kā mēs atstājām savu dzīvokli Rīgā, Lāčplēša ielā. Es atceros visu gājienu no Lāčplēša ielas 81 līdz Lāčplēša ielas pirmajam numuram šīs ielas otrā galā, kur bijām apmetušies pēdējā naktī. Pēc tam, es atceros braucienu no Rīgas uz Liepāju. Ierašanos Liepājā tieši laikā, kad notika lielā bombardēšana, kad uzsprāga trīs munīcijas vilcieni. Sprādzieni skanēja visu nakti. Tas bija ļoti smags uzlidojums Liepājai. Pēc tam bija bada posms ielenkumā Kurzemē. Es arī precīzi atceros brīdi Liepājas ostā, kad kuģis atstāja Latvijas krastu.

— Kādā atmiņā jums palikusi Kanāda?

— Iebraucot Kanādā, man šī valsts likās ļoti sveša un arī grūti pieņemama. Jo Kanādā es ierados no Marokas kā franču vidusskolas skolniece, kam bijis jāpamet draugi un jāsāk strādāt. Sešpadsmit gadu vecumā. Svešā vidē, neprotot valodu. Tūliņ bija jāstājas darbā. Ļoti smagi pārdzīvoju pāreju no ļoti spožas gaismas, kāda bija Kasablankā, uz Kanādas, kā man tolaik šķita, ļoti tumšo gaismu. Tā gan bija 45. paralēle — tas ir apmēram Francijas Bordo līmenī. Un te nu man jāteic, ka, pārceļoties no Kanādas uz Latviju, ziemā šis gaismas kritums atkal ir ļoti manāms. Tumšās Latvijas dienas un dienas īsums ir ļoti izjūtams. Arī salīdzinot ar Monreālu uz 45. paralēles. Tiesa, tur gan ir bargākas ziemas, ne kā Latvijā. Bet pēc gaismas līmeņa Monreāla ir vairāk uz dienvidiem. Turpretim vasarā dienas Latvijā ir ļoti garas. Šīs ziemeļu garās dienas ir kaut kas īpašs. Dienas Latvijā ir daudz garākas nekā daudzviet citur pasaulē.

— Jūs esat saules cilvēks. To mēs pirmoreiz sapratām no jūsu publikācijām par dainām. Ilgus gadus jūsu kolēģi bija izcilākie Kanādas psihologi.

— Es biju arī Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidente, arī Kanādas Zinātņu padomes viceprezidente. Tas bija valsts ministra līmeņa amats. Šajā amatā man iznāca apbraukt visu Kanādu un būt kontaktā gan ar zinātniekiem, gan ar valsts ierēdņiem un politiķiem. Man bija pakļautas trīsdesmit piecas dažādas apvienības. Es viesojos pie ekonomistiem, sociologiem, antropologiem. Man bija kontakts ne vien ar psihologiem, bet ar visu sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Vēlāk arī ar Kanādas tehnologiem un dabas zinātniekiem. Pašās beigās, kad jau biju pārnākusi atpakaļ uz Latviju, es vēl biju Kanādas Zinātņu akadēmijas Franču nodaļas prezidente. Man bija ļoti plašs kolēģu loks Kanādas Zinātņu akadēmijas saimē. Man Kanādā bija arī ļoti daudz paziņu un draugu. Šo cilvēku man, protams, ļoti pietrūkst. Tagad viņi man sūta sveicienus pa elektronisko pastu.

— Taču pasaule kļūst aizvien globālāka, un...

— ...protams, es ceru, ka viņi kādreiz atbrauks mani apciemot. Un viņus tagad ir aizvietojuši citi cilvēki, ar kuriem es tagad diendienā tiekos.

— Iespējams, ka jūs savas prezidentūras laikā būsit valsts vizītē arī Kanādā. Tikai vai jums, Valsts prezidentei, atliks laika tikties ar vecajiem draugiem un kolēģiem.

— Jā, tā jau tas dzīvē ir, ka vienas durvis aizveras, bet citas savukārt atveras.

— Mūsu sarunas sākumā jūs minējāt Latvijas uzaicināšanu uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Gan Latvijas politiķi, gan plašsaziņas līdzekļi, apcerot šo perspektīvu, galveno uzmanību veltī ekonomiskajiem aspektiem. Savukārt daļa Latvijas sabiedrības, īpaši inteliģence, baidās, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, būs apdraudēta mūsu nācijas etniskā identitāte. Bet, manuprāt, intelektuālā potenciāla jomā latvieši jau tagad ir ne vien līdzvērtīgi, bet arī pārspēj bagāto rietumvalstu sabiedrību. Vai, apzinoties šo mūsu intelektuālo kapitālu, mums, latviešiem vajadzētu uz Eiropas Savienību iet kā nabaga radiniekiem? Vai piemērotāka nav apziņa, ka esam gatavi bagātināt Eiropas Savienību ar savu unikālo kultūru?

— Es uzskatu, ka nacionālās identitātes ziņā Latvijas līdzdalība Eiropas Savienībā nebūs tik būtiska. Lielas atšķirības būs juridiskajā un saimnieciskajā plāksnē. Protams, mums jārēķinās ar to, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā būs brīva cilvēku kustība. Mums būs jāatver robežas citiem ES iedzīvotājiem. Bet, kad robeža būs vaļā, varbūt arī daļa no tiem, kas patlaban dzīvo Latvijā, savukārt pārvietosies uz citām ES valstīm. Tā ka te nu mūsu valsts demogrāfiskajā profilā varētu notikt zināmas pārmaiņas, un ir grūti paredzēt, tieši kādas tās veidosies.

Bet mūsu kultūras identitāte un mūsu valodas loma sabiedrībā, manuprāt, būs atkarīga tikai no mums pašiem, kā mēs paši to risināsim. Un te, manuprāt, piederība Eiropas Savienībai nav noteicošais faktors. Jo komercpreču iespaids uz latviešu kultūru diemžēl bija manāms jau pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Atliek tikai paraudzīties grāmatu veikalu logos vai sadzīves preču veikalu logos. Mazas meitenītes Ziemassvētku vecītim lūdz uzdāvināt Bārbiju vai Fērbiju. Jau tagad pie mums ir liels komercpreču un popkultūras iespaids. Atceros, pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas es aizgāju uz skolotāju konferenci, un tur uzstājās kāda grupiņa, nodziedot amerikāņu "gospel" dziesmas angļu valodā. Latviešu skolotāju konferencē! Es aiz šoka gandrīz nokritu no krēsla. Un tas tika darīts pēc brīvas izvēles! Ne tur bija Eiropas Savienība, ne kas tamlīdzīgs vainojams. Es domāju, Kronvaldu Atis, to redzot un dzirdot, kapā otrādi apgrieztos. Un tā bija pašu gaume un pašu izvēle.

Es tiešām nedomāju, ka mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā ko būtisku šajā jomā mainīs. Tas arī turpmāk būs mūsu pašu gaumes un mūsu pašu izvēles, mūsu pašu prioritāšu jautājums. Cik mums pašiem būs izpratnes un cieņas pret savu kultūras mantojumu. Kā mēs pratīsim savu nacionālo savienot ar starptautisko, ar ko, protams, mēs būsim nerimtīgā mijiedarbē. Es jau neesmu par to, ka latviešiem būtu sevi jāiesloga kaut kādā psiholoģiskā "geto". Jā, es uzskatu, ka mums, latviešiem, pašiem būs šī noteicošā loma. Mēs paši noteiksim, kur un kā vilksim robežu ap savu nacionālo kultūru un starptautisko kultūru. Draudi nacionālajai kultūrai drīzāk nāk no starptautiskās komercpreces. No popkultūras. No masu komerckultūras. Un, protams, ne jau nu no mūsu dalības Eiropas Savienībā.

— Ko jūs ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību gribētu novēlēt latviešu tautai, ieejot jaunajā gadā un gadu tūkstotī?

— Vispirms es savai tautai vēlu pašapziņu. Par savu vērtību. Un vēl es vēlu mērķtiecību. Pārliecību par to, ko vēlamies sasniegt. Mums ir tāds paradums sevi kritizēt un skatīties, kā mums nav un kas mēs neesam. Es latviešu tautai vēlu raudzīties nākotnē ar skaidru skatienu — kādi mēs esam, kurp mēs ejam un ko vēlamies sasniegt. Ja mums šī vīzija un mērķis būs pietiekami skaidrs, tad arī nonāksim pie sava mērķa.

— Prezidentes kundze, ja jūs varētu atkal kā kādreiz bērnībā palūgt Ziemassvētku vecītim dāvanu, ko jūs sev vēlētos?

— Sev personīgi?! Nezinu. Es jau jūtos bagātīgi apdāvināta. Caur uzticību, ko man dāvāja Saeima, ievēlot šajā amatā. Caur uzticību un emocionālo atbalstu, ko man apliecinājusi Latvijas tauta. Es jūtos tik bagātīgi apdāvāta, ka patiešām neko vairāk sev nevēlos. Bet es no sirds vēlos, lai katram latvietim būtu nesatricināma pārliecība par savu vērtību. Lai neviens latvietis jaunajā gadu tūkstotī vairs nejustos apvainots vai pazemots. Es novēlu ikvienam latvietim justies tik stipram un drošam savā pašapziņā, ka viņam ne par ko vairs nebūtu jāapvainojas vai jājūtas pazemotam.

— Paldies jums par laiku, ko veltījāt Latvijas Republikas oficiālajam laikrakstam! Laimīgu Jauno gadu!

Redakcijas uzdevumā

ar Valsts prezidenti

pirmsjaungada sarunā —

redaktors Jānis Ūdris

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!