
Atlaides netiks dotas
Cenu kāpums kļuvis tik pierasts, ka pat kārtējā ziņa par inflācijas celšanos vairs nepārsteidz – Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati liecina, ka oktobrī gada inflācija Latvijā sasniedza 7,6%, bet vidējais patēriņa cenu līmenis salīdzinājumā ar septembri pieauga par 0,8%. Aizvien stiprāka kļūst pārliecība, ka Latvijai neizdosies paredzētajā laikā – 2008.gada 1.janvārī – pāriet uz eiro.“Latvijas Vēstneša” aptaujātie eksperti pamatinflācijas pieaugumu Latvijā
vērtē kā zināmā mērā dabisku procesu, norādot, ka īstermiņā pašreizējā
situācija nav kritiska, bet uzsverot, ka šādas inflācijas ilgstoša saglabāšanās
ekonomiku tomēr ietekmēs negatīvi.
Faktors, kas, vērtējot nākotnes perspektīvas, liek domāt par
inflāciju nopietnāk, ir eiro ieviešana, atzīst a/s “Hansabanka” Finanšu tirgus
nodaļas vadītājs Elmārs Prikšāns. Kā zināms, Igaunija un Lietuva nospraudušas
mērķi pāriet uz Eiropas vienoto valūtu jau ar 2007.gada 1.janvāri, bet Latvija –
gadu vēlāk. Analizējot visu trīs valstu atbilstību Māstrihtas kritērijiem, redzams,
ka tās apzinīgi izpilda Eiropas prasības, izņemot vienu – inflāciju.
Lai atbilstu inflācijas kritērijiem, Igaunijai un Lietuvai 2006.maijā būtu jāsasniedz
2,5% – 2,6% inflācija, bet Latvijai līdz 2007.gada maijam tā būtu jāpazemina līdz
2,4% – 2,5%.
Novērojumi liecina, ka Igaunijai, kur inflācija joprojām ir aptuveni 4%, ir faktiski
nereāli kvalificēties Māstrihtas kritērijiem un ieviest eiro. Visoptimistiskākais
Baltijā šķiet Lietuvas variants – šajā valstī inflācija ir tuvu nepieciešamajam
līmenim. No otras puses, Lietuva ir sākusi augt daudz straujāk nekā līdz šim, bet
tas nevar neradīt papildu spiedienu uz inflāciju.
Latvijai salīdzinājumā ar tās kaimiņvalstīm ir par gadu vairāk laika, lai
sagatavotos eiro ieviešanai, bet Latvijas galvenā problēma ir tā, ka inflācijas
līmenis ir ļoti tālu no vēlamā līmeņa – atšķirība ir aptuveni 4% – 5%.
Vienu no iespējām tomēr ieviest eiro paver cerība, ka tiks mainīta inflācijas
kritērija definīcija, kas ir zināmā mērā novecojusi un vairākos punktos nekorekta,
ir pārliecināts E.Prikšāns. Tajā tiek ņemtas vērā visas 25 Eiropas Savienības
(ES) valstis, tai pašā laikā viena no valstīm, kuras rādītāji kopējo inflācijas
līmeni pazemina, ir Zviedrija, kur inflācija ir aptuveni 1%, bet tā nav eirozonas
valsts.
Tomēr inflācijas kritēriju definīcija visdrīzāk netiks mainīta, jo valstis, kas
gatavojas pievienoties Eiropas monetārajai savienībai (Lietuva, Igaunija, Slovēnija,
Latvija), ir salīdzinoši nelielas un to ekonomikai nebūs lielas ietekmes jaunajā
eirozonā, tādēļ politiskās iespējas kaut ko mainīt ir visai sarežģītas. Tajā
pašā laikā, mainot kritērijus, varētu aktualizēties jautājums, kas ir svarīgs
Vācijai un Francijai, proti, budžeta deficīta kritērijs, ko vairākkārt pārkāpusi
Vācija. Tādēļ, šķiet, lielo ES valstu vadītāji nebūs ieinteresēti mazo valstu
dēļ pārskatīt kritērijus. Arī ES ekonomikas un monetāro jautājumu komisārs
Hoakins Almunija jau norādījis, ka atlaides jaunajām dalībvalstīm nebūs.
Šādā situācijā vienīgais risinājums ir pieņemt politisku lēmumu, proti, pat ja
Baltijas valstis nespēj izpildīt eiro ieviešanas kritērijus, tiek pieņemts politisks
lēmums tās uzņemt eirozonā. Izvērtējot iespējas ar fiskālās politikas instrumentu
palīdzību samazināt inflāciju, īstermiņā viens no iespējamajiem risinājumiem
varētu būt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšana pārtikai un
administratīvi regulējamo cenu kompensēšana, kas automātiski samazinātu kopējo cenu
līmeni. Tomēr, no otras puses, patērētājiem šādos apstākļos paliktu vairāk
brīvu līdzekļu, ko varētu tērēt citiem izdevumiem, un tā atkal tiktu veicināta
cenu celšanās.
Inflāciju var mazināt arī ar ilgtermiņa pasākumiem – ierobežojošu fiskālo
politiku, ievērojami samazinot budžeta deficītu vai pat veidojot budžetu ar
pārpalikumu. Var arī palielināt PVN un iesaldēt algas. Šādām aktivitātēm
vajadzētu reāli ietekmēt ekonomiku, jo tiktu samazināts naudas piedāvājums un
ekonomikas izaugsme tiktu ierobežota. Taču ilgtermiņa pasākumu izmantošana tikai
tāpēc vien, lai ieviestu eiro, no tautsaimniecības kopējā viedokļa neatmaksājas.
Eksperti uzskata, ka eiro ieviešana visdrīzāk tiks atlikta, jo reāli inflācijas
līmeni samazināt neizdosies. Pēc E.Prikšāna domām, tas ir labākais risinājums
pašreizējā situācijā, kad Latvijai ir pozitīvi izaugsmes rādītāji, bet eiro
ieviešana prasītu ievērojamas izmaiņas ekonomikā un strauju ekonomikas bremzēšanu.
Arī bankas “Nord/LB Latvija” Makroekonomiskās analīzes grupas speciāliste Olga
Ertuganova ir pārliecināta, ka eiro ieviešanas atlikšana neietekmēs valsts ekonomisko
attīstību un visstraujāk augošajā ES valstī augsta inflācija ir pašsaprotama.
Aizvadītajā nedēļā bažas par augsto inflācijas līmeni Latvijā pauda arī Eiropas
Komisija, norādot, ka tas varētu krietni apgrūtināt mūsu valsts pievienošanos
eirozonai, un mudinot paātrināt gatavošanos pārejai uz eiro.
2003 |
2004 |
2005p |
2006p |
|
IKP izaugsme |
||||
Igaunija |
6,7% |
7,8% |
8,1% |
7,4% |
Latvija |
7,2% |
8,3% |
8,8% |
7,6% |
Lietuva |
9,7% |
6,7% |
6,8% |
6,5% |
Inflācija |
||||
Igaunija |
1,3% |
3,0% |
4,2% |
3,9% |
Latvija |
2,9% |
6,2% |
6,7% |
5,4% |
Lietuva |
-0,2% |
1,2% |
2,7% |
2,8% |
Tekošais konts, % no IKP |
||||
Igaunija |
-12,1% |
-12,7% |
-10,2% |
-8,0% |
Latvija |
-8,2% |
-13,1% |
-11,2% |
-10,8% |
Lietuva |
-6,6% |
-7,2% |
-8,0% |
-8,5% |
Avots: Hansabanka
Gita Kronberga, “LV”
gita.kronberga@vestnesis.lv