Latvijas Republikas proklamēšanas 87.gadadienā 2005.gada 18.novembrī

Valsts prezidente uzrunā Latvijas tautai pie Brīvības pieminekļa

Labvakar, mīļie tautieši! Labvakar, Rīgā! Labvakar, Latvijā!

Sveiki mūsu valsts proklamēšanas 87.gadadienā! Mūsu valsts dibinātāji ir izvēlējušies šo tumšāko gadalaiku, lai proklamētu mūsu valsti, – tādi toreiz bija apstākļi, un citādi nevarēja. Lai arī ir šis tumšākais gadalaiks, ja mēs iededzam katrs savu gaismiņu, savu sveci, tad no tumsības top gaisma. Ja mēs stāvam plecu pie pleca, tad visdrēgnākā rudens vakarā mums kļūst silti ap sirdi, jo mēs jūtam, ka esam vienas tautas bērni un vienas valsts pavalstnieki, tādas valsts, kas ir dibināta un veidota uz savas tautas locekļu ticības, cerības un mīlestības upuriem un asinīm.

Šodien mēs svinam arī apaļu 70 gadu jubileju Brīvības piemineklim, kura pakājē mēs stāvam, jo tas tika atklāts tieši 18.novembrī pirms 70 gadiem. Četri gadi bija pagājuši, lai to uzceltu, un visa tauta piedalījās izdevumu segšanā – veci un jauni, bagāti un nabagi, pilsētnieki un laucinieki. Šis Brīvības piemineklis ir visas tautas celts par godu mūsu brīvības cīnītājiem, par godu viņu upuriem, bet tas ir arī celts brīvai Latvijai par godu. Ne velti, kad arhibīskaps Grīnbergs šo pieminekli iesvētīja, viņš teica – brīvības tēls, kas stāv obeliska smailē, tik ļoti atgādina pašu Māti Latviju. Man šķiet, ka daudzām paaudzēm, kas nākušas un gājušas, šis tēls obeliska galotnē ir saplūdis vienā tēlā – Latvijas brīvība un brīvā Latvija, viss vienā veselumā.

Šis tēls pārstāv arī brīvu latvieti un brīvas latvietes, jo tas savā veidolā ietver arī mūs visus, un mums visiem tas atgādina par to, kas mēs esam. Mēs esam brīva, lepna un cēla tauta, kam tagad liktenis ir devis šo izdevību pašiem savu valsti veidot bez svešu varu uzkundzības, bez svešu varu priekšrakstiem, taču brīvā izvēlē un saskaņā ar citām tautām, kas ir mūsu draugi un sabiedrotie. Mēs savu suverenitāti neesam nevienam atdevuši, bet esam nolēmuši veidot jaunu Eiropu, kur tautas beidzot sadodas rokās pēc sīvām un asiņainām cīņām savā starpā. Mēs esam atgriezušies savas dvēseles mājās, mūsu kopīgajā Eiropas kontinentā, un mēs, Eiropas tauta, ceļot un veidojot paši sevi un savu valsti, nākam ar pienesumu šai kopīgajai Eiropas ēkai, kura mums visiem kopā arī ir jāceļ.

Šo pieminekli atklājot, toreizējais prezidents Kviesis atgādināja, – tautai nav tikai materiālās rūpes un raizes, bet piemineklis liecina par mūsu spēju rūpēties par garīgām vērtībām, un šī pieminekļa smaile, tā tieksme pretim saulei, zvaigznēm un debesīm – lai tā mums atgādina par mūsu tautas nepieciešamību vienmēr atcerēties mūsu dvēseles vajadzības, to garīgo barību, kas ir vajadzīga kā indivīdam, tā tautai, jo cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien. Jā, mēs, protams, vēlamies veidot tādu valsti, kur maizes nevienam nepietrūktu, mums ir daudz jāstrādā un daudz jāpiepūlas, lai pie mums valdītu taisnība, lielāka labklājība, lai katrs bērns, kas piedzimst šai zemē, varētu raudzīties nākotnē ar paļāvību, ka viņam būs izdevība sava mūža laikā sasniegt visu to, ko Laima viņam šūpulī ielikusi kā dāvanas, tās izkopt un attīstīt.

Mēs visi kopā veidojam šo valsti, un tas, kāda tā ir šodien, ir pagātnes mantojums, bet jau pēc 15 neatkarības gadiem – arī mūsu pašu veidojums, un, ja mums kaut kas nepatīk, tad jāsaprot, ka tas nav vienkārši noticis, mums neko nezinot un klāt nestāvot. Mēs paši esam līdzatbildīgi par visu, kas šai valstī notiek. Nav viegli to pieņemt, bet tā ir rūgta un nežēlīga patiesība, bet reizē arī brīnišķīga dāvana, ko brīvība mums ir devusi, jo brīvība nāk līdz ar atbildību, tā dod mums iespēju pašiem izvēlēties savu ceļu, pašiem redzēt rezultātu, ko mēs no sava darba iegūstam.

Palīdzēsim viens otram, lai mūsu valsts zeļ, plaukst un attīstās, būsim iecietīgi viens pret otru, jo liktenis un laika gaita mūs ir veidojuši ļoti dažādus un atšķirīgus. Iepriekšējie gadu desmiti šai zemē ir saveduši kopā ļaudis ar dažādām ticībām un asinīm, ar dažādām pārliecībām, taču mēs visi varam kļūt par šīs zemes patriotiem, mēs varam kļūt par tās kopējiem veidotājiem, šī zeme nav tik biezi apdzīvota, ka mums te pietrūktu visiem vietas. Visi ir vajadzīgi, kas ciena šo valsti, kas respektē tās tiesību, kārtību, Satversmi un demokrātisko iekārtu, vietas pietiek visiem, visi ir mīļi gaidīti – gan tie, kas vēl nav pilsoņi, gan tie, kas aizceļojuši uz ārzemēm, lai patlaban tur pelnītu labāku iztiku. Ir iespēja katram šai valstī atrast savu vietu zem saules, kas ir gatavs šai valstī strādāt, kas ir gatavs to līdzveidot, ne tikai noskatīties, ne tikai sēdēt aizkrāsnē un gaidīt, ka citi to izdarīs mūsu vietā, ne sēdēt un rādīt uz citiem ar pirkstu un kritizēt, bet iet, atrotīt rokas un darīt. Jā, darāmā ir daudz, trūkumu ir daudz, bet nekad jau pasaulē kopš tās dibināšanas nav bijuši tādi laiki, kad nebūtu bijušas grūtības.

Man šķiet, ka salīdzinājumā ar jebkuru iepriekšējo Latvijas paaudzi mēs, tie, kas dzīvojam šodien, esam laimīgi ļaudis, mums liktenis ir lēmis dzīvot Latvijā tajā brīdī, kad ir pavērušās visas iespējas. Ne visiem šobrīd tās ir vienādas, ne visi jau šobrīd ir sasnieguši to, ko gribētu, bet nedrīkstam aizmirst – tās ir, un tās ir rokas tvēriena attālumā. Ja kas vēl ir nepilnīgs, iesim un strādāsim un pilnveidosim, un nekad neaizmirsīsim, ka varam būt lepni par to, ko esam jau sasnieguši. Pasaule jau ir ievērojusi, ka mēs un mūsu brāļu tautas igauņi un lietuvieši kopš neatkarības atjaunošanas esam jau tik daudz sasnieguši. Daudzējādā ziņā mūs var uzskatīt par paraugu citām tautām un valstīm.

Mūsu tauta ir pierādījusi, ka tā spēj strādāt, spēj uzstādīt mērķus, pūlēties un strādāt, lai tos sasniegtu. Mēs esam spējīgi sadarboties ar citiem, mēs neesam stūrgalvīgi, mēs neesam ietiepīgi, mēs protam sadzīvot ar citiem mierā un saticībā, mēs varam arī strādāt kopā, lai vairotu pārticību gan mūsu zemē, gan citās, kas atrodas tai blakus.

Mīļie Latvijas iedzīvotāji! Mīļie tautieši! Mīļie Latvijas dēli un meitas! Iesim un strādāsim savas mīļās Latvijas labā un celsim viņu par tādu zemi, lai citi to varētu apskaust, celsim viņu par tādu zemi un veidosim tādu, ka būsim lepni par savu līdzdalību tās veidošanā, ka varēsim atstāt to mantojumā mūsu bērniem un bērnubērniem, kas ar lepnumu raudzīsies atpakaļ un teiks – lūk, mani senči bija klāt, kad mūsu valsts veidojās par tādu, ko visi var apbrīnot. Tas ir mums iespējams, tas ir mums pa rokas tvērienam, mēs varam to izdarīt, mums jau tagad ir tik daudz kā, par ko varam būt lepni. Mums ir labākie kori pasaulē, mums ir izcili diriģenti, dziedātāji, mākslinieki, filosofi, zinātnieki – mēs visu varam, ja gribam. Tātad –gribēsim, mīlēsim, darīsim, veidosim Latviju diženu un skaistu! Dievs, svētī Latviju!

Ministru prezidents apsveikumā Latvijas tautai

Mūsu dvēsele nešķirami saaug ar savu apkārtni. / Visvienkāršākajām lietām / tā piešķir brīnišķīgu nozīmi un skaistumu. (K.Skalbe)

Godātie Latvijas iedzīvotāji! Sirsnīgi sveicu jūs 18.Novembrī!

Starp lapkriti un sniegputeņiem mēs svinam Latvijas Republikas 87.gadadienu. Šis ir brīdis, kad vēlos sveikt katru Latvijas iedzīvotāju visā valstī un uzteikt katra devumu valsts izaugsmē.

Ikdienā mums nepietiek laika apstāties un novērtēt vienkāršās lietas, kas stiprina neatkarīgo Latviju, – iedzīvotāju ticību un paļāvību valstij, viņu atsaucību, labo gribu un sirds siltumu. Šīs lietas ir pamats tam, ko kopīgiem spēkiem esam panākuši – pamats brīvai Latvijai, stabilitātei un katra cilvēka drošībai. Dzīvojot un darbojoties Latvijā, katrs no mums ir cieši saistīts ar šo zemi, mūsu mīlestība uz to un lepnums ir mūsu valsts attīstības pamatā. Es ticu, ka mūsu labās domas un darbi atbalsosies Latvijas nākotnē. Manī ir ticība Latvijas valstij un tās cilvēkiem. Mūsu valsts dzimšanas dienā novēlu arī jums saglabāt pārliecību par sevi un savu valsti!

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aizlūgumā valsts svētkos Rīgā, Doma baznīcā, 2005.gada 18.novembrī:

Mēs tev pateicamies, Kungs, par mūsu brīvību, ko esi mums dāvājis, mēs pateicamies par tiem upuriem, kas nesti tās labā, un mēs izlūdzamies par visām tām ciešanām, kas tās vārdā ir nestas. Mēs lūdzam tev spēku, lai mēs varētu to, ko citi ir izcīnījuši, godam nest tālāk, mēs lūdzam tev spēku atrast sevī tos resursus un tās iespējas, lai veidotu to tālāk, lai tā būtu tik cēla un dižena, kā tās dibinātāji to bija iecerējuši. Kungs Dievs, pasargā mūs no ļauna, mēs tevi lūdzamies!

Mēs, Kungs, tev pateicamies par to, ka mums ir dots dzīvot mierā, stabilitātē, un saticībā, mēs pateicamies par to, ka mums ir iespējas savu dzīvi veidot un strādāt savas valsts uzplaukšanai. Un mēs atceramies un aizlūdzam par visiem tiem, ko ir skāris posts un nelaime pēdējā gadā, par tiem, kam dabas stihijas ir iznīcinājušas visu to, kas viņiem pieder, un iznīcinājušas viņu tuviniekus. Mēs aizlūdzam par tiem, kas šobrīd vēl dzīvo slāpēs, badā, aukstumā un izmisumā, mēs aizlūdzam par visiem tiem, kas cieš no terorisma un no varas darbiem, no asiņainas karadarbības visās pasaules malās. Kungs, pasargā viņus un pasargā mūs, pasargā pasauli no ļauna, mēs lūdzamies!

Kungs, mēs lūdzam, dāvā mums sava Svētā gara dāvanas, ļauj, lai tas izplūst cauri mūsu būtnei kā violetas liesmas, kas šķīstī un attīra mūs no miesas un gara sārņiem tā, ka varam pacelties dievišķos augstumos un iegūt tur apskaidrību un spēku. Kungs, apskaidro mūsu sirdis un prātus, vadi mūs mūsu ikdienas gaitās, palīdzi mums pieņemt pareizos lēmumus. Kungs, mēs lūdzamies, vadi mūs mūsu ceļos!

Kungs, mēs lūdzam, piedod mums mūsu grēkus – katram kā cilvēkam un mūsu tautai, piedod to, ko dara mūsu līdzcilvēki vai ko darījuši mūsu senči. Ļauj mums pašiem piedot sev un neglabāt sirdī to pašpārmetumu un pašrūgtumu, kas bieži pārvēršas naidā pret citiem. Kungs, pasargā mūs no lepnības un no neiecietības, Kungs, pasargā mūs no paštaisnas svētulības, bet ļauj mums atcerēties tavu piedošanas spēku un tavu mīlestību! Kungs, dod mums pacietību un iecietību pret tiem, kas ir no mums citādi, liec mums atcerēties, ka arī viņi ir tavi bērni un ka mums visiem ir jācenšas kopā dzīvot šai pasaulei, šai valstij un šai zemei kā vienas saimes, vienas cilvēces bērniem. Kungs, mēs lūdzamies, dod mums saderību, saticību un iecietību!

Kungs, dod mums spēku katram atsevišķi un visiem kopā, lai mēs varētu pārvarēt savu vājumu, tikt pāri savām kļūdām un iet uz priekšu, darīt to, kas ir jādara, un aizmirst to, kas nepadarīts. Ļauj mums vienoties kopējiem un lieliem mērķiem, palīdzi mums pārvarēt savstarpējas ķildas, neiecietību, skaudību un nenovīdību. Kungs, palīdzi mums redzēt tālumā, Kungs, palīdzi mums skatīties augstumā! Kungs, palīdzi mums sapņot par lieliem darbiem, Kungs, palīdzi mums lielus darbus arī veikt ar tavu svētību un tavu palīdzību! Ļauj mums pārvarēt savu nespēku, savu negribību, savu pašnožēlu, savu nospiestību, apgaismo mūsu sirdis, ielej tajās savu mīlestību, savu spēku, savu dzīvības liesmu un savu gaismu! Kungs, ļauj mums doties šajā dzīvē ar prieku un ar mīlestību, lai varam veidot katrs savu dzīvi tā, kā Dievs to ir novēlējis, un lai visi kopā varam veikt savus kopējos darbu un celt sev laimīgu, pārtikušu un skaistu valsti! Kungs, mēs lūdzamies!

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga valsts svētkos Nacionālo bruņoto spēku parādē Rīgā, 11.novembra krastmalā, 2005.gada 18.novembrī:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie Saeimas un valdības pārstāvji! Godātie diplomātiskā korpusa pārstāvji! Dārgā Latvijas tauta! Godātie virsnieki un karavīri!

Mēs svinam šeit, Daugavas krastā, savas republikas 87.dzimšanas dienu ar bruņoto spēku parādi, kas šeit zem baltas krusas un balta sniega mums atgādina par tiem laikiem, kad Latvijas neatkarība bija jāizcīna ar asinīm, kas lijušas šajā pašā vietā. Mums ir bijis jācīnās, lai atgūtu savu neatkarību, mums ir bijis jācīnās, lai paturētu dzīvu domu par savu neatkarību, un šodien ir jāturpina cīnīties, lai varētu būt droši par savas valsts brīvību, neatkarību un suverenitāti citu brīvu un neatkarīgu valstu saimē.

Latvijai ir laimējies ar to, ka tai pasaulē ir daudz draugu un atbalstītāju, bet visvairāk ar to, ka mums ir labi sabiedrotie, kas saprot, ka mūsu drošība ir arī viņu drošība un kopējā drošība visām valstīm un tautām nāks par labu. Tamdēļ tagad kā NATO alianses locekļi mēs veidojam savus bruņotos spēkus tādus, kādi iekļaujas kopējās drošības koncepcijā, kur mēs nākam ar savas valsts devumu, kur mēs nākam ar savu ieguldījumu, ar savām pūlēm un spējām, taču jebkurā brīdī, kad Latvija būtu apdraudēta, mēs varam būt droši, ka nepaliksim vieni, kā kādreiz esam bijuši vēstures gaitās, ka mums nekad vairs nebūs jāpiedzīvo tas, ko mums nesa Otrais pasaules karš. Jebkurā brīdī, kad Latvijai draudēs briesmas, mums ir lieli un spēcīgi sabiedrotie, kas nāks un cīnīsies par mūsu brīvību, kas ir arī viņu brīvība.

Mēs šobrīd arī dzīvojam tādā pasaulē, kur draudi nāk no dažādām pusēm. Tie nāk no terorisma, no fanātisma un no neprognozējamas valstu rīcības, no tādām valstīm, kur vēl valda totalitārisms un valdnieki, par kuriem nav saprotams, kādām vērtībām viņi seko, izņemot savu varaskāri. Ar to mums pasaulē ir jārēķinās. Un tamdēļ gan Eiropas Savienības (ES), gan NATO, gan arī Apvienotās Nācijas saprot, ka mums visiem visā pasaulē ir jāuzņemas arī kolektīva atbildība par demokrātijas un cilvēktiesību vērtību ieviešanu un īstenošanu arī citur pasaulē. Mums, kas esam atguvuši savu brīvību, ir jārūpējas arī par to, lai arī mūsu kaimiņi varētu to baudīt. Mēs esam ieinteresēti, lai tuvāki un tālāki kaimiņi būtu tādi, ar kuriem varam dzīvot mierā un saticībā. Mēs vēlētos redzēt, lai viņi zeļ, plaukst un attīstās, lai dzīvo demokrātiskās un brīvās valstīs.

Tiem, kas no mums sagaida palīdzību, mēs esam gatavi to sniegt. Un es kā prezidente varu visas tautas priekšā izteikt savu lepnumu par to, ko mūsu bruņotie spēki ir spējuši sniegt starptautiskās drošības jomā. Es vēlos pateikties visiem, kas ir atbildīgi, – Aizsardzības ministrijai, komandierim, štābam, visiem virsniekiem, karavīriem, viņu ģimenēm un viņu radiem, – par to, ka mēs esam spējuši izaudzināt bruņotos spēkus, kas no gada uz gadu kļūst spējīgāki, profesionālāki, atbildīgāki, tādi, kas spēj rīkoties un ar citiem savietojamā veidā rast rezultātus jebkurā pasaules malā, kur viņiem vajadzīgs būt klāt. Mēs esam saņēmuši vislabākās atsauksmes par mūsu karavīru drosmi, par viņu spējām, par viņu profesionalitāti.

Mēs Latvijā visi varam būt lepni par saviem bruņotajiem spēkiem, par vīriem un sievām, kas tajos kalpo, kas kalpo Latvijai un kas gādā par mūsu drošību. Lai Dievs jums visiem stāv klāt, lai Dievs stāv klāt mūsu Latvijai! Dievs, svētī Latviju!

Par saņemtajiem apsveikumiem Latvijas valstij un tautai

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 18.novembrī saņēmusi apsveikumus Latvijas iedzīvotājiem valsts svētkos no ārvalstu vadītājiem un organizācijām. Apsveikumus sūtījuši: Čehijas prezidents Vāclavs Klauss, Austrijas prezidents Heincs Fišers, Somijas prezidente Tarja Halonena, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs XVI, ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans, Pakistānas Islāma Republikas prezidents Pervezs Mušarafs, Indijas prezidents Abduls Kalams, Grieķijas prezidents Karolos Papulias, Šveices prezidents Zamuels Šmids, Itālijas prezidents Karlo Čampi, Kataras emīrs Tamims Bin Hamads Āl Tani, Omānas sultāns Kābūss Bin Saīds, Maldivijas Republikas prezidents Maumons Abduls Gaijoms.

Lietuvas prezidents Valds Adamkus raksta: “Vēstures gaitā gan Lietuva, gan Latvija ne vienu reizi vien ir piedzīvojušas traģiskus notikumus, taču tās vienmēr atradušas spēkus atgūties un aizstāvēt savu brīvību un neatkarību.

Tā bija 1918.gadā un 1990.gadā. Šodien Eiropas Savienībā un NATO atkal esam kopā. Tātad šie Latvijas valsts svētki ir arī visas Lietuvas tautas svētki. Par godu tiem mūsu pilsētās uzvīsies Lietuvas karogi. Neaizmirsīsim un nepazaudēsim šo garīgo kopīgās nākotnes pamatu!

Sveicu valsts svētkos un no visas sirds novēlu vislabākos panākumus Jūsu tautai, valstij un visiem Latvijas cilvēkiem.”

Sirsnīgs sveiciens saņemts arī no Francijas prezidenta Žaka Širaka, kurš uzsver Latvijas kultūras festivāla “Pārsteidzošā Latvija” pārliecinošās sekmes, Francijas iedzīvotājus iepazīstinot tuvāk ar Latvijas kultūru un palīdzot veidot ciešākus abu valstu iedzīvotāju kontaktus. Viņš arī uzsver V.Vīķes-Freibergas oficiālās vizītes nozīmi, paverot jaunu lappusi Latvijas un Francijas valstu politisko, ekonomisko un kultūras saišu padziļināšanā.

Vācijas prezidenta Horsta Kēlera vēstulē rakstīts, ka “mēs, vācieši, ļoti priecājamies par Latvijas sasniegumiem Eiropas saimē. Latvijas tauta ir ieguldījusi lielu darbu, ko es vērtēju ar ārkārtīgi dziļu respektu, lai politiski un ekonomiski pārveidotu un modernizētu savu valsti”.

Romas Katoļu baznīcas pāvests Benedikts XVI, aizlūdzot par Latvijas un tās cilvēku labklājību, raksta: “Šajā priecīgajā Jūsu nācijas dienā nosūtu sirsnīgus sveicienus un laba vēlējumus Jums un Latvijas tautai.”

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, sveicot Latviju tās proklamēšanas dienā, ir pārliecināts par to, ka abu valstu attiecības turpinās gūt arvien jaunu saturu, lai stiprinātu Eiropas mieru, stabilitāti un demokrātiju.

Īrijas prezidente Mērija Makalīsa atrakstījusi sirsnīgu apsveikuma vēstuli Latvijai īru valodā.

Ķīnas prezidents Hu Dziņtao ir gandarīts, ka pēdējo gadu laikā abu valstu sadarbība ir dinamiski vērsusies plašumā, un izsaka cerību, ka abpusēji auglīgie kontakti turpinās attīstīties.

Valsts prezidenta preses dienests

Ministru prezidents Aigars Kalvītis, pasniedzot Ministru kabineta balvas 2005.gada 18.novembrī