Ar reformu ir iespēja augt

Par tūkstošgades jaunāko Latvijas novadu — Preiļu novadu

Preiļu novada domes priekšsēdētājs Ilmārs Meluškāns; Preiļu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Rožinskis; Preiļu novada domes priekšsēdētāja vietniece Zinaīda Vilcāne

2000. gada 24.oktobrī Ministru kabinets (MK) pieņēma noteikumus par Preiļu novada izveidošanu, kurā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā apvienojās Preiļu rajona Preiļu pilsēta, Preiļu pagasts un Aizkalnes pagasts. Noteikumi paredz, ka Valsts kase atbilstoši finansēšanas plānam no 2000. gada valsts budžeta Administratīvi teritoriālās reformas likuma izpildei paredzētajiem līdzekļiem pārskaitīs jaunizveidotajam Preiļu novadam vienreizēju dotāciju — 48 561 latu.

Pašvaldību lietu pārvalde (PLP) 24. novembrī rīkoja plašsaziņas līdzekļu pārstāvju izbraukumu uz Preiļu novadu, lai klātienē iepazīstinātu ar divu Preiļu rajona pagastu un pilsētas apvienošanās nepieciešamību, novada veidošanās procesiem bijušo triju pašvaldību vadītāju skatījumā un nu jau novada iedzīvotāju viedokļiem par reformu. Apvienotās pašvaldības teritorija ir vairāk nekā 150 kvadrātkilometru un iedzīvotāju — apmēram 11 tūkstoši, tostarp vairāk nekā 8 tūkstoši cilvēku dzīvo Preiļos. Raksturojot novada pagastus, jāmin, ka Aizkalnes pagasts ir trešais mazākais rajonā, bet Aizkalne jau vēsturiski bijis novada centrs. Līdz 1930. gadam pagasta nosaukums bija Jasmuižas pagasts, un jau 1964. gadā Jasmuižas dzīvojamā ēkā pēc restaurācijas iekārtots Raiņa memoriālais muzejs "Jasmuiža", kas kļuvis par vienu no ievērojamākajiem kultūras un tūrisma centriem visā Preiļu rajonā. Preiļu pagasts savukārt ieskauj Preiļus, atrodoties pašā rajona centrālajā daļā un robežojoties ar Preiļu pilsētu, Saunas, Riebiņu, Rušonas, Aizkalnes, Vārkavas un Sutru pagastu.

Novadā darbojas pieci pašvaldību uzņēmumi, 56 privātās sabiedrības ar ierobežotu atbildību, 133 zemnieku saimniecības, 140 individuālie uzņēmumi un izveidota 21 sabiedriskā organizācija. Novadā 2612 iedzīvotāji jeb 23 procenti iedzīvotāju ir jaunāki par darbspējas vecumu, 5724 iedzīvotāji jeb 51 procents ir darbspējas vecumā, bet 2101 iedzīvotājs jeb 26 procenti no visiem novada iedzīvotājiem ir pensionāri. No visiem novada iedzīvotājiem 975 jeb 8 procenti ir bezdarbnieki. Preiļu novadā darbojas viens bērnudārzs, divas pamatskolas, ģimnāzija, vidusskola, mūzikas skola, sporta klubs un arodskola. Darbojas divi kultūras nami, sporta zāles, trīs muzeji, bibliotēkas un citas pašvaldības kultūras un sporta iestādes.

Pirmajā novada domes sēdē 3. novembrī par Preiļu novada domes priekšsēdētāju ar 21 balsi par un vienu pret tika ievēlēts bijušais Preiļu pilsētas domes priekšsēdētājs Ilmārs Meluškāns, bet par viņa vietniekiem vienbalsīgi ievēlēti bijušie abu pagastu priekšsēdētāji — Aizkalnes pagasta galva Pēteris Rožinskis un Preiļu pagasta priekšsēdētāja Zinaīda Vilcāne.

Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji tika iepazīstināti ar katru no novada pagastiem un arī ar novada administratīvo centru — Preiļiem, kur notika arī pati pirmā tikšanās un iepazīšanās ar novada amatpersonām. Ilmārs Meluškāns iepazīstināja ar Preiļu novada ekonomisko un vēsturisko situāciju, pastāstot, ka pašvaldību apvienošanās iemesli bijuši vairāki. Jau pirms reformas bijis skaidrs, ka bez apvienošanās attīstība nenotiks, par to liecinot arī izpētītā citu valstu pieredze. Viņš secināja, ka līdz ar reformu pašvaldībai ir radusies iespēja palielināt savas iespējas un veicināt izaugsmi. Protams, liels stimuls bijis arī valsts piedāvātā iespēja iegūt valsts vienreizējo mērķdotāciju 5 procentu apmērā, kas ir stimuls reformēt pašvaldības, taču ļoti būtiski ir bijis panākt vienošanos ar pagastu pašvaldību vadītājiem un deputātiem, meklējot savstarpējo sapratni. Sākotnēji pagastiem biedējošākais šķitis fakts, ka pilsēta atrodas tik tuvu, un kur nu vēl domāt par apvienošanos ar to, kas nozīmētu vienīgi tālāku pilsētas attīstību un veicinātu apkārtējo lauku teritoriju atpalicību. Tāpēc arī Preiļi kā rajona centrs sākotnēji netika pieņemti rajona pagastu sadarbības apvienībā pirms novada izveidošanās, un iespējamā kopīgā nākotne bijis nopietns pārdomu iemesls apkārtējo pagastu pašvaldībām, jo pilsēta prasa savu gan infrastruktūras uzturēšanai, gan attīstībai. Stāstot par pilsētas kā atsevišķas pašvaldības situāciju, I. Meluškāns atzina, ka ar pašreizējo pilsētas budžetu attīstība nav iespējama, jo līdzekļu pilsētas budžeta ietvaros pietiek vienīgi izveidoto objektu uzturēšanai. Līdz ar to arī kredītu paņemt ir problemātiski, taču pilsētas iespējas aizņemties radījušas bažas arī kaimiņu pagastos pirms apvienošanās, jo apvienošanās gadījumā būtu jāpalīdz parādus atdot. Tāpēc tikai pēc ilgām pārdomām 1999.gada 20.oktobrī tikusi noslēgta vienošanās par pašvaldību sadarbību starp Preiļiem un apkārtesošajiem Aizkalnes, Pelēču, Rudzātu, Sutru, Rušonas, Saunas, Preiļu un Siljāņu pagastiem. Pēc tam jau aizsāktas sarunas par Preiļu apvienošanos ar pagastiem, kuru galvenais iniciators bijis Aizkalnes pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Rožinskis.

Novada domes vadošās amatpersonas sarunā par reformu piekrita, ka ļoti liela nozīme ir personībām, kas pašvaldību vada, — ja nebūs savstarpējās cilvēciskās sapratnes, nebūs arī kopīgas nākotnes. Izskanēja cerība, ka arī pēc vēlēšanām šādas personības kļūs par novada politikas un saimniecības veidotājiem, lai visu kopīgās mājas tiktu sakārtotas. Aizkalnes pagasta bijušajam priekšsēdētājam P. Rožinskim papildu arguments apvienošanai ir bijusi iespēja ieguldīt līdzekļus pagasta attīstībā, jo ar līdzšinējo budžetu attīstībai, tāpat kā Preiļiem, naudas nav atlicis. Pagasta septiņi deputāti ir bijuši viegli pārliecināmi par reformas nepieciešamību — visiem ir augstākā izglītība un nākotnes perspektīvu izpratne. Viņš izteica cerību, ka tik spēcīgs centrs kā Preiļi veicinās arī kaimiņu pagastu teritoriju attīstību un Aizkalne savukārt kļūs par novada kultūras centru. Aizkalnes pagasta iedzīvotāji par reformām tika informēti ar pagasta avīzes starpniecību. Iedzīvotājiem izskaidrotas viņu iespējas, apvienošanās ieguvumi un tas, ka reizē arī tiek dota izvēle, kur saņemt nepieciešamo pakalpojumu.

Līdz vēlēšanām 2001.gada martā Preiļu novadā darbosies trīs teritoriālās komitejas, kurās strādās katra pagasta un arī pilsētas deputāti, kas būs atbildīgi gan par savas teritorijas problēmjautājumiem, gan savu vēlētāju priekšā. I. Meluškāns atzina, ka viņa kā novada priekšsēdētāja pilnvaras tomēr neietver morālo atbildību cilvēku priekšā lemt par tiem, kas viņu nav ievēlējuši, tāpēc izlemts par pārejas posmā līdz vēlēšanām izveidojamajām komitejām abu pagastu teritorijās. Pēc vēlēšanām atkarībā no tā, kādi būs vēlēšanu rezultāti, iespējams, tikšot veidotas arī iedzīvotāju konsultatīvās padomes, kādas jau darbojas Kandavas novadā. Preiļu novadā izveidotas divas novada komitejas, kurās pārstāvētas visas trīs bijušās pašvaldības — finansu komiteja un sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komiteja, kas lemj par novadam kopīgiem jautājumiem.

Kā pastāstīja I. Meluškāns, šobrīd daļu Preiļu pilsētas teritorijas aizņem rūpniecības uzņēmumi, no tiem lielākie ir akciju sabiedrība "Preiļu siers", sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) "VS TEKS", SIA "Preiļi" un vēl daži citu uzņēmumi, kas kopumā nodrošina darbavietas lielākajai daļai Preiļu iedzīvotāju. Preiļu pilsētas un komunālās saimniecības uzturēšanu veic pilsētā izvietotie pašvaldības uzņēmumi, un, piemēram, vēl šogad vasarā pabeigta katlumājas rekonstrukcija, lai nodrošinātu pilsētā apkuri. Tiek domāts arī par izglītību kā būtiskāko ieguldījumu nākotnē, tāpēc skolu remontos un paplašināšanā pašvaldība investējusi ievērojami daudz līdzekļu. Par saviem līdzekļiem Preiļos sākts arī vērienīgs ielu atjaunošanas projekts, kas ir neliels solis uz priekšu problēmas risināšanā, kurai kopumā nepieciešams vairāk nekā 1,5 miljoni latu, bet plānotais finansējums no ceļu fonda ir tikai apmēram 120 tūkstoši latu. Pašvaldība iesaistījusies arī vairākos vides investīciju projektos, kas saistīti ar starptautisko finansu resursu piesaisti. Pilsētas teritorijas attīstības plānotājs Valērijs Stūris uzsvēra, ka pilsētas turpmāko attīstību noteiks trīs dimensijas — rūpniecības attīstība, lai cilvēkiem būtu darbs un nepieciešamie pakalpojumi, izglītība, lai varētu raudzīties nākotnē ar jaunu un izglītotu cilvēku skatienu, un aktīvās atpūtas iespēju pilnveidošana.

Lai iepazīstinātu ar Preiļu nozīmīgākajām kultūras iestādēm, žurnālisti tika aizvesti uz Preiļu Valsts ģimnāziju un Preiļu 1. pamatskolu, kā arī varēja apskatīt Preiļu vēstures mantojuma lielāko lepnumu — Preiļu parku, kas aizņem 44 hektārus no pilsētas teritorijas, un tajā esošo Preiļu pili, kas pamatoti tiek uzskatīta par vienu no dārgākajām Latgales arhitektūras pieminekļu pērlēm, bet šodien gaida palīdzību. I. Meluškāns atzina, ka pašvaldībai nepietiek līdzekļu, lai pili atjaunotu, un atzīmēja, ka pašvaldība kārtīgam saimniekam pili ļautu nopirkt "par pusvelti". Valērijs Stūris piebilda, ka viens no iespējamajiem unikālā objekta "augšāmcelšanās" risinājumiem varētu rasties, saistot jau minētās trīs dimensijas vienā — jāatjauno ēka, piesaistot un apmācot Preiļos dzīvojošo darbaspēku un reizē arī pārvēršot pili par kultūras, izglītības un atpūtas centru.

Reģiona lepnuma — Preiļu Valsts ģimnāzijas — direktors Jānis Eglītis arī pastāstīja, ka pēc ģimnāzijas statusa piešķiršanas Preiļu 1.vidusskolai 1996.gada 26.martā tā sākusi darboties jau septembrī. 1997. gada maijā iegūta arī akreditācija uz pieciem gadiem. Tagad novada ģimnāzijā mācās vairāk nekā 300 ģimnāzistu un strādā vairāk nekā 20 skolotāju. Tā kā skolai kā valsts ģimnāzijai jāveic noteiktas reģiona izglītības iestādes funkcijas, būtiskākais esot nodrošināt kvalitatīvu izglītību, uzsvēra J. Eglītis. Neraugoties uz vispārējo izpratni par ģimnāzijā iegūstamo izglītību, Preiļu Valsts ģimnāzijas izglītība ir elitāra lieta, bet tomēr pieejama katram, jo skolā tiek uzņemti gandrīz visi skolēni, kas mācībām pieteikušies.

Direktors pirms trim gadiem Bībeles Jāņa evaņģēlijā savai skolai atradis arī vārdos pateiktu veicamo uzdevumu, atzīstot, ka parastie politiskie un liekvārdīgie saukļi nav šķituši piemēroti:

"..bet, kas dzer no tā ūdens, ko es tam došu,

tam nemūžam vairs neslāps,

bet ūdens, ko es tam došu,

kļūs viņā par ūdens avotu,

kas verd mūžīgai dzīvei."

Tā kā ģimnāzijai reģionā ir stabila un nozīmīga vieta, J. Eglītis atzina, ka teritoriālā reforma skolas dzīvi neietekmēšot. Šobrīd lielākā problēma esot atrast līdzvērtīgu skolotāju kādam, kurš aiziet no darba, taču reformas šajā jautājumā līdzēt nevarēšot. Daudzi skolēni pēc ģimnāzijas absolvēšanas studē augstskolās, taču reti kurš atgriežoties dzimtajā pilsētā, kas ir otra lielākā problēma, bet absolventu argumentācija esot saprotama un pieņemama.

Preiļu 1. pamatskolas direktors A.Adamovičs savukārt atzīmēja, ka būtisks ieguvums ir sporta zāles izbūve — tā neesot greznumam, bet gan pilnvērtīgai izglītībai. Par tās apjomīgajiem izmēriem katrs varēja pārliecināties pats savām acīm, jo vienlaikus skolas zālē notika sporta nodarbības vismaz trijām klasēm, zāli sadalot trīs daļās. Sporta kompleksa tālāka izbūve būšot gatavošanās Triju zvaigžņu spēlēm Preiļos 2001.gada vasarā, bet reizē arī ieguldījums Preiļu novada tālākajā attīstībā. Preiļu 1. pamatskolā šogad mācības sākuši 999 skolēni, to skaitā no pagastiem apmēram 140. Skolotāji pamatskolā jauni — vidējais vecums tikai 32 gadi.

Apskatot Preiļu novada nu jau teritoriālās vienības — Aizkalnes pagastu un Preiļu pagastu — un interesējoties, kā reformas ietekmēs iedzīvotāju — uzņēmīgāko zemnieku, skolotāju, pagasta darbinieku — dzīvi, visi atzina, ka nekas liels jau nemainīšoties. Zemnieku saimniecības "Raipoli" saimnieks Jānis Teilāns atzina, ka galvenais ir sameklēt, kur kāds darbs darāms, pareizā virzienā raudzīties un gribēt strādāt. Tad arī darbi ies no rokas un naudiņu varēs nopelnīt. Vēl kāds uzņēmīgs Preiļu pagasta saimnieks — Anatolijs Mūrnieks — atzina, ka būtu jāraugās nedaudz tālāk uz priekšu — kas tiks bērniem, mazbērniem? Lielāks pašvaldības budžets dos iespēju piesaistīt lielākas investīcijas, tāpat arī lielāka teritorija investoriem šķiet pievilcīgāka par mazu pagastu ar pāris simtiem iedzīvotāju. Mazs pagasts bez valsts dotācijām nevar pastāvēt, tāpēc jau laikus jāmeklē izeja, kur naudas un iespēju būtu vairāk.

Aizkalnes pamatskolas direktore Mudrīte Vija Lozda piekrita, ka jādomā par bērnu nākotni un viņu labklājību. "Kam tad citam, ja ne mūsu bērniem šodien strādāsim?" Tāpēc arī pašvaldību reformai izteikts atbalsts, ja vien ar pašvaldību apvienošanos būs iespējams vairāk līdzekļu ieguldīt skolā, samaksāt skolotājiem algas un pilnveidot pagasta kultūru un izglītību. Reformas notiks, cilvēki taču dzīvesvietu nemainīs, un vismaz jāmēģina celt pagasta iedzīvotāja iespējas un dzīves līmeni. "Reforma varētu būt viena no šīm iespējām," direktorei piekrita Aizkalnes pagasta kultūras darba organizatore Aina Kažemāka.

"Katrs atsevišķi mēs neesam spēcīgi, bet pēc apvienošanās būsim viens otrā vēl vairāk ieinteresēti," nobeigumā secināja novada domes priekšsēdētājs I. Meluškāns. Teritorija nav nepārraugāma, iedzīvotāji cits citu pazīst, tāpēc apzināti pagastiem nelabvēlīgi lēmumi nav iespējami. Nekad jau nebūs tā, ka visa visiem pietiks, bet nemitīgā izšķiršanās vedīs pie labākā risinājuma. Reforma nav brīnumlīdzeklis, un daudz atkarīgs arī no valsts attieksmes pret lauku teritorijām un arī reformētajām pašvaldībām. Šobrīd valstij reformas nav prioritāte, taču, virzoties uz Eiropas Savienību un NATO, jāpadomā arī par to, kā savu valsti sakārtot un valstī aizsāktās reformas pabeigt