Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija: Nacionālais attīstības plāns 2000 - 2002. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.12.1999., Nr. 397/398 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14218

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Centrālās statistikas pārvaldes informācija

Par 2000.gada Tautas skaitīšanu

Vēl šajā numurā

01.12.1999., Nr. 397/398

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvija: Nacionālais attīstības plāns 2000 - 2002

Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās finansu instrumentu finansējuma saņemšanai

Saturā

1. daļa

Vispārēja informācija

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

III. Latvijas reģionu apraksts

Nacionālā attīstības plāna mērķi un prioritātes

2. daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

II. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

III. Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

IV. Kvalitātes veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

Reģionālā attīstība

I. Ievads

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

V. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Tūrisma attīstība

I. Ievads

II. Tūrisma mārketings

III. Tūrisma produkta attīstība

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

V. Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

III. Mežsaimniecība

IV. Zivsaimniecība

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

2. Atkritumu saimniecība

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

III. Enerģētika

IV. Satiksme

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

2. Informātika

Cilvēkresursi

I. Ievads

II. Cilvēkresursu attīstība

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu

attīstības politikas realizācijai

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla

modernizācija

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma

palielināšana reģionos

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

5. Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu

apmācības intensifikācija

III. Nodarbinātības veicināšana

1. Ievads

2. Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

3. Darba meklētāju klubi

4. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi

3. daļa

Finansiālais plāns

Pilnā redakcija

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.381/383, 17.11.1999.; "LV" nr.386/387, 23.11.1999.;

nr.392/393, 26.11.1999.

2.daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

3. Mērķi

Lai izpildītu otro Kopenhāgenas kritēriju, tas ir, funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēku ietekmi Eiropas Savienībā, inovāciju un progresīvo tehnoloģiju jomā izvirzāmi sekojoši mērķi:

- veicināt zinātņietilpīgu tehnoloģiju radīšanu un ieviešanu Latvijas tautsaimniecībā;

- izveidot inovāciju sistēmu, radot inovatīvai darbībai labvēlīgu vidi, par kritēriju valsts inovatīvās politikas efektivitātei pieņemot jaunu, zinātņietilpīgu produkciju ražojošu MVU skaita pieaugumu un eksporta palielinājumu, pateicoties jaunu tehnoloģiju ieviešanai ražošanā.

- veicināt un sniegt atbalstu Latvijas uzņēmumiem dalībai ES inovāciju atbalsta programmās.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Lai celtu Latvijas tautsaimniecības sekmīgu attīstību ir nepieciešamas jaunas progresīvas un konkurētspējīgas inovācijas un tehnoloģijas, kas celtu MVU konkurētspēju ES līmenī. Tas nozīmē, ka šodien MVU līmenī pastāv inovāciju deficīts un uz esošajām problēmām ir jāskatās no jauna inovatīva aspekta kā uz jaunām tehnoloģijām, tā arī uz apmācību sistēmas sakārtošanu, inovāciju sistēmas labvēlīgas vides veidošanu no administratīvā un juridiskā viedokļa, kā arī ņemot vērā notiekošos attīstības procesus nacionālā, reģionālā un sektoriālā mērogā, sniedzot valsts atbalstu izvirzītajiem virzieniem zinātniski pētnieciskiem darbiem un inovatīvai darbībai.

Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai ES ir noteiktas šādas prioritātes inovatīvās darbības jomā:

- veicināt un attīstīt tehnoloģiski orientētu ražošanu,

- sekmēt tehnoloģiju pārnesi un inovāciju izplatīšanos,

- veidot starptautisko sadarbību un uz zināšanām balstītu pakalpojumu sniegšanu.

Latvijas inovāciju atbalsts tiks veidots, vadoties no Eiropas Savienības dokumenta "Inovāciju Zaļā grāmata" (Green Paper on Innovation, 1995) un "Pirmais inovatīvās darbības plāns Eiropā" (First Action plan for innovation in Europe, 1996), kā arī Latvijas Republikas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas un "Agenda 2000".

Latvija ar 1999. gadu ir pilntiesīga Eiropas 5. ietvara programmas pētniecībā un attīstībā dalībvalsts, inovāciju programmas, t.sk., programmām par Inovāciju rosināšanas centru (IRC) izveidi, kura darbības nodrošināšana Latvijā laikā no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 1. martam ir uzņēmies Latvijas Tehnoloģiskais centrs. Projekts par IRC darbības nodrošināšanu ir valsts inovatīvās darbības veicināšanas projekts, kas ir Eiropas 5. ietvara programmas Inovāciju apakšprogrammā par IRC tīkla izveidošanu visās EK dalībvalstīs un asociētās valstīs.

Latvijas Inovāciju atbalsta sistēmas veidošanas pamatā tiks likts uzsvars uz 3 pamatprincipiem:

4.1. Inovāciju kultūras attīstības veicināšana

Inovācijas prasa augstas prāta spējas, kas ietver gan radošo domāšanu, uzņēmību un vēlēšanos uzņemties samērīgu risku. Būt inovatīvam, tas nozīmē paredzēt nākotnē sabiedrības pieprasījumu un vajadzības pēc jaunām progresīvām tehnoloģijām, kā arī būt organizētam, spējīgam paredzēt izmaksas un ieviešanas termiņu, kā arī piemēroties sociālajām, ģeogrāfiskajām vai profesionālajām izmaiņām.

Lai veicinātu šādu procesu uzņēmējdarbības vidē ar Tehnoloģisko centru un parku infrastruktūras vai biznesa inkubatoru un uzņēmējdarbības atbalsta centru palīdzību, ir jāveic virkne pasākumu, tie ir:

- pilnveidot akadēmiskās un profesionālās izglītības sistēmu,

- veidot uzņēmumu vadītāju un vadošā personāla apmācību un kvalifikācijas celšanas sistēmu sadarbībā ar uzņēmējdarbības atbalsta centru tīklu,

- sekmēt inženieru un pētnieku starptautiskos sakarus,

- uzlabot informācijas apmaiņas sistēmu un tās pieejamību,

- atbalstīt perspektīvāko vietējo un ārvalstu tehnoloģiju iestrāžu demonstrēšanu izstādēs, nākamās paaudzes augstu pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu attīstību.

Atbildīgās institūcijas: Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija.

4.2. Inovāciju sistēmas attīstībai labvēlīgas vides veidošana

Eiropas Savienība un arī tās dalībvalstis ir uzsākušas intensīvu darbu pie inovāciju atbalsta sistēmas veidošanas, kuras ietvaros pirmāmkārtām ir iecerēta patentu sistēmas pilnveidošana, inovāciju labvēlīgas vides radīšana un intelektuālā īpašuma aizsardzība.

Inovāciju sistēmas attīstībai labvēlīgas vides veidošanai Latvija ir noteikusi galvenos pasākumus, kurus iecerēts realizēt savstarpēji sadarbojoties Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Tehnoloģisko centru un parku infrastruktūras ietvaros, tie ir:

- izstrādāt Valsts inovatīvās attīstības politiku.

- nodrošināt atvieglotas iespējas saņemt nepieciešamo finansējumu inovatīviem uzņēmumiem jauno tehnoloģiju ieviešanai un eksportspējīgu produktu izstrādei,

- izveidot nepieciešamo tiesisko bāzi un veikt nepieciešamos grozījumus esošajos tiesiskajos aktos,

- pilnveidot intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēmu izstrādājot nepieciešamos grozījumus tiesību aktos..

Atbildīgās institūcijas: Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija.

4.3. Atbalsts zinātniski pētnieciskiem darbiem un inovatīvai darbībai

Attīstīt stratēģiju, paredzot izpētes, innovāciju un jaunu tehnoloģiju iespējas gan Latvijas, gan Eiropas līmenī un veicināt to piemērošanu tautsaimniecības attīstībā, ir pirmais solis nākotnē ekonomiskās politikas veidošanā. lai veicinātu šādu procesu, ekonomiskās politikas viens no uzdevumiem ir sniegt valsts atbalstu augsti progresīvu zinātņietilpīgu tehnoloģiju izstrādei un pielietošanai Latvijas uzņēmumu attīstībā. Teiktā sakarā, konkurētspējīgu produktu izstrādes un ražošanas veicināšanai mazos un vidējos uzņēmumos Eiropas Savienības Pētījumu un tehnoloģiskās attītības 5. ietvara programmas apakšprogrammā "Inovāciju sekmēšana un MVU līdzdalības veicināšanā" tiks veicināti šādi pasākumi:

- attiecībā uz augstas progresīvas zinatņietilpīgas tehnoloģijas attīstību īpaša nozīme tiks piešķirta trijiem virzieniem: biotehnoloģiju attīstībai (balstīta uz gēnu inženieriju, diagnostikas tehnoloģijas attīstību, jaunu zāļu un preparātu radīšanu); augstas pakāpes informātikas tehnoloģiju attīstība, to ieviešot mazo un vidējo uzņēmumu tīklā; materiālattīstībai un ar to saistīto tehnoloģiju atbalstam;

- būtiski paaugstināt zinātniskajiem pētījumiem piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietošanas efektivitāti;

- izveidot tiešos (riska kapitāls, uzsākšanas kapitāls, rezerves kapitāls) un netiešos (muitas, standartu ieviešanas atbalsts, fundamentālās pētniecības atbalsts) valsts atbalsta mehānismus;

- attīstīt un veidot tehnoloģiskos parkus, tehnoloģiskos vai biznesa un inovāciju centrus,

- radīt saikni starp augstskolu mācībspēkiem, laboratorijām un zinātnisko potenciālu ar maziem un vidējiem, kā arī lieliem uzņēmumiem.

Atbildīgās institūcijas: Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija.

 

 

Reģionālā attīstība

I. Ievads

Valsts attīstības interesēs ir līdzvērtīgu darba, ienākumu, sociālās un kultūras iespēju nodrošināšana visiem valsts iedzīvotājiem. Pašreizējā attīstības gaitā Latvijā vietām izveidojušās nelabvēlīgas dzīves vides un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības. Tās izpaužas atsevišķu teritoriju nepietiekamā ekonomiskajā attīstībā un zemā saimnieciskajā aktivitātē, augstā bezdarba līmenī, zemā iedzīvotāju ienākumu līmenī, nevienlīdzīgos sociālās un kultūras dzīves nosacījumos. Savukārt vietās ar salīdzinoši augstu saimnieciskās aktivitātes līmeni attīstības potenciāls netiek izmantots pilnvērtīgi un to attīstības īpatnības dažkārt kavē attīstību citās valsts daļās.

Pāreja uz tirgus ekonomiku saistās ar lielām tautsaimniecības struktūras izmaiņām. Palikusi neizmantota ievērojama ražošanas infrastruktūras daļa, laukos un pilsētās palielinājies bezdarbs. Daudziem iedzīvotājiem ir grūtības piemēroties jaunajiem apstākļiem, it īpaši laukos, kur ir neliela saimnieciskās dzīves dažādība, nepietiekami attīstīti sakaru un transporta tīkli, kā arī nelabvēlīga demogrāfiskā struktūra.

Lai nodrošinātu ekonomiskās izaugsmes stimulus reģionos un novērstu pastāvošās disproporcijas nodarbinātības, ienākumu, darba apstākļu, infrastruktūras attīstībā, investīciju piesaistes un citās jomās tiek izvirzīti šādi reģionālās attīstības politikas mērķi:

- radīt priekšnoteikumus labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos,

- samazināt un novērst nelabvēlīgās reģionālās atšķirības un atbalstīt labvēlīgo atšķirību saglabāšanos,

- nodrošināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību Latvijā un tās reģionos, saskaņot saimniecisko darbību ar dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu un vairošanu,

- radīt priekšnoteikumus Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā un tās reģionālās attīstības procesos.1

Šo mērķu sasniegšanai nepieciešams veikt virkni pasākumu valsts, reģionālā un vietējā līmenī.

Latvijas Reģionālās attīstības politikas koncepcijā ir definēts jēdziens reģionālā attīstība - ilglaicīgie visas Latvijas un katra tās reģiona dabas un kultūrvides, sociālās un saimnieciskās attīstības procesi. Šie attīstības procesi ir divējādi:

- pašattīstības, kas balstās uz vietējiem resursiem un apstākļiem;

- mērķtiecīgi vadītie, kurus nosaka mērķtiecīga valsts un pašvaldību reģionālās attīstības politika.

Reģionālā politika jāsaista ar reģionu un vietējās autonomijas, sacensības un konkurences veicināšanu.

Lai realizētu valsts reģionālās attīstības politiku un īstenotu pasākumus, kas saistīti ar mērķi iestāties ES, šīs sadaļas uzdevums ir definēt prioritātes, mērķus un pasākumus, kas nodrošinātu reģionu un vietējo teritoriju īpatnējo priekšrocību integrētas attīstības veicināšanu.

Šajā sadaļā reģions jeb "makroreģions" ir definēts kā lielākā administratīvi-teritoriālā vienība aiz valsts. Reģionā esošās pašvaldības un to izveidotas institūcijas veicina reģiona sociālekonomisko attīstību, realizējot reģionālās attīstības politiku reģiona līmenī, izstrādājot reģionu attīstības stratēģijas un ieviešot tās praksē.

Sadaļa sniedz vispārēju pārskatu par pasākumiem, kuri saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir pašvaldību kompetencē. Ekonomiskās attīstības kontekstā prioritāros atbalsta pasākumus katram reģionam noteiks konkrētā reģiona attīstības stratēģija. Uzskaitīto pasākumu finansēšana pamatā ir pašvaldību ziņā. Tai pašā laikā nacionālās valdības līmenī ir izveidotas konkrētas nozaru programmas, kuru ietvaros pašvaldības var piesaistīt papildus līdzekļus attīstības projektu īstenošanai. Paredzams, ka nākotnē šo sadaļu Nacionālajā attīstības plānā varētu aizstāt konkrētas reģionu izstrādātas attīstības stratēģijas.

Mērķa sasniegšanai tiek izvirzītas šādas prioritātes:

- Administratīvās kapacitātes attīstīšana;

- Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā;

- Pilsētvides un lauku vides attīstība;

- Reģionu pētniecības potenciāla attīstība.

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

1. Situācijas analīze

Reģionālās politikas jomā Latvijā pašlaik ir trīs galvenie dalībnieki:

Vietējā pašvaldība.

Saskaņā ar likumu "Par pašvaldību" pilsētu un pagastu pašvaldības ir atbildīgas par teritorijas sociālekonomiskās attīstības programmu un par teritorijas plānojumu. Vietējā pašvaldība ir atbildīga par lielāko daļu no publisko pakalpojumu veidiem, kā arī par vietējās infrastruktūras uzturēšanu un attīstību. Līdz ar to tās likumīgā kompetencē ir ekonomisko un sociālo attīstību veicinošas vides uzturēšana un attīstība. "Teritorijas attīstības plānošanas likums" nosaka, ka vietējās pašvaldības izvērtē nekustamo īpašumu izmantošanu un nosaka izmantošanas ierobežojumus, izstrādā un apstiprina savas teritorijas attīstības plānus, organizē sabiedrības līdzdalību plānu apspriešanas procesā. Vietējās pašvaldības daudzas savā kompetencē esošas funkcijas saskaņā ar subsidiaritātes principu var deleģēt rajonu pašvaldībām.

Reģionālā pašvaldība.

Administratīvi Latvija ir iedalīta 33 reģionālās vienībās: 26 rajonos un 7 republikas pilsētās. Saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" reģionālās pašvaldības statusā ir rajonu pašvaldības, bet septiņas republikas pilsētu pašvaldības pilda gan reģionālo, gan vietējo pašvaldību pienākumus. "Teritorijas attīstības plānošanas likums" nosaka, ka rajons izstrādā un apstiprina rajona attīstības plānu, izvērtē vietējā un nacionālā līmeņa plānus. Republikas nozīmes pilsētu un rajonu pašvaldības var izveidot plānošanas reģionus un to ietvaros veikt sociālekonomiskās attīstības plānošanu un pasākumus.

Pašreizējais valsts reģionālais administratīvi-teritoriālais dalījums (33 vienības) nav piemērots sociālekonomiskās attīstības kompleksu pasākumu īstenošanai galvenokārt tāpēc, ka šīs vienības ir ekonomiski mazspējīgas un nespēj efektīvi realizēt kompleksu reģionālās attīstības politiku. Pieaugot reģionālo pašvaldību līdzdalībai vietējās un reģionālās infrastruktūras attīstībā, palielinās arī nepieciešamība pēc efektīvākiem plānošanas, projektu īstenošanas un finansu vadības mehānismiem.

Valdības akceptētā reģionālā administratīvi-teritoriālā iedalījuma reformas koncepcija paredz 9 reģionālo pašvaldību izveidošanu Latvijā, tomēr diskusijas par reģionu skaitu joprojām turpinās. Apspriests tiek arī variants, ka Latvija varētu tikt iedalīta 5 administratīvi teritoriālās vienības līdz ar to pašreiz ir grūti paredzēt reformas rezultātu.

Pašreizējo reģionālo pašvaldību kompetencē ir neliels skaits funkciju, tās ir telpiskā un attīstības plānošana, sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana, pedagoģisko darbinieku talākizglītības un izglītības metodiskā darba organizēšana, pašvaldības pārstāvju pārstāvniecības slimokasē nodrošināšana, dalība civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanā, kā arī tās funkcijas, ko vietējās pašvaldības deleģē rajonu pašvaldībām. Jaunizveidoto lielāku reģionālo pašvaldību funkcijas galvenokārt koncentrētos tādās sfērās kā reģionālās attīstības plānošana un īstenošana, sabiedriskais transports, reģionālie ceļi, vidējā un vidējā profesionālā izglītība, speciālā sociālā aprūpe, primārā un sekundārā veselības aprūpe un valsts deleģēto funkciju izpilde. Tomēr šobrīd nav apstiprinātas konkrētas funkcijas, kas tiks deleģētas reģionālajām pašvaldībām, kas tiks izveidotas saskaņā ar administratīvi teritoriālo reformu. Par šo jautājumu notiek diskusijas.

Paralēli administratīvi-teritoriālajai reformai Latvijā norisinās plānošanas jeb attīstības reģionu veidošanās. Šādi reģioni tiek veidoti pēc sadarbības principa un to pamatmērķis ir sekmēt konkrētās teritorijas sociālekonomisko attīstību. Sadarbību pašvaldību starpā paredz gan likums "Par pašvaldībām", gan "Teritorijas attīstības plānošanas likums".

Pašlaik Latvijā veidojas vairāki plānošanas reģioni:

- Latgales (Daugavpils un Rēzeknes pilsētas, Balvu, Daugavpils, Jēkabpils, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes rajoni),

- Vidzemes (Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Valkas un Valmieras rajoni),

- Rīgas (Rīgas un Jūrmalas pilsētas, Rīgas, Tukuma, Limbažu, Ogres rajoni),

- Zemgales (Jelgavas pilsēta, Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajoni),

- Vidusdaugavas (Madonas, Jēkabpils, Aizkraukles un Ogres rajoni),

- Ziemeļkurzeme (Ventspils pilsēta, Ventspils, Talsu un Tukuma rajoni),

- Dienvidkurzeme (Liepājas pilsēta, Liepājas un Saldus rajoni),

- Liepājas (Liepājas pilsēta un Liepājas rajons).

Paralēli plānošanas reģionu veidošanās procesam, norisinās arī pagastu sadarbība mazākās teritoriālās grupās. Lai arī pašreiz izveidotie plānošanas reģioni vēl pilnā mērā neatbilst "Teritorijas attīstības plānošanas likumā" paredzētajām iespējām, tie būtiski sekmē institūciju kapacitātes pieaugumu un ļauj cerēt uz finansu resursu efektīvu izmantošanu kopīgām attīstības prioritātēm.

Pašreizējās situācijai ir vairāki mīnusi. Pirmkārt, izveidojošies plānošanas reģioni nav viendabīgi, gan teritorijas ziņā, gan sociālekonomisko aspektu ziņā. Ir izveidojušies četri lieli plānošanas reģioni (makroreģioni), kas aptver Latvijas vēsturiskos novadus un sakrīt ar Latvijā noteiktajiem statistikas reģioniem. Tajā pašā laikā, piemēram, Liepājas plānošanas reģions aptver tikai Liepājas pilsētu un rajonu. Otrkārt, atsevišķu plānošanas reģioni teritoriāli pārklājas (piemēram, Liepājas un Dienvidkurzemes, atsevišķi Vidusdaugavas plānošanas reģiona dalībnieki piedalās Latgales, Vidzemes un Rīgas plānošanas reģionos). Viens rajons (Kuldīgas) neietilpst nevienā no plānošanas reģioniem, pastāvot uz lielāku plānošanas reģionu izveidi, tādā veidā izveidojot vienotu Kurzemes reģionu. Uz šo brīdi nav pietiekami izstrādātas juridiskās un finansu procedūras, kas regulētu plānošanas reģionu darbību. Nav precīzi noteikta finansēšanas struktūra reģionu attīstības pasākumiem. Paredzams, ka plānošanas reģionu veidošanās procesu lielā mērā ietekmēs un sakārtos administratīvi-teritoriālā reforma reģionālajā līmenī.

Arī administratīvā kapacitāte plānošanas reģionos ir ļoti atšķirīga. Latgalē ar valsts un ES finansējuma atbalstu ir izveidota Reģionālās attīstības aģentūra un tiek izstrādāta reģiona attīstības stratēģija, kas pašreiz būs vienīgā integrētā attīstības stratēģija makroreģiona līmenī Latvijā. Attīstības plānošanas aktivitātes notiek arī citos Latvijas plānošanas reģionos. Tā, piemēram, Zemgales reģiona attīstības stratēģija ir izstrādāta 1998. gadā, bet to ir nepieciešams pārskatīt, jo tā neiekļauj visus reģionā iekļautos rajonus. Rīgas reģiona attīstības stratēģijas variants ir sagatavots un nodots publiskai apspriešanai. Sava stratēģija ir izstrādāta arī Vidusdaugavas plānošanas reģionam, taču arī tā pašlaik neaptver visus reģionā ietvertos rajonus. Vidzemes reģiona pašvaldības ir vienojušās par vienotas attīstības stratēģijas izstrādi un aģentūras izveidi.

Kā citus svarīgus reģionālās attīstības administratīvās struktūras trūkumus varētu minēt efektīvu reģionālās attīstības programmu plānošanas, vadības un īstenošanas struktūru trūkumu, kā arī attīstības plānošanas un vadības speciālistu trūkumu.

Administratīvi-teritoriālās reformas īstenošana noteiks jaunas administratīvās vienības un to funkcijas, kā rezultātā būs skaidra valsts un pašvaldību (reģionālo un vietējo) kompetence.

Nacionālā valdība.

Nacionālā valdība ir atbildīga par tautsaimniecības attīstības plānošanu valstī, nacionālo reģionālās attīstības plānošanu, plānošanas koordināciju dažādo valsts pārvaldes līmeņu starpā, administratīvi-teritoriālo reformu, statistikas datu apkopošanu u.c.

Pašreizējās situācijas mīnusi ir vairāki: valstī nav izstrādāts visaptverošs tautsaimniecības attīstības plāns, administratīvi teritoriālā reforma reģionālajā līmenī ir tikai sākusies, trūkst statistikas datu reģionu griezumā, nav nostiprinātas procedūras dažādo līmeņu attīstības plānu koordinācijai.

2. Reģionālās attīstības politika

Kā jau minēts tad šobrīd norit diskusijas gan valdībā, gan pašvaldībās un sabiedrībā par jaunu administratīvi teritoriālo iedalījumu. Lai arī reģionu funkcijas vēl nav precīzi definētas, tomēr ir skaidrs, ka reģionu kompetencē saglabāsies reģionālās attīstības plānošana un attīstības pasākumu īstenošana.

Vienlaikus ir paredzams, ka Latvijā turpināsies plānošanas reģionu veidošanās un tieši šie reģioni varētu kļūt par reģionālās ekonomiskās attīstības virzītājiem valstī. Arī valsts institūcijas ir atzinušas, ka ekonomiskās attīstības jomā tās labprātāk sadarbotos tieši ar lielajiem plānošanas reģioniem (makroreģioniem), un dažas (piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Latvijas Attīstības aģentūra) ir gatavas līdzdarboties reģionu attīstības aģentūrās.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija finansiāli atbalsta telpisko un attīstības plānošanas pasākumus, sniedzot pašvaldībām mērķdotācijas šo pasākumu īstenošanai. Diemžēl iepriekšējo gadu finansējums ir samazināts uz pusi, kā rezultātā nebūs iespējas par valsts līdzekļiem nodrošināt visu pašvaldību vēlmi izstrādāt attīstības plānus. Finansējums tiks piešķirts apmēram ceturtdaļai no ieinteresēto pašvaldību pieprasījuma.

Pašlaik Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādā Reģionālās attīstības nacionālo programmu, kas noteiks reģionālās politikas realizēšanas mehānismus, sadarbību un koordināciju starp iesaistītajiem partneriem (institūcijām) un dažādajiem valsts pārvaldes līmeņiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi priekšlikumus reģionu attīstības aģentūru izveidošanai, balstoties uz Latgales attīstības aģentūras piemēra. Tiek izstrādāta koncepcija par reģionu attīstības aģentūru izveidošanu Latvijā, kas nodrošinās aģentūru veidošanos pēc vienota modeļa.

Par reģionālās statistikas sistēmas izstrādi ir atbildīga Centrālās Statistikas pārvalde un paredzams, ka tuvākajā laikā ar ES finansiālu atbalstu varētu tikt īstenots projekts, kura rezultātā tiktu klasificēti tie indikatori, kuru apkopošana būtu nepieciešama ekonomiskās attīstības procesu izvērtēšanai reģionu griezumā.

3. Mērķi

Lai radītu priekšnosacījumus līdzsvarotai attīstībai visā valsts teritorijā, efektīvai plānošanai un attīstības vadīšanai, Latvijas reģionu konkurētspējas paaugstināšanai nepieciešams atbalstīt lielo plānošanas reģionu veidošanos un nostiprināšanos. Tas būtu panākams, īstenojot sekojošus uzdevumus:

- atbalstot reģionu attīstības aģentūru veidošanos un nostiprināšanos - nodrošinot jaunizveidotās institūcijas ar nepieciešamo infrastruktūru un attīstot cilvēkresursus;

- izstrādājot reģionu attīstības stratēģijas.

4. Reģionālās attīstības politikas perspektīvas

4.1. Atbalsts reģionu attīstības aģentūru izveidošanai un nostiprināšanai

Atbalsta sfēras:

- investīcijas aģentūru izveidošanā un nostiprināšanā,

- investīcijas cilvēkresursu attīstībā: darbinieku izglītošana, administratīvo (tai skaitā vadības, finansu vadības, uzraudzības, sadarbības) procedūru izstrāde un uzsākšana. Kā arī apmācība, kas nepieciešama, lai aģentūra efektīvi varētu veikt veikt savas funkcijas: reģionālās attīstības plānošana, projektu sagatavošana, monitorings, ES Strukturālo fondu administrēšana reģionālā līmenī, uzņēmējdarbības pasākumu īstenošana, investīciju piesaistes pasākumi u.c.

4.2. Reģionu attīstības stratēģiju izstrāde

Atbalsta sfēras:

- konsultatīvais atbalsts reģionālo attīstības programmu izstrādē, tai skaitā attīstības stratēģiju izstrādē;

- investīcijas pētniecībā - reģiona ekonomiskā stāvokļa izpēte, lai varētu sekmīgi modelēt attīstības resursu izmantošanu.

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

1. Situācijas analīze

Kā jau minēts iepriekš, Latvijā pastāv būtiskas reģionālas attīstības problēmas. Esošais teritoriālais dalījums raksturīgs ar ļoti izteiktām atšķirībām, līdz šim īstenotā centralizētā ekonomiskā politika nav novedusi pie nelabvēlīgo reģionālo atšķirību samazināšanās. Tik lielas ekonomiskā potenciāla atšķirības dažādās teritorijās ir kļuvušas par vienu no šķēršļiem, lai Latvija pietiekami ātri spētu tuvoties ES līmenim.

Viens no šķēršļiem, kas kavē ekonomisko attīstību Latvijas reģionos, ir nepietiekami attīstīta pamatinfrastruktūra. Pašreizējā ceļu infrastruktūra ir labi attīstīta galvenokārt gar tranzīta koridoriem. Lai arī vietējo ceļu tīkls ir salīdzinoši vienmērīgi sazarots, šo ceļu segumu kvalitāte ir ļoti slikta. Lokveida ceļu trūkums traucē labai tirdzniecības sakaru uzturēšanai ar kaimiņu reģioniem, darbaspēka brīvai kustībai reģiona iekšienē, kā arī potenciālai tūrisma attīstībai. Alternatīvo transporta veidu attīstību, kas īpaši nozīmīga varētu būt tūrisma un atpūtas industrijas attīstībai, kavē arī alternatīvās (ūdens, gaisa) transporta infrastruktūras trūkums vai sliktā kvalitāte.

Arī mazo ostu attīstība īpaši būs jāaplūko reģionālās attīstības kontekstā. Pateicoties mazajām ostām, valsts piekrastes reģioni veidojas par dinamiskiem, saimniecisko rosību un pašattīstību veicinošiem centriem. Veiksmīga ostu darbība var nodrošināt jaunas darba vietas ne tikai to uzņēmumos strādājošiem, bet papildus arī ar mazajām ostām saistītajiem apkalpes uzņēmumiem, kas darbojas ārpus ostas teritorijām caur tām pārvadājamo kravu baseinos. Pašreizējās situācijas analīze rāda, ka attīstības iespējas vēl nav izsmeltas. Dažādu iemeslu dēļ attīstības tempi dažādās ostās ir atšķirīgi. Neatņemama piekrastes vides un identitātes sastāvdaļa ir jahtu ostas un piestātnes. To attīstība rada papildus iespēju sasaistīt ostas kā satiksmes elementus un ražošanas vietas ar tūrisma un mazā biznesa attīstības infrastruktūru tuvējā reģionā. Te jāuzsver jahtu piestātņu tīkla kā vienotas sistēmas radīšanas nepieciešamība. Jahtu piestātņu attīstība varētu būt viens no ekonomiski nozīmīgākajiem mazo ostu izmantošanas veidiem.

Lai nodrošinātu veselīgus vides apstākļus un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, nepieciešamas papildus investīcijas vides infrastruktūrā. Līdzšinējās investīcijas galvenokārt sakoncentrētas salīdzinoši lielās apdzīvotās vietās (vairāk nekā 2000 iedzīvotāju) ap galvenajiem upju baseiniem un Baltijas jūras piekrastē. Mazāka uzmanība līdz šim pievērsta dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai ciemos un mazajās pilsētās, kā arī iekšzemes ūdenskrātuvju ūdens kvalitātes nodrošināšanai, kas sevišķi svarīga būtu tūrisma un atpūtas industrijas attīstības kontekstā.

Salīdzinot ar citām valstīm, kurās IKP rādītājs uz 1 iedzīvotāju ir līdzīgs Latvijas rādītājam, Latvijā ir salīdzinoši labāk attīstīts telekomunikāciju līmenis. Tajā pat laikā Latvijā ir vāji attīstīts elektronisko sakaru tīkls.

2. Reģionālās attīstības politika

Kā jau minēts iepriekšējā sadaļā, tad liela daļa reģiona teritorijā atrodošās infrastruktūras atrodas pašvaldību īpašumā un tādējādi pašvaldības ir atbildīgas par tās uzturēšanu un attīstību. Savukārt lielākā daļa finansējuma šiem pasākumiem darbojas nacionālā līmenī.

Ekonomikas ministrijas pārziņā darbojas Valsts investīciju programma, kuras primārais mērķis ir atbalstīt liela apjoma nacionālās infrastruktūras attīstības projektus. Tai pat laikā turpina pieaugt šīs programmas ietvaros finansēto pašvaldību projektu skaits.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā darbojas Vides aizsardzības fonds, kura mērķis ir atbalstīt dažāda mēroga projektus vides aizsardzības jomā.

Satiksmes ministrijas pakļautībā darbojas Valsts ceļu fonds, no kura tiek piešķirts finansējums pašvaldību ceļu infrastruktūras sakārtošanai. Šīs ministrijas pārraudzībā darbojas arī Ostu attīstības fonds un Dzelzceļu infrastruktūras fonds.

Paralēli šīm programmām pašvaldībām ir pieejams finansējums no atsevišķām starpnozaru programmām un ES atbalsta programmām, piemēram, Phare CREDO programmas atbalsts infrastruktūras attīstībai pierobežu rajonos.

3. Mērķi

Lai panāktu ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, sekmētu investīciju pieplūdumu un darbaspēka mobilitāti, kā arī tūrisma attīstību, reģionos ir jāizveido pietiekami attīstīta transporta, vides un sakaru infrastruktūra. Šie mērķi lielā mērā sasaucas ar Nacionālā attīstības plāna citām sadaļām, jo, piemēram, uzņēmējdarbības attīstībai ir nepieciešama sakārtota infrastruktūra.

4. Reģionālās attīstības politikas perspektīvas

Šobrīd nevar noteikt konkrētus atbalsta pasākumus, jo tie būs saskaņā ar attiecīgā reģiona īpatnībām un izvirzītajām prioritātēm, kas ir noteiktas konkrētā reģiona attīstības stratēģijā. Tiek piedāvātas vispārīgas atbalsta sfēras, kas ir būtiskas, lai risinātu esošās problēmas.

4.1. Investīcijas transporta infrastruktūrā

Atbalsta sfēras:

- investīcijas reģionālo un vietējo ceļu infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas mazo ostu (tai skaitā upju ostu) infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas reģionālā dzelzceļa infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas reģionālo lidostu infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas apdzīvoto vietu transporta infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas pasažieru pārvadājumu uzlabošanā,

- investīcijas Inteliģento transporta sistēmu attīstībā.

4.2. Investīcijas vides infrastruktūrā

Atbalsta sfēras:

- investīcijas dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanā,

- investīcijas notekūdeņu kvalitātes uzlabošanā,

- investīcijas iekšzemes ūdeņu apsaimniekošanā,

- investīcijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanā,

- investīcijas sadzīvē radušos bīstamo atkritumu savākšanā un apsaimniekošanā,

- investīcijas Baltijas jūras piekrastes joslu un piekrastes ūdeņu apsaimniekošanā,

- investīcijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanā.

4.3. Investīcijas sakaru infrastruktūrā

Atbalsta sfēras:

- investīcijas sakaru un informācijas infrastruktūras attīstībā (tai skaitā sakaru un informācijas infrastruktūras un datu pārraides drošības pasākumos),

- investīcijas sakaru pakalpojumu uzlabošanā iedzīvotājiem (veselības, izglītības un administratīvajā infrastruktūra),

- investīcijas sakaru pakalpojumu uzlabošanā uzņēmējiem (elektroniskā tirdzniecība un norēķini, apmācības, partnerību un sadarbības attīstība).

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

1. Situācijas analīze

Ilgstpējīgas un līdzsvarotas attīstības nodrošināšanā svarīgi ir saglabāt vietējo vidi un tās īpatnības. Latvijas kontekstā tas īpaši attiecas uz lauku vides un mazpilsētu attīstību.

Ekonomiskās aktivitātes trūkums un straujās depopulācijas tendences Latvijas laukos ir kļuvušas par iemeslu mazpilsētu un ciemu panīkumam. Tai pat laikā vietējai attīstībai nepieciešamā pakalpojumu infrastruktūras izveidošana, kā arī investīcijām pievilcīgas dzīves vides radīšanā mazpilsētās un lauku ciemos sekmētu to atdzimšanu un attīstību.

2. Reģionālās attīstības politika

Pašreizējās reģionālās politikas ietvaros pašvaldību uzdevums ir veikt teritorijas plānojumu izstrādi savai teritorijai, pārraudzīt šo plānu īstenošanu, kā arī rūpēties par savas teritorijas labiekārtošanu un attīstību. Valsts atbalsts (gan apmācības, gan finansējums) tiek sniegts telpiskās un attīstības plānošanas aktivitātēm. Valsts līmenī (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā) tiek izstrādāts Nacionālais plānojums, kura mērķis ir noteikt valsts intereses teritorijas izmantošanā. Plānojuma ietvaros ir sagatavoti priekšlikumi kritērijiem, kuri būtu jāievēro nosakot apdzīvojuma struktūru Latvijā. Ar Es finansiālu atbalstu plānots izstrādāt priekšlikumus kā uzlabot un radīt iespējas mazpilsētu attīstībai, kā arī veiktas citas aktivitātes, kas rosinātu apdzīvoto vietu attīstību.

Pasākumu finansēšana infrastruktūras attīstībai ir pašvaldību ziņā. Valsts atbalsts šajā jomā netiek piešķirts.

3. Mērķi

Sekmēt investīcijas Latvijas lauku un pilsētvides attīstībā, tādējādi veicinot vietējās dabas un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanos, jaunu ekonomiskās attīstības centru veidošanos un labvēlīgas dzīves vides saglabāšanos. Šie pasākumi būtu skatāmi kontekstā ar Nacionālā attīstības plāna Lauku attīstības sadaļu, kuras viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt dabiskās nodarbinātības struktūras saglabāšanos laukos, kā arī Uzņēmējdarbības veicināšanas sadaļu, jo uzņēmējdarbības attīstībai laukos ir nepieciešama konkrēta ekonomisko pakalpojumu un sociālā vide.

4. Reģionālās attīstības politikas perspektīvas

4.1. Investīcijas lauku un pilsētvides attīstībā

Konkrēti pasākumi tiks noteikti pamatojoties uz attiecīgā reģiona attīstības stratēģijas noteiktajām prioritātēm.

Atbalsta sfēras:

- teritoriālo plānojumu izstrāde reģionālo un vietējo pašvaldību teritorijām,

- investīcijas dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā,

- investīcijas pilsētu ielu infrastruktūras attīstībā,

- investīcijas pilsētvides sakārtošanā un atjaunošanā,

- investīcijas ciemu atjaunošanā un attīstībā,

- investīcijas bijušo militāro un industriālo zonu sakopšanā,

- investīcijas pamatpakalpojumos lauku uzņēmējiem un iedzīvotājiem,

- investīcijas pamatpakalpojumu nodrošināšanā ekonomiskajā kontekstā,

- investīcijas sociālajā un veselības infrastruktūrā.

V. Reģionu pētniecības potenciālā attīstība

1. Situācijas analīze

Latvijā ir izveidojusies situācija, kad lielākais pētniecības potenciāls ir sakoncentrēts tieši valsts galvaspilsētā. Šeit atrodas 27 no 33 valsts augstskolām un arī nozīmīgākie pētniecības resursi.

Apzinoties, cik nozīmīga vieta vietējās ekonomikas attīstībā ir izglītībai un vietējiem speciālistiem, Latvijas pašvaldības ir uzsākušas reģionālo augstskolu veidošanas procesu. Tā, piemēram, viens no pirmajiem kopīgajiem projektiem Vidzemē bija Vidzemes augstskolas izveide, kas tagad ir kļuvusi par nozīmīgu virzītājspēku reģiona ekonomiskās attīstības kontekstā. Augstskola ir izveidota arī Ventspilī. Lai arī kopumā skatoties, augstskolu tīkls nosedz visu Latviju - Rēzeknes augstskola, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte Jelgavā, Liepājas Pedagoģiskā universitāte - pētniecības potenciāls reģionos ir ļoti vāji attīstīts.

2. Reģionālās attīstības politika

Kā jau minēts, tad, apzinoties vietējās pētniecības nozīmi reģionu attīstības kontekstā, reģioni ir uzsākuši reģionālo augstskolu un pētniecības kapacitātes veidošanu. Valsts atbalsts šādiem pasākumiem ir ļoti ierobežots.

3. Mērķi

Sekmēt ekonomiskās zinātnes un pētniecības attīstību Latvijas reģionos, tādējādi veicinot uz vietējiem apstākļiem balstītas attīstības infrastruktūras izveidošanos.

4. Reģionālās attīstības politikas perspektīvas

4.1. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Lai veicinātu pētniecības potenciāla attīstību, nepieciešams nodrošināt cilvēkresursu attīstību, apgādāt universitātes un pētniecības centrus ar atbilstošu infrastruktūru, kā arī veikt citus pasākumus. Tā rezultātā būtu iespēja iegūt kvalitatīvu un kvantitatīvu konkrēto reģionu kompleksu (integrētu) analīzi, kā arī analīzi (datus) par dažādām nozarēm reģionālā griezumā. Īstenojot šāda veida aktivitātes tiktu noteikti pasākumi (perspektīvi projekti/aktivitātes), kur nākotnē būtu būtiski ieguldīt cilvēkresurus un finansiālos līdzekļus, kas veicinātu reģionu sociālekonomisko attīstību.

Konkrēti pasākumi, lai sasniegtu izvirzīto mērķi izrietēs no izvēlētā mērķreģiona attīstības stratēģijas.

Atbalsta sfēras:

- investīcijas reģionālo pētniecības centru izveidošanā un to infrastruktūrā,

- investīcijas universitātēs un pētniecības centros veiktajos pētījumos,

- atbalsts sadarbības veicināšanai starp uzņēmējiem un pētniekiem.

 

 

Tūrisma attīstība

I. Ievads

Jebkuras valsts tūrisma pamats ir tās dabas un cilvēka veidotās vides resursi un infrastruktūra. Vērtīgs Latvijas tūrisma resurss ir tās daba, kas vēl joprojām ir bagāta, daudzveidīga, ar zemu piesārņojuma līmeni un salīdzinoši maz pārveidota, neskatoties uz straujo saimniecības un urbanizācijas attīstību 20. gadsimtā.

Pēc Eiropas Savienības ekspertu novērtējuma tūrisma ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā 1997. gadā pārsniedza 5% un tūrisma nozare deva apmēram 30 miljonus latu valsts budžetā nodokļu ieņēmumu veidā2. Tūristu apkalpošanā tieši un netieši iesaistīti apmēram 60 tūkstoši cilvēku. Tajā pašā laikā valsts finansējums tūrisma attīstībai 1997. un 1998. gadā bija tikai 100 tūkstoši latu gadā.

1998. gadā pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem ir pasliktinājušies ienākošo tūrismu3 raksturojošie rādītāji. Pretēji pasaules tendencēm Latvijā pagājušajā gadā ir samazinājies gan ārvalstu tūristu kopējais skaits, salīdzinot ar 1997. gadu, gan arī turpina samazināties viņu kopējie izdevumi un vidējais uzturēšanās ilgums valstī. Ienākošā tūrisma tiešais ieguldījums (neskaitot tūristu ceļa izdevumus) valsts iekšzemes kopproduktā samazinājies no 3,5% 1997. gadā uz 2,6% 1998. gadā. Šajā laikā par 3,4% pieaudzis to tūristu skaits, kuri izmantoja viesnīcu un citu izmitināšanas iestāžu pakalpojumus.

Tajā pašā laikā 1998. gadā pieaudzis Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri devās ārzemju ceļojumos, kā arī viņu kopējie izdevumi, kas par 72,9 milj. latu pārsniedza ārvalstu ceļotāju izdevumus Latvijā attiecīgajā periodā. Valsts ekonomikai tas nozīmē importa pārsvaru pār eksportu, kas negatīvi ietekmē Latvijas maksājumu bilanci.

Latvijai ar tās bagāto kultūrvēsturisko mantojumu, kūrortu un kultūras tradīcijām, kā arī lielo neizmantoto potenciālu, maz pārveidoto dabu un viesmīlīgiem cilvēkiem ir labi priekšnoteikumi kļūt par pievilcīgu zemi tūristiem- kā vietējiem, tā ārvalstu.

Lai tas notiktu, tuvākajos gados jāiegulda līdzekļi un jāveic pasākumi četru prioritāru tūrisma attīstības stratēģiju ietvaros:

1) Tūrisma mārketings;

2) Tūrisma produkta attīstība;

3) Tūrisma infrastruktūras attīstība;

4) Tūrisma izglītības un izpētes attīstība.

Attīstīta tūrisma nozare, valstij, pašvaldībām un tūrisma uzņēmējiem kopīgi un saskaņoti īstenojot noteikto valsts politiku, var dot papildus ienākumus valsts budžetā, ievērojamu skaitu jaunu darbavietu un labvēlīgi ietekmēt valsts reģionu attīstību un to iedzīvotāju labklājību.

Tā kā tūrisma sfērā vairums tūrisma pakalpojumu sniedzēju ir privātie mazie un vidējie uzņēmumi, valsts uzdevums ir atbalstīt privāto sektoru, uzlabojot tūrisma uzņēmējdarbības vidi.

II. Tūrisma mārketings

1. Situācijas analīze

Tūrisma attīstību krietni kavē pasaulē mazpazīstamais Latvijas tēls. Galvenā loma pozitīva Latvijas tēla tapšanā, tai skaitā arī tūrisma pievilcīguma veidošanā un popularizēšanā, ir jāuzņemas valstij. Līdzekļu ieguldīšana tūrisma reklāmā ir svarīga arī Latvijas kopīgā tēla izveidošanā un nostiprināšanā.

Ierobežotie valsts un pašvaldību finansu resursi un apstāklis, ka Latvijas tūrisma nozarē dominē mazie uzņēmumi ar ļoti ierobežotiem attīstības resursiem, kavē veikt sekmīgu tūrisma mārketingu ārvalstu tūrisma tirgos.

Joprojām ir nepietiekams tūrisma informācijas centru (TIC) daudzums gan ārzemēs, gan pašā Latvijā. Pašlaik4 valstī darbojas 36 tūrisma informācijas centri, kuri ne tikai sniedz informāciju vietējiem un ārvalstu ceļotājiem, bet lielā mērā arī koordinē attiecīgā reģiona tūrisma attīstību. TIC tīkla attīstība turpinās, taču esošo centru pilnvērtīgu darbību ierobežo moderna tehniskā aprīkojuma trūkums.

Tā kā TIC paši peļņu nenes, tad līdzās pašvaldību ieguldījumam (tās savu iespēju robežās atbalsta 2/3 centru, ieguldot tajos Ls 87 tūkstošus 1998. gadā) atbilstoši starptautiskajai praksei ļoti nepieciešams arī reāls valsts atbalsts.

Ārvalstīs pašreiz darbojas tikai viens tūrisma informācijas birojs - Somijā (Helsinkos).

2. Esošā ekonomiskā politika

Tūrisma attīstības valsts politiku izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un apstiprina Ministru kabinets. Ar mērķi institucionāli nostiprināt tūrisma nozari un atbilstoši valsts pārvaldes attīstības stratēģijai tūrisma attīstības valsts politikas īstenošanai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā, reorganizējot Valsts tūrisma pārvaldi, ir izveidota valsts institūcija - Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra (LTAA).

Tiek izstrādāta Latvijas Tūrisma attīstības nacionālā programma 2000.-2010. gadam, kas būs vidēja termiņa pasākumu plāns tūrisma attīstības veicināšanai, lai palielinātu iespējas piesaistīt valsts, pašvaldību un privātos, kā arī ārvalstu finansu līdzekļus. Līdzšinējie dokumenti - Latvijas tūrisma attīstības koncepcija un Tūrisma likums vairāk ir tūrisma nozares attīstības politiskā un tiesiskā bāze.

Viens no efektīvākajiem veidiem kā popularizēt savas valsts tūrisma produktu ir piedalīšanās starptautiskos tūrisma gadatirgos un izstādēs. 1997. un 1998. gadā Latvijas tūrisma iespējas tika reklamētas ikgadēji 15 starptautiskos tūrisma gadatirgos un izstādēs, šim nolūkam no valsts budžeta izlietojot apmēram 30 tūkstošus latu gadā.

3. Mērķi

Latvijas tūrisma mārketinga stratēģijas galvenais mērķis ir popularizēt valsts tūrisma iespējas, lai piesaistītu potenciālos ārvalstu tūristus un veicinātu vietējo tūrismu.

Tūrisma mārketinga stratēģijas kvantitatīvo mērķu izvirzīšanai izmantojami šādi indikatori:

- tūrisma informācijas centru skaits;

- tūrisma biroju skaits ārvalstīs;

- tūrisma informācijas centru un biroju apkalpoto cilvēku skaits;

- izdoto reklāmas materiālu daudzums;

- dalība starptautiskajos tūrisma gadatirgos;

- sarīkoto kontaktbiržu skaits;

- uzņemto ārvalstu partneru un masu saziņas līdzekļu pārstāvju skaits;

- LTAA Internet mājas lapas apmeklējumu skaits;

- Latvijas un tās tūrisma logotipa atpazīstamība ārvalstīs.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Tūrisma mārketings ir viena no prioritātēm Latvijas Tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2000.-2010. gadam. Mārketinga pasākumi arī turpmāk tiks finansēti ikgadējās valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros. Lielāks finansējums ļautu paplašināt mārketinga aktivitātes, veicot tās saskaņā ar ES PHARE programmas ietvaros izstrādāto Tūrisma mārketinga plānu 1998.-2000. gadam. Tūrisma likums paredz izveidot Tūrisma fondu, kura līdzekļi tiktu izmantoti arī tūrisma mārketingam. Atbildīgās institūcijas - LTAA un VARAM.

Šīs prioritātes ietvaros veicamos projektus un uzdevumus var apvienot šādās apakšgrupās:

- tūrisma tirgu pētīšana un mārketinga stratēģijas izstrādāšana;

- vietējā tūrisma attīstības veicināšana, atjaunojot kustību "Apceļo dzimto zemi";

- Latvijas tūrisma logotipa un devīzes izstrādāšana;

- tūrisma biroju atvēršana galvenajos Latvijas tūrisma tirgos, pirmām kārtām, Vācijā, Zviedrijā, Krievijā, Lielbritānijā, ASV u.c.;

- piedalīšanās starptautiskajos tūrisma gadatirgos;

- kontaktbiržu rīkošana tūristu mītnes valstīs;

- ārvalstu biznesa partneru un masu saziņas līdzekļu pārstāvju uzņemšana Latvijā;

- reklāma vietējos un ārvalstu masu saziņas līdzekļos;

- informatīvo un reklāmas materiālu izdošana.

III. Tūrisma produkta attīstība

1. Situācijas analīze

Latvija, veidojot un attīstot savu īpatnējo un savdabīgo tūrisma produkta vietu Baltijā un Eiropā jeb tūrisma "nišu", konkurē un vienmēr konkurēs ar pārējām Baltijas valstīm, Skandināvijas valstīm un Poliju, kur ir līdzīgi tūrisma produkti ar akcentu uz dabu, kultūru un vēsturi. Pašlaik Latvijas tūrisma produkta savdabība pārējo Baltijas valstu vidū nav pietiekami izstrādāta un reklamēta. Lietuvā un Igaunijā tūrisma produkta piedāvājums izkliedēts vienmērīgāk minēto valstu teritorijās, bet Latvijā tas koncentrējas Rīgā un tās apkārtnē.

Kā starptautiskā, tā vietējā tūrisma tirgū galvenie Latvijas tūrisma produkti ir:

- atpūta ar vai bez ārstniecības;

- kūrortoloģiskā dziedniecība;

- pasīvā atpūta (klusa atpūta laukos, pie jūras, ezera u.c.);

- aktīvā atpūta (pārgājieni, medības, makšķerēšana u.c.);

- dažu dienu ceļojums pa Latviju, kas ietver Rīgas, Siguldas, Rundāles apskati u.c.;

- dažu dienu ceļojums pa Baltijas valstu galvaspilsētām;

- nedēļas nogale Rīgā;

- lietišķas konferences un tikšanās nelielam dalībnieku skaitam (50-100 cilvēkiem);

- notikumi (Dziesmu svētki, dažādi festivāli, sporta pasākumi u.c.);

- specializētās interešu ekskursijas (dažādu profesiju, vecumu, etniskās un reliģiskās piederības cilvēkiem).

Viens no galvenajiem rādītājiem, kas raksturo kādas valsts vai reģiona tūrisma produktu, ir to ceļotāju skaits, kuru ceļojuma motīvs ir atpūta. 1998. gadā pēc CSP datiem tikai 6% no visiem ārvalstu ceļotājiem, kas ieradās Latvijā, šo motīvu uzrādīja kā galveno. Konkurēt nespējīgs Latvijas tūrisma produkts līdztekus nepietiekamam tūrisma mārketingam ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc samazinās ārvalstu tūristu skaits, viņu izdevumu apjoms un uzturēšanās ilgums Latvijā.

Ja vairāku valstu tūrisma produkts ir līdzīgs, tūrista ceļojuma galamērķa izvēli visbiežāk nosaka tūrisma pakalpojumu kvalitāte un cena. Tūrisma pakalpojumu kvalitāte Baltijas valstīs būtiski neatšķiras.

2. Esošā ekonomiskā politika

Ierobežotais valsts budžeta finansējums ir bijis par iemeslu tam, ka pēdējos gados programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros pasākumi Latvijas tūrisma produkta attīstībai nav veikti.

Šobrīd VARAM izstrādā vairākus tūrisma attīstības projektus un tūrisma attīstībai nozīmīgas stratēģijas:

- Ekotūrisma attīstības plāns Kurzemes rietumu piekrastei, kas ietver Slīteres valsts rezervāta un Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Līvųd Rānda" ("Lībiešu krasts") apsaimniekošanas plānu;

- Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ilgtspējīga tūrisma attīstība un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība;

- Nacionālās bioloģiskās daudzveidības stratēģija (ietverot tūrisma sektoru);

- Pētījums "Tūrisms un vide ilgtspējīgas attīstības kontekstā";

- Pievienošanās Eiropas "Zilo karogu" kustībai (videi un cilvēkam drošu un tīru pludmaļu un atpūtas ostu attīstīšana);

- Demonstrācijas projekts rajona plānojuma izstrādāšanai, t.sk. "Tūrisma nozares attīstība. Nozares pārskats rajona plānojuma izstrādāšanai";

- Lauku tūrisma attīstības mērķprogramma (Latvijas Lauku attīstības programmas apakšprogramma);

- Investīciju stratēģija piekrastei;

- Vides aizsardzība un saglabāšana ekotūrisma projektā "Dzintara taka".

1997. gadā lauku tūrisms kā netradicionāla saimniekošanas nozare tika iekļauts Zemkopības ministrijas subsidējamo nozaru sarakstā. Latvijas Lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" 1998. gadā īstenoja virkni lauku tūrisma attīstības projektu, kuru finansējumā vairāk kā pusi veidoja valsts līdzfinansējums. Lauku tūrisma attīstību Latvijā veicina arī ES PHARE programmas projekta Lauku ekonomikas dažādošana īstenošana (par lauku tūrismu sk. arī NAP sadaļu Lauksaimniecības un lauku attīstība).

Atsevišķi Latvijas novadi vietējo tūrisma produktu attīstībai saņem finansiālu palīdzību starptautisko sadarbības projektu ietvaros, piemēram Vācijas sadarbības programmas TRANSFORM ietvaros tiek realizēti vairāki tūrisma attīstības projekti Vidzemē, bet projekts "Ekotūrisma attīstības plāns Kurzemes rietumu piekrastei" tiek īstenots ar Somijas valdības finansējumu.

3. Mērķi

Tūrisma produkta attīstības stratēģijas galvenais mērķis ir savdabīga, daudzveidīga un konkurētspējīga Latvijas tūrisma produkta veidošana.

Tūrisma produkta attīstības stratēģijas kvantitatīvo mērķu izvirzīšanai izmantojami šādi indikatori:

- tūrisma produktu skaits;

- vietējo tūristu skaits;

- ārvalstu tūristu skaits, kuru ceļojuma motīvs ir atpūta ar vai bez ārstniecības;

- ārvalstu tūristu apmierinātība ar uzturēšanos Latvijā.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Tūrisma produkta attīstība ir viena no prioritātēm Latvijas Tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2000.-2010. gadam. Šai prioritātei jānodrošina valsts finansējums arī ikgadējās valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros un finansējums no Tūrisma fonda.

Tūrisma produkta sekmīgai attīstībai nepieciešamos projektus un pasākumus var apvienot šādās grupās:

- jāizstrādā priekšlikumi nozares attīstību veicinošai valsts politikai;

- lauku, dziednieciskā, specializētā5, jahtu, izziņas un kultūras tūrisma attīstīšana;

- vienmērīgākas tūrisma attīstības visā Latvijas teritorijā veicināšana;

- tūrisma produkta kvalitātes paaugstināšana un integrētā kvalitātes menedžmenta ieviešana.

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

1. Situācijas analīze

Būtisks tūrisma attīstības priekšnoteikums ir labi attīstīta infrastruktūra. Kā ārvalstu, tā vietējiem tūristiem ir svarīgi, lai valstī būtu kvalitatīvi ceļi un komunikācijas, attīstīts sabiedriskais transports un ēdināšana, labiekārtotas naktsmītnes, plaša spektra kultūras, atpūtas un izklaides iestādes. Tāpat tūristiem nepieciešami tirdzniecības, apdrošināšanas, banku, kongresu un konferenču centru, medicīnas u.c. pakalpojumi.

Tūrisma infrastruktūra valstī pagaidām ir nepietiekama, it īpaši lauku rajonos. Valstī ir labi attīstīts dzelzceļa un autoceļu tīkls, taču ceļu segums daudzviet joprojām ir zemas kvalitātes (sk. NAP sadaļu Satiksme), trūkst atpūtas vietu gar autoceļiem. Sabiedriskais transports ir nepietiekams, trūkst tūristu klases naktsmītņu, tūrisma informācijas centru (TIC) un tūrisma zīmju. Latvijas reģionu tūrisma centriem ir nepietiekama kapacitāte lielāka tūristu skaita vienlaicīgai uzņemšanai.

Pašreiz netiek pilnvērtīgi izmantotas jūras pasažieru transporta iespējas. Kā negatīvu faktoru var minēt arī to, ka nav tiešas dzelzceļa satiksmes ar Rietumeiropu un Igauniju.

Tiek modernizēta un rekonstruēta starptautiskā lidosta "Rīga" un Rīgas jūras pasažieru osta, kas tām ļaus kvalitatīvi apkalpot lielāku tūristu skaitu.

2. Esošā ekonomiskā politika

Runājot par infrastruktūru, ir nodalāma valsts kompetence (valsts un reģionālās nozīmes autoceļi, komunikācijas, lidostu, ostu modernizācija u.t.t.), reģionālo un vietējo pašvaldību kompetence (vietējās nozīmes autoceļi, sabiedriskais transports, tūrisma informācijas zīmju uzstādīšana, TIC darbības līdzfinansēšana, dabas un kultūrvēstures objektu uzturēšana u.t.t.), kā arī privātā sektora kompetence (galvenokārt tūristu mītņu, ēdināšanas, kultūras un atpūtas iestāžu attīstība).

Transporta infrastruktūras attīstība galvenokārt ir Satiksmes ministrijas kompetencē, kura ir izstrādājusi un īsteno "Transporta attīstības nacionāla programmu" laika posmam no 1996.-2010. gadam. VARAM ir izstrādājusi Mazo ostu attīstības koncepciju, kuras īstenošana būtiski veicinās jahtu tūrisma attīstību.

Vietējās pašvaldības un uzņēmēji no īpaši atbalstāmajiem reģioniem izmanto Reģionālā fonda finansiālo atbalstu, taču pašreiz tikai 10% no fonda līdzekļiem tiek izmantoti tūrisma attīstības projektu īstenošanai.

Valsts investīciju programmas un valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros tūrisma infrastruktūras attīstības projekti līdz šim nav finansēti.

3. Mērķi

Tūrisma infrastruktūras attīstības stratēģijas galvenais mērķis ir tūristu vajadzībām atbilstošas un modernas infrastruktūras izveidošana nolūkā palielināt viņu skaitu, uzturēšanās ilgumu, izdevumu apjomu un apmierinātību ar uzturēšanos Latvijā.

Tūrisma infrastruktūras attīstības stratēģijas kvantitatīvo mērķu izvirzīšanai izmantojami šādi indikatori:

- tūristu mītņu un gultasvietu skaits,

- atpūtas vietu skaits pie ceļiem un tūrisma objektiem;

- tūristu skaits, kuri Latvijā ierodas pa jūru un dzelzceļu;

- jahtu ostu skaits;

- ostās uzņemto jahtu skaits;

- kongresu un konferenču centru skaits;

- atpūtas, tematisko un piedzīvojumu parku skaits;

- aktīvā tūrisma infrastruktūras objektu skaits;

- tūrisma informācijas zīmju skaits.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Tūrisma infrastruktūras attīstība ir viena no prioritātēm Latvijas Tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2000.-2010. gadam. Šai prioritātei jānodrošina valsts finansējums arī ikgadējās valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros un finansējums no Tūrisma fonda. Citas infrastruktūras uzlabošanas programmas, kuru īstenošana veicinās arī tūrisma attīstību, ir:

- Transporta attīstības nacionālā programma;

- Mazo ostu attīstības programma;

- Latvijas Lauku attīstības programma;

- Latvijas reģionu attīstības stratēģijas;

- Valsts investīciju programma;

- Investīciju stratēģija piekrastei.

Šī prioritārā virziena attīstīšanai ir jārealizē virkne pasākumu, kurus var apvienot šādās grupās:

- vienota tūrisma informācijas centru tīkla izveide;

- atpūtas vietu tīkla izveide pie ceļiem un tūrisma objektiem;

- tūrisma informācijas zīmju izvietošana uz autoceļiem un pilsētvidē;

- veloceliņu tīkla attīstīšana;

- jahtu ostu attīstīšana.

V. Tūrisma izglītības un izpētes attīstība

1. Situācijas analīze

Tūrisms un ar to saistītās aktivitātes tiešā veidā rada jaunas darba vietas tādos pamatsektoros kā tūristu mītnes, ceļojumu aģentūras, sabiedriskā ēdināšana, transports, tūristu apskates objekti, tūrisma informācijas centri, kultūras un izklaides iestādes, gidu pakalpojumi. Turklāt ievērojams darba vietu skaits tiek radīts netieši daudzās citās nozarēs, kā, piemēram, celtniecībā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, rūpniecībā, pārtikas apstrādes rūpniecībā, kā arī apdrošināšanas, konsultāciju, reklāmas, plānošanas un izglītības jomās. Šāda plaša tūrisma ietekme ir jāņem vērā, izstrādājot konkrētās apmācības un kvalifikācijas prasības, kā arī vispārējā kontekstā, veidojot valsts cilvēkresursu politiku un praksi.

Pēc ES ekspertu vērtējuma Latvijas tūrisma nozarē šobrīd tieši nodarbināti ir apmēram 30-40 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk kā puse strādā viesnīcās, sanatorijās, restorānos, kafejnīcās un bāros6. Ņemot vērā ar tūristu apkalpošanu netieši saistītās nozares, šis skaits pieaug līdz 60 tūkstošiem cilvēku, kas ir apmēram 5% no visiem Latvijas tautsaimniecībā strādājošajiem.

Nepieciešams priekšnoteikums cilvēkresursu modernizācijai tūrisma nozarē ir efektīvas un visaptverošas tūrisma izglītības sistēmas izveide.

Tūrisma arodizglītība Latvijā ir Izglītības un zinātnes, Zemkopības un Kultūras ministriju pārziņā.

Augstākā izglītība: ar tūrismu saistītas specialitātes var apgūt Latvijas Universitātē, Biznesa augstskolā "Turība", Vidzemes augstskolā, Rēzeknes augstskolā un Lauksaimniecības Universitātē. Šajās mācību iestādēs tiek gatavoti nākamie tūrisma sektora vadītāji.

Arodapmācība: to nodrošina 10 Zemkopības ministrijas mācību centri lauku rajonos un "Turības" mācību centrs Rīgā, kā arī Rīgas tūrisma skola, Rīgas viesmīlības skola un Liepājas viesmīlības skola.

Tālākapmācība, kvalifikācijas celšana: dažādus kursus, kuru beidzēji saņem diplomus un sertifikātus, rīko Rīgas tūrisma skola, Rīgas viesmīlības skola, Liepājas viesmīlības skola, Biznesa augstskola "Turība".

Patlaban Latvijas uzņēmumi, kas piedāvā tūrisma pakalpojumus, vēl nav pietiekami novērtējuši izglītības nozīmi cilvēkresursu modernizācijā un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā.

Ar tūrisma izglītību cieši saistīta tūrisma pētniecība. Latvijā nav institūcijas, kas pastāvīgi veiktu tūrisma pētījumus un nodrošinātu teorētisko bāzi tūrisma attīstības plānošanai un praktiskām darbībām. Ir nepieciešams dibināt Tūrisma pētījumu centru (TPC), kura galvenais uzdevums būtu veikt pētījumus tūrisma attīstības plānošanai nacionālā un reģionālā līmenī, tūrisma produkta attīstībai un mārketingam.

Lai pilnīgāk novērtētu tūrisma nozares ekonomisko ieguldījumu, uzlabotu tūrisma statistiku un nodrošinātu tūrisma pētījumiem informatīvo bāzi, nepieciešams ieviest nacionālo satelīta pārskatu tūrisma nozarei (National Tourism Satellite Account) , kura pamatā būtu Pasaules tūrisma organizācijas, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un ES izstrādātā metodoloģija, kas balstās uz datiem par piedāvājumu un pieprasījumu un ļauj, izmantojot esošās uzskaites sistēmas, saistīt tūristu izdevumus ar valsts ekonomiku un nodarbinātību, investīcijām, budžeta ieņēmumiem un izdevumiem un ārējo tirdzniecību, kā arī atspoguļo gan sabiedriskā, gan privātā sektora vajadzības un nodrošina visaptverošas un drošas informācijas, tai skaitā projekciju un prognožu, pieejamību par dažādām tūrisma aktivitātēm.

2. Esošā ekonomiskā politika

Valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros 1997. gadā izstrādāta Latvijas tūrisma attīstības koncepcija. Veikts pētījums "Tūrisms un vide ilgtspējīgas attīstības kontekstā". Tūrisma nozarē strādājošo apmācība veikta ES PHARE programmas ietvaros. Šobrīd Rīgas Tūrisma skola sadarbībā ar Kanādas valdību gatavo projektu Tūrisma apmācības centra izveidei.

3. Mērķi

Tūrisma izglītības un izpētes attīstības stratēģijas mērķis ir nodrošināt Latvijas tūrisma nozari ar izglītotiem, augsti kvalificētiem speciālistiem un zinātniski pamatotiem pētījumiem.

Lai paaugstinātu Latvijas tūrisma pakalpojumu kvalitāti, nozarē plaši jāievieš zinātība ("know-how") un jaunākās tehnoloģijas. Nozarē strādājošajiem nepieciešama apmācība, lai:

- paaugstinātu profesionālās un vadības spējas;

- veidotu pozitīvu, uz tūristu vajadzībām orientētu attieksmi pret darbu;

- radītu jaunus un uzlabotu esošos tūrisma produktus;

- uzlabotu tūrisma pakalpojumu konkurētspēju.

Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstības stratēģijas kvantitatīvo mērķu izvirzīšanai izmantojami šādi indikatori:

- nozarē strādājošo skaits ar atbilstošu profesionālo izglītību;

- tūrisma mācību iestāžu absolventu skaits;

- cilvēku skaits, kuri regulāri paaugstina kvalifikāciju;

- tūrisma pētījumu skaits.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība ir viena no prioritātēm Latvijas Tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2000.-2010. gadam. Šai prioritātei jānodrošina valsts finansējums arī ikgadējās valsts budžeta programmas "Tūrisma attīstība" ietvaros un finansējums no Tūrisma fonda. Prioritātes mērķu sasniegšanu veicinās arī Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātās Nacionālās programmas "Izglītība un zinātne" īstenošana.

Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstīšanai ir izstrādāta virkne projektu, kuru realizācija nodrošinās šajā jomā esošo problēmu novēršanu un stabilu, kvalitatīvu tūrisma sektora attīstību.

 

 

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

Lauksaimniecības un lauku attīstības politika sākot ar 2000. gadu tiks īstenota izmantojot vairākus finansu instrumentus un atbalsta veidus, no kuriem finansiāli nozīmīgākie ir SAPARD (Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai) un valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai (subsīdijas).

Lai veicinātu lauksaimniecības un lauku attīstību SAPARD programmas ietvaros no 2000. gada tiks īstenotas piecas atbalsta programmas (skat. tālāk tekstā).

SAPARD programmas vispārējie mērķi ir:

- ES likumdošanas saskaņošana lauksaimniecības un lauku attīstības sektorā,

- ilgtspējīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības attīstība,

- ES Strukturālo fondu absorbcijas spēju attīstīšana līdz pievienošanās Eiropas Savienībai.

SAPARD programmas prioritātes atbilst Latvijas Nacionālās programmai integrācijai Eiropas Savienībā (NPIES), Pievienošanās partnerības pamatnostādnēm un citiem integrācijas procesa stratēģiskajiem dokumentiem. Tās izstrādē ņemtas vērā arī Eiropas Komisijas Atzinumā konstatētās Latvijas lauksaimniecības sektora attīstības problēmas. Izvēlētās atbalsta programmas atbilst Pievienošanās partnerībai un NPIES prioritātēm, piemēram, lauku strukturālo reformu veicināšana, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas lauksaimniecības attīstība, kā arī pārtikas pārstrādes nozares modernizācija, acquis saskaņošana un administratīvo spēju attīstīšana.

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

1. Situācijas analīze

Lauksaimniecība ieņem svarīgu vietu Latvijas tautsaimniecībā, lai gan tās daļa iekšzemes kopproduktā pakāpeniski samazinās. Lauksaimniecības daļa IKP samazinājās no 21,3% 1991. gadā līdz 7,6% 1997. gadā. Šīs rādītājs līdzinās asociēto valstu vidējam, bet tālu atpaliek no Eiropas Savienību valstu vidējā, vistuvāk līdzinoties Īrijai ar 4,8 procentiem. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 15,3% no Latvijas darbaspēka (1997. gada dati), kas ir ievērojami mazāk nekā Polijā (26,7%), Rumānijā (37,3%), Bulgārijā (23,4%), un Lietuvā (24,0%).

Agrārās reformas rezultātā valsts saimniecību un kopsaimniecību vietā izveidojušās zemnieku un piemājas saimniecības un lauksaimniecības tipa statūtsabiedrības (paju, akciju, SIA, kooperatīvās). No agrārās reformas sākuma pārveidotajām 613 lauksaimniecības statūtsabiedrībām šobrīd darbojas 98. 1998. gadā no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra izslēgtas 43 lauksaimniecības statūtsabiedrības, bet pilnsapulces lēmumu par pašlikvidāciju pieņēmušas 12 lauksaimniecības statūtsabiedrības.

1. tabula

Uzņēmējdarbības formu pārveidošanās process lauksaimniecībā

1996.-1998. gadā

Saimniecību īpatsvars pēc
N. Saimniecību skaits aizņemtās zemes platības %
p.k. 1996.g. 1997.g. 1998. g. 1996. 1997.g. 1998.g.
1. Zemnieku saimniecības 94905 95167 97196 58,6 59,9 60,1
2. Piemājas saimniecības 156600 155691 153646 32,5 31,3 30,6
3. Personīgās palīgsaimniecības
un sakņu dārzi 98582 51610 27794 3,9 2,6 2,6
4. Specializētās valsts saimniecības 81 84 159 0,7 0,3 0,4
5. Statūtsabiedrības 474 454 x 3,8 1,6 x
6. Citām lauksaimniecības
vajadzībām 631 1309 11905 0,5 4,3 6,3
Kopā: 351273 304315 290700 100 100 100

Avots: VZD

Pēc aprēķinu datiem, vidēji vienai zemnieku saimniecībai pieder 23,7 ha zemes, bet piemājas saimniecībai - 7,6 ha zemes. Tajā pašā laikā specializētām valsts saimniecībām vidēji pieder 90,4 ha.

Lauksaimniecībā strādājošo produktivitāte ir zema. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto tā ir vairāk kā 10 reizes zemāka nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs. Nolietotā tehnika, atpalikušās tehnoloģijas, zināšanu trūkums un ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri ir vieni no galvenajiem iemesliem, kādēļ šī situācija ir tik krasi atšķirīga Latvijā salīdzinot ar Eiropas Savienību.

Latvijā ir notikusi ievērojama lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanās, kuru, galvenokārt, izraisīja tirgus attiecību un ražošanas īpašuma formas maiņa līdz ar valstī notiekošajām politiskajām un ekonomiskajām reformām.

Vēl 90-to gadu sākumā saražotās produkcijas apjomi pārsniedza iekšējo pieprasījumu, piemēram liellopu gaļai 2 reizes, cūkgaļai 1,3 reizes, putnu gaļai 1,5 reizes, pienam 1,4 reizes, olām 1,2 reizes. Pašlaik iekšējā tirgus pieprasījums tiek pilnībā nodrošināts tikai graudiem, kartupeļiem, pēdējos gados arī pienam un olām. Laika periodā, kad lauksaimniecībā nodarbināto skaits nav īpaši mainījies, lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanās ir krasi ietekmējusi lauksaimniecisko ražotāju ienākumus.

Pēc gala produkcijas struktūras pašreiz svarīgākie lauksaimniecības produkcijas ražošanas veidi ir piens (29%), gaļa (32%), labība (13%) un dārzeņi (7%).

1.1. Lauksaimnieciskās ražošanas aspekti

Pamatlīdzekļu raksturojums. Lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāti ietekmē daudz un dažādi faktori, no kuriem daži ir saistīti ar cilvēka darbību un to ierobežojošajiem faktoriem, citi - ar Latvijas dabas apstākļiem. Viens no zemās lauksaimniecības ražošanas produktivitātes iemesliem ir lauksaimniecības ražotāju rīcībā esošā morāli un fiziski novecojusī tehnika, kas nonāca zemnieku rīcībā pēc kolhozu un padomju saimniecību mantas privatizācijas. Pamatā tā ir ražota bijušajās NVS valstīs. Saimniecībām piederošie traktori ir kalpojuši vidēji 16 gadus (pēc ZM datiem). 38% traktori ir kalpojuši vidēji vairāk nekā 15 gadus, bet tikai 18% ir līdz 5 gadiem veci.

Arī ievērojams skaits lauksaimniecības ražošanas būvju neatbilst mūsdienu ražošanas prasībām. Lielākā daļa ražošanas ēkas, apmēram 60-65% ir būvētas pirms 50-60 gadiem, kā rezultātā tās ir morāli un tehniski novecojušas, kā arī raksturojas ar prasībām neatbilstošiem darba apstākļiem un kaitējumu videi.

Augsnes īpašības un to uzlabošana. Ja Latvijas klimatiskie apstākļi visumā spēj nodrošināt produktīvu un daudzveidīgu lauksaimniecību, tad augsnes kvalitāte ir bremzējošs faktors. Visauglīgākās augsnes ir Zemgalē - Dobeles un Jelgavas rajonos. Tālāk uz austrumiem, Rēzeknes virzienā, augsnes kļūst arvien nabadzīgākas un akmeņainākas, bet tomēr ir spējīgas dot labas labības un zālāju vai pākšaugu ražas.

Latvijas augšņu struktūrā vislielākais īpatsvars - 54,5% - ir podzolētajām augsnēm, kas ir relatīvi mazauglīgas, kādas parasti ir mežos.

Lauksaimniecības zemes izmantošana. Līdz ar lauksaimnieciskās ražošanas struktūras izmaiņu, pēc 1990. gada mainījās arī Latvijas zemes bilance. Rezultātā izveidojās lielas valsts rezerves fonda rīcībā esošo zemju platības, kuras netika apsaimniekotas. 1998. gada sākumā valstī bija 500 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās brīvās zemes, kas galvenokārt atradās Ludzas, Krāslavas, Daugavpils, Rēzeknes, Madonas, Jēkabpils un Liepājas rajonos.

Laukos strādājošo ienākumi. Kopš 1995. gada nepārtraukti samazinās ienākumi no lauksaimnieciskās darbības uz vienu strādājošo. Ienākumu samazināšanās ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi lauku iedzīvotāji, nespēdami nodrošināt sevi un savas ģimenes ar iztikas līdzekļiem, pārceļas uz pilsētām, kur ir vieglāk atrast darbu. Īpaši tas ir novērojams Latgales reģionā, kur bezdarbs ir vislielākais valstī un cilvēki darba meklējumos pārceļas uz Rīgu vai kādu citu attīstītāku Latvijas reģionu.

Kā svarīgie lauksaimniecībā nodarbināto ienākumu samazināšanās faktori ir minami svārstīgie ražošanas apjomi, ko ietekmē gan ražotāja cena, kurai pēdējos gados ir tendence pazemināties, gan laika apstākļi. Bez tam jāmin produkcijas un izmaksu vērtības neproporcionālās izmaiņas. Ar katru gadu pieaug ražošanas faktoru izmaksas. Kā piemēru var minēt ar lauksaimniecisko ražošanu saistīto nodokļu maksājumus, jo samazinās nodokļu atlaides - ieviesta vienota likme valsts sociālās apdrošināšanas maksājumiem, vienots ienākuma nodoklis, atcelti zemes nodokļa atvieglojumi.

1.2. Lauksaimniecības produktu pārstrāde

Privatizācijas process pārtikas pārstrādes nozarē ir pabeigts. Daļa no jaunām uzņēmējsabiedrībām tika veidotas uz veco bāzes, bet daļa tika dibinātas no jauna.

Pēdējo trīs gadu laikā, pārtikas pārstrāde aizņēma apmēram 8-9% no IKP, kas veido aptuveni 40% no IKP apstrādājošajā rūpniecībā. Valstī ir apmēram 400 dažādi pārtikas pārstrādes uzņēmumi, kuros strādā apmēram 3% nodarbināto. Piena pārstrādē darbojas 80 uzņēmumi, gaļas pārstrādē - 140. Pēc aptuvena novērtējuma 65% no šiem uzņēmumiem strādā mazāk par 100 nodarbināto, bet tikai 5 - vairāk par 500.

Piena pārstrāde. Piensaimniecība ir viena no Latvijas lauksaimniecības pamatnozarēm. Privatizācijas process piensaimniecībā ir pabeigts, kā rezultātā piena ražotāji ir kļuvuši par daļas no izveidoto akciju sabiedrību vai kooperatīvo sabiedrību īpašniekiem. Privatizācijas rezultātā notika piena pārstrādes uzņēmumu decentralizācija, kuras rezultātā izveidojas liels skaits mazo uzņēmumu.

9 pārstrādes uzņēmumi ir saņēmuši ES inspekcijas atzinumu par iespēju savu produkciju realizēt ES dalībvalstīs.

Gaļas pārstrāde. Gaļas pārstrāde ir viena no galvenajām lauksaimniecības produktu pārstrādes nozarēm. Privatizācijas process gaļas pārstrādes nozarē ir pilnīgi pabeigts, uz bijušo valsts uzņēmumu bāzes ir izveidojušās akciju sabiedrības.

Kopš 1990. gada ir vērojama tendence veidoties mazjaudas kautuvēm un gaļas pārstrādes uzņēmumiem, kā rezultātā uz 1999. gada 1. janvāri ir reģistrētas 373 kautuves un 159 pārstrādes uzņēmumi.

Gaļas pārstrādes nozarē ir nodarbināti 33 tūkst. cilvēku jeb 10% no kopējā pārtikas pārstrādes nozarē nodarbināto skaita.

1.3. Alternatīvie nodarbošanās veidi laukos

Bioloģiskā lauksaimniecība ir saimniekošana, kas nodrošina mazāku lauksaimniecības tehnoloģiju negatīvo ietekme uz apkārtējo vidi un produkcijas kvalitāti, jo minerālais mēslojums, pesticīdi, medikamenti un augšanas stimulatori tiek aizvietoti ar dabīgām organiskām un minerālām vielām. Kā pastāvīga nozare tā Latvijā pastāv tikai dažus gadus. Šobrīd ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojas ap 200 saimniecības. Bioloģiskās lauksaimniecības produkti aizņem nelielu, bet stabilu vietējā tirgus nišu.

Pie alternatīvajiem nodarbošanās veidiem laukos var minēt arī tūrisma pakalpojumu sniegšanu. Tūrisma viens no sektoriem ir lauku tūrisms, kas ir kļuvis par svarīgu nozari lauku attīstībā. Par to liecina tūrisma uzņēmēju skaita palielināšanās, vienlaicīgi uzlabojoties arī piedāvātā produkta kvalitātei, pieprasījumam attiecīgi palielinoties par 50-70% katru gadu.

Kā alternatīvu darbības veidu laukos var minēt arī ārstniecības augu audzēšanu. Kopējā ārstniecības augu platība Latvijā 1998. gadā bija 100 ha, 1999. gadā tiek plānots audzēt 220 ha platībā.

Tāpat pie alternatīviem nodarbošanās veidiem var pieskaitīt dzērveņu audzēšanu. Dzērveņu audzēšanai Latvijā ir piemērotas izstrādāto kūdras purvu platības. To audzēšanas dabas dotais potenciāls (klimats, augsne, mitruma režīms) ir 3000 ha platības augstajos purvos. Kopējā dzērveņu stādījumu platība 1998. gadā bija 21 ha jeb par 33% lielāka nekā 1997. gadā.

Tāpat laukos var nodarboties ar sēņu audzēšanu. Šampinjoni, šitakē un austersēnes ir visizplatītākās audzētās sēnes kā pasaulē tā arī Latvijā. Sēņu importam Latvijā ir tendence samazināties (no 183 tūkst. t 1995. gadā līdz 134 tūkst. t 1997. gadā), bet eksportam - palielināties (attiecīgi no 92 uz 194 tūkst. t).

Kā alternatīvu nodarbošanās veidu var minēt arī vēžu audzēšanu. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā, tajā skaitā arī Latvijā, vietējā saldūdens vēžu suga ir Astacus astacus, kuru audzēšanai ir piemēroti Latvijas klimatiskie, ūdens un vides apstākļi.

Pēdējā laikā parādās arī tāds alternatīvs nodarbošanās veids kā strausu audzēšana. Plašāk ir izplatīta paipalu audzēšana un to olu pārdošana mazumtirdzniecībā.

2. Esošā ekonomiskā politika

Sākot ar 1994. gadu, Latvija subsīdijas sāka izmantot kā lauksaimniecības politikas realizācijas instrumentu. Subsīdiju mērķis bija valstī attīstīt sēklkopību un ciltsdarbu - ražošanu kopumā. Laika posmā no 1994. gada līdz 1996. gadam, subsīdijas izpaudās kā tiešie maksājumi ražotājiem un netiešās subsīdijas (skat. 2. tabulu). Šai laika posmā tiešās subsīdijas galvenokārt tika izmaksātas resursu kvalitātes paaugstināšanai un izejvielu nodrošināšanai pārstrādes uzņēmumos:

- par šķirnes sēklas sējumiem un šķirnes sēklas realizāciju,

- par linu un kartupeļu realizāciju pārstrādei (no 1995. gada),

- par veselu un kvalitatīvu ganāmpulku veidošanu (govkopībā, cūkkopībā, zirgkopībā un aitkopībā - prēmijas par dzīvnieku),

- par gaļas jaunlopu realizāciju pārstrādei.

Netiešās subsīdijas tika novirzītas zinātnes attīstībai, sākotnējās sēklkopības attīstībai, selekcijas darba veikšanu (no 1996. gada) un kvalitātes uzlabošanai piena pārstrādes uzņēmumos. Kā investīciju līdzfinansējums tajā laikā bija vaislas materiāla iepirkšana ārzemēs, ar mērķi uzlabot Latvijas ganāmpulka kvalitatīvos rādītājus.

2. tabula

Programmas "Valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai" struktūra laika posmā no 1994. līdz 1998. gadam (tūkst. LVL)

Gadi Investīciju līdzfinansēšana ražotājiem Kredītresursu pieejamības veicināšana (Kredītu garantijas fonds) Tiešie maksājumi lauksaimniecības produkcijas ražotājiem Netiešie maksājumi Kopā
tūkst. Ls % Ls % tūkst. Ls % tūkst. Ls % tūkst. Ls
1994 234 5,3 0 0 3 276 74,1 909 20,6 4 419
1995 248 3,1 0 0 6 438 79,3 1 428 17,6 8 114
1996 215 2,3 0 0 6 758 73,4 2 239 24,3 9 212
1997 933 9,3 500 5,0 6 092 60,7 2 514 25,0 10 039
1998 8 810 51,4 804 4,7 4 769 27,8 2 744 16,0 17 127

Būtiskas izmaiņas subsīdiju struktūrā bija vērojamas 1997. gadā, kad tika izveidots Kredītu Garantijas Fonds. No subsīdijām kredītresursu pieejamības veicināšanai tika izlietoti 5% no kopējās subsīdiju summas. Palielinājās subsīdijas investīciju līdzfinansēšanai, papildus vaislas materiāla importam tika subsidēta tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija un ārzemēs selekcionēto šķirnes sēklas materiāla atjaunošana. Tiešo subsīdiju kontingentā būtiskas izmaiņas nebija vērojamas. Šajā gadā tika ieviestas subsīdijas par cukurbiešu sējumu platībām un cenu subsīdijas alus miežu ražošanai. Papildus zinātnes attīstībai, sākotnējās sēklkopības attīstībai un ciltsdarba veikšanai, 1997. gadā kā netiešie maksājumi tika ieviestas subsīdijas kredītu procentu daļēja dzēšana graudu iepirkšanai pārstrādes uzņēmumiem un zinātnes un tehnikas sasniegumu popularizēšanai.

1998. gada vairāk kā puse no subsīdijām tika novirzītas investīciju līdzfinansēšanai. Papildus 1997. gada praksei, tika ieviestas subsīdijas augšņu kultūrtehniskai un agrotehnoloģiskai ielabošanai, netradicionālo nozaru atbalstam un labas prakses saimniecību izveidošanai. 1998. gadā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, gan relatīvi, gan absolūti samazinājās tiešās subsīdijas ražotājiem, izslēdzot tiešās subsīdijas cukurbiešu platībām un samazinot tiešo maksājumu apjomus pārējiem pasākumiem. Savukārt netiešie maksājumi absolūti nedaudz pieauga, izmainoties to struktūrai un subsīdiju lielumiem. Svarīgi ir pieminēt, ka 1998. gadā tika uzsākta zemnieku izglītošanas subsidēšana (informatīvo materiālu sagatavošana un lekciju organizēšana) un paredzētas subsīdijas vienota dzīvnieku reģistra izveidošanai.

Saskaņā ar Lauksaimniecības likumu, subsīdiju summa 1999. gadam ir paredzēta Ls 19 373,7 tūkst. apjomā, kuru paredzēts sadalīt starp 12 programmām:

- augšņu kultūrtehniskā un agrotehnoloģiskā ielabošana;

- lauksaimnieciskās ražošanas attīstība un tehnoloģiskā modernizācija;

- lopkopības attīstība;

- sēklkopības attīstība;

- augstas kvalitātes produkcijas ražošana un glabāšana;

- lauku vides atbalsts;

- zemnieku izglītošana;

- kredītu garantijas fonds;

- sējumu risku mazināšana;

- lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošana;

- meža stādāmā materiāla izaudzēšana;

- zivsaimniecības attīstība;

- 1999. gadā lauku darbiem ņemtā īstermiņa kredīta % likmju daļēja dzēšana.

Paredzētā subsīdiju izlietošana 1999. gada mērķu griezumā un tā struktūra ir attēlota 3. tabulā.

3. tabula

Programmas "Valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai" finansu izlietojums pa mērķiem 1999. gadā

Subsidēšanas mērķis Subsīdiju summa, tūkst. Ls Struktūra, %
Lauksaimniecības tehnoloģiskai modernizācijai 5 667 29,3
Augkopībai 2 569 13,3
Lopkopībai 4 868 25,1
Lauku videi un netradicionālo nozaru attīstībai 620 3,2
Intelektuālā potenciāla paaugstināšanai 382 2,0
Ražošanas risku apdrošināšanai 300 1,5
Augšņu auglības saglabāšanai un uzlabošanai 1 350 7,0
Pārējiem mērķiem 3 617 18,7
Kopā 19 374 100,0

Salīdzinot subsīdiju summas, kuras tika izmaksātas laikā no 1994. gada līdz 1998. gadam, ir redzams būtisks pieaugums. Izmaksātās subsīdiju summas šai laikā ir palielinājušās 3,9 reizes.

Subsīdiju pieaugums no 1994. gada, salīdzinot ar plānoto summu 1999. gadam, ir 4,4 reizes.

3. Lauksaimniecības politikas mērķi

Latvijas valsts lauksaimniecības politikas pamatnostādnes ir noteiktas 1996. gadā pieņemtajā Lauksaimniecības likumā un 1998. gadā LR Saeimas akceptētajā "Lauksaimniecības subsīdiju izmantošanas koncepcijā un programmu pamatojumā 1998.-2002. gadam", kas ir iekļauta arī Latvijas Lauku attīstības programmā. Šie dokumenti līdz ar ik gadus apstiprināmo Valsts atbalstu lauksaimniecības attīstībai veido Latvijas valsts lauksaimniecības politikas tiesisko pamatu.

Šajos dokumentos noteiktais Latvijas valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Pakārtotie mērķi ir:

- valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu no vietējiem lauksaimniecības produktiem ražotu pārtiku;

- konkurētspējīgu ienākumu nodrošināšana lauksaimniecībā strādājošajiem;

- racionāla dabas resursa - zemes - izmantošana un aizsardzība;

- lauku vides saglabāšana un racionāla apsaimniekošana.

Šo mērķu sasniegšanai ir noteikti galvenie lauksaimniecības politikas darbības virzieni:

- ražošanas tehnoloģiskā modernizācija;

- ražošanas struktūras optimizācija gan pamatražošanā, gan saistītajās nozarēs.

- kvalitātes nodrošināšana visā ražošanas un realizācijas procesā;

- produkcijas tirgus veicināšana un attīstība.

SAPARD programmas ietvaros tiks īstenoti sekojoši lauksaimniecības un lauku attīstības mērķi:

- Latvijā ražoto lauksaimniecības produktu konkurētspējas veicināšana iekšējā un ārējā tirgū,

- lauksaimniecības uzņēmumu tehnoloģiskās un ienākumu palielināšanas modernizācijas veicināšana,

- nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības un jaunu nodarbinātības formu attīstīšana, radot jaunas darba vietas un palielinot lauku iedzīvotāju ienākumus, tādējādi samazinot migrāciju no lauku reģioniem uz pilsētām,

- vidi saudzējošas un ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība un

- lauku un pilsētu infrastruktūras, dzīves līmeņa un kapitālieguldījumu lauku apvidos tuvināšana ar pilsētās esošajiem.

4. Lauksaimniecības politikas perspektīvas

4.1. Lauksaimniecības produkcijas ražošana

Nelielais investīciju apjoms lauksaimniecībā, mazo saimniecību īpatsvars, zemnieku salīdzinoši nelielā vadīšanas pieredze un nepietiekamā izglītība ietekmē lauksaimniecisko ražošanu. Pašreizējā situācijā laukos dzīvojošo labklājība lielā mērā ir atkarīga no lauksaimniecības attīstības, kas atrodas zināmā stagnācijas posmā. Ir izveidojusies situācija, ka vecu cilvēku īpatsvars laukos ievērojami palielinās. Tas savukārt kavē ekonomiskās un sociālās dzīves attīstību laukos. Lauku rajonu aktuālākā problēma ir arī investīciju trūkums infrastruktūras attīstībai un ekoloģisko problēmu atrisināšanai.

Viens no lauksaimniecības ražošanas zemās kvalitātes iemesliem ir novecojusī tehnika, kas ražotāju rīcībā nonāca pēc valsts saimniecību privatizācijas. Zemnieku īpašumā esošie traktori ir vidēji kalpojuši 16 gadus. 38% no visiem traktoriem ir bijusī ekspluatācijā ilgāk kā 15 gadus, bet tikai 18% ir kalpojuši mazāk nekā 5 gadus. Lielākā daļa ražošanas telpu (60-65%) ir būvētas pirms 50 līdz 60 gadiem. Tās morāli un fiziski novecojušas, kā arī bīstamas apkārtējai videi un lietotājiem, jo neatbilst darba apstākļu prasībām.

No otras puses zemās darbaspēka izmaksas un neapstrādāto zemju platības pozitīvi raksturo lauksaimniecības ražošanas potenciālu. Valdības un ES finansiāla palīdzība varētu uzlabot fiziskās lauku rajonos dzīvojošo apstākļus. Tas varētu attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, uzlabot pārstrādātās produkcijas kvalitāti. Bez tam finansiālais atbalsts varētu veicināt alternatīvu nodarbošanās iespēju attīstību lauku apvidos, kas savukārt samazinātu bezdarbu un palielinātu ienākumus.

Lai sekmētu tālāku lauksaimniecības sektora attīstību, SAPARD ietvaros atbalstot lauksaimniecības tehnikas, iekārtu un būvju modernizāciju, tiks veicināta Latvijā ražotās produkcijas konkurētspēja iekšējā un ārējā tirgū, kā arī tās spēja integrēties ES tirgū, palielināti lauksaimniecības ražotāju ienākumi un samazināta lauksaimnieciskās ražošanas kaitīgā ietekme uz vidi.

SAPARD galvenie mērķi lauksaimniecības tehnikas, būvju un iekārtu modernizācijas pasākumu ietvaros ir sekojoši:.

- kvalitātes paaugstināšana, lai nodrošinātu augstas kvalitātes un konkurētspējīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanu,,

- ražošanas izmaksu samazināšana, ieviešot modernizētas un energoresursus taupošas ražošanas tehnoloģijas,

- saimniecību darba produktivitātes, darba apstākļu un drošības tehnikas uzlabošana,

- higiēnas apstākļu un dzīvnieku labklājības uzlabošana,

- vides saglabāšana, samazinot vides piesārņojumu no mājlopu mītnēm7.

Lai uzlabotu ražošanas un darba apstākļus lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī, vispārējo zemes izmantošanas optimizāciju SAPARD programmas ietvaros paredzēta lauku apvidu zemes konsolidācija. Šīs apakšprogrammas īstenošanu paredzēts atlikt līdz laikam, kad būs pieņemta lauksaimniecības un meža zemju konsolidācijas koncepcija, un izstrādāti valsts normatīvie akti (2002.g.).

4.2. Lauksaimniecības produktu pārstrādes un marketinga uzlabošana

Lai paaugstinātu produkcijas pārstrādes efektivitāti, tādējādi uzlabojot gala produkcijas konkurētspēju pašmāju un eksporta tirgos, SAPARD ietvaros tiks sniegts atbalsts lauksaimniecības produktu pārstrādes un marketinga uzlabošanai.

Šo pasākumu pamatmērķis ir ilgtermiņa strukturālo pārveidojumu īstenošana lauksaimniecības produktu pārstrādē, attīstot tehnoloģiski modernu, kvalitatīvu un elastīgu pārtikas pārstrādes rūpniecību. Šīs programmas īstenošana veicinās pārstrādes nozares konkurētspēju, integrāciju ES, stimulējot arī primārās lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu un saimniecību ienākumu līmeņa palielināšanu.

Šo pasākumu pakārtotie mērķi ir:

- pārstrādes uzņēmumu efektivitātes paaugstināšana,

- ražošanas higiēnas apstākļu uzlabošana atbilstoši ES un starptautiskām prasībām,

- paškontroles sistēmu ieviešana (HACCP), lai nodrošinātu produkcijas kvalitāti un nekaitīgumu,

- ES prasībām atbilstošas kvalitātes noteikšanas sistēmas ieviešana, ražotāja cenas diferenciācija atbilstoši izejmateriālu kvalitātei,

- pārstrādāto pārtikas produktu vērtības palielināšana, palielinot pievienoto vērtību un ieviešot jaunus preču veidus un uzlabojot marketingu.

4.3. Lauku ekonomikas dažādošana, veicinot alternatīvos ienākumu avotus

Lai laukos samazinātu bezdarbu, palielinātu un dažādotu lauku iedzīvotāju ienākumus, SAPARD ietvaros tiks atbalstīta lauku ekonomikas dažādošana. Atbalsts tiks vērsts uz rentablu mazo un vidējo lauku uzņēmumu tīkla attīstību, kuri nodarbojas ar pakalpojumiem un ražošanu ar pievienoto vērtību. Tā rezultātā nerentablie lauku uzņēmēji tiks stimulēti daļēji vai pilnīgi pāriet uz cita veida lauku uzņēmējdarbību, kā arī samazināsies migrāciju uz valsts pilsētām.

Apakšprogrammā ietverti divi ekonomiskas dažādošanas veicināšanas pamatvirzieni:

- netradicionālā lauksaimniecība - atbalsts, lai izveidotu ražošanu, kura aizvietotu vai papildinātu esošos lauksaimnieciskās darbības veidus. Atbalsts var tikt sniegts darbības uzsākšanas izdevumiem, attiecīgajām būvēm, specializēto tehniku un iekārtām. Papildus tiek ņemtas vērā vides iniciatīvas. Viens no priekšnoteikumiem ir ar jauno darbību saistītā prasme, tādēļ var tikt izmantotas specializētas apmācības programmas.

- Nelauksaimnieciskā darbība - atbalsts lauku attīstībai, ieskaitot lauku tūrisma un lauku pakalpojumu attīstību.


1 Latvijas Reģionālās attīstības politikas koncepcija, akceptēta MK 03.12.1996. (prot. Nr. 58, 30§).

2 Strategy For Tourism Growth Beyond 2000. A Strategic Framework for Latvian Tourism. CHL Consulting Group, 1998.

3 Ārvalstnieku tūrisms Latvijas teritorijā.

4 1999. gada augusts.

5 Saskaņā ar Latvijas Tūrisma attīstības koncepciju ietver aktīvo, medību, makšķerēšanas, sporta, kruīzu un ekotūrismu (dabas tūrismu).

6 Strategy for Tourism Growth beyond 2000. A Strategic Framework for Latvian Tourism. CHL Consulting Group, 1998.

7 Jaunu kūtsmēslu un vircas krātuvju būvniecība vai esošo atjaunošana atbilstoši ES direktīvas 91/676 "Par ūdeņu aizsardzību pret lauksaimniecības izraisīto piesārņojumu" prasībām un HELKOM rekomendācijām par mēslojuma un piesārņojuma noplūdes sakārtošanu no mājlopu novietnēm (13 /11., pieņemta 1992. gada 6. februārī).

Turpinājums seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!