Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Varšava–Brestļitovska, 1945.gada 4.novembris

Vakar man pagāja seši mēneši gūstā. No Elbas krasta tagad esmu pie Brestļitovskas, jaunās poļu—krievu robežas.

Iepriekšējo nakti pabraucām tikai mazu gabaliņu uz priekšu, šodien nemaz vēl neesam kustējušies. Uz rīta pusi laiks bija kļuvis skaidrs, uznāca stipra salna. Drebinoties visi dabūjām uzmosties, un gulēšana bija jāpārtrauc. Arī diena neiesilst, pūš ass, auksts vējšs. Apkārtne kara nopostīta. Tepat redzams kāds lidlauks. Līdz robežai ir vēl kāds gabaliņš. Vai ešelons tur būs jāpārlādē, to vēl skaidri nezinām.

Brestļitovska, 1945.gada 6.novembris

Iepriekšējo nakti pārbraucām robežu un tagad esam Padomju Savienības teritorijā, Brestļitovskā. Šeit pie stacijas mūsu ešelons nostāvēja visu vakardienu un nav kustējies arī šodien. Visas blakussliedes šeit pilnas ar ešeloniem. Tikko kāds aiziet, vietā ienāk jauns.

Apkārtne pelēcīga, gandrīz nav ko redzēt. Visu laiku turas sals, vakar bija jau ap –10°. Šodien sāka saulīte siltāk sildīt, vagonus atvēra un mūs izlaida svaigā gaisā pasēdēt. Krieviem ir akordeons un ermoņikas, bet spēlēt neprot. Iedeva tos mums. Krievi saradās no visām pusēm klausīties mūsu dziesmas un mūziku. Par to puiši dabū reizēm uzpīpēt. Iepriekšējo dienu vagona durvis neatvēra, tad visu laiku jānoguļ. Tad atliek tikai dziesmas un piedzīvojumu stāstīšana no agrākiem laikiem. Tā, vagonā guļot visu laiku, ēst nemaz negribas un zūd spēki. Sen neesam mazgājušies, visiem sejas pelēkas un bārdas rugājiem noaugušas. Gars mums tomēr nepanīkst. Kad iziet no vagona pastrādāt un ķeras pie darba, tikai tad mana, ka spēki pēkšņi zuduši, šodien divi, nesdami smagākas lietas, pārstiepās. Ja mēs izbraukšot laukā no šī dzelzceļu mezgla, tad ceļošana iešot ātrāk.

Brestļitovska, 1945.gada 7.novembris

Šodien ir lielākā svētku diena Padomju Savienībā — Oktobra revolūcijas svētki. Mēs nevaram no tiem neko manīt, jo guļam arvien vēl tepat, slēgtā vagonā. Mūsu krievi vakar nolaida no kājām kādu ceļā panīkušu govi un, saspekulējušies šņabi, svin svētkus kopā ar blakusešalonu krievietēm. No mūsu vagona paņem akordeonu un ermoņiku spēlētājus. Šodien satikām latviešus, civilistus, kuri brauc no Vācijas uz mājām. Tie ir ap četrpadsmit, starp tiem arī daži ziedi — trīs latvietes. Dažs ir jau saticis kādu pazīstamu. Sliktākais ir tas, ka šodien mūsu vagona durvis visu laiku tur ciet un mēs nedabūjam parunāties ar laimīgajiem tautiešiem, kuri brauc uz Dzimteni. Daudzi ir jau uzrakstījuši vēstules un iedevuši aizvest uz Dzimteni. Arī es uzrakstīju vienu vēstuli radiem, varbūt tie varētu kaut ko maniem piederīgiem paziņot par mani. Tagad jāgaida, līdz radīsies izdevība vēstuli nodot uz Latviju braucošajiem. Ar sarkanarmiešiem var saprasties labāk, bet tie šodien svin svētkus un mūs apsargā tikai bijušie vācu gūstekņi. Tiem uz mums "cemme", jo mums gūstā iet daudz labāk nekā kādreiz viņiem un arī tagad mēs guļam vagonā, bet viņiem jāstāv ārā sardzē un uz mājām viņi netiek tāpat kā mēs.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 9.novembri

Aizvakar savu vēstuli nedabūju nodot, pēcpusdienā izbraucām no Brestļitovskas. Izbraucot redzējām vēl vienu ešelonu, kas brauca apmēram šajā pašā virzienā. Tas bija aizrestots un stingri apsargāts, iekšā krievi un arī latvieši, vismaz Latgales krievi. Viņi teica, ka skaitoties aizturēti un braucot uz nopratināšanu. Viņiem uzturs un dzīves apstākļi bija daudz sliktāki nekā mums.

Vakardienu nostāvējām kādā nelielā stacijā. Tūlīt vecenes bija klāt ar dažādām precēm uz tirgošanos. Drēbes ir vienīgā manta, ko mēs varam "laist pa kanti". Mahorka un ļerga te lēta. Mūsu ešelona lopiem nav vairs barības, desmit govis nokāva vakar un kaušot nost visas piecdesmit piecas. Gaļa gan pa lielākai daļai aiziet "pa kanti" pret ļergu, bet mūsu zupai vismaz iekšas tiek, lai kauj tik nost.

Vakar vakarā pārbraucām Pripetu. Visapkārt pārplūdušas pļavas un zemi, piemirkuši lauki, kur labība tiek sēta dobēs. Pa retam mazas koka būdiņas salmu jumtiem. Ja ierauga kādā pļavā siena kaudzīti, vilciens tiek apturēts un jābrien pa visu ūdeni sienu spert.

Šodien atkal vilciens stāv pie kādas pēc kara būvētas sādžas vai kolhoza. Kā par brīnumu, šī sādža pilna ar jaunām, smukām polietēm, kur pretī citās bija parasti vecenes un bērni. Aizejot uz sādžu pēc ūdens, salasās polietes mūs apskatīt. Fričus tās pacienā ar maizi un gurķiem, tie arī metas virsū kā izbadējušies, lai gan pirms kāda gada tie ir šeit nosvilinājuši vai visas būdas. Ir mitrs rudens aukstums, nejaukāks par salu. Friči jau salst kopā, viņu izskats rāda, it kā tie būtu jau trīs gadus Sibirijā nostrādājuši, ko vēl tādus nožēlojamus nabagus ved uz Krieviju, tur jau viņus utis apēdīs.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 11.novembris

Stāvam arvien vēl tepat pie sādžas, deviņpadsmit kilometrus pirms Pinskas. Kaut kur netālu no šejienes mainoties sliežu platums, un mums drīzumā būšot ešelons jāpārlādē. Laiks ir mitrs un auksts. Šodien ir sevišķi auksts vējš, un zeme noledojusi. Dažu dienu mūs izlaiž pavisam brīvi laukā, var izdzīvoties pa brīvu gaisu, aiziet uz sādžu. Sādžā ir dabūjama ļerga un pīlādžu vīns. Krievi katru dienu dzīvo pilnā, sit gaisā gaļu, divriteņus, zābakus. Tie ir gatavi nodzert visu. Andeles taisīt ņem palīgā kādu no mums. Gūstekņi arī nepaliek iepakaļ. Tabakas tagad ir diezgan, vagonu pielaiž ar dūmiem kā skursteni. Ja kādam ir vēl lieks apģērba gabals, iegādājas ļergu. Krāsnītes gūstekņu vagoniem nav, sals liek sevi manīt. Saģērbušies un saspiedušies tomēr izguļamies diezgan labi. Tomēr no garās rudens nakts miegā var nogulēt tikai pusi. Gaismas mums nav, tomēr arī viena priekšrocība, salīdzinot ar gulēšanu gūstekņu nometnē,— šeit nav blakšu. Beidzamajā laikā gūstekņu nometnē bijām sagādājuši sev elektības spuldzes, ja cauru nakti dega katram pie galvas pa spuldzei, tad blaktis tik traki nebruka virsū. Šeit vagonā, guļot tumsā un bez miega, atliek tikai klausīties stāstus no dzīves. Sevišķi vecākiem vīriem ir daudz skaistu stāstu. Visvairāk ir ko stāstīt Latvijas riteņbraukšanas sportistam par savu dzīvi un sportu.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 13.novembris

Aizvakar vakarā aizgāju virtuves krievam līdzi uz sādžu iemainīt gurķus un kāpostus pret gaļu. Iepazinos tuvāk ar šo sādžu un tās iedzīvotājiem. Poļu te vairs nav, tie aizbraukuši uz Poliju. Palikuši baltkrievi, bet tiem nav uzticības pie jaunās valdības, daudzi izsūtīti. Uz sādžu atsūtīti jauni iedzīvotāji — sibīrieši no Taškentas. Sādžas pārvaldītāji un vadītāji ir NKVD ierēdņi, kuru sādžā ir visai daudz. Taisījām sādžā visādas šeptes, vecais laida gar kanti mantas pret šņabi un naudu, mūs sādžinieki pacienāja ar kāpostiem. Dabūjām arī ķiplokus un sīpolus, kuri tagad tik ļoti garšo. Naktī mūsu ešelona virsnieki paņēma no mums muzikantu un aizgāja uz sādžu dzert un balli taisīt. Muzikantam tad neiet sliktāk kā pašiem krieviem. Sādžā ir smukas meitenes, bet slikti un bezgaumīgi ģērbušās, līdzīgas vecenēm. Ja kādai frizūra augšā, visi zina, ka tā Vācijā bijusi.

Esam ceļā jau divas nedēļas. Šeit uz lauka stāvam tamdēļ, ka nav lokomotīves. Līdz pārlādēšanas vietai jābrauc vēl ap septiņdesmit kilometru. Govju kaušana turpinās. Ārā dažu dienu nejauks laiks, ledains vējš, un bieži līst rudens lietus. Vakar ierīkojām vagonā krāsniņu, nu ir siltāk. Izejam kaut ko ārā pastrādāt, bet vairāk guļam savās lāvās.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 15.novembris

Ceļā esam jau pusmēnesi, bet lokomotīve nav dabūjama, un guļam tepat tālāk. Nu jau dod no mums strādniekus kolhoza jaunbūvēm pamatus mūrēt. Kad tie gatavi, mūrē krāsnis. Par darbu dabū kolhoza ēdienu veikalā pusdienas. No Pozenes līdzpaņemtie maizes krājumi ir jau cauri un nu dabūjam tikai vācu sausiņus "Knecken brot". Krievi ir iedevuši miltus, un tiem maizi cep sādžas vecenes, bet mēs laikam maizi tik drīz neredzēsim. Ar lopbarību nav labāk, daudzas govis jau apkautas, iemainītas sādžiniekiem pret cūkām un citiem kaujamiem lopiem. Beidzot govis un zirgus laida ganos, tur nu tos gūstekņi gana dienu un nakti, bez kādas apsardzības. Ar sādžiniekiem pastāvīgi taisa andeles, ja līdzi aiziet kāds no mums, tad pārnāk naktī atpakaļ pilns kā mārks. Tepat sādžas galā skola. Šai skolā lielu vērību veltī fiziskai audzināšanai. Kāds klibs seržants pasniedz militāro mācību visiem mazajiem knauķiem, zēniem un meitenēm. Tie nu soļo dziedādami te garām.

Šodien no mums paņēma pavāru krieviem ēdienu vārīt. Man lika iet pavāram par palīgu un tulku, negribēju — atteicos. Aizgāja kāds cits. Tur būtu paēdis vislabāk, bet arī dažādi kreņķi cauru dienu.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 18.novembris

Šodien ir astoņpadsmitais novembris, kādreiz liela svētku diena. Vai arī šodien Dzimtenē kāds to atceras un domā par to, par divdesmit astoto Latvijas novembri. Mēs, latvju zēni, šodien guļam šeit, Pinskas purvos pie klusas sādžas. Sādžā šodien svētdiena. Zēni, kuri strādāja pie jaunā kolhoza pasta nama būves, šodien arī guļ vagonā. No gulēšanas gan nekas neiznāk, šonakt laiks noskaidrojās, sācies sals un stiprs vējš. Tas svilpo caur vagona sienu šķirbām, un mēs drebināmies aukstumā jau no pusnakts, krāsniņa tālāk par soli nespēj iesildīt.

Īsās novembra dienas paiet ātri. Jāpazāģē malka, jāatnes ūdens, vairāk darbu nav. Zēni spēlē kārtis. Labi noderētu tagad šahs, lai arī reti kad gaisma ir vagonā. Pa tumsu stāstām, klausāmies vai arī pie sevis atceramies un fantazējam.

Šodien ir gads, kopš šīs piezīmes rakstu.

Brestļitovska–Pinska, 1945.gada 21.novembris

Pieturas skaidrs laiks un sals. Zeme sasalusi. Aukstums liek zāģēt dzelzceļa gulšņus un dedzināt. Naktīs guļam, cieši saspiedušies kopā, tad tā nesalst. Pelēkām sejām guļam tumšajā vagonā, reti kad dabūjam ārā pamazgāt seju ar aukstu ūdeni. Fričus sen jau apsēduši "lēnie", tie sāk parādīties arī pie mums. Uzturā mums dod pavisam plānu vācu zupu. Govju jau apkauts daudz, bet mēs to gaļu nedabūjam redzēt, iekšas mazliet pieliek zupai. Pie krieviem kārtība tāda pati kā pie fričiem, kartupeļu vagons drīz sasals, bet mums nedod, arī putraimu un miltu vagonos ir diezgan, tikai ne priekš mums. Krievi dzer ļergu, rīko sādžā balles un kaujas savā starpā. Mūsu muzikantiem liek spēlēt "pa krieviski". Skaistākais, kas pieder mums, ir dziesmas, sapņi, fantāzija. Tos mums neatņems. Atceros Elbas krastu. Nekad sevi neesmu uzskatījis par nelaimīgu, ne arī tamdēļ, ka esmu palicis austrumu krastā. Ja arī tajā pusē būtu labāk, ilgas pēc Dzimtenes būtu vēl lielākas, un man ir jāatgriežas tur.

Pinska–Gomeļa, 1945.gada 24.novembrī

Aizvakar no rīta vielciens pēkšņi sāka kustēties, un nobraucām apmēram 70 km. Apkārt bija redzami plaši, purvaini klajumi un kara postījumi. Izbraucām cauri Pinskai, pāri kādai upei un iebraucām Luniņecā. Tur ir pārlādēšanās vieta no poļu uz krievu platuma dzelzceļu. Liela daļa Vācijas fabriku iekārtu samestas turpat pie malas. Stacijā bija arī kāds ešelons ar mājās braucošajiem vāciešiem un vācietēm. To izskats vairs neatgādināja vāciešus, drīzāk kādu Sibīrijas tautu, arī pēc to dzīvnieciskās izturēšanās. Tajā pašā dienā sākām ešelona pārlādēšanu uz krievu platuma vagoniem. Iepriekšējais ešelons no Pozenes, kurā bija arī latviešu speciālisti, šo staciju bija atstājis tikai pirms desmit dienām. Pēkšņi gadījās sastap latviešus sarkanarmiešus. Tie bija iesaukti pēc kara, Vācijā tie bijuši civilisti, kādu laiki arī gūstekņu nometnēs. Viņu bija apmēram piecdesmit, apsargāja vāciešus, kuri stacijā strādāja, arī paši pa laikam strādājot. Viņiem klājoties diezgan labi, daži nesen bijuši atvaļinājumā uz Latviju. Par turieni viņi stāstīja ne visai labas ziņas, šo to arī par politisko stāvokli.

Ešelonu uzdeva pārlādēt līdz tās pašas dienas vakaram, pārlādējām tikai līdz vakarvakaram. Stacijās nav kārtības, visi lūko tikai "spert" viens no otra. Mēs tagad esam vēl vairāk saspiesti, jo krievu vagoni ir mazāki. Vagons sašķobījies un caurumains. Šorīt sākām braukt. Vagoni tagad kratās tā, ka virtuvē zupu var uzvārīt uz pusi mazāk. Braucot viss siltums no vagona iziet laukā, krāsniņa neko nevar līdzēt. Esam tagad jau pāris simtus kilometru plašajā dzimtenē. Vispakārt atkal plaši, krūmiem apauguši klajumi, pa retam sādžās ar mazām koku būdiņām. Viss karā nopostīts, daudz ierakumu, bunkuru, karavīru kapsētas. Cilvēki redzami reti, stacijās bērni staigā apkārt, maizi prasīdami. Bēdīgs skats, varbūt taigām līdzīgs.

Smoļenska–Možaiska, 1945.gada 26.novembrī

Vakar rītā bijām Gomeļā. Negaidot sākām braukt ziemeļu virzienā — uz Smoļensku. Apkārt tie paši Krievijas pēckara skati. Ja ir kaut kur pa retam kāda labāka māja bijusi, tad tā nodedzināta. Pilsētās arī pa lielākai daļai tādas pašas būdas kā sādžās. Tagad apvidus ir kalnaināks, un šeit, gar Dņepru, lauki vairāk apstrādāti. Sādžas un cilvēki arī redzami ļoti reti. Šorīt bijām Smoļenskā. Visas lielākās celtnes nodedzinātas. Te ir bijis daudz skaistu baznīcu. Ir jau uzsnigusi plāna sniega kārtiņa. Tagad braucam kalnainā, pelēcīgā apvidū. Kartes mums nav, nevaram īsti zināt, kurp braucam. Uz Maskavas pusi mūsu ceļš ved, un galamērķis esot Možaiska. Tā braucot, pēc dažām dienām vajadzētu būt galā. Mūsu apsargi izturas pret mums īgni, jo arī mēs apceļam šos "puļķīšus", vecos vācu gūstekņus. Viņi mūs pat nelaiž vairs pēc ūdens, sausiņus ēdušiem gribas dzert. Tirgoties te nav ar ko, jo iedzīvotāji prasa, vai mums nav maize pārdodama.

Možaiska, 1945.gada 30.novembris

Divdesmit septītā novembra rītā iebraucām Možaiskā. Tā ir laikam 80 km no Maskavas. Neliela pilsētiņa, tāda pati kā citas redzētās. Augstākās celtnes — pāris baznīcas. Šeit vācieši kādreiz valdījuši trīs mēnešus, paspējuši arī krietni nodedzināt. Līdz vakaram ešelonu izlādējām un atnācām uz pusotru kilometru attālo gūstekņu nometni. Nometne neliela, tikai zemes bunkuri. Pa nakti mūs atutoja un atbrīvoja no lielākām mantām. Otrā dienā pārgājām dzīvot citā bunkurā, bijušā kartupeļu pagrabā.

Možaiska, 1945.gada 5.decembris

Daudzas dienas jau pagājušas šajā gūstekņu nometnē, visas vienmuļi pelēkas ziemas dienas. Sals dažu dienu jau bijis zem -20°, bieži ledains vējš un sniegputenis. Katru dienu no tumsas līdz tumsai jāstrādā, nereti arī bez pusdienas un pārtraukuma līdz pusnaktij. Galvenās domas ir tikt ātrāk bunkurā siltumā, apēst savu normu un ļauties miega varai. Bieži arī vakaros nedabū mieru, tur dažādas darīšanas vai jāiet naktī strādāt. Šovakar mūsu bunkurā ievilka eketrību, pa visu garo bunkura deg trīs pustumšas spuldzes, tomēr mazliet gaišāk. Līdz šim nevarēja pat kādu pogu iešūt. Īsā diena paiet ātri. Mūsu parastais darbs ir trīs reizes dienā aiziet uz pāris kilometrus attālo mežu un uz pleciem un vāģiem nest nometnei malku. Te tiek strādāts pēc normām un procentiem, lai arī nez vai ir kādam jēga par tiem. Te gandrīz visi staigā apkārt vecās ziemenīcās un vecās krievu armijas drēbēs, melniem ģīmjiem, jo nomazgāties var tikai tad, kad tiek uz pirti. Mēs gribam tikai ātrāk aizvadīt šīs dienas un visu šo garo ziemu.

Možaiska, 1945.gada 8.decembris

Viens pēc otra stacijā pienāk ešeloni no rietumiem ar mantām, lopiem un cilvēkiem. Vai katru dienu nometnē nāk jauni gūstekņi klāt. Nu bunkuri ir pārpildīti kā siļķumucas. Mūsu bunkurā ir jau pāri diviem simtiem vīru. Uz lāvām visi nevar saspiesties, guļ viens otram pa kājām. Naktīs trūkst gaisa, ķermenis nosvīst, un rītā dulla galva. Mūsu bunkuram pašlaik vēl ir karantīna, visi citi ēd kopējā ēdamistabā, mēs tepat bunkurā. Karavīru pudeles, katliņus un karotes mums šeit noņēma, šeit ēd ar krievu koka karotēm. Mūsu pašreizējais karantīnas uzturs ir ap septiņi simti gramu maizes un trīsreiz dienā zupa — visu laiku kāposti un ūdens. Maize vienīgi dod spēku tik daudz, lai varētu dzīvot. Civiliedzīvotājiem šeit uztura norma esot sliktāka. Temperatūra šeit parasti pieturas no -20° līdz -25° . Kāds paspēja degunu nosaldēt, bet pārējie jau esam mazliet pieraduši. Vakar pie mums ieradās divi jauni latvieši no kādas gūstekņu nometnes Polijā, abi jau vecāki vīri un ilgāk gūstā bijuši. Divi mūsējie un Pozenes leiši vēl dzīvo ārpus nometnes stacijā. Nometnē jaunienākušos potē pret asinsērgu. Pašreiz te ir apmēram tūkstotis gūstekņu, aiz nometnes žoga zem purva velēnām guļ tuvu pie diviem tūkstošiem, kara laikā te daudzi veči karotes nolikuši. Stacijā ir arī viens latvietis sarkanarmietis, kurš agrāk Pozenes stacijā bija. Ar tā palīdzību varētu kādu vēstuli uz Dzimteni aizsūtīt, bet tikai tagad reti tiekam uz staciju.

Možaiska, 1945.gada 11.decembris

Šodien izpildījām savu parasto darba normu, atvilkām no meža trīs reizes ragavas ar malku. Dabūjām just jau kārtīgāku aukstumu, darbā izejam vēl pirms saules lēkta, un, saulei lecot, šorīt bija zem -30°, daudziem ģīmji bija balti kļuvuši. Vakarā sāka puteņot un ir siltāk. Šovakar mums vēlreiz taisīja "lupatu filcēšanu", un tad pāris simti uz staciju. Vakariņas šovakar nedabūjām, toties esam siltā guļamvagonā, lai gan bijām gaidījuši salšanu lopu vāģī. No vilcienam līdzbraucošām krievietēm uzzinājām, ka braucam uz Kaļiņina apgabalu un brauciens būšot divas dienas.

Tagad mēs braucam uz darba vietu. Tā lielākās vai mazākās grupās izbrauca visa šī gūstekņu nometne, paliks tikai darbanespējīgie, kuri laikam tiks uz mājām, starp tiem arī pieci latvieši. Šajā laikā dažu dienu tiku arī pilsētā strādājis un tuvāk iepazinos ar Možaisku. Šī ir stipri nabadzīga apkārtne, esot ļoti vājas ražas, un cilvēki dzīvo nabadzībā. Pilsētas koka mājeles stipri vecas, sagāzušās, un iekšpusē dzīvoklis izskatās vēl baigāks. Tāds iespaids paliek no visām šim redzētām sādžām un pilsētām.

Maskava, 1945.gada 13.decembris

Vienu dienu mūsu transportvilciens nostāvēja Možaiskas stacijā. Vagonā ir silti un ērti, bet vienu dienu arī ēst mēs nedabūjām neko. Vakar pēcpusdienā sāka mums ēst dot un vakarā vilciens braukt. Guļot pie plašā vagona loga, var labi ārā noskatīties. Kādu laiku braucām pa purvainu un mežainu apvidu, kā iepriekš redzējām, tad sākās arvien biežāk apdzīvotas vietas un Maskavas priekšpilsētas. Tumsā varēja redzēt lielas apgaismotas celtnes, gaišas ielas, elektriskos dzelzceļus un tramvajus. Sniegā tīti un ugunīm apgaismoti, tie labi izskatījās. Parastie lielpilsētas skati. Pilsētas centrs droši vien tālāk atradās, no tā uguņu atblāzmām debess bija sarkana kā ugunsgrēkā. Ir veco laiku krāšņas celtnes un jaunlaiku modernā stila būvētas. Braucām pāri vairākiem veciem, masīviem tiltiem. Pa starpām ir arī koka mājeles, veci, sabrukuši koka žogi, un lielām celtnēm logu rūtis ar dēļiem aiznaglotas. Visu nakti izbraukājušies pa Maskavu, šorīt atkal apstājāmies kādā tās stacijā un snaužam uz vietas. No vagoniem ārā neviens netiek, bet iekšā ienāk dažādi dzelzceļnieki, un andeles atkal iet vaļā, bet nu reti kādam ir vairs kāds pārdodams apģērba gabals, jo tos mums "notīrīja", izejot no nometnes. Ja tikai nebūtu izsalkums jājūt, tad šādā vilcienā būtu ar mieru pāris mēnešus braukt vai arī uz vietas stāvēt.

Krievija, 1945.gada 15.decembris

Vakar rītā izbraucām no Maskavas. Braucām caur bieži apdzīvotam rūpniecības apgabalam. Daudz fabriku, diezgan labas koka ēkas. Iedzīvotāji labāk ģērbušies nekā pirms Maskavas. Tālāk braucot, vairāk nāca meži, purvi, pa kuriem visu laiku trako sniegputenis. Tā vakar nobraucām pa vienu dienu tikai ap 100 km, un nakti mūsu transportvilciens nostāvēja kādā stacijā. Šorīt braucām tālāk. Visapkārt bieži sniegputeņa pieputināti meži, pa starpām ciemi. Salmu jumti šajā pusē Maskavai vairs nav redzami. Ir arī glītākas divstāvu koka celtnes. Tad sākām braukt arvien biezākos mežos. Vilciens nogriezās pa labi, pa kādu nesen izbūvētu dzelzceļu. Gar dzelzceļa malām dažas nesen būvētas vai aizsāktas mājas un mežinieku bunkuri. Šodien esam nobraukuši kādus 50 km un tagad stāvam kādā meža stacijā. Te ir arī kāda nesen ierīkota gūstekņu nometne, apkārt koka sēta un iekšā zemes bunkuri. Galīgi novārgušie gūstekņi tikko kājas velk, malku krāmēdami uzlādēšanai vilcienos. Tāds darbalauks kaut kur gaida arī mūs. Visu laiku no Maskavas esam braukuši nezināmā virzienā, nav jēgas ne par debess pusēm, ne par atrašanās vietu. Nezinām arī, vai mēnesi vēl brauksim vai izkāpsim tepat. Beidzamajās dienās vienreiz dienā uz vakarpusi dabūjām drusku sausiņus un zupu. Pastāvīgais izsalkums rada visnepatīkamāko sajūtu. Par maizes gabaliņu dodam prom visu, kas no mantiņām mums vēl atlicis. Mūsu apsargi ir jauniesauktie krieveļi, tie savu bravurību izgāž, tramdot un sitot gūstekņus. Izslāpuši un novārguši bez miega guļam un gaidām, ko vēl mums liktenis nesīs.

Krievija, 1945.gada 17.decembris

Tālāk braukuši neesam, gulējām visu laiku vagonos tepat mazajā meža stacijā. Mazliet tālāk ir plaša sādža. Pašlaik esam sagatavojušies kāpt laukā no vagoniem, lai ietu uz savu jauno darba vietu. Kur mēs tagad atrodamies un kā šo vietu sauc, vēl nezinām. Vagonos tālāk vairs nebija gulēšana, jo mūsu transportvilciena uzturs jau galīgi izbeidzās. Pašlaik ārā sals un meža klusums. Sāksim brist dziļo, čaugano mežu sniegu.

Krievija, 1945.gada 19.decembris

Aizvakar vakarā ienācām šajā meža nometnē. Nometne kādu laiku ir bijusi neapdzīvota. Apkārt caurumaina koka sēta, iekšā bunkuri, tādi paši kā Možaiskā. Visapkārt zaļais skuju mežs. Vasarā te vajadzētu izskatīties vēl labāk. Ienācām aukstajos bunkuros, drīz tos iesildījām. Izrādījās, ka tie visi pilni ar blaktīm un blusām. Tā kā utis mums bija jau pašiem, tagad naktīs kaujamies ar visu sugu parazītiem. Nometnē ienākot, komandants runāja par kluba ierīkošanu, bet par ēdienu te nav domājis neviens. Maizes nav, tikai izvāra šķidru zupu no vilciena pārpalikušiem produktiem vai tēju. Ko mēs šeit strādāsim, nezina neviens, ārā skaidrs laiks un stiprs sals, naktīs gaiša mēnesnīca. Skaļi čirkst sniegs zem soļiem. Arī apsargu trūkst, kas nometni apsargātu, bet nevienam nav kur tagad iet, visi steidzas tikt bunkurā siltumā.

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem