Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1991.gada 11.jūnija sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.11.2005., Nr. 178 https://www.vestnesis.lv/ta/id/120912

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lēmums par Saeimas 9.novembra sēdes sasaukšanu un sēdes darba kārtību

Vēl šajā numurā

09.11.2005., Nr. 178

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1991.gada 11.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Ieņemsim vietas! Sāksim pēcpusdienas plenārsēdi! Neliels aptumšojums zālē nav vis tādēļ, lai nosnaustos pēc pusdienām, bet tādēļ, lai Āboltiņa kungs mums demonstrētu savu referātu ar grafiskiem attēlojumiem.

Pirms sākam uzklausīt Āboltiņa kungu, frakcija “Līdztiesība” lūdz 10 minūtes, lai informētu par to, ko viņi pārtraukumā runājuši ar šiem Černobiļas apvienības pārstāvjiem. Deputāts Ivanovs mūs informēs. Lūdzu.

I.Ivanovs: */Cienījamie kolēģi deputāti! Pārtraukumā frakcijas “Līdztiesība” seši deputāti un vairākuma frakcijas trīs deputāti aizgāja uz Doma laukumu pie badastreika dalībniekiem. Sarunās mēs noskaidrojām, ka viņi neprasa kādu īpašu izmeklēšanu, bet grib, lai kompleksā tiktu atrisinātas tās problēmas, kas formulētas un nodotas Augstākajai padomei. Sarunu rezultātā mēs secinājām… Daži deputāti saka, ka šos ļaudis Černobiļas avārijas seku likvidēšanai ir sūtījuši militāristi. Es pats, piemēram, nesen uzzināju, ka uz Slavutičas pilsētas celtniecību 120 celtniekus ir sūtījusi valdība. 17.tiltu celtniecības vienība ir sūtījusi savus darbiniekus. Tātad ne tikai militāristi ir vainīgi.

Un tā sarunās mēs noskaidrojām, lai gan Augstākā padome šo jautājumu sola izskatīt ceturtdien, mēs otrreiz pastāvam uz to, lai jautājums tiktu izlemts rīt. Visi nepieciešamie materiāli mums ir. Tie ir arī černobiliešiem, avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Tāpēc mēs ierosinām sekojošo:

Pirmais. Atbalstīt bada streiku pieteikušo katastrofas seku likvidēšanas dalībnieku prasības.

Otrais. Atgriezties pie alternatīvā likumprojekta izskatīšanas, lai izstrādātu pasākumus to Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanai, kas ir cietuši no Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas sekām, kuru ir iesniegusi frakcija “Līdztiesība”.

Trešais. Izstrādāt un pieņemt Latvijas Republikas likumu “Par sociālo palīdzību Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem”.

Un ceturtais. Izveidot Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku oficiālu republikānisku reģistru.

Ierosinu par šiem jautājumiem balsot, lai rīt varētu iekļaut darba kārtībā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vai šajā jautājumā vēl ir kādas domas? Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Man arī bija tas gods šodien būt Doma laukumā, dzirdēt un redzēt, kas tur notiek. Izņemot lamas, nievas un apvainojumus Augstākās padomes adresē, nekā cita es netiku dzirdējis.

Kas attiecas uz Ivanova kunga priekšlikumu par izskatīšanu rītdien, mēs šobrīd nevaram lemt, nevaram balsot, jo šobrīd Krastiņa kungs un Jurševica kungs atrodas Ministru padomē un šos jautājumus risina. Mēs varēsim pie šā jautājuma atgriezties tikai tad, kad būs zināmi rezultāti, būs iegūti dokumenti, būs tā informācija, ko abi kungi cer saņemt Ministru padomē. Pretējā gadījumā tā būs haotiska, nekā nedodoša balsošana un ne pie kāda lēmuma mēs nenonāksim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi deputāti! Tā nav kāda frakcijas “Līdztiesība” viltība, kas iesniedz priekšlikumu atgriezties pie balsošanas, lai jautājumu iekļautu darba kārtībā. Viņi taču ir cilvēki– invalīdi, slimi. Ierosinu rīt atgriezties pie šā jautājuma, pieaicināt černobiliešus, uzklausīt viņus. Ceturtdien varam sagaidīt to, ka sanāks visi ministri, sanāksim mēs visi, bet lēmuma projekta melnraksta nebūs. Mēs atkal no jauna centīsimies pārliecināt cits citu, ka kaut kas ir jādara. Konkrēti ceturtdien mēs neko neizdarīsim, bet piektdien nestrādāsim. Bet uz laukuma taču ir dzīvi cilvēki! Vai nu tiešām nevaram pārcelt problēmas risinājumu uz pulksten 17.00? Lai ministri sagatavojas, lai, ja nepieciešams, tiek izveidota kāda komisija, lai ceturtdien būtu gatavs lēmuma projekts. Mums nevis jāpārliecina citam citu, bet jāapspriež šis jautājums!/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Jautājums patiešām ir ļoti nopietns, tāpēc nepieiesim tam vieglprātīgi. Mēs esam saņēmuši sarakstu par Černobiļas avārijas seku likvidētājiem, kuri pašreiz ir Doma laukumā un ceturtdien nāks pie mums uz sarunu. Mēs savukārt visam tam gatavojamies. Mūsu komisija pie tā ļoti nopietni strādā. Arī Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija strādā pie tā, kā arī vairāki citi ieinteresētie deputāti kopā ar attiecīgo ministriju pārstāvjiem. Mēs nevarēsim palīdzēt šiem cilvēkiem ar vārdiem, mums vajag panākt vienošanos ar Savienību par to, kāds būs šis līdzekļu pārdales mehānisms par labu mūsu republikā dzīvojošajiem Černobiļas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Tāpēc es ierosinu nopietni tam sagatavoties. To mēs varētu izdarīt līdz ceturtdienai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Kolēģi, man liekas, ka Buķeles kundze pateica ļoti pareizus vārdus, jo mums tiešām ir jāsagatavojas šai lietai un jāpieiet nopietni. Es gribētu ierosināt (sine qua non, tātad– ja nav, tad nav, un, ja ir, tad ir) tomēr panākt kompetentu izziņu no Maskavas, kad mums šīs subsīdijas būs, kādas tās būs un vai tās būs. Pretējā gadījumā mēs ar šiem nelaimīgajiem cilvēkiem varēsim galvenokārt tikai aprunāties. Tas nebūs pareizi, ja iesāksim šo sarunu, nezinādami itin nekā, jo mēs šiem cilvēkiem ļoti maz ko varēsim solīt.

Otrkārt, šiem cilvēkiem ir jāzina, ko par viņiem domā Rīgā un ko par viņiem domā Maskavā. Es ierosinu tieši šo punktu likt kā stūrakmeni šīm ceturtdienas sarunām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Dobelis: Ļoti nožēlojami, ka tā partija, kas pati slēpa šo avāriju un visādā veidā ar varu sūtīja cilvēkus uz turieni, tagad no tā grib taisīt sev politisko kapitālu un tāpēc ir uzaicinājusi pat īpašus savus korespondentus šeit zālē, lai attiecīgi varētu traktēt mūsu nostādni.

Mūsu nostādne ir skaidra. Šiem cilvēkiem ir jāpalīdz, bet šai palīdzībai nav jābūt politiskam kapitālam, ir jābūt praktiskai rīcībai. Mēs ceturtdienai esam sagatavojuši zināmu savu darbības plānu, un es neredzu absolūti nekāda pamata dienas laikā īpaši censties to sagrozīt, lai kārtējo reizi tam pievērstu kādu slimīgu uzmanību. Mans priekšlikums ir nepārskatīt šo jautājumu un nebalsot vispār par to, jo mēs no rīta esam savu lēmumu pieņēmuši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Safonovs: */Priekšpusdienā es kopā ar kolēģiem biju Doma laukumā, kur redzēju slimus, nelaimīgus cilvēkus, kuri ir cietuši nevis tādēļ, ka gribēja, bet tāpēc, ka nācās mūs visus aizsargāt. Mani vienkārši pārsteidz, ka kolēģi tā nevērīgi, kā garāmejot izmet: “Nu, paskatīsim ceturtdien, paskatīsim piektdien.” Cilvēki badojas jau desmit dienas! Pēc pusdienām ļoti viegli runāt par to, ka viņi dienas divas trīs vēl var badoties. Es uzskatu, ka mums kaut par vienu dienu jāsamazina šo cilvēku badošanās laiks, tādēļ jautājuma izskatīšana jāpārceļ uz rītdienu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Šeit netiek taisīta nekāda liela politika. Es domāju, ka politika izpaudās tajā momentā, kad Dobeļa kungu tuvplānā nofilmēja šīsdienas televīzija. Es domāju, ka tas ir daudz vairāk nekā dažu korespondentu rakstītais. Manuprāt, valdībai jādomā par to, kur ņemt naudu. Šajā gadījumā tas nav mūsu uzdevums. Mums ir jārisina jautājums principā kā likumdevējiem, viss pārējais jāatrisina valdībai. Es domāju, ka šeit nav vajadzīgi nekādi speciāli aprēķini. Tāpēc es tomēr uzstājos, ka rīt šis jautājums ir jāizskata.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Protams, šī lieta ir ārkārtīgi nopietna. Nevaram atļaut cilvēkiem badoties Doma laukumā. Tāpēc es ierosinu, lai abu frakciju pārstāvji dodas uz turieni un aicina līdz ceturtdienai pārtraukt šo badošanos, dodot garantiju, ka ceturtdienas plenārsēdē mēs šo jautājumu izlemsim pamatoti.

Priekšsēdētājs: Vai kāds vēlas uzstāties šajā jautājumā? Nē. Mums ir vairāku deputātu pieprasījums balsot. Tātad tie būs balsojumi, lai atceltu no rīta pieņemto lēmumu par šā Černobiļas jautājuma izskatīšanu ceturtdienas plenārsēdē, izskatot to rīt. Pēc tam vajadzēs no jauna balsot, kad mēs to izskatīsim. Citu variantu mums nav. Balsosim, mūs gaida!

Pēc tam trešais variants, ko ierosināja deputāte Seile,– sūtīt delegāciju no dažādu politisko spēku pārstāvjiem šajā zālē, lai pārliecinātu badastreika dalībniekus pārtraukt šo badastreiku līdz jautājuma izskatīšanai Augstākajā padomē.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 81 deputāta reģistrējies. No rīta deputāti piedalījās balsošanā par darba kārtību.

Pirmais balsojums pēc vairāku frakcijas “Līdztiesība” deputātu ierosinājuma ir– atcelt šā rīta lēmumu par Černobiļas jautājuma iekļaušanu darba kārtībā ceturtdienas plenārsēdē. Rezultāts: par– 24, pret– 24, atturas– 21. Tātad lēmums nav pieņemts. Paliek spēkā mūsu rīta lēmums par to, ka šis jautājums tiek izskatīts ceturtdienas plenārsēdē ar valdības un Černobiļas dalībnieku piedalīšanos.

Otrs ierosinājums, otrs balsojums, ko ierosināja deputāte Seile, ir izveidot no dažādu politisku spēku pārstāvjiem šeit, Augstākajā padomē, delegāciju, kas oficiāli ietu pie streika dalībniekiem Doma laukumā un mēģinātu sarunu ceļā panākt badastreika pārtraukšanu līdz ceturtdienas plenārsēdei, uzaicinot streika dalībniekus piedalīties šajā ceturtdienas plenārsēdē.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

K.Matvejevs: */Domāju, ka tā pieiet jautājumam nav pieņemami ne no “Līdztiesības”, ne vairākuma puses. Nepieciešams atzīmēt sekojošo. Seiles kundze, kā to uzskata klātesošo vairākums, diezin vai kādreiz ir badojusies, piedalījusies badastreikā. Šeit klātesošie mediķi droši var apgalvot, ka badastreiku pārtraukt un pēc tam to atjaunot ir īpaši bīstami cilvēka veselībai. Tiem, kas badojas, tas ir ļoti bīstami. Tur ir invalīdi… Šī piezīme par motīviem. Paša jautājuma nostādne, protams, netiek noraidīta./

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs, tikai par balsošanas motīviem. Es negribētu, ka jūs runājat pašlaik.

J.Dobelis: Tikai par balsošanas motīviem. Matvejeva kunga priekšlikums ir pilnīgā pretrunā ar to, kas mums ir jāuzskata, ar iepriekšējo balsošanu. Jūs teicāt, lai mēs izskatām pēc iespējas ātrāk, lai nemokās cilvēki, tagad jūs mēģināt pierādīt, lai viņi vēl kādu laiku pamokās. Jūs paši sev runājat pretī.

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs, jūs nedzirdējāt, ko Matvejeva kungs teica. Lūdzu, balsosim, nesāksim strīdēties par šo jautājumu!

K.Matvejevs: */Lūdzu atzīmēt, ka šeit nav nekādu loģisku pretrunu. Humāna ir tikai badastreika pārtraukšana. Man liekas, ka tas ir tik neapstrīdami, ka šī tēze nav izvēršama. Par badastreika pārtraukšanu no medicīniskā viedokļa es jau teicu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi, balsosim par deputātes Seiles priekšlikumu. Laikam vēl pastāv šis starpfrakciju birojs, un tad arī būtu jāizlemj, kuri deputāti ies uz turieni. Balsosim par deputātes Seiles priekšlikumu– nosūtīt oficiālu Augstākās padomes grupu pie streikotājiem, lai pārliecinātu viņus pārtraukt badastreiku. Rezultāts: par– 56, pret– 1, atturas– 18. Tātad lēmums ir pieņemts. Lūdzu frakciju pārstāvjus vienoties par delegāciju.

Lūdzu, Dīmaņa kungs!

S.Dīmanis: Man ir priekšlikums, lai šī grupa tiktu veidota no tiem deputātiem, kas balsoja pret šā jautājuma izskatīšanu rīt.

Priekšsēdētājs: Bet tas laikam ir jāizlemj, vienojoties starp frakcijām. Protams, ar neatkarīgo deputātu piedalīšanos. Kaut gan, kā liekas, tieši šobrīd neviena neatkarīgā deputāta zālē nav. No Tautas frontes frakcijas vadības laikam tikai Dobeļa kungs pašlaik ir zālē. “Līdztiesības” frakcija pati var izlemt, kas tiek deleģēts. Bet tas ir iespējams, man liekas, arī Āboltiņa kunga referāta laikā. Nekavēsim tālāko darbu. Es domāju, ka vismaz līdz nākamajam pārtraukumam šāda grupa tiks izveidota. Tad vismaz varēsim noklausīties Augstākajā padomē, ka šāda grupa ir izveidota. Lūdzu, Dobeļa kungs!

Godājamie kolēģi, kā jau iepriekš tika lemts Prezidijā, izdiskutēts un pēc karstiem strīdiem nolemts, ka šodien pulksten 15.00– ir jau 15.00 un 21 minūte– mūsu Ekonomikas ministrs Āboltiņa kungs, kā dienas kārtībā ierakstīts, lasa mums referātu. Laikam tad, kad mēs būsim noklausījušies, arī lemsim, kā tālāk spriedīsim.

Āboltiņa kungs, cik jums laika ir vajadzīgs?

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Kad mēs runājām ar Kehra kungu, tad es minēju apmēram stundu un 20 minūtes.

Priekšsēdētājs: Līdz pārtraukumam mums ir palikusi stunda un 10 minūtes.

J.Āboltiņš: Nu, es blīvēšu, tad gan līdz ar to tulkiem būs grūtāk.

Priekšsēdētājs: Āboltiņa kungs, orientēsimies uz stundu un 10 minūtēm un tad lemsim tālāk ko darīt.

J.Āboltiņš: Sakarā ar to, ka mums, reformējot savu tautsaimniecības politiku, ir diezgan plaši attīstījusies diskusija, un rodas, protams, arī brīžiem šaubas, vai mēs pareizi ejam un kurp ejam, mēs vienojāmies ar Ekonomikas komisiju, ka es pamēģināšu izdarīt tādu teorētisku un praktisku kopsavilkumu jeb pārskatu maksimāli īsi.

Kurp mēs ejam tirgus tautsaimniecības ieviešanas jautājumā, cik tālu esam tikuši? Ko darīsim turpmāk? Saskaņojot viedokļus, nonācām pie secinājuma, ka šāds pārskats būtu vajadzīgs kaut vai tādēļ vien, ka reformas process vēršas plašumā, tajā parādās ļoti daudz jaunu elementu. Rodas iespaids, ka bieži vien šajā atsevišķu elementu gūzmā it kā zaudējam orientāciju un iegūstam attiecīgi nervozitāti.

Runājot par Latvijas Republikas tautsaimniecības pārkārtošanu, es gribētu pasvītrot to, ka šis process sākās jau apmēram pirms diviem gadiem. (Es gribētu, lai gaismu izslēdz vispār, kā mēs vienojāmies.) Šis process sākās jau apmēram pirms diviem gadiem, kad 1988.gada augustā noslēdzās valdības konkurss par republikas tautsaimniecības reformas modeļa izstrādāšanu. Pēc tam 1988.gada septembrī mēs izgājām, ja tā varētu teikt, toreiz vissavienības arēnā ar saskaņotajiem Baltijas valstu ekonomiskās patstāvības pamatprincipiem.

Attiecīgi šis process dažādos cīņas etapos šeit ir atspoguļots. Tas ir Latvijas Tautas frontes konkurss par tautsaimniecību īpašā situācijā, kurš noritēja slēgti ar devīzi. Oficiālās versijas autoriem līdz ar to bija iespēja šajā it kā Tautas frontes konkursā, kura tai laikā atradās it kā opozīcijā, pierādīt oficiālās versijas dzīvotspēju. Tālāk bija Latvijas Republikas 27.jūlija likums un koncepcija par republikas ekonomisko patstāvību, bija Savienības likums par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību. Un pēc tam šie tirgus tautsaimniecības pamatprincipi guva savu apstiprinājumu pagājušā gada jūlijā valdības programmas akceptā, ko Augstākā padome izdarīja.

Runājot par pamatprincipiem, kuri bija reformas pamatā, es gribētu atgādināt, ka tas bija šis īpašumu bloks, visu formu īpašumu līdztiesība, attiecīgi arī militārā īpašuma īpaša nodalīšana republikā, privātīpašums, kurš vēl 1989.gadā bija ļoti liels tabu un tādēļ tika
saukts par pilsoņu īpašumu.

Tālāk. Otrs bija par republikas ieinteresētu līdzdalību Savienības programmās, vai, kā mēs tagad sakām, kopējās programmās, deleģējot gan līdzekļus, gan attiecīgās tiesību funkcijas.

Treškārt. Pamattēze. Republiku politiski pilnīgi patstāvīgi regulē likumdošana ar ekonomisko darbību un valsts un saimniecisko funkciju atdalīšanu. Valsts saimnieciskajās funkcijās neiejaucas. Vispār ekonomiskās reformas procesā šodien ir sagatavoti apmēram 45 likumprojekti šajā jautājumā.

Kā norit reforma, cik raiti un cik kvalitatīvi tā norit? Mums diemžēl nākas ļoti bieži pārdzīvot dažādus nepatīkamus momentus, jo vispār sabiedrības pāreja uz tirgu ekonomiku principā ir visas domāšanas apgriešana no galvas uz kājām.

Es šeit esmu mēģinājis izklāstīt šo priekšstatu, kurš apmēram parāda, ka mūsu sabiedrība dzīvo trīs koordinātēs: politiskajā pasaules uzskatā, apmaiņas procesā un īpašumu procesā. Ja mēs pārejam no totalitāri centralizētā plānošanas režīma uz tirgus sabiedrību, mums vienlaikus šī koordināšu sistēma ir jāapgriež visās trīs asīs. Vienas oficiālas partijas vietā stājas daudzas partijas, apmaiņas ass no centralizētas sadales, no cietām algām pāriet uz principu– pirkšana un pārdošana, bet īpašumu ass– no visas tautas īpašuma uz privāto īpašumu. Arī pasaules uzskats, attiecīgā partijas vai uzskatu ideoloģija ir prece.

Ja runājam par to, ka mums ir tirgus, tad dzīvotspējīga ir tikai tā prece, kuru cilvēki pērk vai pārdod. Šinī sakarībā par dažādu ideju tiesībām pastāvēt un aizstāvēties personiski mans viedoklis ir, ka te ir tikai viena iespēja– pārkārtot ražošanu un šo preci laist apgrozībā tā, lai tai būtu pieprasījums. Jebkuri citi bankrotējošu preču pārdošanas mēģinājumi ir tā pati vecā ekonomiskā dotēšana.

Runājot par privatizācijas asi, es gribētu vērst klausītāju uzmanību uz diviem aspektiem.

Pirmais. Ja cilvēkam nekas nepieder, tad viņš nevar būt demokrātiski brīvs, viņš bieži vien nevar izvēlēties, par ko balsot, kā balsot, viņš nevar pateikt savu “es”. Mani pēdējā laikā privatizācijas jomā uztrauc kāda lieta, proti, ka viena no pēdējos gadu desmitos visskaļāk nosodītajām personām, ģenerālis Pinočets, kļuvis gandrīz vai par elku. Tas tiek pasniegts tā. Redziet, Pinočets Čīlē nodibināja diktatūru un tādēļ tur realizēja ekonomisko reformu. Šis stereotips jau ir aizgājis tik tālu, ka pat laikraksts “Die Zeit” ir uzrakstījis, ka pulkvedis Alksnis iestājas par Pinočeta tipa diktatūru ar pāreju uz kapitālistisku tirgus sabiedrību. Esmu dzirdējis par diktatūru, bet katrā ziņā no deputāta Alkšņa es neesmu dzirdējis par pāreju uz kapitālistisku tirgus sabiedrību. Šī nepārtrauktā Pinočeta darbības metožu propaganda ir aizgājusi tik tālu, ka pasaules sabiedriskā doma jau samierinās ar šo rādītāju un saka: redziet, viņi grib tā, kā tur ir! Tikmēr, kamēr mēs neesam tikuši vairāk vai mazāk stabili pie tā, ka ļoti daudziem pilsoņiem jau pieder īpašums, jebkāda diktatūras ieviešana ir visai bīstama.

Pēdējais pie šīs shēmas. Man personiski pašam bija atklājums jau diezgan lielā vecumā, ka tirgus sabiedrībā jau 1883.gadā bijušas slimokases, 1884.gadā– strādājošo apdrošināšana, 1889.gadā– pensijas, bet 1846.gadā pasaulē jau bija izplatīts likums par vispārējo nodarbinātību.

Par privatizāciju diskusiju ir ļoti daudz. Manas konceptuālās nostādnes un arī ministrijas koncepcija valdības programmā jau ir atspoguļota. Joprojām ir tā, ka valsts īpašums tomēr ir jāpārdod. Divu iemeslu pēc. Pirmais, it kā tīri teorētisks un nemanāms, ir tas, ka inflācija un vispār nesabalansēta naudas apgrozība mums rodas tad, ja gadu desmitiem no naudas apgrozības ticis izslēgts ražojošais īpašums. Ar pārdošanu mēs to atgriežam atpakaļ.

Otrs ir tas, ka pats pirkšanas un pārdošanas akts jau ir uzņēmēja gatavības demonstrācija, kas liecina, ka viņš ir gatavs un ka viņš zina, ko ar šo īpašumu darīs.

Manuprāt, sabiedrībā diezgan plaši valda maldīgs priekšstats par to, ka liels īpašums pats par sevi garantē cilvēka ienākumu. Ir divas tēzes: ja pensionāriem izdalīsim īpašumu un viņiem šis īpašums būs, tad viņiem būs lieli ienākumi. Lai īpašums dotu ienākumus, tas ir ārkārtīgi efektīvi un saimnieciski jāizmanto. Jebkurā citā gadījumā tas dod tikai zaudējumus.

Bieži mums uzdod jautājumus, vai esam aprēķinājuši, kādu ekonomisko efektu dos privatizācija. Aprēķinājuši neesam, jo vispār šo jēdzienu nevar, godīgi sakot, aprēķināt. Privatizācija ir saistīta ar tādu jēdzienu, ko agrākajos gados saucām par cilvēka faktoru. Cilvēka egoisms, viņa attiecības pret savu mantu kā savu dod pavisam negaidītu efektu. Mēs šeit negribam šo shēmu absolutizēt, te ir salīdzinājums par ražošanas rezultātiem dažos rajonos republikā un atsevišķi individuālajiem zemniekiem. Var teikt, ka šī pieeja nav korekta, bet katrā ziņā pirmie vairāk vai mazāk normāli privatizētos apstākļos strādājošie uzņēmēji dod 2 līdz 2,5 reizes lielāku atdevi, nekā tas ir kopsaimniecībās.

Tālāk. Ja runājam par privatizāciju, viena no diezgan izplatītām tēzēm ir arī tēze par to, ka “nepārdosimies ārzemniekiem”. Mana pozīcija, protams, kā jebkura pozīcija ir kritizējama, bet es esmu pārliecināts un arī turpmāk gribu aizstāvēt to, ka arī jēdziens “nepārdosimies” ir viens no mūsu iepriekšējo gadu domāšanas rudimentiem, tas ir, mēs dzīvojam pārliecībā, ka, nepārdodot savu saražoto preci, nepārdodot sevi kā darbaspēku, nepārdodot sevi kā teritoriju tirdznieciskiem kontaktiem, mēs vispār varam izdzīvot. Diemžēl mums no tā ir jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk. Jo ātrāk nostabilizēsies tirgus, gan dolāri, gan rubļi, jo pēc iespējas vairāk mums būs jādomā par to, kā veiksmīgi pārdoties.

Šinī sakarībā, manuprāt, bez pārdošanās mēs vispār nevaram iztikt, jo pēdējā tehnoloģiskā revolūcija un zinātniski tehniskā revolūcija notika jau pēc 1968.gada, septiņdesmitajos gados. Strauji attīstījās biotehnoloģija, elektronika, robotizācija un viss. Mēs šodien esam tehnoloģiski tik atpalikuši, ka bez pārdošanās mums vispār nav cerību ne tikai iekāpt vilcienā, ne panākt nākamo vilcienu, kas iet tajā virzienā.

Šinī sakarībā par pārdošanos ārzemniekiem viena no izplatītākajām tēzēm ir arī jautājums par zemes nepārdošanu ārzemniekiem. Es joprojām palieku tajā pārliecībā, ka zeme ir jāpārdod īpašumā visiem, tai skaitā arī ārzemniekiem. Es domāju, ka mūsu bailes no tā, ka ārzemnieki, nopirkuši kādu zemesgabalu Rīgā vai citur, sāks to izmantot pavisam ne tiem nolūkiem, kādiem tas ir pārdots, ir saistītas ar to, ka mēs pietiekami plaši neesam popularizējuši to, ka jebkura zemes pārdošana notiek tikai tad, ja šajā pārdošanas līgumā tiek ierakstīts, kādiem mērķim zemi pārdod. Visās mums zināmajās pilsētās zemes pārdošanas līgumā jau uzreiz ir iekšā akts par to, ka pilsētbūvnieciskās prasības stāv pāri īpašuma lietošanas tiesībām.

Tirgus sabiedrība un cenas. Cenas mums ir tas mūžīgais strīdus objekts. No galēji konservatīviem līdz galēji radikāliem cilvēkiem daudzi bieži vien ir svēti pārliecināti, ka viņi zina, kurai precei ir jābūt kādai cenai, un tikai, pateicoties tam, ka nav pareizi noteikta cena, mums vai nu šīs cenas pārāk strauji aug, vai pārāk strauji krītas. Lai arī kā to bieži vien lamā teorētiķi, bet, atgriežoties pasaules tirdzniecības apritē, es gribētu tomēr vērst jūsu uzmanību uz šo shēmu, kas guļ visas tirgu sabiedrības teorētiskajos pamatos. Tas ir, ja šeit uz vertikālās ass ir cenu līmenis un uz horizontālās ass ir preču daudzums, kurš tiek piedāvāts vai pieprasīts tirgū, tad šajā tirgus laukumā darbojas spilgti izteikta tendence, kuru mēs it kā nepamanām, bet tai pašā laikā mēs to katru dienu vērojam, proti, jo lielāks pieprasījums šeit pēc horizontāles, jo augstāka cena, jo lielāks piedāvājums, jo zemāka cena.

Tirgus cena ir šā līdzsvara cena, tā atrodas šajā netveramajā krustpunktā un tādēļ ir ārkārtīgi stabila, jo to ietekmē konkrētie tirgus apstākļi. Jebkuri mēģinājumi noteikt cenu zem šā tirgus cenas līdzsvara krusta noved pie tā, ka ar šo sarkano nogriezni atzīmētais preču daudzums ir deficīts šajā preču daudzumā. Notiek korupcija, notiek slēpšana, notiek glabāšana draugiem, notiek visas citas parādības. Šādu politiku daudzas totalitārās valstis, tai skaitā– Padomju Savienība, ilgus gadus realizēja diezgan mērķtiecīgi, jo šis cenu līdzsvara krusts attiecās arī uz darbaspēka cenu, kura tika noteikta speciāli zema, lai radītu līdzekļu pārpalikumu, ar kuru apmaksāt dažus pārmērīgus valsts izdevumus, piemēram, militāro budžetu un tamlīdzīgi.

Otra– zaļā līnija– ir administratīvās cenas. Otra galējība, ka cena tiek noteikta par augstu. Šo shēmu es rādu tādēļ, ka tikmēr, kamēr mēs ārēju apstākļu ietekmē nevarēsim saņemt dūšu un pateikt, ka visas cenas ir pilnīgi brīvas, nekādu cerību sabalansēt kaut kādas cenu attiecības un proporcijas mums praktiski nav. Šī tirgus likumība ir gadu simtiem pierādīta, un apiet to nevar. Turklāt, runājot par cenām, jāsaka, ka šis cenu līdzsvaru krusts attiecas uz visām trim lielajām preču grupām, proti, uz patēriņa precēm, investīciju precēm, tātad uz ražošanas līdzekļu dažādiem uzkrājumiem, uz darbaspēku kā uz preci un uz naudu kā uz preci.

Ir tāds termins kā maģiskais četrstūris. Visas šīs četras preces ir saistītas ciešā likumsakarībā. Ja valsts nevar noturēt rokās pašu svarīgāko četrstūri, naudas četrstūri, ar naudas emisiju, kā Latvijas gadījumā, kad tā notiek ārpus republikas robežām, saglābt kaut kādā veidā inflāciju ir diezgan problemātiski.

Nākamais jautājums ir pats sāpīgākais jautājums –jautājums par darbaspēku kā preci un darbaspēka cenu.

Trīs vārdi, tā kā tas ir aktuāli, par visu indeksāciju, par patēriņa grozu un visām citām lietām. Darbaspēka cena pasaules ekonomikas teorijā balstās uz šo shēmu. Šeit vertikālē jums ir legālie izdevumi un horizontālē– darbības motivācijas pakāpe jeb interese par darbu. Ja legālie izdevumi sasniedz kaut kādu noteiktu līmeni, tas ir, ja jūs nonākat situācijā, kurā mēs ļoti daudzi atrodamies, ka nauda ir, bet par šo naudu ar legāliem līdzekļiem mēs nevaram dabūt preci, tad interese nodarboties ar uzņēmējdarbību praktiski apstājas. Līdz ar to valdības vissmagākais jautājums ir– radīt sociālo aizsardzību, garantējot minimālo algu un citas lietas, neradot tādus apstākļus, kā vienu laika sprīdi bija Polijā, ka bija izdevīgāk sēdēt mājās, saņemt sociālo pabalstu un mazāk domāt par to, lai uzsāktu kaut kādu uzņēmēja darbību vai meklētu, kam pārdot savus pakalpojumus. Tādēļ, aprēķinot pēc 2.aprīļa cenām, tika noteikts šis iztikas minimuma groziņš 200 rubļu apjomā, attiecīgi minimālā alga– 190 rubļu. Tieši ar to aprēķinu, lai mēs neradītu ekonomisko vidi ekonomiski pamatotai bezdarbībai.

Jautājumā par šo iztikas minimumu un minimālo patēriņu man gribētos jūsu uzmanību vērst uz to, ka tie ir divi dažādi jēdzieni.Diemžēl bieži vien mūsu propagandas līdzekļi jauc šos divus jēdzienus kopā. Minimālais iztikas minimums ir divas trešdaļas no minimālā patēriņa. Vēlams būtu propagandā un citur terminoloģiski šos jēdzienus nejaukt.

Protams, ka šie 200 rubļi ir iztikas minimums uz vienu vidēji statistisko ģimeni, tādēļ mēs zīmējam dažādus variantus, kāds ir reālais stāvoklis attiecībā uz patēriņa grozu un minimālo algu dažādām ģimenēm. Ģimenes “ar spieķīšiem” ir ģimenes ar pensionāriem un bērniem. Šeit ir tas vidējais iztikas minimums– sarkanā līnija. Šeit ir kombinācija, ka ģimenē abi strādājošie saņem minimālo algu, minimālo pensiju, minimālos bērna pabalstus. Kā redzat, šī izdzīvošanas situācija abiem ar minimālo praktiski ir visai sarežģīta, vismaz vienam no ģimenes locekļiem vajadzīgs ekonomiskās piespiešanas mehānisms, kurš stimulētu strādāt vairāk un efektīvāk.

Otra versija ir, ka šeit kaut kur pietuvojas jau iztikas minimumam minimālā alga plus vidējā alga. Tātad vismaz vienam pieaugušajam ir vidējā alga. Kā redzat, daudzas ģimeņu grupas pārsniedz šo iztikas minimuma robežu. Paliek diezgan liela riska grupa, tās ir ģimenes ar trim un vairāk bērniem. Tātad šeit ir abi pieaugušie ar vidējām algām un vidējām pensijām. Kā redzat, šeit ir virs iztikas minimuma.

Mēs uzskatām, ka metodiskā pieeja ir tāda, kura vienlaikus dod gan stimulus darbam, gan arī tomēr garantē zināmu izdzīvošanas līmeni. Kā jūs zināt, lēmumu par indeksāciju Ministru padome ir pieņēmusi, mēs to tagad dažādi aprobējam, slīpējam. Augustā būs pirmās šīs darba algas indeksācijas izmaksas.

Šinī jautājumā ir viena bīstama lieta, tas ir, ka ļoti daudzi cilvēki indeksāciju uzskata par automātisku darba algas paaugstināšanu uz budžeta rēķina, neatkarīgi no tā, vai ražošanas apjoms ir vai nav. Šeit diezgan stingri būs jāstrādā, izskaidrojot šo jautājumu un par darba līgumiem. Žurnāla “Voprosi ekonomiki” piektajā numurā bija labs raksts. Tā bija Polijas finansu institūta direktora atskaite Starptautiskajam valūtas fondam par Polijas ekonomisko reformu. Jāsaka, ka galvenie iemesli, kādēļ ekonomiskā reforma Polijā cieta diezgan lielu neveiksmi, jo inflācija notika diezgan strauji, ir divi. Pirmais– tika ar indeksāciju pārmaksāts par darbu, otrkārt– tika izlaista no rokām un pārāk liberāli norisinājās naudas izlaišana apgrozībā caur bankas iestādēm. Ja palasa šo rakstu, tad jāsaka, ka diemžēl mēs dažādu spēku ietekmes rezultātā jau dažas kļūdas, kas bija tipiskas Polijai, esam pieļāvuši.

Veicot ekonomisko reformu, cik dzelžainai jābūt šai pieejai, mīkstākai vai cietākai? Mēs satiekamies katru dienu, diemžēl pašlaik ir tā, ka, jo mīkstāk mēs šai reformas gaitai vai reformēšanai pieejam ar cenām, ar naudas emisijas bremzēšanu, iesaldējot algas, jo mazākas izredzes mums ir relatīvi ātri sasniegt rezultātu.

Uzskatos par to, kā jāveic reforma, ir divas galējības, kuras mums tajā pašā laikā ir ļoti grūti atkārtot. Viena no tādām galējībām ir zināmā mērā līdzīga mūsu situācijai, ka mēs soli pa solītim visu laiku tipinām, bet galarezultātu nevaram panākt. Nemainās procesi, cilvēki piekūst un paliek nikni no tā, ka nekas būtiski nemainās, nauda par deficītu nekļūst. Otra galējība, kādu 1948.gadā realizēja Vācijā. Sešos no rīta pateica, ka visas cenas ir vaļā, katram izdeva uz rokas 60 markas un pateica: “Paldies, kungi, viss pārējais tiek jums piedots, sāciet strādāt!”

Jāsaka, lai cik pievilcīga būtu šī koncepcija, mums to praktiski nav iespējams realizēt. Tur cilvēkiem bija tie vai citi naudas uzkrājumi, kuri, vairāk vai mazāk kartīšu sistēmā eksistējot, gandrīz vai 99procentu apmērā tiešām bija pierādāmi kā “melnā” tirgus līdzekļi. Mums cilvēki ir iekrājuši arī ar godīgu darbu, un mēs nevaram viņiem pateikt, ka mēs viņu 20 vai 30 tūkstošus “piedodam” un sakām, lai sāk visu no gala 59 vai 60 gadu vecumā. Līdz ar to reālā situācija mums vismaz atšķiras.

Tajā pašā laikā ir vairākas likumsakarības, kas vērojamas, salīdzinot ar sabiedriskās domas uzvedību Vācijā. Tas ir pirmais. Jūnijā veica šo reformu, 12.novembrī arodbiedrības izsludināja vispārēju nacionālo streiku. Tas ir tas, ka, liberalizējot cenas, tās “palēcās” apmēram divarpus reižu augstākā līmenī, nekā tās bija pirms kara, un noturējās šādā līmenī apmēram divus gadus. Kādēļ? Ne tādēļ, lai uzņēmēji gūtu personiskos ienākumus, bet tādēļ, ka ražošanas attīstībai bija vajadzīgi līdzekļi. Ar augstajām cenām viņi uzkrāja naudas līdzekļus, lai attīstītu ražošanu. Pirmais cenu kritums Vācijā tika novērots 1950.gada jūnija otrajā pusē– par desmit procentu punktiem. Tajā pašā laikā tika lietoti vairāki stimulēšanas mehānismi, kurus mēs arī izskatīsim, proti, virsstundu darba rezultātā gūtie ienākumi netika aplikti ar nodokļiem, kā rezultātā līdz 1964.gadam Vācijas vīriešu vidējais apmaksātais darba nedēļas garums bija no 49 līdz 50 stundām. Šī pieredze liek padomāt bieži vien arī mums tādā skatījumā. Grāmatveikalā ir nopērkama ļoti laba krievu valodā pārtulkota grāmata “Labklājība visiem”. Kas lasa vāciski– var lasīt vācu izdevumu.

Nākamais pamatjautājums ir par to, kā tiek sadalītas valsts un ražotāju funkcijas. Es teicu, ka pamatprincips bija jautājums, ka mēs atdalām valsts un ražotāju funkcijas. Te ir ļoti īsi formulēts. Valsts stimulē tirgus pieprasītās tautsaimniecības izmaiņas un struktūras izmaiņas un mīkstina naturālo izmaiņu sekas. Tas ir, ja uzņēmums, kura precei nav noieta, nonāk bezdarba stāvoklī, valsts budžets palīdz šos cilvēkus pārspecializēt, izmaksā līdzekļus viņu uzturēšanai un tā tālāk. Tajā pašā laikā uzņēmēji paši pārkārto ražošanu, pērk izejvielas, piedāvā preces atbilstoši pieprasījumam. Izejot no šīs tēzes, es nekādi nevaru piekrist tam noskaņojumam, kas bieži vien izskan gan presē, gan atsevišķās runās, ka valdība mūs nav nodrošinājusi ar materiāliem, ka tādēļ valdība nes par to atbildību un tā tālāk. Valdība nes atbildību par attiecīgiem sagatavotiem normatīvajiem aktiem un tā tālāk. Šeit ir diezgan unikāla shēma no tā sauktajiem 1989.gada laikiem. Mums ir attiecīgi sociāli ekonomiskie un ekoloģiskie mērķi, valsts ministrijas izstrādā nepieciešamās likumdošanas jautājumus. Tie nonāk Augstākajā padomē un atsevišķu likumprojektu veidā nonāk pie uzņēmēja. Nekādas funkcionālas saites ministrijām ar uzņēmēju nav. Jāsaka, ka ekonomiskās reformas gaitā šī ir viena no lielākajām cīņām. Joprojām ir vēlēšanās šeit vilkt funkcionālās saites, dot tiešus uzdevumus ražot to vai citu vai pārdot to vai citu.

Ja runājam par ekonomisko reformu, tad Ekonomikas ministrija, kura tika izveidota 1989.gada beigās (šeit ir vēsturiskā shēma), tika izveidota uz Valsts plāna, Valsts cenu komitejas un Darba komitejas bāzes. Tajā brīdī, 1989.gada decembrī, tur bija nodarbināti 300 cilvēki. Ministrija uzsāka savu darbu ar 250 cilvēkiem. Tagad, attīstot tālāk šo procesu, atbrīvojoties no sadales funkcijām un citām, ministrija ir likvidējusi vairākus departamentus (Valsts piegāžu departaments tika likvidēts viens no pirmajiem, ar šīm funkcijām nodarbojas Materiālo resursu ministrija). Kopš šā gada jūnija ministrijā ir 200 cilvēku. Es teicu, ka daļu mēs atdevām Materiālo resursu ministrijai, tagad Privatizācijas departamentam. Šodien ministrijas struktūra sastāv no pieciem departamentiem ar 190 cilvēkiem. Nācis klāt Nodarbinātības departaments. Matemātika no 1.janvāra bija tāda: 200 cilvēki mīnus 35, tai skaitā 10– uz Materiālo resursu ministriju, plus 25– Nodarbinātības departamentā.

Runājot par ministrijām un departamentiem, kas risina šos sociālās aizsardzības un nodarbinātības jautājumus, mēs skatāmies perspektīvā, un te ir tādi kontakti ar Sociālās nodrošināšanas ministriju, ka šie jautājumi varētu pāriet arī viņu kompetencē.

Diezgan bieži dažādās auditorijās, sevišķi tajās auditorijās, kurām patīk vecā, labā kārtība, kad mēs varējām uzņēmējam pateikt, kas viņam jāražo, sastopamies ar to, ka viņi saka: uzņēmējs nevar būt brīvs. Es arī piekrītu tai domai, un brīvs viņš arī nav. Šeit ir shēma, kas atļauj pateikt, ka mums ir izveidoti uzņēmējdarbības un tās regulēšanas tiesiskie pamati. Šo uzņēmēju regulē nodokļi, monopoldarbības ierobežojuma likums, rīt valdības sēdē nāks klajā bankrota likums, biržu darbības likums, valsts pasūtījumu likums. Šis bloks ir izskatīts reformu komisijās valdībā dažādās stadijās. Tas nāks pie jums. Tālāk nāk visas uzņēmējdarbības formas, cenas, reģistrs, finansu inspekcija, sociālā nodrošināšana, apdrošināšanas un banku sistēma. Banku sistēmā šeit ir vēl vairāki zari, pie kuriem ir ļoti cītīgi jāstrādā, par ko pateikšu mazliet vēlāk.

Runājot par šiem instrumentiem, kā tad valsts var tikt galā ar savām funkcijām? Jāsaka, ka šie instrumenti valstij ir un paliek administratīvās cenas. Bet nedaudz citādi, nekā mēs to pašlaik darām. Mēs jau analizējām stāvokli par to, kā valsts pasūtījuma ietvaros radīt stabilas cenas, lai radītu stabilu ražošanas interesi, nevis apmaksātu neefektīvu ražošanu. Piedāvājumu ierobežošana tieši ar importa kvotām, nevis ar eksporta kvotām, parastās subsīdijas vai dotācijas un modernizācijas atvieglojumi caur amortizāciju, valsts līdzekļu līdzdalību un nodokļu atvieglojumiem.

Nodokļu atvieglojumi, jūs zināt, mums jau ir. Valsts pasūtījumam, ja tas iet caur privatizāciju, ir diezgan lieli atvieglojumi. Turklāt šie instrumenti darbojas gan nozares, gan teritorijas griezumā. Šeit vienkārši grafiski ir atgādināts tas, ko jūs droši vien labi zināt. Tātad– peļņas nodoklis, sākot ar 35 procentu minimālo likmi, pildot valsts pasūtījumu, brīvprātīgi to pieņemot un ejot caur privatizāciju, var nonākt līdz 16 procentiem.

Jautājums tagad paliek tikai par to, lai mēs, tālāk vērtējot šo nodokļu sistēmas pilnveidošanu, skatītos, cik efektīvi ir šie atvieglojumi, vai ir vajadzīgs 20 procentu, 35 procentu vai 50 procentu atvieglojums. Jautājums ir par valsts līdzdalību dažādos valsts interešu projektos. Mēs valdībā esam izdiskutējuši un pašlaik, strādājot pie 1992.gada, darbojamies šādā veidā, ka valsts līdzekļi ražošanai tomēr būs jādod. Mums izdevās izstudēt vairākas krīzē esošas valstis. Nevienai no tām nav izdevies izkļūt no krīzes, neatbalstot progresīvas tehnoloģijas un efektīvus projektus. Sociālie budžeti parasti rada grūtības ekonomikas atjaunošanā. Tajā pašā laikā mums ir jātiek vaļā no tā, lai mēs finansētu vispār kaut ko abstrakti. Tādēļ mūsu koncepcija ir tāda, ka tas ieinteresētais ražotājs, kurš šeit ir vai nu valsts uzņēmums, privātuzņēmums, vai ārvalstu ieguldītājs, sagatavo konkrēta projekta biznesa plānu jeb aprēķinus vai tehnisko ekonomisko pamatojumu, kā mēs sakām. Tad mēs izskatām kopā valsts institūcijās. Tad eksperti pieslēdzas, ka tas projekts tiešām ir efektīvs, un uz šo projektu tiek veidota līgumsabiedrība. Visi īpašuma pārstāvji ir klāt šajā līgumsabiedrībā, precīzi tiek sekots, kā un kādiem nolūkiem, cik efektīvi tiek izmantoti valsts budžeta līdzekļi. Kad projekts tiek pabeigts un ir uzņēmis apgriezienus, valsts savu daļu pārdod, līdzekļus atdod uzņēmējdarbības stimulēšanas fondā un turpina šo uzņēmējdarbību.

Runājot par nodokļiem, reformas gaitā mums iznāk diskusijas par, ja tā varētu teikt, diviem spēkiem. Tas ir starp tautsaimniekiem struktūrpolitiķiem un finansistiem fiskālistiem, kuri saka, ka mums šodien budžetā ir par maz naudas. Iznāk strīdi tieši šīs Lefebra līknes dēļ. To izrēķināja viens jauns matemātiķis. Reigana tautsaimniecībā jebkurai nodokļu likmei ir optimāls lielums. Pārejot pāri šim optimālajam lielumam, lielākas nodokļu likmes negarantē lielākus nodokļu ieņēmumus. Tādēļ mums ir diskusijas. Jūs šeit to jūtat, un visu laiku ir šie jautājumi, piemēram, ja budžetā trūkst naudas, pacelsim cenu šņabim. Kaut gan mēs lieliski zinām, ka savā laikā Padomju Savienībai šņabja cenas pacelšanas viens rublis, kas ienāca budžetā, maksāja pus­otra dolāra tādēļ, ka vajadzēja pārmaksāt par cukura iepirkšanu, kad sāka dzīt paši. Tajā pašā laikā es saku, ka mums jāatgriežas pie Čeho­slovākijas pieredzes. Ir āboli, plūmes, ogas un viss pārējais, kartupeļi, kas sapūst, jo nevar pārstrādāt. Ir jāļauj cilvēkiem uz licences pamatiem dzīt pašiem un uz tā rēķina jāiekasē pašiem caur licenci nodokļi un jāatbrīvo cukura jaudas. Man saka: “Nu, jā, tā nekad nav bijis.” Tā ka šeit vienmēr iznāk šie strīdi, ka jāmaina struktūrpolitika un vai ir vienkāršāk iekasēt naudu šodien vai turpmāk.

Runājot vēl par nodokļiem, šeit ir shēma, kura ir nodokļu sistēmas koncepcijas pamatā. Realizācijas ienākuma atsevišķas sastāvdaļas līdz pēdējam tika sadalītas pirmelementos, un katrs pirmelements tika aplikts ar nodokli. Ar skaidri iecentrētu mērķi, lai jebkura darbība būtu sociāli regulējama. Tajā skaitā jums šeit bija zināmas diskusijas par darba samaksas ierobežošanas nodokli, par investīcijas nodokli un citām lietām. Pie šā jautājuma, izstrādājot kopā 1992.gada struktūrpolitiku, vēlreiz atgriezīsimies.

Otra principiāla diskusija, kas arī mums joprojām turpinās, ir diskusija par to, cik līmeņos nodokļa likme ir jādala– divos vai trijos. Es vēl joprojām palieku svētā pārliecībā, ka visām valsts nodokļu likmēm uzreiz jau parlamentārā līmenī ir jābūt sadalītām trīs līmeņos– pagastam, rajonam, republikai. Tā ir problēma, ka pagasts uzskata, ka rajonā nezina, ko dara, un rajonā uzskata, ka pagastā mazi bērni nezina, ko dara. Viņi ir un paliek, šī pretruna aug augumā, un ar tādu pamatojumu mēs arī nāksim daudzos nodokļos iekšā, jau runājot par izmaiņām 1992.gadā. Viena no tādām diskusijām notiks arī rīt valdības sēdē– par to, kāds ir mūsu mērķis. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsu galvenais mērķis ir radīt Latvijā izdevīgus saimnieciskās darbības priekšnoteikumus, izdevīgākus nekā citur, lai šeit mēs pievilinātu un atstātu labākos un spējīgākos prātus.

Šinī sakarībā šeit ir viena diagramma. Kā redzat, PSRS ienākuma nodoklis no iedzīvotājiem līdz aprīlim (ar punktēto līniju) bija augstāks nekā mūsu. Pēc prezidenta Gorbačova aprīļa dekrēta mūsu nodoklis ir robežās līdz 1400 rubļiem. Tas ir neizdevīgāks nekā PSRS likums. Es personiski esmu pārliecināts, ka mēs būsim pietiekami prātīgi un šo nodokļu likmi samazināsim, tādējādi radot sev pievilcīgāku vidi ar sociāli mazāku spriedzi.

Nobeidzot šo telegrāfisko kopsavilkumu par šīm galvenajām problēmām, par īpašumu cenām un par nodokļiem, jāsaka intereses uzkurināšanai, ka pie visa tā pasaules ekonomiskajā teorijā pašlaik strīdas divi milzīgi spēki. Strīdas ne tikai Latvijā, strīdas monetāristi un fiskālisti. Strīdas par to, kas ir svarīgāk, vai lielāku efektu dos valsts nodokļi uz cenām, sociālo produktu un nodarbinātību, vai centrālās bankas emisijas darbība dos lielāku efektu. Es vienkārši gribētu vēlreiz pateikt, ka šajā shēmā mēs redzam to, ka šis maģiskais četrstūris ir un paliek spēkā. Tātad cenas, sociālais produkts, nodarbinātība un nauda ir vienots un nedalāms lielums.

Tagad par to, cik ir izdarīts un kas nav izdarīts. Izejot no apmēram tāda priekšstata, ko mēs tagad zinām, cik vēl jāizdara, tad ekonomiskajā reformā izdarītā labākajā gadījumā ir varbūt kāda piektā daļa. Ārkārtīgi daudzi jautājumi vēl nav vispār sākti, tie vēl ir jārisina.

Tādēļ nedaudz par to, kā mēs šos jautājumus risināsim 1992.gadā.

Vispirms par pārdošanos. Latvijai, ejot uz tirgus saimniecību, ir jāatrod sava niša tirgū. Mūsu resoru sienās, daļēji arī ar kolēģiem valdībā mēs esam pagaidām izvirzījuši tādu diezgan pārliecinošu lozungu: “Brīnišķīgā Latvija– efektīvākais ceļš uz mūžīgo Krievijas tirgu”. Dažādu apstākļu pēc, jo mūsu neizbēgamais ģeogrāfiskais stāvoklis vispār parāda, ka šeit sākas Sibīrijas maģistrāles gals. Ja tajā galā notiek aktīva diskusija par Habarovskas ostas un zonas attīstību, tad no turienes kaut kur jābrauc ārā. Arī šinī galā šeit ir šis atbalsta punkts tālāka lidojuma līmenī. Šeit ir par 1000 jūdzēm īsāks ceļš caur Baltiju un Latviju uz Tuvējiem un Vidējiem Austrumiem. Tagad mēs strādājam pie tādas shēmas, ka viena Spānijas ostas pilsēta, kas būvē šajā Biskajas līča piekrastē sev atspēriena laukumu– muitas brīvo zonu atspērienam uz Venecuēlu pāri okeānam, ir ieinteresēta Krievijas tirdzniecībā. Protams, atkal, grozies kā gribi, mēs esam šajā tuvākajā piekrastē.

Pēdējā laikā, varbūt deputāti arī ievērojuši, presē parādījusies informācija, ka, lai ieriebtu Baltijai, 150 km augšpus Ļeņingradas par 5 miljardiem būvēs jaunu ostu. Es domāju, ka tas viss pagaidām ir centralizētās struktūras rezultāts, jo kāds ir iedomājies, ka Ļeņingradas osta, aizsalstošā ledus klasē un nedaudz nost no daudzām maģistrālēm, tirgus apstākļos ir lētāka un izdevīgāka un tā tālāk. Tādēļ šis ir viens no jautājumiem, kur, runājot par ekonomiskās sadarbības programmu ar kaimiņiem, mēs stāvam par to, ka bez īslaicīgiem ekonomiskajiem līgumiem ir jābūt ekonomiskajiem līgumiem ar ieinteresētajām pusēm arī par to, kā sadarboties turpmāk un pietiekami ilgu laiku.

1992.gadam, es atvainojos kolēģiem tālākajās rindās, mēs esam izveidojuši tādu blokshēmu, kur tautsaimniecības politikas galvenie mērķi 1992.gadam ir sociālais bloks, tālāk– darbs un tātad– sociālā politika.

Otrs ir struktūrpolitikas jautājums visplašākajā nozīmē– gan nodarbinātībā, gan ražošanā, gan ražotņu izvietošanā, tad– valsts īpašuma konversijas bloks, finansu politikas bloks un ārējās ekonomiskās darbības bloks, jo šī shēma vēl nav slīpēta līdz plašākai demonstrācijai. Tālāk sīkākā šo atsevišķo bloku demonstrēšanā vairs neielaidīšos.

Turpmākais, pie kā mums ļoti cītīgi jāstrādā. Vispirms likumdošanā mēs ceram uz jūsu atbalstu. Mums tagad tirgus apstākļos parādās pirmās ārzemju investīcijas. Šo jautājumu ārzemnieki visu laiku uzdod, kad būs, kā būs, kādi būs noteikumi.

Tālāk. Runājot par banku darbību, mums “paliek gaisā” tas jautājums, ko es teicu, proti, kredītlikums. Pagājušajā gadā uzrakstījām mūsu ministrijas darbiniekiem kopā ar Ekonomikas institūtu. Banku nodibināja. Banku vajadzētu mums kaut kādā veidā kopīgiem spēkiem aktivizēt. Arī kredītlikumus un visu, kas saistīts ar kredītlikumu un banku darbību.

Pirmais– kas galvos, kas būs galvotājs, lai var saņemt kredītu? Vekseļi, ķīlzīmes, visādi citādi institūti. Nākamais– banku darbības jautājums. Man piektdien bija iespēja pusotru stundu uzklausīt dažādus jaunos uzņēmējus. Iezīmējas pilnīgi skaidrs bloks banku darbībā. Bankas nespēj tikt galā ar rēķinu apstrādi, rēķinu atvēršanu un visām citām problēmām. Tātad finansu bloks no organizatoriskā viedokļa kļūst viens no galvenajiem blokiem.

Otrs– naudas apgrozība. Gan šajā latu naudas zīmju iespiešanas jautājuma koncepcijā, gan arī tā sauktajā elektroniskajā un uzskaites naudā. Šajā jomā turpināsim aktīvi darboties.

Uzņēmējdarbības veicināšana. Arī pēc piektdienas ekspresaptaujas parādās jautājums, ka ārkārtīgi vajadzīga valsts ražojošā īpašuma pēc iespējas straujāka konversija un demonopolizācija. Man nosauca pa telefonu vairākus piemērus, kas dod priekšstatu par to, kas tur vispār notiek, Dievs vien zina kas. Piemēram, cilvēki saka, ka viņiem ir pārtikas produkti, viņi gribētu tos vest uz Rīgu un pārdot. Mokās ar 100 tonnām kartupeļu. Tos grib Arhangeļskā nopirkt. Bet Andžāns nepērk un tiem nepārdod. Tur jautājums nekustas. Veikalos mūs iekšā nelaiž. Ja laiž iekšā veikalos, vietējās pašvaldības uz šo problēmu skatās pilnīgi mierīgi un tajā iekšā nejaucas. Tajā pašā laikā veikli cilvēki uzmetas par starpniekiem, kuriem šīs telpas ir atdotas lietošanā uz kādu laiku, tie tur sāk cirpt tik biezu vilnu, ka vispār mati slienas stāvus.

Tātad šī ražošanas telpa ir pēc iespējas mudīgāk privatizējama, kaut vai tā iemesla pēc, lai mēs neuzturētu veselu rindu valsts ieceltu gandrīz vai liekēžu. Sevišķi jūtams, ka preces nenonāk līdz tirdzniecības apgrozībai, tādēļ privatizēta tirdzniecība atduras pret kaut kādu intereses trūkumu.

Otrs bloks ir cilvēku informētība un apmācība. Mēs, pārkāpjot savu struktūru, esam izveidojuši atsevišķu speciālu nodaļu. Mēs tagad uzņēmējiem sākam lasīt lekcijas, veidosim inkubācijas firmas, palīdzēsim šiem cilvēkiem saprast, kā uzsākt ekonomisko darbību.

Nākamais bloks ir ekonomiskās sadarbības līgumi ar Austrumiem. Jūs zināt, ka bija šīs sarunas Jūrmalā. Mēs nonācām pie secinājuma, ka pārejam uz klīringa noteikumiem un orientējamies pamazām arī uz pasaules cenām, pagaidām gan rubļos, jo dolāri ir vienlīdz neizdevīgi abām pusēm.

Struktūrpolitikā es jau minēju, kā pēc iespējas efektīvāk un dārgāk pārdoties. Tajā pašā laikā lai būtu iespējams pārdoties, sevišķi ārzemniekiem. Neviens ar mums nerunā, ja mums nav kārtīga biznesa plāna, ka ārzemnieks savu naudu dabūs atpakaļ. Mēs esam izstrādājuši, vadoties no pasaules pieredzes, šādu biznesa plāna struktūru. Ja gadījumā, tiekoties ar vēlētājiem vai citur, tādi jautājumi paceļas, tad varat zvanīt. Mums ir uzņēmējdarbības veicināšanas nodaļa. Šī nodaļa var palīdzēt ar šo uzņēmējdarbības biznesa plānu. Uz šā biznesa plāna pamata mēs arī selekcionēsim tos efektīvos Latvijai efektīvos projektus, lai šeit radītu pēc iespējas lielāku ekonomisko aktivitāti.

Tālāk. Cenu liberalizācija. Mēs nevaram ieiet tirgū, ja tāda liela prece kā dzīvokļi gulstas uz valsts budžeta. Vissāpīgākais un nākamais, varētu teikt, valdības jeb vispār valdīšanas noturības pārbaudes akmens ir sagatavotais projekts. Dzīvoklis nav sviests, ko var sakraut ledusskapī, iepirkt pa lēto un lietot pa dārgo. Acīmredzot jau kaut kad jūlijā mēģināsim šo projektu publicēt ārkārtīgi plašai diskusijai, lai tikai pēc vispusīgas izdiskutēšanas šajā lietā pieņemtu galīgo lēmumu. Tas pats jautājums ir saistīts ar kurināmā un apkures resursiem, turklāt lēciens šeit ir ārkārtīgi liels. Mērogs ir apmēram tāds: šodien apkure un dzīvoklis maksā 20 rubļus, bet pēc jaunajām cenām tas maksās 120. Lēciens ir briesmīgs. Jo ilgāk šis process tiek bremzēts, jo vairāk krājas un aug šī diference.

Nākamais jautājums, pie kā ļoti cītīgi jāstrādā un kas ir saistīts ar tādu ekonomiski tehnisku bloku kā uzskaites aparatūra un vispār uzskaites tehnika. Man noliek uz galda grāmatu un saka: Āboltiņa kungs, Gulivers maksā 7 rubļus. Nu, labi, es pieņemu, ka tas maksā 7 rubļus. Bet neviens neizraksta nekādu čeku, pat ne ar roku, nekur… Līdz ar to man rodas vesela virkne jautājumu– nodokļu inspekcija pārbauda, kā tiek maksāts, cik tiek maksāts un kas vispār tiek nomaksāts, cik daudz. Līdz ar to tādas lietas kā dažādi kases aparāti, cenu zīmogojamās ierīces, ūdensskaitītāji, siltuma skaitītāji. Mēs daudzos tirgus elementu ieviešanas jautājumos iestrēgsim tieši šo apstākļu dēļ. Cilvēki protestē tādēļ, ka viņi grib taupīt, bet fiziski nevar pierādīt, ka ir ietaupījuši.

Nepārtraukti notiek visa šā procesa koordinācija. Baltijas ekonomiskās padomes ietvaros ir izveidots tā sauktais Baltijas tirgus. Saskaņots nolikums pašlaik par Baltijas finansu fondu. Tāda pati pieeja, kā mēs teicām,– efektīvu projektu Latvijai. Tādi projekti tiks gatavoti starprepublikāniski izdevīgai realizācijai. Tā, piemēram, nav jēgas Baltijā domāt par jaunu metalurģisko rūpnīcu, ja viena ir Liepājā, un tā ir jānoslogo pietiekami pareizi. Tāpat nav jēgas domāt par jaunu naftas pārstrādes rūpnīcu, tāpat ir jātiek galā ar enerģētiku un visu pārējo.

Pavisam īsi par galvenajām problēmām, grūtībām un tempiem un par to, kādā laikā un cik ātri mēs tiksim uz priekšu un kad kaut kas būtiski mainīsies. Es diemžēl esmu teicis to jau pietiekami bieži un uzskatu arī tagad, ka visa šī reforma līdz kaut kādam vairāk vai mazāk efektīvam rezultātam mums prasīs 10 vai 12 gadu. Kaut vai tikai tādēļ vien, lai mēs pārkārtotu mūsu ekonomiskās izglītības sistēmu augstskolā, lai mēs uz gadu slēgtu augstskolu vispār, visus ekonomikas pasniedzējus aizsūtītu uz ārzemēm, kur varētu notikt tāda fantastiska lieta kā viņu smadzeņu pilnīga iztīrīšana no vecās bagāžas un jaunas iepildīšana. Tad– jauns kurss 4 un 5 gadus, tad tie pastrādās pāris gadu, tad nāks atpakaļ par pasniedzējiem un tad nolasīs nākamo kursu nākamajai paaudzei.

Nākamais jautājums, par ko visu laiku iznāk nepārtraukti diskutēt, ir jautājums par to, ka mēs esam spiesti izturēt spiedienu pret vēlēšanos joprojām jaukties iekšā uzņēmējdarbībā ar nevalstiskām metodēm, ar dažādiem slēdzieniem, ar licenču izsniegšanu, statūtu saskaņošanu, pārbaudīšanu, vai statūtos nav ierakstīts tas vai cits. Man bija ar vienu kolēģi diskusija, viņš ar lepni paceltu galvu pateica: “Es esmu pārbaudījis 190 kopuzņēmumu statūtus un to darīju ar mērķi, lai zinātu, ka tur narkomafija nav ieguldījusi savus līdzekļus.” Pilnīgi absolūts naivums, viņš tur neko nevar izdarīt. Šī enerģija ir jāvērš tajā virzienā, lai mēs radītu reģistra informācijas kanālu Eiropas uzņēmēju reģistrā un tur pārbaudītu, kas ir šis uzņēmējs, kurš šeit pie mums nāk, jo Latvijā parādās vairāki enerģiski uzņēmēji, kuri zina krievu valodu, ir dzīvojuši šeit 10 līdz 15 gadus, viņiem ir skaisti noformētas vizītkartes. Kad paņem vizītkartes un piezvana uz Ameriku vai uz kādu Eiropas valsti un pārbauda, kas viņš ir pēc reģistra, tad izrādās, ka reģistrā viņa nav, telefona grāmatā nav un uz faksu vispār neatbild. Nav arī brīnums, ka ir šis skandāls ar Jeļcinu, ka tam ir kādas fiktīvas personas pabāzušās vai kaut kas cits… Tā ka jādomā par kādiem valstiskiem uzņēmējdarbības kontroles variantiem. Nav ko jaukties tajās lietās, kas nav mūsu.

Pēdējais bloks– tas ir vispār visu iedzīvotāju izglītošana visplašākajā nozīmē. Man tikko atkal bija diezgan smaga saruna ar Latvijas televīziju. Mums laikam beidzot tomēr izdosies panākt kaut kādu regulāru ekonomiski izglītojošu raidījumu ciklu, nevis vispār diskusiju, kāda bija vakar par privatizāciju, kur es tā arī nesapratu, ko gribēja teikt. Vajag, lai mēs cilvēkus šajā jautājumā izglītotu katru dienu. Nevaram iet uz tirgu, ja katrā otrajā gadījumā pretī stāv publiski saviebta seja: “Nu atkal tie bagātie ir kaut ko nostrādājuši…laikam jau daudz nopelnīt skaitās mums goda lieta… ko lai dara tie nabagie…” Tā visu laiku mums iznāk gandrīz vai tāda situācija, ka mēs mēģinām veikt reformu ārkārtīgi lielas iedzīvotāju un tautas neinformētības apstākļos.

Viens neliels sīkums. Atļausiet paraudāt noslēgumā. Cienījamie deputāti, kad mēs runājam par valsts izdevumu samazināšanu jeb valsts pārvaldes aparāta samazināšanu, piekrītot šai tēzei principā, es tomēr gribētu, lai mēs paturētu prātā, ka esmu zaudējis pusotra mēneša laikā jau 10 savus darbiniekus nevis tādēļ, ka viņi ir aizgājuši uz citu ministriju vai citos štatos, bet tādēļ, ka tas, ko es uzskatu par relatīvi vismazāk spējīgo un maksāju viņam relatīvi vismazāk, tiek pārpirkts par divkāršu un trīskāršu cenu. Šī problēma ārkārtīgi nāk virsū. Acīmredzot, gan par Ministru padomes likumu domājot, gan arī plašāk domājot par valsts ierēdni, mums ir jādomā par to, kādas ir privilēģijas, kuras ir valsts ierēdnim un kuras viņu notur, lai būtu stabils, darbotiesspējīgs, lēmumus izpildītspējīgs aparāts. Pavelkot, ja tā varētu teikt, svītru, varbūt es pārāk optimistiski skatos uz visu ekonomisko reformu un mūsu kopējo darbību šajā virzienā, bet es uzskatu, ka mēs joprojām reformas jautājumā turamies uz ceļa, kaut arī no vienas malas uz otru šad tad palēkājam. Ja mums tā izdosies turpināt, asi un argumentēti diskutējot, tad ir cerības, ka šī reforma dos arī kaut kādus rezultātus.

Un pēdējais. Šīs lekcijas konspekts ar visiem zīmējumiem, manuprāt, tuvāko divu nedēļu laikā tiks iespiests un pavairots abās valodās. Tā ka, atgriezušies no brīvdienām, parlamentārieši acīmredzot, ja gribēs, varēs to izmantot kontaktos ar vēlētājiem un citādi.

Priekšsēdētājs: Jā, jūs esat vēl četras ar pusi minūtes ietaupījis. Lūdzu iedegt gaismu, jo šis apgaismojums galīgi nav piemērots apspriešanai. Tā, tagad visi redz ministra kungu.

Godājamie kolēģi, mums ir jāvienojas, kādā veidā turpināsim savu darbu, vai apmierināsimies ar to, ka noklausījāmies ministra kunga priekšlasījumu un redzējām ilustrācijas pie tā un ka saņemsim pēc divām nedēļām rakstiskā veidā visu šo lekciju, vai tagad uzdosim jautājumus un apspriedīsim šo priekšlasījumu, lekciju vai informāciju? Kādi ir ierosinājumi? Laikam no Ekonomikas komisijas tādiem ir jābūt? Vai no Budžeta komisijas vai no deputātiem, kas izvirzīja šādu lūgumu, lai ministra kungs sniegtu šādu informāciju?

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Es domāju tā: ja mums ir vēlēšanās uzdot jautājumus, tad darīsim to ne tādā veidā, kā parasti te dīdām ministrus, bet ar mērķi tiešām dziļāk izzināt tos jautājumus, kurus ministrs neskāra, uzzināt ministra personiskās koncepcijas un darbības programmu dziļāk par kādu jautājumu, tad pēc pārtraukuma varētu turpināt uzdot nopietnus jautājumus. Protams, ne jau tādus sīkus nozaru jautājumus, bet tā, lai varētu iedziļināties atsevišķās nozarēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, ņemot vērā mūsu saspīlēto programmu likumdošanā, es lieku priekšā maksimāli veltīt laiku likumdošanai. Ja kādam ir jautājumi, tad interesenti tos var uzdot blakustelpā jebkuram ministram. Mums taču ir galīgā sastrēgumā likumprojekti! Jebkuras, tā teikt, lekcijas, kas ir domātas plašam klausītāju lokam, ir vajadzīgas arī deputātiem, bet, manuprāt, nevajadzētu tās apvienot ar likumdošanas darbu, to var veikt blakustelpā, un tas būtu jauki un patīkami.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēlreiz pirmais mikrofons.

V.Zatuliviters: */Es nepiekritīšu tam, ko ierosina deputāts Bojārs. Domāju, ka ministra runā iezīmēti pamatmomenti tai programmai, ap kuru, taisnību sakot, griežas mūsu likumprojekti. Sakarā ar to, man liekas, ka būtu mērķtiecīgi uzdot ministram vairākus jautājumus. Domāju, ka tas būtu derīgi arī citiem deputātiem. Paldies./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir divi viedokļi: viens– ka vajag uzdot jautājumus un apspriest, otrs– ka nevajag. Ir viens priekšlikums, ka vajag uzdot jautājumus ministram un apspriest šo lekciju. Balsosim par šo priekšlikumu. Ja netiks nobalsots, tad, dabiski, teiksim “paldies” Āboltiņa kungam un turpināsim tālāk savu darba kārtību.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 80 deputāti ir zālē. Bija priekšlikums, turpinot šo informācijas uzklausīšanu, uzdot jautājumus un apspriest Āboltiņa kunga ziņojumu. Pretējais uzskats, ka tas nav nepieciešams. Tātad, ja šis ierosinājums apspriest un uzdot jautājumus negūst vairākumu no balsojošo skaita, tad tālāk turpinām savu darba kārtību.

Balsosim par ierosinājumu uzdot jautājumus ministram un pēc tam apspriest viņa ziņojumu. Rezultāts: par– 31, pret– 33, atturas– 13. Paldies, Āboltiņa kungs, mēs ceram vistuvākajā laikā sagaidīt rakstiski jūsu lekcijas konspektu.

Deputātiem pārtraukums 30 minūtes. Pēc tam turpinām darbu plenārsēdē.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs tiek aicināts tribīnē. Atsāksim savu darbu tur, kur to pārtraucām. Tātad– lēmuma projekts par peļņas nodokļa spēkā stāšanās kārtību.

A.Kodoliņš: Es nezinu, cienījamais priekšsēdētāja kungs, vai mums tas jāizskata, jo tas tomēr ir par spēkā stāšanos.

Priekšsēdētājs: Tātad ir piedāvāts to darīt trešajā lasījumā.

A.Kodoliņš: Jā, es domāju, ka ir gan priekšlikumi par tā uzlabošanu, bet to visu mēs varam trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Ja kādam ir priekšlikumi par šā lēmuma papildinājumiem un grozījumiem, tad, lūdzu, iesniedziet tos laikus Kodoliņa kungam vai komisijā.

Nākamais darba kārtības jautājums– par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un dažos citos likumdošanas aktos. Pirmais lasījums. Endziņa kungs ziņo. Interesentu grupa, kura atrodas plenārsēžu zālē, varēs spriest par šo likumprojektu. Lūdzu laikus pierakstīties jautājumiem un debatēm, lai varētu regulēt šo procesu.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tiek ierosināts pirmajā lasījumā izskatīt likumprojektu par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesuālajā kodeksā. Šie divi dokumenti ir 714. un 764.

Gribētu teikt, ka šā projekta pamatā ir vairāki citi dokumenti, kas iesniegti vai nu likumdošanas iniciatīvas kārtībā no valdības puses, vai arī sagatavoti šeit pat, Augstākajā padomē. Būtībā šīs izmaiņas skar, varētu teikt, trīs jautājumu blokus. Viens bloks ir saistīts ar transporta līdzekļu izmantošanu, tātad– par taksometriem, par braukšanu bez biļetes transporta līdzekļos.

Bloks, kas ir saistīts ar tām izmaiņām, kuras ir izdarītas, kuras ir ierosinājusi valdība, kuras diktē šodienas situācija. Tā ir kartīšu sistēma, talonu sistēma gan pārtikas produktu saņemšanai, gan benzīna saņemšanai. Praksē jau notiek viltošana, un izrādās, ka mums nav normu, kā reāli varētu pret šīm lietām cīnīties, paredzēt kaut kādas sankcijas.

Vēl ir izmaiņu bloks, kas saistīts ar faktu, ka mēs esam pieņēmuši likumu par presi, un arī dažas normas, kas saistītas ar likuma pieņemšanu par reliģiskajām organizācijām.

Kā redzat, šeit ir diezgan daudz jautājumu.

Likumprojekts jums tika iesniegts un bija iekļauts darba kārtībā jau agrāk. Dienas pirmajā pusē sēdē piedalījās arī satiksmes ministra vietnieks Uldis Pētersons. Taču mēs nedomājām, ka iznāks vēl pēcpusdienā atgriezties pie darba kārtības jautājumiem, tādēļ viņa pašreiz nav klāt. Man tādējādi būs grūtāk vienā otrā ziņā komentēt vai atbildēt uz jautājumiem, kas skar šo satiksmes sfēru.

Vēl 764.dokuments. Tas radās papildus pēc tam, kad deputāti bija saņēmuši 714.dokumentu, tātad– šo pamatprojektu. Šeit ir izmaiņas 269.pantā, šeit ir ņemts vērā deputāta Punovska rakstveidā iesniegtais priekšlikums. Tas ir 1.punkts šajā dokumentā. 2.punktā ir par Administratīvo pārkāpumu kodeksa 156.panta papildināšanu. Tas atkal izriet no likumdošanas iniciatīvas kārtībā valdības iesniegtā dokumenta. Tie tika saņemti pēc tam, kad pirmais dokuments jau bija jums izsniegts.

Kāda ir šo labojumu būtība, uz kuriem es gribētu vērst jūsu uzmanību? Varbūt es tomēr mēģināšu iet pantu secībā. Kā jūs redzat, tad šeit vispirms 714.dokumentā ir liktas priekšā izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Vispirms ir ierosināts papildināt kodeksu ar trim jauniem pantiem– 137.1, 158.1, un 164.1 pantu.

Pirmais 137.1 pants ir par taksometra lietošanas noteikumu pārkāpšanu. Es nekomentēšu šeit panta dispozīciju un sankciju. Būtību jūs redzat. Ja būs jautājumi, pacentīšos atbildēt.

Otrs ir 166.pants. Šeit ir par braukšanas maksas tarifu patvaļīgu pārsniegšanu taksometros. Kā jūs zināt, tad šodien diemžēl praksē arvien plašāk izplatās pārmērīgas maksas pieprasīšana no pasažieriem, gan izsaucot taksometru uz mājām, gan arī iekāpjot taksometros stāvvietās, vai arī apturot taksometru uz ceļiem. Sevišķi pārmērīgas likmes tiek pieprasītas nakts stundās. Šeit ir mēģinājums ar administratīvu pasākumu virkni cīnīties pret šādu negatīvu parādību.

Nākamais ir 164.1 pants. Tas ir par talonu, kartīšu vai citu zīmju, kas piešķir tiesības uz preču vai pakalpojumu saņemšanu, nelikumīgu izsniegšanu. Šeit ir runa par amatpersonām, speciāli pilnvarotām personām, kuras ir nelikumīgi izsniegušas vai realizējušas talonus, kartītes vai citas zīmes un tā tālāk. Tie būtu papildinājumi.

Turklāt ir priekšlikums arī papildināt kodeksu ar šāda satura 14.a nodaļu, kas izriet no fakta par preses likuma pieņemšanu. Šeit ir 201.2., 201.3., 201.4., 201.6., 201.7., 201.8. un vēl virkne pantu, kas skar šo preses likumu. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šeit Likumdošanas jautājumu komisija centās nostiprināt iespējas, kuras paredz preses likums, lai nodrošinātu iespēju tās realizēt, paredzot attiecīgas sankcijas, ja tiek pārkāptas prasības, kuras ir noteiktas šajā preses likumā. Par kādiem pārkāpumiem ir runa? Par atteikšanos pildīt izdevumu tiražēšanas pasūtījumus, pārkāpumi informācijas sniegšanā, masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē, masu informācijas līdzekļu izgatavošana un izplatīšana bez reģistrācijas vai pēc to darbības izbeigšanas, vēl izlaiduma datuma nepublicēšana, tiesas noteiktā nepatiesu ziņu atsaukšanas termiņa pārkāpšana, informācijas avota noslēpuma izpaušana un žurnālista pienākumu izpildes traucēšana. Šeit attiecīgās redakcijas dispozīcijas un sankcijas ir jūsu priekšā.

Kā jau es teicu, ir izdarītas nelielas izmaiņas arī sakarā ar likuma par reliģiskajām organizācijām pieņemšanu. Tāpēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.pants tiek izteikts citādā redakcijā. Runa ir par reliģisko rituālu, ceremoniju, sapulču un gājienu organizēšanu vai norises kārtības pārkāpšanu. Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka visas izmaiņas gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan arī (par kurām es runāšu mazliet vēlāk) Kriminālkodeksā ir saskaņotas gan ar reliģijas lietu konsultatīvo institūciju, gan arī ar visām konfesijām. Ja jūs interesē, man ir viņu atsauksmes šeit klāt.

Vēl izmaiņas ir arī, varētu teikt, procesuālajās normās, tātad– trans­porta valsts kontroles iestādēs. Šeit sīki tiek uzskaitīts, kuras amatpersonas, kādas iestādes ir tiesīgas izskatīt administratīvos pārkāpumus un kādas sankcijas tās var piemērot pašas, bez griešanās tiesā.

Vēl ir, kā jūs redzat, likts priekšā izdarīt izmaiņas, kuras arī saistās ar likuma par presi pieņemšanu un kurās paredzēta ne tikai materiālo kaitējumu atlīdzība, bet arī morālā kaitējuma atlīdzības iespējamība. Analoģiskas izmaiņas ieliktas arī Civilkodeksa grozījumos. Runa ir par 39.pantu, kura nosaukums ir “Pienākums atlīdzināt materiālos zaudējumus”. Ierosināts šo pantu papildināt, ka atlīdzina ne tikai materiālos zaudējumus, bet atlīdzina arī morālos zaudējumus vai morālo kaitējumu.

Vēl 50.1 pants, kura nosaukums ir “Izvairīšanās no mantiskā zaudējuma atlīdzināšanas, kas ar noziegumu nodarīts uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām”. Arī šeit ierosināts papildināt, ka atlīdzina ne tikai materiālo kaitējumu, bet arī morālo kaitējumu, kāds ir nodarīts.

Vēl ir izdarītas izmaiņas sakarā ar Satiksmes ministrijas iesniegto priekšlikumu, kurš ir akceptēts valdībā un iesniegts likumdošanas ini­ciatīvas kārtībā kā izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 139.pantā. Panta nosaukums ir “Braukšana bez biļetes”. Šeit ir attiecīgās panta daļas izmaiņas, paredzot augstākas sankcijas, nekā bija līdz šim. Tas atbilst Administratīvo pārkāpumu kodeksa attīstības koncepcijai.

Projekts paredz papildināt, jau tīri procesuāli ieliekot šeit tās izmaiņas, kas jau ir, lai būtu skaidrs, par kādiem pantiem un kādas institūcijas ir tiesīgas uzlikt administratīvos sodus. Vēl ir izmaiņas 202.pantā, kur ir ieteikums izslēgt panta nosaukumā vārdus “un taksometru”, bet dispozīcijā vārdus “vai taksometru”. Panta nosaukums ir “Apzināti nepatiesa speciālo dienestu transporta līdzekļu un taksometru izsaukšana”. Administratīvā atbildība tiek paredzēta, ja izsau­kums ir bez pamata, nepatiess, tātad maldinot, ja tādā veidā izsaukta ugunsdzēsības mašīna, milicijas mašīna vai citas speciālā dienesta mašīnas. Par to šeit ir runa.

Tālāk ir izmaiņas arī sankcijās un atbilstošas izmaiņas tīri procesuālā nozīmē, kuras, manuprāt, pašreiz komentēt nebūtu vajadzīgs.

Izmaiņas Kriminālkodeksā. Par administratīvo atbildību jau es teicu. Runa ir par talonu, kartīšu vai citu zīmju, kas piešķir tiesības uz preču vai pakalpojumu saņemšanu, nelikumīgu izsniegšanu. Šeit ir analoģiska satura dispozīcija ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu un šeit kriminālatbildība var iestāties atkārtotības gadījumā, ja jau iepriekš ir piemērota administratīvā atbildība, un 190.1 pants, kurā ir runa par viltotu talonu, kartīšu vai citu zīmju, kas piešķir tiesības uz preču vai pakalpojumu saņemšanu, izgatavošanu un izplatīšanu.

Administratīvo pārkāpumu kodekss un arī iepriekšminētais Administratīvo pārkāpumu kodeksa pants, ar ko tiek papildināts Kriminālkodekss, runāja tikai par izplatīšanu, kur speciāli pilnvarotas personas to realizē. Šeit ir runa par jebkuru pilsoni, kurš ir izgatavojis šādas viltotas kartītes vai talonus vai arī tos izplata. Te ir paredzēts sods.

Ierosināts izteikt citā redakcijā divus Kriminālkodeksa pantus. Viens ir 137.pants, kura nosaukums tagad ir “Iedzīvotāju līdztiesības pārkāpšana viņu attieksmē pret reliģiju”. Iepriekšējais šā panta nosau­kums un arī saturs bija pavisam cits. Nosaukums bija “Noteikumu pārkāpšana attiecībā uz baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas”. Saskaņā ar likuma par reliģiskajām organizācijām pieņemšanu ir iesniegts arī šis ierosinājums. Kā jau es teicu, šo ierosinājumu ir akceptējušas visas reliģiskās konfesijas.

Šajā pašā sakarībā lūdzu vērst uzmanību uz 3.punktu šajā Kriminālkodeksā, kur ir izmaiņas. Šeit ir runa par 212.panta izslēgšanu no Kriminālkodeksa. Šā panta nosaukums ir “Pilsoņu un personas tiesību apdraudējums aiz reliģisko rituālu izpildīšanas iegansta”. Šeit var rasties jautājums, vai, izslēdzot šo pantu, persona nepaliek neaizsargāta. Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka Kriminālkodeksā ir 105., 106., 109.pants, arī 11.pants, kas paredz atbildību par smagu, vidēju un vieglu miesas bojājumu nodarīšanu. Daļēji šā panta izslēgšanu kompensē arī 137.panta jaunā redakcija. Šādu panta izslēgšanu atbalsta reliģiskās konfesijas.

Vēl 150.4.pants. Tas ir “Benzīna vai citas degvielas un eļļošanas materiālu nelikumīga izsniegšana”, kura ieviešanu atkal būtībā diktē realitāte mūsu dzīvē, degvielas, eļļošanas materiālu trūkums un arī iespējamās manipulācijas, kādas tiek veiktas šajā sakarībā.

Pārējās daļas šeit ir, varētu teikt, tehniskas, kas ir jāizdara pirmā procesa kodeksā, sakarā ar to, kādas izmaiņas tiek izdarītas šajā sadaļā.

Papildus, kā jau es teicu, šeit 764.dokumentā ir deputāta Punovska iesniegtais dokuments par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas vietu. Šeit ir runa par pārkāpumiem, kas paredzēti noteiktā Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantā. Līdz šim darbojās un arī pastāvēja princips, ka administratīvā pārkāpuma lietu izskata pēc pārkāpuma izdarīšanas vietas. Būtība ir tāda, ka administratīvās komisijas, kā arī nepilngadīgo lietu komisijas var arī pēc sava ieskata nepieciešamības gadījumā administratīvo pārkāpumu lietas nosūtīt izskatīšanai pēc pārkāpēja dzīvesvietas.

Pēdējais papildinājums ir Kriminālkodeksa 156.pantā. Iepriek­šējās izmaiņas paredzēja atbildību par preču slēpšanu no pircējiem, bet sakarā ar biežajām cenu izmaiņām, notiekot pārcenošanai, praksē parādījās ļoti daudz citu pārkāpumu, preces tika slēptas no pārcenošanas, līdz ar to tika iegūta nelikumīga peļņa iedzīvošanās nolūkos. Lai daudzmaz vērstos pret šāda veida pārkāpumiem, ir ierosināts šis papildinājums.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi ziņotājam? Sekretārs neguļ, viņš apkopos sarakstu. Pagaidīsim.

A.Endziņš: Pirms vēl sekretārs darbojas, gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka no sākuma projekta līmenī šajā blokā bija iekļautas arī izmaiņas laulības un ģimenes likumu kodeksā, kura būtība izrietēja no likuma par reliģiskajām organizācijām, kā arī no dažu deputātu, proti, deputāta Rikarda, priekšlikuma pielīdzināt baznīcā reģistrēto laulību valsts civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā reģistrētai laulībai. Šajā sakarībā Likumdošanas jautājumu komisijā bija lielas diskusijas. Lai šīs diskusijas izbeigtu, mēs griezāmies ar lūgumu pie visām reliģiskajām konfesijām dot savu atsauksmi. Man ir šīs atsauksmes, sākot ar septītās dienas adventistiem, ir Reliģijas lietu departamenta attieksme, Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas attieksme, Rīgas metropolīta, katoļu baznīcas viedoklis, Baptistu draudžu savienības, vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapa atsauksme un vēl atsevišķi no Augstākās padomes Reliģisko lietu padomes locekļa Jofes. Šeit ir runa par jūdaisma konfesijas attieksmi. Viedoklis ir tāds, ka baznīca pašreiz vai nu vispār atsakās, vai uzskata, ka šāda jautājuma nostādne ir priekšlaicīga un ka pie šā jautājuma risināšanas varētu atgriezties tikai tālākā nākotnē, kad būs pietiekami sagatavoti kadri un draudzes būs nostiprinājušās, jo pašreiz tās uzskata, ka nav spējīgas šīs operācijas veikt ar visu atbildības sajūtu. Tagad gan būtu viss.

Priekšsēdētājs: Pirmais jautā deputāts Silārs. Lūdzu.

I.Silārs: Man ir jautājums par 201.3.panta pirmo daļu un arī par 201.9.pantu. Šajā 201.3.panta pirmajā daļā ir ierakstīts, ka valsts vai sabiedrisko organizāciju amatpersonām, kas atteikušās sniegt informāciju presei vai citiem masu informācijas līdzekļiem, ja šī informācija ar likumu nav atzīta par nepublicējamu, uzliek naudas sodu līdz 500 rubļiem. Es stādos priekšā, ka “Jedinstvo” vai “Sodružestvo” korespondents ierodas pie LNNK darbveža un lūdz viņus sniegt informāciju par darbiniekiem, cik viņu vidū ir juristu, cik tur ir ārstu un citu profesionāļu, vai citu informāciju par kādiem viņu interesējošiem datiem. Tagad viņš nesniegs, jo ar likumu nav aizliegts šo informāciju neizplatīt. Nākamreiz viņš būs telefoniski atteicies, nākamo reizi viņu neielaidīs pa durvīm. Tas jau būs 9. ierakstīts, ka par “tādu apstākļu radīšanu, kas žurnālistam traucē vai pilnīgi atņem iespēju veikt likumā paredzētos žurnālista pienākumus”. Te man jautājums, kādā likumā ir paredzēts žurnālista pienākums. Viņam redaktors būs uzdevis, tas ir viņa pienākums– pildīt, bet viņu nelaiž pa durvīm iekšā– nākamie 500 rubļi.

A.Endziņš: Man tad jums, cienījamais Silāra kungs, ir jautājums, kur jūs bijāt agrāk, kad tika diskutēts un pieņemts likums par presi? Kā jau es teicu, šīs normas, kas ir iekļautas, izriet no preses likuma.

I.Silārs: Biju tepat un balsoju pret.

A.Endziņš: Diemžēl Augstākās padomes vairākums ir nobalsojis par. Ja tur ir paredzēts, ka likumā noteiktajā kārtībā var būt atbildība, kuras līdz šim nebija, tad mūsu uzdevums bija šo nepilnību aizpildīt. Un te tā ir.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Edmunds Krastiņš uzdod jautājumu, lūdzu.

E.Krastiņš: Es uzdošu par 137.1.pantu, kurš, cik es saprotu, nav saistīts ar preses likuma pieņemšanu. Šeit ir ieraksts par atteikšanos maksāt par taksometra izsaukumu. Es lūgtu jūs interpretēt, cik plaši tas ir saprotams. Vienu piemēru izklāstīšu, kas ar mani pašu ir noticis. Tad, kad man vajadzēja lidot reiz ar lidmašīnu, es izsaucu taksometru, kurš neieradās paredzētajā laikā. Tādēļ es gandrīz nokavēju lidmašīnu un biju spiests uz ielas ņemt citu taksometru. Tagad iznāk, ka pēc šā panta man varēs uzlikt 50 rubļu naudas sodu. Taksometrs atbrauca tikai 30 minūtes pēc tam, kad tas tika pasūtīts.

A.Endziņš: Cienījamais Krastiņa kungs! Izsaku jums savu līdzjūtību. Jums tikai par 30 minūtēm vēlāk, bet man taksometrs ieradās nevis vakarā, kad tas tika izsaukts, bet septiņos no rīta, un mani uzcēla no gultas.

E.Krastiņš: Tad jo vairāk nav skaidrs, kāpēc šādu normu jūs esat ielicis?

A.Endziņš: Es atvainojos, lieta tāda, ka šinī gadījumā tas nenozīmē to, ka var uzreiz no jums uz vietas iekasēt. Ja jūs tam nepiekritīsit, jāsa­stāda protokols. Jūs varat, gluži pretēji, pieprasīt kompensāciju par saviem zaudējumiem, kas jums ir radušies. Šeit ir runa par to, ka bieži vien huligāniskas izrīcības dēļ tiek izsaukts taksometrs un ierodas laikus, bet pasūtītājs pēkšņi pasaka, ka vairs nekas nav vajadzīgs vai tamlīdzīgi. Te būtībā ir pret to vērsts. Šinī gadījumā jādomā par atgriezenisko mehānismu, par to, kā mēs likām par materiālo un morālo atbildību saistībā ar presi, bet vispār vajadzīgs mehānisms, kas ļautu pasažierim vai cilvēkam saņemt kompensāciju par zaudējumu, kas ir nodarīts gan materiāli, gan morāli. Tam es varētu noteikti piekrist. Pašreiz tas ir domāts pret huligānisku rīcību, jo bieži vien praksē tādā veidā tas notiek.

E.Krastiņš: Bet vai jums tādā gadījumā neliekas, ka šis jautājums būtu risināms, vispārējā kārtībā izvirzot prasību un piedzenot attiecīgus zaudējumus, kas radušies šim privātajam taksometram. Tas arī privātā taksometra gadījumā darbojas, tikai nav skaidrs, kāpēc šis naudas sods 50 rubļu apmērā jāmaksā valstij. Prasība ir pret šo izsau­cēju. Var arī uzrakstīt skaidri un gaiši, ka “par atteikšanos maksāt par taksometra izsaukumu, ja ir izpildīti pasūtījuma nosacījumi”. Ja tie nav izpildīti, tad, atvainojiet, es nemaksāšu gan nekādu naudassodu. Tas tāds retorisks jautājums.

A.Endziņš: Tas jau izriet pats no sevis, ka nevar iestāties atbildība, ja nav jūsu vainas. Tas nav uzreiz risināms jautājums. Šeit ir runa par to, ka jūs izsaucāt taksometru, oficiāli tas ir reģistrēts, fiksēts, ka no jūsu dzīvokļa esat saucis, viss ir kā pienākas, taksometrs ierodas, bet jūs pēkšņi pasakāt, ka negribat maksāt to rēķinu, kāds jau ir taksometra skaitītājā. Šādā gadījumā var tikt sastādīts protokols. Bez zaudējuma atlīdzības par šā rēķina segšanu vēl ir arī administratīvais sods. Tas ir vērsts pret šādu huligānisku rīcību. Tādā veidā. Pašreiz, ja jūs runājat par privāto taksometru, ja viņš ir pateicis koordinātas un iespējas jums kaut kur zvanīt, tad ir savādāk. Te ir runa tāpat par zaudējuma atlīdzību, ja tas ir fiksēts, ja viena puse var pierādīt, ka jūs esat saukuši. No telefona automāta būtībā jau nepieņem. Teiksim, kāds ir izmantojis iespēju un kaut kur no citurienes piezvanījis, bet norāda jūsu telefonu. Nav jums atzvanīts, ka taksometrs izbrauc. Te ir dažāda šī procedūra. Šī norma ir īslaicīga, jo, es uzskatu, ka pēc gada taksometru parks būs privatizēts. Tādā gadījumā šī norma nedarbosies. Tādā gadījumā es uzskatu, ka par huligānisku rīcību tomēr varētu palikt administratīvs sods. Arī, ja parks būs privatizēts, ja tas būs oficiāli fiksēts, jums kā privāta taksometra īpašniekam segs zaudējumus, bet valsts tajā pašā laikā sodīs, lai netraucētu jums strādāt.

E.Krastiņš: Man otrs jautājums. Par 154.pantu. Vai jūs nevarētu izskaidrot, kādā nozīmē šeit ir domāts par valsts vai sabiedriskajiem uzņēmumiem, iestādēm vai organizācijām piederoša benzīna un tā tālāk nelikumīgu izsniegšanu? Kādā kontekstā tas ir? Ka valsts, to es sapratu, bet sabiedriskajiem? Kaut gan, no otras puses, mēs pret visām īpašuma formām izvirzām vienādus nosacījumus.

A.Endziņš: Tāpēc, ka ir pašreizējā valsts degvielas sistēma.

E.Krastiņš: Jūs domājat šo talonu sistēmu? Runāsim uzreiz konkrēti, ka talonu sistēma darbojas pašlaik ne tikai attiecībā uz valsts vai sabiedriskajiem uzņēmumiem, bet arī attiecībā uz daudzām privātfirmām, kuras sniedz kaut kādus transporta pakalpojumus, arī tām tiek izsniegti taloni. Kas te ir precīzi domāts ar šo sistēmu? Nelikumīga izsniegšana? Arī zemniekiem izsniedz talonus.

A.Endziņš: Tas ir par ārpus noteiktas kārtības noteiktiem limitiem. Degvielas un eļļošanas materiālu trūkuma dēļ– tie tiek fondēti, limitēti. Ja jums ir iespēja izrīkoties, lai jūs nevarētu izmantot iedzīvošanās nolūkā. Uz to tas ir vērsts.

E.Krastiņš: Šāds jautājums nerastos, ja šeit būtu skaidri un gaiši ierakstīts par fondēto vai limitēto benzīnu. Tas ietvertu tā benzīna, ko izsniedz privātiem braucējiem uz šiem taloniem, nelikumīgu izsniegšanu.

A.Endziņš: Tādējādi, ja jūs saņemsiet tajā pašā degvielas uzpildes stacijā benzīnu bez taloniem…

E.Krastiņš: Ja te būtu skaidri ierakstīts– “par normētā vai limitētā benzīna”…

A.Endziņš: Tas pats par sevi saprotams.

E.Krastiņš: Jūs piekrītat tam formulējumam?

A.Endziņš: Jā, tam es piekrītu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu turpina deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Es aizrādīšu uz to, ka šis 201.pants par masu informācijas līdzekļu izgatavošanu, izplatīšanu bez reģistrācijas ir pretrunā ar Vīnes nobeiguma dokumentu. Te ir skaidri pateikts, ka jebkurai personai ir atļauts saņemt, turēt īpašumā un izplatīt jebkāda veida informatīvos materiālus. Tie arī var būt masu informācijas līdzekļi un tā tālāk. Bez reģistrācijas. Šeit vienkārši jāpārbauda. Es negribu visu skatīties cauri. Acīmredzot mums būs jāpārtaisa preses likums.

A.Endziņš: Paldies, Kiršteina kungs, man jau deputāts Cilinskis pirms pārtraukuma aizrādīja. Es atbildēju, ka mēs vadījāmies stingri pēc preses likuma. Ja šeit preses likumā ir pieļauta atkāpe no starptautiskās koncesijas (man liekas, ka tā tika iekļauta 4.maija Deklarācijas pielikumā, ja es nemaldos), ja šāda neprecizitāte ir, tādā gadījumā mēs, gatavojot šo likumprojektu otrajam lasījumam, izslēgsim ārā šīs normas no Administratīvo pārkāpumu kodeksa. Acīmredzot mums būs jārisina jautājums par izmaiņām preses likumā. Tas ir neapšaubāmi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamais Endziņa kungs! Jūs teicāt, ka pie šā likuma pārveidojumiem ir piedalījušies arī Satiksmes ministrijas darbinieki. Mani interesē viņu attieksme pret 136.pantu, kur ir runa par to pilsoņu sodīšanu, kuri brauc bez biļetes vai pārvadā bērnus bez biļetes. Kāpēc es to jautāju? Es jautāju tāpēc, ka mēs, Rīgā dzīvojošie nerīdzinieki, vairāk nekā gadu izmantojam autobusu, trolejbusu un tramvaju. Vismaz man gada laikā nav izdevies redzēt kādu kontrolieri. Vai šiem pārveidojumiem būs kāda jēga? Vai kaut kas mainīsies no tā? Kāda nostāja ir Satiksmes ministrijai?

A.Endziņš: Tas tieši izriet no Satiksmes ministrijas priekšlikumiem. Satiksmes ministrija plāno pastiprināt tieši kontroli. Sakarā ar to, ka valsts dotācijas sabiedriskā transporta uzturēšanai samazinās, viņi ir ieinteresēti, lai būtu peļņa. Ļoti daudzi uzskata par vieglāku un ērtāku braukt vispār bez biļetes un reizēm samaksāt niecīgo sodu. Tāpēc arī ir šīs izmaiņas. Būtībā saglabājas iepriekšējā daļa 136.pantā. Paredzēts pastiprināt šo kontroles dienestu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav? Vēl ir. Deputāts Šapovālovs vēlas uzdot jautājumu. Lūdzu.

P.Šapovālovs: */Man ir jautājums par to pašu nolādēto taksometru. Kā varēs noteikt faktu, ja taksists prasīs lielāku maksu, nekā pienākas, vai ja pasažieris nav samaksājis tik, cik rāda skaitītājs. Automašīnā taksists– viens cilvēks, un pasažieris– viens cilvēks. Kādu jūs iedomājaties šo mehānismu?/

A.Endziņš: */Es domāju, ka tajā gadījumā, ja automašīnā tikai divi cilvēki, kaut ko pierādīt ir grūti. Taču allaž stāvvietās tuvumā ir arī citi cilvēki. Šādos gadījumos, iespējams, viņus var aicināt par lieciniekiem vai vienkārši fiksēt pārkāpumu. Tomēr, kā tas izskatīsies reālos apstākļos, to, protams, ir grūti iedomāties./

P.Šapovālovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies Endziņa kungam par ziņojumu. Varam atklāt debates par šo likumprojektu.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. 75 deputāti reģistrējušies. Balsosim par Latvijas Republikas likumprojekta “Par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un dažos citos likumdošanas aktos” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 62– par, 1– pret, 6– atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Lūdzu ierosinājumus, papildinājumus, grozījumus iesniegt Endziņa kungam.

Latvijas Republikas likums par vides aizsardzību. Otrais lasījums. Apspriežam pa pantiem.

Lūdzu, Batarevska kungs, jums laikam sākumā īsam apkopojumam vajadzīgs laiks?

O.Batarevskis: Godātie kolēģi! Mēs izskatījām tos priekšlikumus, kuri ir pielikumā pie likuma. Bez tam mēs saņēmām ar nelielu novēlošanos Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumus, kurus arī izskatījām. Vakar saņēmām arī Jūras lietu komisijas priekšlikumus, bet tie tika iesniegti pavēlu, nevarēja pavairot. Taču tie nav tik kategoriski. Līdz ar to tos var iestrādāt, sagatavojot likumprojektu trešajam lasījumam.

Mēs esam saņēmuši vēstuli no republikas Ministru padomes, kurā tā lūdz, lai pēc likuma pēdējā lasījuma nodotu to vēlreiz izskatīšanai sakarā ar to, ka mūsu likuma otrajā nodaļā bija skarti jautājumi, kas attiecas uz Ministru padomes kompetenci vides aizsardzībā. Mēs pret to neiebilstam un, sagatavojot likumprojektu trešajam lasījumam, to iesniegsim Ministru padomei. Ministru padomes pārstāvji piedalījās likuma apspriešanas komisijā.

Tagad konkrēti pa pantiem. Dokumentos jūs redzat, ka mēs esam ievērojuši Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Vides aizsardzības komisijas un Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumus un apvienojuši pantus. Iznesti ārpus likumprojekta terminu, pamatjēdzienu skaidrojumi, kuri izdarīti, ievērojot Iekšlietu ministrijas priekšlikumus. Tā ka principā par 1. un 2.pantu nekādu priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem par 1., 2.pantu nav iebildumu? Paldies, Batarevska kungs, turpiniet!

O.Batarevskis: Ir Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Vides aizsardzības komisijas priekšlikums 6.pantā. Par pārējiem pantiem iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Varbūt deputātiem ir kaut kas līdz 6.pantam? Neredzu. Lūdzu, 6.pants.

O.Batarevskis: Ir priekšlikums svītrot šo pantu. Mēs daļēji ievērojām šo prasību– pantu saīsinājām un izteicām citā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Vai no Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Vides aizsardzības komisijas kāds šeit ir zālē? Nav. Uzskatīsim, ka ievērots tas viss.

O.Batarevskis: 7.pantā ir vairāki priekšlikumi. Ir Tautas pašvaldības komisijas priekšlikums svītrot no teksta “vietējo pašvaldību institūcijas”. Tagad ir: “Valsts pārvaldi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā Latvijas Republikā atbilstoši likumiem un citiem normatīviem aktiem realizē Vides aizsardzības komiteja, Ministru padome un vietējo pašvaldību institūcijas.” Viņi lūdz, lai šo teksta daļu “vietējo pašvaldību institūcijas” svītrojam. Komisija nevar piekrist šai Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas prasībai, jo, saņemot nodokli par dabas resursu izmantošanu, viņi negrib nest atbildību par šiem resursiem un negrib uzņemties atbildību par vides aizsardzību.

Priekšsēdētājs: Vai kādam no deputātiem ir pretējas domas par 7.pantu? Nav. Praktiski tiek akceptēts komisijas viedoklis par 7.pantu.

O.Batarevskis: 8.pantā priekšlikumu nebija. Atstāt komisijas redakcijā.

Priekšsēdētājs: Par 8.pantu. Te bija vairāku institūciju ierosinājums– svītrot no 8. līdz 11.pantam. Tas tika noraidīts.

O.Batarevskis: Jā, bet Ministru padomes vēstulē, kuru mēs pēc tam saņēmām, ir norādīts, ka viņi piekrīt tam, ka Ministru padomes kompetence šeit tiek ietverta, jo likumā par Ministru padomi šādi jautājumi netiek izskatīti.

Priekšsēdētājs: Vai kāds no deputātiem ir citās domās?

O.Batarevskis: 21.pantā ir Ministru padomes priekšlikums svītrot vārdu “dzīvnieku”.

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti! Deputāti apskatīsies, kādā sakarībā šis priekšlikums ir.

O.Batarevskis: Šeit ir runa par kadastriem. Šeit ir runa par to, ka dabas resursu valsts kadastru kārtošanu nodrošina republikas Ministru padome. Panta pirmajā teikumā ir uzskaitījums, kādi kadastri nepieciešami. Ministru padome uzskata, ka tai nebūtu jānodarbojas ar dzīvnieku kadastru. Mēs uzskatām, ka Ministru padomei jānodarbojas ar visu veidu kadastru kārtošanu.

Priekšsēdētājs: Līdz 21.pantam nebija deputātiem labojumu? Par 21.pantu. Jūs dzirdējāt komisijas domas, zināmas ir Ministru padomes domas. Nav citu variantu. Turklāt ļoti veiksmīgi Ministru padomes pārstāvis šoreiz nepiedalās plenārsēdē. Par 21.pantu mums ir skaidrs.

O.Batarevskis: No 51. līdz 56.pantam priekšlikumu nebija.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, te bija Pašvaldību un sabiedrisko lietu komisijas lapiņā 29.pants minēts un 44.pants.

O.Batarevskis: Jā, 29.pants.

Priekšsēdētājs: Komisijas viedoklis laikam ir tāds, kā jūs teicāt.

O.Batarevskis: Komisijas viedoklis ir tāds kā tekstā. Šeit es gribētu paskaidrot, kāpēc mēs atstājām to Ministru padomes un Vides aizsardzības komitejas kompetencē, jo, saduroties ar psiholoģiska rakstura pretenzijām, nevar nodrošināt poligonu izvietojumu republikas teritorijā. Mēs uzskatām, ka šis jautājums jārisina valdībai kopā ar speciālistiem, balstoties uz ekspertīzi. Lai šī problēma tiktu atrisināta, mēs uzticam šo jautājumu izskatīšanu tikai šīm divām institūcijām.

Priekšsēdētājs: 44.pants.

O.Batarevskis: Pašvaldības komisija ierosina svītrot vārdus “vides aizsardzība”. Šeit atkal viņi atsakās no funkcijas, kas ir saistīta ar vides aizsardzības realizēšanu viņu teritorijā. Tas mums nav pieņemami.

Priekšsēdētājs: Komisija to noraida. Škapara kungs neuztur šo viedokli. Vai ir kādi iebildumi deputātiem līdz 51.pantam? Nav. Neredzu. Tātad no 51. līdz 54.pantam. Labojumi. Par izslēgšanu.

O.Batarevskis: Tieslietu ministrija uzskata, ka šiem pantiem ir deklaratīvs raksturs. Mēs uzskatām, ka šie panti ir atstājami, jo tas raksturīgs visai vides aizsardzībai un nosaka atbildības veidus par kaitējumu, kas tiek nodarīts videi. Tie ir atstājami.

Priekšsēdētājs: No 55. līdz 57.pantam.

O.Batarevskis: Jā, mēs uzskatām, ka šie panti ir atstājami likumā, jo Civilkodeksā daži jēdzieni ir jauni, kas parādījušies sakarā ar vides aizsardzību, un mēs tos gribētu nostiprināt šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem šajā sakarībā ir iebildumi? Nav. Vai no 59. līdz 64.pantam deputātiem būtu kādi labojumi? Iebildumi? Nav.

64.pants. Pēdējais.

O.Batarevskis: 64.pantā ir ierosinājums norādīt, ka starptautiskajos sakaros piedalās arī Ministru padome. Mēs to noraidām, jo uzskatām, ka starptautisko sakaru organizēšanā piedalās dažādas organizācijas, bet koordinē tikai viena. Pretējā gadījumā šāds pants vispār nav nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Kādas domas ir deputātiem? Nav. Sekretariātu lūdzu zvanīt. Deputāts Silārs vēlas teikt kādus vārdus? Lūdzu.

I.Silārs: Kamēr kolēģi atsauksies uz šo zvanu, es gribu norādīt, ka tikko pamanīju 2.panta pirmajā daļā teikto, ka– “nodrošināt kvalitatīviem cilvēkiem dzīves vidi”. Sākumā nodomāju, ka te ir domāta “pārcilvēku teorija”. Bet es skatos tomēr, ka 11.pants runā par iedzīvotāju dzīves vidi. Tātad varbūt tomēr izdarīsim labojumu un samainīsim vietām šos divus vārdus, rakstot “cilvēku kvalitatīvu dzīves vidi”.

O.Batarevskis: Paldies, Silāra kungs, tas ir literāras dabas jautājums. To vajadzēs izlabot.

Priekšsēdētājs: Reglamentēts ir tā, ka mums literārie jautājumi trešajā lasījumā ir jākoriģē.

Uz šo zvanu tomēr pārāk daudz interesentu neatsaucās. Reģistrēsimies, cienījamie kolēģi! Rezultāts: 76. Balsosim par likuma “Par vides aizsardzību” akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 67– par, 2– pret, 2– atturas.

Godājamie kolēģi! Otrajā lasījumā nav saņemti rakstiski priekšlikumi par šo likumu, izņemot vienu redakcionālu labojumu, ko atbalstīja Silāra kungs. Kādas ir komisijas domas?

E.Cilinskis: Mēs tomēr nevaram uzskatīt šo par galēju lasījumu, jo šī viena panta redakcija ir jāsaskaņo tālāk ar Ministru padomi konkrēti, ko mēs esam apsolījuši izdarīt.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijai ir džentlmeniska vienošanās ar Ministru padomi, ka viņi vēl saskaņos atsevišķus pantus, tāpēc mēs likumu nevaram pieņemt galīgajā variantā, lai gan teorētiski tāda iespēja pastāvēja.

Godājamie kolēģi, lai cik tas būtu paradoksāli, mēs esam izpildījuši šīsdienas darba kārtību pat pirms termiņa. Šinī sakarībā mums ir līdz plenārsēdes beigām apmēram 35 minūtes. Vai kāds no komisijām ir gatavs ziņot par kādu no nākamajiem rītdienas vai parītdienas darba kārtības jautājumiem, kurus mēs varētu paspēt šovakar izskatīt? Tādas iniciatīvas nav. Paldies. Es negribētu kļūt pārāk nepopulārs.

Plenārsēde ir slēgta. Tiekamies rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!