1991.gada 30.aprīļa sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos–
Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 132.

Tagad par šīsdienas darba kārtību. Praktiski tā būs viena normāla darbadiena šajā nedēļā. Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Mēs komisijā izskatījām likumprojektu par izmaiņām iedzīvotāju ienākuma nodoklī. Komisija uzskata, ka šis likumprojekts ir jāizskata steidzami, un tāpēc lūdz iekļaut to darba kārtībā dienas pirmajā pusē, lai pēcpusdien varētu izskatīt otrajā lasījumā, ja nebūs iebildumu. Jautājums par iedzīvotāju ienākuma nodokli pašlaik ir septītais, bet tam vajadzētu būt kādam trešajam vai ceturtajam.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu kolēģiem no citām komisijām? Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Man būtu priekšlikums un lūgums, ko mēs esam saskaņojuši arī ar Tālavu Jundža kungu,– ceturto jautājumu, proti, par Latvijas Republikas Ministru padomes Valsts īpašuma konversijas departamenta direktora kandidatūru, izskatīt pulksten 15.00 vai pat vēlāk. Bet tas būtu saistīts arī ar premjerministra ierašanos pulksten 15.00. Piekto jautājumu mēs pagaidām neizskatītu.

Šis īpašuma konversijas nolikums ir izdalīts, bet pie tā vēl grib strādāt īpašuma konversijas komisija. Mēs uzskatām, ka mazāk laika aizņemtu, ja projekts būtu vairāk sagatavots, tādēļ šo jautājumu varētu neizskatīt, atstājot tikai 4.punktu, lai gan informatīvi mums šis projekts ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Jundzi!

T.Jundzis: Es pilnībā atbalstu Kehra kunga teikto. Saskaņā ar mūsu vienošanos likums par policiju iznāk ceturtais, bet, ja būs nepieciešams, tad pulksten 15.00 mēs rīkojam pārtraukumu likumprojekta apspriešanā un izskatām kandidatūru departamenta direktora amatam.

Kas attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, tad tomēr, kolēģi, ņemiet vērā, ka, pirmkārt, viens jautājums, kā Kehra kungs teica, atkrīt, un, otrkārt, pirmais lasījums var ievilkties visai ilgi, turklāt tur arī nav tik svarīgs balsu skaits, tāpēc to pilnībā varētu izskatīt tūlīt pēc policijas likumprojekta.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Es pārliecinoši lūdzu Prezidiju un visus deputātus atbalstīt priekšlikumu par jautājuma par Vidzemes priekšpilsētas padomes darbu ar rajona iedzīvotājiem iekļaušanu darba kārtībā šajā vai tuvākajās nedēļās. Jautājumu formulēšu un iesniegšu Prezidijā. Ja nepieciešams, varu paskaidrot, kāpēc iesniedzu šo priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biezajam.

J.Biezais: Papildinot kolēģa Ojāra Kehra teikto par Valsts īpašuma konversijas departamenta nolikumu, ir lūgums visiem deputātiem iesniegt priekšlikumus rakstiski.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam.

R.Černajs: Par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Es arī atbalstu prasību iekļaut to darba kārtībā kā trešo, kā steidzamu, lai to tomēr šodien varētu pieņemt, jo šis likumprojekts mums ir jāpieņem tā iemesla dēļ, ka citādi iedzīvotājiem ienākuma nodokli maija algās aprēķinās pēc vecās kārtības, kaut gan valdība ir devusi priekšlikumus šo neapliekamo minimumu palielināt. Ilgu laiku tas neaizņems, jo praktiski ir tīri formāls akts, proti, viens cipars jānomaina ar otru šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zaļetajevam.

S.Zaļetajevs: */Es pievēršu Augstākās padomes uzmanību tam, ka iepriekšējā nedēļā mēs nolēmām izskatīt un iekļaut dienas kārtībā jautājumu par Augstākās padomes reglamentu. Iepriekšējā darba prakse rāda, ka jautājumi, kurus Augstākā padome pieņēmusi, no jauna netiek izskatīti un automātiski tiek iekļauti nākamās nedēļas darba kārtībā. Mani pārsteidz, ka tagad šis jautājums no apspriešanas tiek noņemts. Es iesniedzu šādu priekšlikumu: likuma par policiju otrā lasījuma vietā izskatīt jautājumu par Augstākās padomes reglamentu. Tas aizņems apmēram tikpat daudz laika kā likums par policiju, kas, starp citu, darba kārtībā vēl nav iekļauts. Tas ir pirmais priekšlikums.

Otrais. Ja pirmais priekšlikums netiks pieņemts, Augstākās padomes reglamentu varam apspriest 4.maija sēdē. Lūdzu deputātus izvēlēties: svinīgo jubileju atzīmēt ar svinīgo referātu bez reglamenta vai pieņemt reglamentu un iztikt bez svinīgā referāta./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Es gribētu deputātiem paskaidrot, ka deputāts Zaļetajevs šo priekšlikumu izteica jau Prezidija sēdē. Es kā komisijas priekšsēdētājs gribētu paskaidrot, ka priekšlikums tika noraidīts, pirmām kārtām, tādēļ, ka pašreiz darba grupas vadītājs deputāts Bojārs atrodas ārzemju komandējumā. Nebūtu ieteicams izskatīt reglamentu viņa prombūtnē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Godāto priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Šodien droši vien mēs iekļausim darba kārtībā Augstākās padomes lēmumu par papildu pasākumiem, lai uzlabotu to Latvijas Republikas iedzīvotāju stāvokli, kas cietuši Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā. Piektdien netālu no Augstākās padomes nama notika Latvijas Republikas černobiliešu mītiņš. Es gribu ierosināt darba kārtībā skatīt jautājumu par nepieciešamību godināt bojāgājušo piemiņu, tos, kas atradās Černobiļas ellē. Lai katrs no mums klusuma minūtē padomā, kā mēs varam palīdzēt tiem, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanā Černobiļas atomelektrostacijā./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Ir ierosinājums godināt ar klusuma brīdi Černobiļā cietušos. Lūdzu, darīsim to!

Turpinām darbu.

A.Aleksejevs: */Man ir tāds priekšlikums: principiāli jāmaina darba kārtības izskatīšanas gaita. Man liekas, mums tā jāizskata divām nedēļām, lai būtu iespēja sagatavoties apspriešanai, bet neizdarīt korektūras šodienai. Parasti mēs neesam gatavi, uz rītdienu arī nepaspējam sagatavoties. Tāpēc man liekas, ka būtu mērķtiecīgi, sākot ar nākamo nedēļu, lūgt Prezidiju, lai sagatavo darba kārtību vismaz divām nedēļām. Tad arī būs iespēja nākamajai nedēļai to pakoriģēt. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vairs neviens deputāts neierosina priekšlikumus. Nobalsosim par Prezidija apstiprināto darba kārtību. Tātad ir izsvītrots 5.punkts pēc komisijas ierosinājuma. Apstiprināsim šo darba kārtību un tad balsosim par papildinājumiem.

Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz, jo daži deputāti ir ienākuši zālē. Rezultāts: 142. Balsojam par Prezidija apstiprināto darba kārtību. Rezultāts: 117. Darba kārtība ir apstiprināta.

Deputāts Zatuliviters ierosināja iekļaut darba kārtībā jautājumu par Vidzemes priekšpilsētas padomes praksi darbā ar iedzīvotājiem.

Deputāts Zatuliviters grib motivēt? Lūdzu. Pēc tam tūlīt balsosim.

V.Zatuliviters: */Priekšlikumu šo jautājumu iekļaut darba kārtībā ir diktējis tas apstāklis, ka ātrāk, nekā mēs gribētu, aug Vidzemes priekšpilsētas iedzīvotāju neapmierinātība ar savas rajona padomes darbu. Konkrēti tas izpaužas tā, ka ļaudis savu sadzīves problēmu risināšanai nevar iekļūt ne padomē, ne izpildkomitejā.

Otrais. Rajona padome ignorē Augstākās padomes lēmumus. Es šeit domāju par lēmumu atjaunot mandātus četriem rajona padomes deputātiem, kas viņiem ir nelikumīgi anulēti.

Tālāk. Rajona padomē izveidojusies nosodāma prakse deficītās preces deputātiem sadalīt savā starpā. Pavisam nesen tā tika sadalīts 41 automobilis, 75 televizori un vesela rinda citu mantu. Vispār rajona padomes uzvedību raksturo Punovska kunga vārdi: “Kas man republikas Augstākā padome? Man rajonā ir sava mazā augstākā padome!” Vai republikā nav pārāk daudz augstāko padomju?/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Lai izskatītu šo jautājumu plenārsēdē, ir nepieciešams iepriekš sagatavoties, izskatīt Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā. Es ierosinu šā jautājuma izskatīšanu atlikt un šodien nebalsot par tā iekļaušanu darba kārtībā. Ja deputātiem ir kādi materiāli, tad tos var iesniegt sabiedrisko lietu komisijā. Mēs izskatīsim, un jautājums tiks risināts reglamentā paredzētajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Pareizi. Tāda kārtība ir, kā deputāts Lagzdiņš atzīmēja. Bet nav pirmā reize, kad deputāti ierosina jautājumus, par kuriem nav tik labas informācijas. Tāpēc es vienkārši ieteikšu balsot. Motivācija ir gan no vienas puses, gan no otras. Deputāti paši izšķirsies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: jautājums nav iekļauts darba kārtībā. Lūdzu deputātu Zatuliviteru vērsties Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā un ierosināt šo jautājumu izskatīt plenārsēdē.

Deputāts Zaļetajevs ierosināja šonedēļ izskatīt jautājumu par reglamentu, darot to vai nu šodien, vai 4.maijā. Argumentāciju par šo reglamentu sniedza deputāts Endziņš. Tā kā ir ierosinājums, lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par reglamenta apspriešanas iekļaušanu šīsdienas darba kārtībā. Rezultāts: jautājums nav iekļauts.

Jautājums bija par to, ka nedaudz vajadzētu mainīt darba kārtību, likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli izskatot pēc lēmuma projekta par pasākumiem to Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanā, kas cietuši Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā. Tas būtu ceturtais jautājums.

Balsojam par šādām izmaiņām. Tas, ka pulksten 15.00 izskatīsim Ministru padomes īpašuma konversijas jautājumu, paliek spēkā, tur neviena iebilduma nebija. Balsošanas rezultāts: 95. Tātad darba kārtība mainās, 4.punkts pašreizējā darba kārtībā būs likumprojekts par īpašuma nodokli. Pulksten 15.00, kā mēs vienojāmies, jebkurā gadījumā pārtraucam sēdi un izskatām jautājumu par konversiju, tad turpinām to jautājumu, kas ir iesākts.

Pirmais darba kārtības jautājums– lēmuma projekts “Par Aijas Osmanes ievēlēšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi”.

Vārds Augstākās tiesas priekšsēdētājam Zemrībo kungam.

G.Zemrībo, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Saskaņā ar spēkā esošo republikas pamatlikuma 97.panta 13.punktu es lūdzu ievēlēt par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi Aiju Osmani. Aija Osmane strādā par tautas tiesnesi kopš 1982.gada. 1986.gadā viņa tika ievēlēta par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi. Saskaņā ar toreiz spēkā esošo likumdošanu viņu ievēlēja uz pieciem gadiem, un tagad viņas pilnvaru termiņš ir beidzies. Sakarā ar to es vērsos republikas Augstākās tiesas kvalifikācijas kolēģijā ar lūgumu izskatīt manu priekšlikumu, ka Aiju Osmani vajadzētu ievēlēt atkārtoti. Republikas Augstākās tiesas kvalifikācijas kolēģija deva pozitīvu novērtējumu, un attiecīgie dokumenti tika iesniegti republikas Augstākajā padomē. Ziņas par Aijas Osmanes biogrāfiju ir jūsu rīcībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Osmanes kundze! Vai deputātiem ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Aizsardzības un iekšlietu komisija ir izskatījusi šo kandidatūru un vienbalsīgi iesaka viņu apstiprināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija arī izskatīja kandidatūru un vienbalsīgi iesaka ievēlēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Aijas Osmanes ievēlēšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi. Rezultāts: 112– par, 15– atturas. Apsveicam Osmanes kundzi ar ievēlēšanu tiesneses amatā. (Aplausi.)

Pārejam pie darba kārtības nākamā jautājuma. Likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas PSR Darba likumu kodeksā”, otrais lasījums. Likumprojekts tiek izskatīts steidzami.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Otrajam lasījumam tiek iesniegts 672.dokuments “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Darba likumu kodeksā”. Salīdzinājumā ar pirmo lasījumu ir izdarīti nelieli grozījumi, kā arī iestrādāti deputātu Bula un Ēlerta priekšlikumi, kuri tika iesniegti rakstveidā. Deputāta Černaja priekšlikumu, kā arī vienu no deputāta Ēlerta priekšlikumiem komisija noraidīja. Motivācija ir 667.dokumentā.

Varētu vēl paskaidrot papildus– ja mēs pieņemam deputāta Ēlerta priekšlikumu, tad tas praktiski nozīmē, ka gandrīz vai paredzam vēl vienu papildu svētku dienu, jo šeit iekrīt sestdiena. Tātad mēs jau norādām uzreiz trīs dienas. Tas tomēr ir būtiski arī tautsaimniecībai, tāpēc tas nebūtu pieņemams. Šādā gadījumā šīs izmaiņas būtu pretrunā ar spēkā esošo likumu par svētku dienām.

Arī deputāta Černaja priekšlikums tiek noraidīts. Viņa priekšlikuma būtība ir tāda, lai visos gadījumos vidējo izpeļņu aprēķina tikai par pilniem 12 kalendāra mēnešiem. Šeit, kā jau es teicu pagājušajā reizē, 103.pants ir vērsts uz to, lai rastu iespējas, atsaucoties uz Darba likumu kodeksu, aprēķināt vidējo izpeļņu pirmām kārtām un galvenokārt tad, kad cilvēks dodas atvaļinājumā, jo tas pašreiz mums ir ļoti aktuāli. Es arī informēju jūs par to, ka, gatavojot izmaiņas Darba likumu kodeksā, ir paredzētas vēl vairākas normas, kas sīkāk reglamentē vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtību atsevišķos gadījumos.

Priekšsēdētājs: Otrajā lasījumā mēs likumprojektu apspriežam pa pantiem, bet man ir atnācis pieteikums no Brīvo arodbiedrību savienības juridiskā biroja vadītāja vietnieka Jura Stepiņa, kas grib izteikties. Deputātiem nav iebildumu, ka tiek dots vārds arodbiedrību pārstāvim? Pēc tam sāksim apspriest pa pantiem, ar jautājumiem un visu pārējo. Lūdzu, Stepiņa kungs!

J.Stepiņš, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības juridiskā biroja vadītāja vietnieks: Cienījamie deputāti! Es lūgtu jūs mani uzklausīt un vērst uzmanību uz mūsu ierosinājumiem, kas saistīti ar izmaiņām Darba likumu kodeksā. Kā prakse pierāda, mēs jau trešo reizi gada laikā mainām 78.panta redakciju. Ja steigā pieņemam, tad ļoti grūti praktiski ir izskaidrot. Arodbiedrībām katru dienu cilvēki zvana, kā praktiski piemērot Darba likumu kodeksa izmaiņas. Šajā sakarā mēs ierosinām 46.panta otrajā daļā likt uz balsošanu šādu tekstu: “to darbu, amatu, ražošanas iecirkņu un cehu sarakstu...”, jo ne tikai amats un darbs, bet arī vide nosaka kaitīgumu. Visus gadus mums bija strīdi, ka kaitīgā cehā vieniem ir priekšrocības un otriem nav.

Spēkā esošā darba likumdošana paredz, ka papildatvaļinājumu par nenormētu darba laiku iestādēs darbiniekiem nosaka administrācija pēc vienošanās ar arodkomiteju, ja kolektīvais līgums netiek noslēgts. Pašreizējā 78.panta redakcija tika pieņemta 10.decembrī.

Uzskatām, ka šobrīd pirmajam lasījumam piedāvātā 78.panta otrās daļas redakcija ievērojami pasliktina strādājošo stāvokli, jo vienošanās nav starp vienlīdzīgiem partneriem. Darba devēja pozīcijas un statuss vienmēr būs stiprāks, jo, salīdzinot ar darba ņēmēju, viņam ir administratīvā un ekonomiskā vara. Šajā sakarā mēs ierosinām 78.panta otrās daļas pēdējo teikumu papildināt ar tekstu iekavās: “(ja darba koplīgumu neslēdz pēc rakstveida vienošanās starp darba devēju un darbinieku arodorganizāciju vai darbinieku, ja nav arodbiedrības organizācijas šai iestādei)”.

Tāpat ierosinām apvienot 83. un 84.pantu un izteikt šādā redakcijā: “Darbinieka minimālā mēneša darba samaksa nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu. Darbinieku minimālo darba algas likmi nosaka Latvijas Republikas Ministru padome, vienojoties ar republikānisko arodorganizāciju.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, varbūt nāciet tribīnē un komentējiet šos priekšlikumus. Sāksim izskatīšanu pa pantiem.

A.Endziņš: Cienījamie deputāti! Man vispirms jāizsaka liels izbrīns par mūsu brīvajām arodbiedrībām. Cienītais Stepiņa kungs sēž blakus Katlapa kungam un Vītoliņas kundzei, kuri piedalījās šā projekta izstrādāšanā, bet pēkšņi tagad parādās ar jauniem priekšlikumiem. Man nav īsti skaidrs, kāpēc to nevarēja izdarīt iepriekš. Šinī gadījumā es gribētu redzēt šos priekšlikumus pirmām kārtām rakstveidā, bet, cik es sapratu, klausoties šo priekšlikumu, ir neliela pretruna ar mūsu pieņemto likumu par darba koplīgumu. Šinī gadījumā tas izskatās pēc tendences, ka arodbiedrība grib atkal atjaunot savu statusu, no kura tā pati ļoti sekmīgi centās atbrīvoties. Tāpēc kaut ko teikt un spriest bez rakstveida iesnieguma otrajā lasījumā man ir grūti.

Priekšsēdētājs: Visus priekšlikumus uztur spēkā arī deputāti. Var nākt ar ierosinājumiem. Mums tiešām ir noteikums, ka priekšlikumi jāiesniedz rakstiski. Jūs apskatīsiet šos priekšlikumus, kad mēs visu pabeigsim. Tad varbūt mēs atgriezīsimies pie šā jautājuma. Endziņa kungs, jūs palieciet tribīnē, skatīsim pa punktiem, jo mums ir par tiem jābalso.

Par 46.pantu rakstisku priekšlikumu nav.

A.Endziņš: Nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav nekādu ieteikumu vai iebildumu? Nav. Pēc otrā lasījuma noteikumiem ir acīmredzot jābalso par šo 46.panta otro daļu tādā redakcijā, kādā tā ir. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 79.

Par 68.panta papildinājumu.

A.Endziņš: Šeit bija deputāta Ēlerta priekšlikums, par kuru es jau teicu un ko mēs noraidījām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Es tomēr uzskatu un arī savos priekšlikumos iesniedzu, ka ir jāmaina abi likumi– Darba likumu kodekss un likums par svētku un atceres dienām, jo nav loģiski, ka Lieldienās mācību iestādēm sestdienā ir jāstrādā. Pēc pašreizējiem likumiem tā iznāk. Es domāju, ka mēs esam kļūdījušies, pieņemot likumu par svētku un atceres dienām, un šī kļūda ir jālabo. Es jūtu, ka šodien šīs izmaiņas Darba likumu kodeksā netiks uzreiz pieņemtas otrajā lasījumā, tātad mums ir pilnas iespējas izmainīt abus likumus.

A.Endziņš: Es gribētu atkārtot vēlreiz, ka šinī gadījumā es lūgtu arī Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāju deputāti Zeili ieklausīties, jo šeit ir runa par to, ka mēs pieliekam vēl divas svētku dienas. Mums ir dažādi ražošanas cikli. Ja mēs ierakstīsim, ka šī diena pa vidu nav jāstrādā, tas nozīmē, ka automātiski šeit arī visas izmaksas un tā tālāk nāksies pārrēķināt kā par brīvdienām. Tas ir tur, kur ir nepārtrauktais ražošanas cikls. Tāpēc, pirms mēs par tādu lietu balsojam, jābūt ļoti uzmanīgiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts uzskata, ka ir jābalso. Vispirms balsosim par deputāta Ēlerta priekšlikumu 68.pantam, proti, noteikt uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām tiesības nestrādāt starp Lielo piektdienu un Pirmajām Lieldienām. Rezultāts: 32.

Par redakcijas komisijas variantu. Rezultāts: 50. Pieņemts redakcijas komisijas variants.

A.Endziņš: 72.pants, tas ir, 3.punkts. Šeit nekādu izmaiņu nebija salīdzinājumā ar pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Nav ieteikumu arī no deputātu puses? 4.punkts– par 78.panta redakciju.

A.Endziņš: Rakstisku priekšlikumu šeit nekādu nav. Izskanēja tikai no arodbiedrībām, bet rakstveidā es neesmu saņēmis.

Priekšsēdētājs: Mums tomēr ir noteikums, ka deputāti ierosina. Jūs varat iepriekš caur deputātu komisiju ierosināt savus priekšlikumus... (Balsis no zāles.) Nu, tas ir jānoskaidro komisijā. Lūdzu, tālāk.

A.Endziņš: 83.pants. Ir izdarīta redakcionāla rakstura izmaiņa. Šeit ir runa par darba samaksu pamatdarbā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Biju iesniedzis priekšlikumu noteikt stundas minimālo darba samaksu. Pašreizējā 84.punkta redakcijā tas būtībā ir ievērots, tā kā es neiebilstu, ka ir noraidīts mans priekšlikums. Bet šajā 83.pantā vajadzētu pateikt (tā būtu redakcionāla izmaiņa), ka minimālā mēneša darba samaksa pamatdarbā attiecas uz darba dienu, lai cilvēkiem būtu skaidrs, ka par pusslodzi nevar prasīt minimālo darba algu. Tādi jautājumi ir parādījušies arī par kompensācijām. Likumā vajadzētu skaidrību.

A.Endziņš: Kā jūs saprotat pusslodzi pamatdarbā?

I.Ēlerts: Saīsinātu darba dienu strādā daudzi cilvēki, kuriem tā ir vienīgā darbavieta.

A.Endziņš: Principā, manuprāt, šī redakcija to arī paredz. Minimālajai darba samaksai pamatdarbā ir jābūt, taču jāievēro proporcionalitāte atbilstoši darba laikam. Lūdzu, iesniedziet savu priekšlikumu uz trešo lasījumu. Šeit būtisku un principiālu iebildumu nevar būt.

Priekšsēdētājs: Tagad par 84.pantu. Tas ir lēmuma 6. punkts. Nav. Par 85. un 86.panta izslēgšanu? Nav iebildumu.

Par 103.panta redakciju.

A.Endziņš: Kā jau es teicu, šis ir deputāta Černaja priekšlikums, kurš tika noraidīts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam.

R.Černajs: Es palieku pie sava priekšlikuma, jo, ja mēs vadāmies pēc instrukcijas, ka vidējo izpeļņu šajā kodeksā noteiktajos gadījumos, tas ir, komandējuma, mācību laikā un daudz un dažādos citos gadījumos, nosaka pēdējiem diviem mēnešiem, tad mēs vispār likvidējam jēdzienu “vidējā alga”. Kas tā par vidējo algu, kur ņem par pamatu pēdējos divus mēnešus?

Lai būtu vienkāršāk, es jums demonstrēšu uzskatāmu piemēru. Ir daudzas iestādes, uzņēmumi, arī lauksaimniecības uzņēmumi, kur strādājošie saņem lielu daļu darba algas par gada rezultātiem. Tā, piemēram, martā saņem atlīdzību 10 tūkstošus rubļu. Pēc šīs samaksas saņemšanas rēķinot vidējo algu, tā iznāk apmēram 5 tūkstoši rubļu, kaut gan patiesībā cilvēks saņem nedaudz mazāk. Turpretī vēl pēc diviem mēnešiem, kad nav bijušas nekādas izmaksas, šī vidējā alga atkal samazināsies. Tāpēc tomēr ir jāņem 12 kalendāra mēneši, lai tik tiešām tā būtu vidējā alga. Tas pats ir ļoti daudzās iestādēs un uzņēmumos, kur saņem atlīdzību par ceturksni. Ļoti daudzās iestādēs un uzņēmumos ir tā sauktie tukšie periodi, kur algas ir mazas. Vidējai algai tomēr ir jābūt par lielāku periodu, par gadu.

Gribu teikt, ka ļoti daudzās iestādēs ar to vadītāju svētību grāmatveži uzņemas grēku un tomēr šīs vidējās algas rēķina par 12 mēnešiem, jo strādājošie vienkārši nav ar mieru saņemt kompensāciju, kas pamatota uz vidējo algu, kura pēc instrukcijas rēķināta par pēdējiem diviem mēnešiem. Praktiski šī instrukcija ir novecojusi vai nepareiza, jo tādā gadījumā tā nav vidējā alga. Skaidri un gaiši ir jāpasaka, ka vidējā alga par diviem mēnešiem nav vidējā alga.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Šeit visos gadījumos ir tikai 12 pilni kalendārie mēneši, bet, ja pilni 12 kalendārie mēneši nav strādāti, tad atkal rodas domstarpības. Tas, kas ir šeit ierakstīts, ir ne tikai tā prakse, kas pašreiz, tie ir arī instruktīvie materiāli, pēc kuriem pašreiz grāmatveži strādā. Tikai tad nebūs jāatsaucas uz trīsdesmitajiem gadiem. Instrukcijā šeit, es domāju, tādā gadījumā ir vajadzīgi arī tīri finansiāli aprēķini. Šo priekšlikumu komisija atbalstīja, tā izstrādē piedalījušās arodbiedrības.

Priekšsēdētājs: Ceru, ka jūs sapratāt deputāta Černaja labojuma būtību. Par to mums būtu jābalso. Tas nozīmē, ka pēc tam diezgan būtiski jāmaina pantu redakcija, jo šeit ir ietverts tikai princips.

Vispirms balsojam par Raita Černaja ierosinājumu, tad par redakcijas komisijas variantu. Raits Černajs nav iesniedzis redakcijas variantu, ir tikai princips.

Balsojam par aprēķināšanu. Rezultāts: 62.

Balsojam par redakcijas komisijas piedāvāto variantu. Rezultāts: 30. Tātad pieņemts Raita Černaja variants. Tas nozīmē, ka šis pants ir jāpārstrādā.

Tagad balsojam par likuma pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 85– par, 3– pret, atturas– 10. Likums ir pieņemts otrajā lasījumā. Lūdzu ierosinājumus.

A.Endziņš: Man būtu lūgums trešo lasījumu sagatavot uz nākamo plenārsēdi, protams, ne 4.maijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Černaja kungu piedalīties komisijas darbā, lai varētu panākt kaut kādu vienošanos par šo 103.pantu, ievērojot arī arodbiedrību ierosinājumus. Cik es saprotu, jūs tos izskatīsit vēl līdz trešajam lasījumam.

Skatām lēmuma projektu “Par papildu pasākumiem Latvijas Republikas iedzīvotāju, kas cietuši Černobiļas AES avārijas rezultātā, sociālā stāvokļa uzlabošanai”. Vārds deputātam Krastiņam. Skatām 676.dokumentu.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Kā jau šajā zālē tika šorīt norādīts, 26.aprīlī paiet pieci gadi kopš Černobiļas notikuma. Likvidācijas darbos no Latvijas tika nosūtīti apmēram 5000 cilvēku. Kad viņi savu darbu bija paveikuši un atgriezušies mājās, tad izrādījās, ka viņi vairs nevienam tā īsti nav vajadzīgi. Pret viņiem izturējās pēc principa: “Moris savu ir padarījis, moris var iet.” Tie ir pārsvarā gados jauni cilvēki, no kuriem diemžēl daļa ir guvusi nopietnus veselības traucējumus.

Patlaban 90 cilvēki no šiem 5000 ir atzīti par I vai II grupas invalīdiem. Lēmuma projekts, kas iesniegts izskatīšanai, ir attiecināms tieši uz šiem 90 cilvēkiem. Naudas izteiksmē, kā jūs varat iedomāties, izdevumi, kas būtu saistīti ar šāda lēmuma realizāciju, ir stipri nelieli. Diez vai to, kas ierakstīts šeit lēmumā, var uzskatīt par kaut kādām īpašām privilēģijām. Es domāju, ka mēs vienkārši šeit normalizēsim stāvokli, beidzot parādot varbūt arī zināmu interesi par šiem cilvēkiem, kas ne jau pēc savas gribas toreiz tika nosūtīti uz Černobiļu.

Protams, varētu jau atrunāties, ka ne mēs viņus tur sūtījām, ne mums tur kāda daļa. Bez tam Černobiļa nemaz neatrodas Latvijā. Tomēr jāņem vērā, ka šie 5000 cilvēku, no kuriem aptuveni 100 kļuvuši par invalīdiem, tomēr dzīvo Latvijas teritorijā. Galu galā, ja nu reiz viņi ne pēc savas gribas un galīgi ne savas vainas dēļ ir zaudējuši veselību, es domāju, ka mūsu valstij zināmas rūpes par viņiem būtu jāizrāda.

Tas arī ievadam būtu viss. Ja priekšsēdētājam nebūtu iebildumu, es gribētu lūgt tribīnē darba grupas vadītāju deputātu Priščepovu, kurš varētu atbildēt uz jautājumiem, ja tādi būtu.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi, cienīti kolēģi? Sākam apspriešanu? Lūdzu, deputāt Endele! Priščepova kungs, nāciet, lūdzu, uzklausīt!

J.Endele: Tā kā šeit ir runa par nelielu finansiālu summu, tad man ir jautājums. Vai jūs zināt, ka šodien republikā jau laikam gandrīz nepilnu mēnesi rit spēle “Supperbank”. Tā faktiski sākta ar mērķi pabalstīt Černobiļas upurus un cietušos. Es esmu divas dienas zvanījis Finansu ministrijai, lai sniedz kādu informāciju, kam šīs spēles organizētāji maksā nodokļus un cik lieli tie ir. Klīst baumas, ka divās nedēļās ir ieņemti 8 miljoni. Ja tā ir, tad mēs Černobiļas cietušos varētu brīnišķīgi pabalstīt, izmantojot šos līdzekļus. Jums ir tāda informācija?

I.Krastiņš: Jā, varētu piekrist. Kā zināms, Sarkanajam Krustam bija savā laikā spēļu kārtis “Monopols”. Bet, lai nu cienījamais Endeles kungs neņem ļaunā, man gan par šo spēli nekas nav zināms. Finansu ministrijas piekrišana šādam lēmuma projektam mums ir. Mēs, protams, varam to ierosināt Finansu ministrijai, ja šī spēle ir sākta tepat Latvijā. Bet es tiešām no jums pirmo reizi dzirdu par kaut ko tamlīdzīgu.

J.Endele: Tāpēc man būtu priekšlikums šo jautājumu noskaidrot un tad atgriezties pie apspriešanas. Es saprotu, ka tur iekšā ir milzīgi līdzekļi. Mums vajag tos tikai paņemt.

I.Krastiņš: Es atvainojos, Endeles kungs, bet kāds tam visam sakars ar šo lēmuma projektu? Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu?

J.Endele: Vistiešākais sakars. Tādā gadījumā mēs varam to visu finansēt, neņemot līdzekļus no budžeta.

I.Krastiņš: Jā, protams.

J.Endele: Tādā gadījumā mums atkristu jautājums par finansēšanu no budžeta.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeilei.

V.Zeile: Man ir precizējošs jautājums par to pašu tēmu. Nerunāsim par to, ka tur ir šodien 90 cilvēku. Rīt viņu būs desmitreiz vairāk. Runa ir par principiālu lēmumu, kuram nav noilguma termiņa. Jautājums ir ļoti principiāls: no kādiem finansu avotiem ir paredzēts finansēt šos cilvēkus? Jūs sakāt, ka jums ir ministrijas piekrišana. Pašreiz mums ir divi finansēšanas avoti– sociālās apdrošināšanas budžets, kurš deputātiem ir izsniegts, ar 240 miljonu deficītu, un valsts budžets, kurā šodien ir 12 miljoni plusā. Tas ir principiāls jautājums. Es lūdzu jebkuru likumu un lēmumu pamatot finansiāli.

I.Krastiņš: Šeit ir runa par I un II grupas invalīdiem. Invalīdu finansēšana, kā jūs zināt, notiek no sociālās apdrošināšanas budžeta.

V.Zeile: Par ko tad ir runa, ja viņi budžetā jau ir ieslēgti? Ko tad jūs vēl lēmumu pieņemat? Lēmums nav tikai par šiem pensionāriem un pensijām. Lēmums ir daudz plašāks, sociālās palīdzības spektrs ir plašāks. Tas viss maksā naudu.

I.Krastiņš: Jā, tas viss maksā naudu. Lēmums tiešām ir plašāks, bet šeit runa ir par 90 cilvēkiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

K.Liepiņš: Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu iekļaut šā dokumenta sākumā “Konvenciju par piespiedu un obligāto darbu”? Tas ir dokuments, kuru PSRS ratificējusi 1956.gada 4.jūnijā un ar kuru aizliegts militarizētā veidā mobilizēt cilvēkus avāriju seku, stihisku nelaimju seku likvidēšanai. Šis likums attiecas arī uz neskarto zemju apgūšanu.

I.Krastiņš: Liepiņa kungs, es domāju, šā lēmuma projekta mērķis nav paust attieksmi pret iedzīvotāju piespiedu iesaistīšanu darbos.

K.Liepiņš: Bet atgādināt varbūt?

I.Krastiņš: Vai nu likumīgi, vai nelikumīgi, kā nu mēs katrs uzskatām, bet cilvēki tur tika nosūtīti. Tagad viņi ir invalīdi. Mēs, protams, varam ierakstīt šo konvenciju. Bet es domāju, ka mums vispirms jādomā par šiem cilvēkiem, kas neatkarīgi no sevis un neatkarīgi arī no mums kļuva par invalīdiem. Es vēlreiz atkārtoju: lēmuma projekta mērķis nav izpaust savu attieksmi pret Černobiļas notikumu. Es domāju, ka tas visiem ir puslīdz skaidrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– trešais mikrofons.

A.Bērziņš: Šis likumprojekts attiecināms tikai uz I un II grupas invalīdiem. Tā es saprotu.

I.Krastiņš: Ja jūs uzmanīgi izlasītu 1.pantu, tad tur ir redzami divi varianti: tiek atbalstīti vai nu I un II grupas invalīdi, vai arī visu triju grupu invalīdi.

A.Bērziņš: Mēs saprotam, ka visiem tas obligāti būtu nepieciešams. Ja būs tikai dažiem no viņu vidus, tad sacelsies ļoti liela panika. Valmieras rajonā ir 130 šādu invalīdu. Viņi visi ir vienoti. Man ir 130 iesniegumi par dzīvokli, jo pamatā visi šie 130 cilvēki dzīvojuši kopmītnē. Ir 30 iesniegumi par mašīnām. Pagājušajā gadā pieņemts 46.Ministru padomes lēmums. Tajā bija teikts, ka līdz 1.oktobrim jāiesniedz visi šie materiāli. Valmieras rajons iesniedza. Šajā lēmumā bija paredzēts, ka tiks pieņemts nākamais Ministru padomes lēmums, kas dos atbildi uz visiem šiem jautājumiem. Tagad mēs kaut kādai šaurai grupai kaut ko iedosim, bet ko pārējiem? Kādu atbildi mēs viņiem sniegsim? Nevar skatīt šādā šaurā formā šo jautājumu.

I.Krastiņš: Bērziņa kungs, es domāju, jūs man piekritīsit, ka ir zināma atšķirība tomēr starp invalīdiem un pārējiem 5000, kas piedalījās seku likvidēšanas darbos. Paldies Dievam, viņu veselībai vismaz pagaidām nekāda jūtama zaudējuma nav. Ir starpība arī starp tiem 90 cilvēkiem, kas kļuvuši par nestrādājošiem invalīdiem 30 gadu vecumā. Tur ir principiāla starpība.

A.Bērziņš: Bet, ja jautājums tik šaurs un skar tikai 90 cilvēkus, vai tad vajag Augstākās padomes lēmumu? Vai to nevar risināt parastajā veidā?

I.Krastiņš: Piedodiet, kādā parastajā veidā?

A.Bērziņš: Man ir priekšlikums tomēr šādā formā jautājumu neizskatīt, bet izskatīt to kopumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iesniedziet, priekšlikumus. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Bet vienmēr savu uzvārda brāli traucēju ar vienu jautājumu šādos gadījumos: “Vai jums ir aprēķini, cik tas maksās?”

I.Krastiņš: Nē, precīzu aprēķinu rubļos mums nav.

E.Krastiņš: Vienmēr uz šo jautājumu es saņemu atbildi, ka nav aprēķinu. Bet kā mēs varam pieņemt lēmumus, ja mums nav aprēķinu, cik tas izmaksās budžetam? Tas vispār ir pretrunā ar mūsu reglamentu. Neskatoties uz to, katrreiz Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija šādus projektus iesniedz bez pamatojuma. Cik tas maksās budžetam? No kāda budžeta tiks finansēts? Nevaram mēs šādā veidā risināt budžeta jautājumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Cienījamais referent! Iespējams, ka Priščepova kungs varēs kompetentāk atbildēt, kādas finansiālas saistības no šeit uzskaitītajām uzņemas PSRS?

I.Krastiņš: Pagaidām nekādas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Kodoliņš: Vai šis lēmuma projekts ir saskaņots ar valdības institūcijām, ar Latvijas Banku un tā tālāk?

I.Krastiņš: Nē, ar banku nav saskaņots, bet ir saskaņots ar Finansu ministriju. Es jau to teicu.

A.Kodoliņš: Bet šeit ir jāmaina likumdošana. Latvijas Banka nenodarbojas ar kredītu došanu, turklāt vēl ar kādiem īpašiem procentiem.

I.Krastiņš: Pagaidām nē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Rešetņikovs: */Godātie referenti! Sakiet, lūdzu, vai komisija ir izskatījusi jautājumu par iespēju ratificēt atbilstošo likumprojektu par finansējumu uz Savienības budžeta rēķina šīs programmas īstenošanai, ar to palielinot naudas līdzekļu apjomu?/

I.Krastiņš: Nē, tāds jautājums nav ticis izskatīts.

Priekšsēdētājs: */Trešais mikrofons. Deputāts Kostins./

V.Kostins: */Man divi jautājumi. Sakiet, lūdzu, mēs šeit nosaucam skaitļus, bet es gribētu precizēt, piemēram, vai Latvijā ir republikāniskais reģistrs par katru, kas ir piedalījies Černobiļas atomelektro­stacijas avārijas seku likvidēšanā? Lieta ir tāda. Ar šo jautājumu ir nodarbojušās vairākas ministrijas un resori. Piemēram, Autoceļu un šoseju ministrija sūtīja ļaudis pa savu līniju, Celtniecības ministrija, Aizsardzības ministrija– pa savu. Vai republikā ir kāda kopīga visu šo cilvēku uzskaite? Kas republikā ar to nodarbojas?/

V.Priščepovs: */Ar uzskaiti nodarbojas republikāniskā poliklīnika. Visas ziņas noteiktā formā tiek sūtītas uz Maskavas apgabala Obninskas pilsētu analīzei./

V.Kostins: */Vai pie mums Latvijas Republikā ir apkopots materiāls? Kas ar to nodarbojas? Es piekrītu ziņotājam, ka černobilieši nevienam nebija vajadzīgi. Bet kā ir tagad? Kur ir šī uzskaite? Vai tā republikā ir?/

V.Priščepovs: */Republikā precīzas un visaptverošas uzskaites nav. Bez savienības “Černobiļa”, kas pie mums izveidojusies, ar šo jautājumu neviens nenodarbojas./

V.Kostins: */Tagad, ja priekšsēdētājs atļauj, es uzdošu otro jautājumu. Padomju Savienība 1990.gadā pieņēma atbilstošu lēmumu. Kāpēc tas uz šodienu nedarbojas Latvijas Republikas teritorijā? Pērnā gada jūlijā Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu par medicīnisko nodrošinājumu. Šodien, 1991.gada 30.aprīlī, mēs pie šī jautājuma atgriežamies. Vai nebūtu vienkāršāk ratificēt Savienības lēmumu par černobiliešiem? Vēl jo vairāk tādēļ, ka Savienība apsolīja zināmu finansējuma daļu šo izdevumu segšanai. Vai tas tā ir vai nav?/

V.Priščepovs: */Šajā sakarā gribu teikt sekojošo. Pirms mēneša sanāksmē, ko rīkoja invalīdu un darba veterānu komiteja, uzstājās PSRS premjerministra vietnieks Vladimirs Ivanovičs Ščerbakovs. Arī viņš pievērsās tam stāvoklim, ka republika nav ratificējusi šo lēmumu, iespējams, tā iemesla dēļ, ka tā būtībā ir atteikusies piedalīties sociālās palīdzības fonda radīšanā Savienībā. Atbilstoši tam lēmumu ir grūti ratificēt. Šis stāvoklis pamatīgi pētīts gan komitejā, gan darba grupā. Tika apspriestas visas tā nostādnes, izejot no mūsu republikas iespējām. Jūs droši vien ievērojāt, ka šajā lēmumā skartas problēmas par to cilvēku dzīves sociālajiem apstākļiem, kas piedalījās Černobiļas atom­elektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Lēmums Nr.61 galvenokārt ir par medicīniskajām problēmām šajā jomā. Mūsu republikas mediķi pilda savus pienākumus, dara visu, kas ir viņu spēkos./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Man būtu godājamajam referentam šāds jautājums– vai komisija, gatavojot šo lēmuma projektu šādā redakcijā, skaidri saprata, ka Latvijas parlaments līdz ar to dala PSRS fondus? Lemjošā daļā virkne normu ir formulētas tā, ka mēs praktiski dalām PSRS fondu.

I.Krastiņš: Nevaru jums nekādi piekrist. Ja jūs runājat par šā lēmuma 2.punktu, tad mēs vienkārši uzdodam Ministru padomei atrisināt šo jautājumu par finansēšanu, ne vairāk. Mēs nedalām PSRS fondus.

A.Plotnieks: Godājamajam referentam es vienkārši gribu atgādināt, ka šādā redakcijā kvalificēts eksperts šo tekstu tikai tā sapratīs.

Tālāk šai sakarībā otrais jautājums– vai jūs atzīstat par mērķtiecīgu, šādu lēmumu gatavojot, īpaši izdalīt normu kompleksu, kas paredzētu tiesisku pamatu attiecību noregulēšanai starp Latvijas Republiku un PSRS šajā jautājumā, jo tas jādara uz attiecīgu līgumu pamata? Nekā mums šobrīd nav.

I.Krastiņš: Jums var piekrist, Plotnieka kungs. Nelaime ir viena: kamēr mēs te strīdēsimies, kā pareizi formulēt un kurš maksās, jo visiem ir ārkārtīgi liela interese, cik šie 90 nabaga invalīdi mums izmaksās, es baidos, ka pa to laiku viņi joprojām gaidīs, kā gaida līdz šai dienai.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam.

R.Černajs: Vēloties tik tiešām palīdzēt Černobiļas avārijā cietušajiem, gribētos, lai šis lēmums nepaliktu uz papīra. Tāpēc man ir precizējošs jautājums par bankas iestādi, kura paredz dot aizdevumus. Vai tā ir Latvijas Republikas Banka vai PSRS bankas Latvijas nodaļa? Kā zināms, par kredītiem PSRS bankas nodaļa maksā astoņus procentus. Kas tādā gadījumā segs starpību– 0,5 procentus?

I.Krastiņš: Visas pārējās bankas saskaņā ar iepriekšējiem lēmumiem, izņemot Latvijas Republikas Banku, jau dod aizdevumus Černobiļas seku likvidēšanas dalībniekiem par šādu procentu. Vienīgais izņēmums pagaidām ir Latvijas Republikas Banka, kā te gluži pareizi norādīja, vispār pagaidām nedod nekādus aizdevumus. Paredzot, ka tas varētu kaut kad notikt, mēs attiecinām uz Latvijas Republikas Banku to, kas jau sen ir spēkā visās citās PSRS banku nodaļās, kuras te vēl darbojas.

R.Černajs: PSRS Valsts bankas Latvijas nodaļa vai Latvijas Republikas Banka– man tomēr nav skaidrs. Vajag precīzi nosaukt bankas iestādi, kura šeit ir domāta.

I.Krastiņš: Es jums nevaru atbildēt.

R.Černajs: Latvijas Republikas Valsts banka vai PSRS Valsts bankas Latvijas Republikas nodaļa? Ir divas tādas iestādes. Šeit ir Latvijas Republikas Banka– tāds termins vispār nepastāv. Nav korekti formulēts.

I.Krastiņš: Acīmredzot būs domāta Latvijas Republikas Valsts banka tādā gadījumā.

R.Černajs: Bet Latvijas Republikas Valsts bankas statuss nav tāds, ka šī banka dotu kredītus. Tā ir banku banka, ja tā varētu teikt.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile, jūs vēl gribat jautāt? Te ir skaidrs, te jāprecizē.

R.Černajs: Otrs jautājums tomēr ir par to, vai ir paredzēts mainīt likumu par budžeta tiesībām, jo ar 3.punktu praktiski mēs pārkāpjam likumu par budžeta tiesībām, sadalot vietējo pašpārvalžu budžetus, kurus mums tomēr nav tiesību aiztikt.

I.Krastiņš: Kā redzat, 3.punkts ir divos variantos.

R.Černajs: Kuru variantu atbalsta komisija?

I.Krastiņš: To, kur rakstīts “variants”. Tā kā bija domstarpības, tad palika arī pirmais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Es gribēju kolēģus informēt, ka Latvijas Banka vispār kredītus nedod, jo mēs Latvijas Bankai neesam iedevuši statutāro fondu. Tai nav, no kā kredītus dot. Vajadzētu šo lēmumu precizēt un koriģēt juridiski pareizi, jo tur ir ļoti daudzas neprecizitātes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna!

J.Kinna: Vai cienījamā komisija, izskatot šo 90 nelaimīgo cilvēku likteņus, nemēģināja noteikt viņiem pietiekami augstas vai pat ļoti augstas pensijas, nevis bezgala daudz privilēģiju, kuras viņiem būs grūti iegūt, jo vajadzēs iet un vērt dažnedažādas birokrātijas durvis. Praktiski tas būs lēmums, kurš nerealizēsies. Ņemot vērā, ka viņu tiešām ir tik maz, varētu noteikt visiem 90 kaut vai trīskārtīgas vai četrkārtīgas pensijas un tā atrisināt šos jautājumus?

I.Krastiņš: Tādā gadījumā mums ir, es atvainojos, jārada otrs sociālo pensiju likums šai kategorijai, Kinnas kungs. Tad taisni tā būs privilēģija. Mums būs normālie pensionāri un privileģētie pensionāri.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties? Apspriest lēmuma projektu? Debatēs ir pieteikušies deputāti Kostins un Ivanovs. Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Šodien var tikai apsveikt mūsu kolēģu deputātu iniciatīvu ar to, ka vismaz piecus gadus pēc Černobiļas elles mēs sākam apspriest šo jautājumu, lai izrādītu cieņu cilvēkiem, kas to tiešām pelnījuši. Es gribu apstāties pie dažiem jautājumiem, kurus jau uzdevu.

Es saprotu, ka mūsu kolēģi daudzus jautājumus profesionāli nevar izlemt un atbildēt uz tiem. Tomēr kaut kam bija jāpasaka priekšā, ka šodien būtu vajadzējis pieaicināt Finansu ministrijas, Ministru padomes pārstāvjus, lai viņi piedalītos Augstākās padomes lēmuma projekta sagatavošanā, profesionāli atbildētu uz daudzajiem sāpīgajiem jautājumiem, kas satrauc kolēģus deputātus. Taču tas nav noticis. Es nedomāju, ka šis likumprojekts būtu jānoņem no darba kārtības. Tas ir jāpieņem un jāpiestrādā, darba gaitā tam stājoties spēkā. Citādi mūs nesapratīs ne černobilieši, ne iedzīvotāji.

Es gribētu apstāties pie uzskaites jautājuma. Man liekas, ka datu bankai jābūt Veselības aizsardzības ministrijā, kuras pienākums šai cilvēku kategorijai mūsu republikā nodrošināt regulāru dispanserizāciju. Ministrijā jābūt pilnīgai datu bankai. Ja labi grib, to izdarīt nav grūti. Iespējams, iztaujāt visas ministrijas un resorus, kuri atbilstoši savam profilam sūtījuši savus ļaudis, precizēt šo cilvēku esamību uz šodienu, uzaicināt uz medicīnisko apskati, iekļaut kartotēkā, noteikt cilvēka kategoriju pēc darba profila– celtnieks, elektriķis, šoferis, ķīmiķis, dozimetrists, kas viņš bijis Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas laikā. Šis jautājums ir ļoti svarīgs. Šodien mēs runājam, ka republikā ir vairāk nekā pieci tūkstoši šīs kategorijas cilvēku. Bet kur ir garantija, ka viņi visi ir pilnas medicīniskās dispanserizācijas uzskaitē? Mēs, dzīvie, esam parādā tiem, kuru vairs nav mūsu vidū.

Ziņas ir dažādas, viens stāsta par to, ka bojā gājuši un miruši jau vairāk nekā 50 cilvēku. Vakar es dzirdēju, ka dažādu iemeslu dēļ jau miruši septiņi tūkstoši cilvēku, kam palikušas ģimenes. Tāpēc no tā, kā mēs atrisināsim viņu ģimeņu un bērnu problēmas, kādas atmiņas atstāsim par parlamentu, tiks novērtēta Augstākās padomes darbība. Nevaram saprast nelaimi, neredzot šos vīrišķīgos cilvēkus, kurus Latvijas Republika sūtīja uz karaspēka apakšvienībām vai civilajām ministrijām un resoriem. Aizmirst par šiem cilvēkiem neļauj ne mūsu sirdsapziņa, ne mūsu gods. Mums jāuzzina, kuros rajonos vairāk mirušo. Man zināms, ka Rīgas rajonā no dzīves aizgājuši seši cilvēki. Bet vai visas vietējās pašvaldības, rajonu deputāti zina, kā dzīvo bojāgājušo ģimenes? Šeit pie mums ir kolēģis no Valmieras, kas tiešām labi zina černobiliešu rūpes un nelaimes. Bet tādu ir ļoti maz.

Nākamais jautājums. Pērnā gada jūnijā tika pieņemts Latvijas Republikas Ministru padomes lēmums Nr.61. Tas ir galvenokārt par medicīnisko nodrošinājumu, bet sociālos un sadzīves jautājumus tika solīts izpētīt un 1990.gada septembrī pieņemt atbilstošu lēmumu. Tomēr pat vēl 1991.gadā Ministru padome nav turējusi doto vārdu. Ministru padome un Veselības aizsardzības ministrija nav izpildījusi savus solījumus, mums tagad ir tiesības prasīt, lai problēmai būtu praktisks piepildījums. Es zinu, ka republikāniskās apvienības “Černobiļa” vadītājs, otrās grupas invalīds, sūdzas, ka nevar iegādāties medikamentus. Veselības aizsardzības ministrija izrāda bezpalīdzību šajā lietā.

Tālāk par atvieglojumiem darbā. Acīmredzot kļūda mūsu komisijas darbā bija tā, ka nav pievērsta vajadzīgā uzmanība vissāpīgākajam jautājumam– Latvijas Republikas budžetam un finansēm, tiem izdevumiem, kas saistīti ar palīdzības sniegšanu cietušajiem.

Veselības aizsardzības ministrijai jānodrošina simtprocentīga visu to personu dispanserizācija, kas piedalījās Černobiļas avārijas seku likvidēšanā. Sev par kaunu jāatzīst, ka nezinu, kādi rajoni vai reģioni Latvijas Republikas teritorijā tika saindēti un kādā līmenī. Mūsu komisijas vakardienas spriešanu par civilo aizsardzību un tās koncepciju es uzskatu par labu paraugu sadarbībai, Latvijas Republika civilās aizsardzības gatavību līdzīgam gadījumam, kas notika pirms pieciem gadiem.

Kam gan jāizlemj visi šie jautājumi? Protams, mums– Augstākās padomes deputātiem. Bet man liekas, ka tagad savā lēmumā gandrīz apejam Veselības aizsardzības ministriju, kurai ar šiem jautājumiem jānodarbojas.

Gribu vēlreiz izteikt atbalstu Savienībai “Černobiļa”, kas dzimusi ļoti smagos apstākļos, un pievērst jūsu uzmanību invalīdiem. Es griežos pie Ministru padomes priekšsēdētāja ar lūgumu personīgā kārtā atrisināt dzīvokļa jautājumu kaut vienam černobilietim– apvienības “Černobiļa” vadītājam.

Izskatāmajā lēmumā es lūgtu pieņemt 2.punktu bez otra varianta, 2.3.punktu tāpat bez varianta, 5.punktu kā apvienības “Černobiļa” priekšlikumu, tāpat pieņemt Sociālās nodrošināšanas ministrijas priekšlikumu– 4.punktu.

Lai mums piedod juristi, bet es gribu teikt, ka to vārdā, kam nepieciešama uzmanība un rūpes, mums šis lēmums jāpieņem. Liels paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ivanov!

M.Ivanovs: */Cienījamie kolēģi! Es pievienojos biedra Kostina runai. No sevis gribu to papildināt.

Mēs esam aizmirsuši jaunu cilvēku kategoriju, lielāko tiesu līdz 30 gadu vecumam. Apstiprinājums tam– piektdienas mītiņš Doma laukumā. Es gāju garām pēc pulksten 19.00, bet starp jaunajiem ļaudīm neredzēju neviena no pilsētas izpildkomitejas, no pilsētas padomes, no Ministru padomes. Neviena paša šīs jauniešu grupas vidū! Es lūdzu atlikt malā emocijas un apspriežamajam lēmumam pieiet ar pienākuma apziņu. Lai pieņemtu pareizu lēmumu, mums jānostājas lūdzēju pusē. Es kā Sociālo jautājumu un veselības aizsardzības komisijas loceklis nodarbojos ar šiem jautājumiem un zinu, ka republikā ir apmēram seši tūkstoši černobiliešu. Līdz šā gada 1.aprīlim no viņiem miruši jau 74.

Kas attiecas uz invalīdiem. Pašlaik 250 cilvēki var saņemt otro grupu, bet viņi to negrib, jo grib strādāt. Vēl apmēram 250 cilvēki ar savu veselības stāvokli tuvojas šai grupai. Nodaļā, kur es strādāju, strādā arī puisis, kas man stāstīja, ka tūlīt pēc svētkiem stāsies uzskaitē. Bet viņam ir tikai 32 gadi! Mūsu jaunie cilvēki, iespējams, atrodas vissliktākajā sociālajā un materiālajā stāvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka Savienībā viņiem piešķirtas normālas atlaides. Tā kā Latvijas Republika nodokļus neieskaita budžetā, tad no Savienības neviena kapeika neienāk mūsu černobiliešu fondā. Šeit jau izskanēja priekšlikums ratificēt Savienības līgumu, tādā veidā palīdzot apgādāt mūsu cietušos. Es aicinu jūs, biedri,– esmu vainīgs, ir biedri, ir arī kungi– aicinu jūs pieņemt šo lēmumu. Nedaudz sasmīdināju jūs? Savienībā pašlaik tiek izstrādāti kompleksi pasākumi černobiliešu nodrošināšanai.

Es ierosinu iekļaut vēl vienu punktu: “Sociālo jautājumu un veselības aizsardzības komisijai stāties pie kompleksa plāna izstrādāšanas, lai nodrošinātu...” Šis lēmuma projekts galvenokārt ir par otrās un trešās grupas invalīdiem. Mums viņu ir seši tūkstoši, ieskaitot tos dalībniekus, kuriem arī ir nepieciešamība pēc atlaidēm, jo agri vai vēlu pēc medicīniskajiem slēdzieniem viņi kļūs invalīdi. Lai Dievs dod, ka tā būtu tikai trešā grupa, bet ne pirmā vai otrā. Es vēlreiz aicinu atbalstīt šo lēmumu, pieņemt to, un sākt kompleksus pasākumus, lai nodrošinātu Černobiļas avārijas seku likvidēšanas dalībniekus. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kodoliņam. Acīmredzot pēc starpbrīža vārdu lūgs apvienības “Černobiļa” priekšsēdētāja vietnieks Larionova kungs.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka ir jāpalīdz Černobiļas katastrofas novēršanā strādājušajiem cilvēkiem un viņu ģimenēm. Bet tajā pašā laikā es šeit esmu atnācis, lai pateiktu, ka, manuprāt, ar šo lēmuma projektu mēs maz ko atrisinām.

Otrkārt, mēs kārtējo reizi mēģinām atrisināt jautājumus ar šādu nesagatavotu lēmuma projektu palīdzību. Par to, ka lēmuma projekts ir ļoti nesagatavots, liecina tie biežie vārdiņi “variants”, “apvienība piedāvā”, “Sociālās nodrošināšanas ministrija piedāvā”. Lēmuma projekts nav izskatīts komisijās, bet, manuprāt, tas bija jāizskata vismaz divās trijās komisijās.

Bet tas nav pats galvenais. Pieņemsim, ka šos negludumus mēs iztīrīsim no lēmuma projekta, lai gan tas nav izdarāms šodien, bez šaubām. Bet vai, pieņemot šo lēmuma projektu, mēs atrisināsim černobiliešu problēmu? Viņi būs spiesti ņemt šo lēmuma projektu un staigāt pa instancēm. Mēs šeit uzdodam pašvaldībām darīt to, ko mums nav tiesību uzdot pašvaldībām. Galu galā viss būs atkarīgs no pašvaldību gribēšanas vai negribēšanas. Vai mums tomēr nebūtu laikus jāsāk domāt, ka problēmas jārisina citādāk? Šo pirmās, otrās un trešās grupas invalīdu nav daudz– apmēram 250 cilvēku. Vai pareizāk nebūtu atrast attiecīgu naudas summu, kas būtu pietiekami liela, lai varētu atrisināt šīs problēmas, un nodibināt fondu? Varētu arī šīs rūpes uzticēt Černobiļas biedrībai. Galu galā mēs visu gribam atrisināt ar dažādiem sīkiem pasākumiem, sīkām privilēģijām, kas atkarīgas savā risinājumā no sīkiem ierēdnīšiem. Vai mums vienreiz nevajadzētu sākt domāt, ka šī bijusī sistēma, kura, no vienas puses, dzina cilvēkus uz darbiem, kas nenovēršami noveda pie viņu invaliditātes, bet, no otras puses, rūpējās par privilēģijām, lai sevi attaisnotu, ir jālikvidē?

Manuprāt, lēmuma projekts šādā redakcijā nav pieņemams. Ir jāizveido vai nu darba grupa, vai arī jāuzdod Ministru padomes darbiniekiem izstrādāt pietiekami īsu, kompaktu lēmumu, kas kaut ko atrisina, nevis kas zināmā veidā mums atļauj pateikt– jā, mēs esam darījuši, ko varējuši.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot mēs turpināsim debates pēc starpbrīža. Larionova kungs, vai jūs paspēsiet?

Vārds Larionova kungam, apvienības “Černobiļa” priekšsēdētāja vietniekam.

V.Larionovs, apvienības “Černobiļa” priekšsēdētāja vietnieks: */Godātais prezidij! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi! Kopš 1990.gada 10.jūlija es esmu otrās grupas invalīds. Manas saslimšanas un Černobiļas sakars ir pierādīts. Padomju valdība četrus gadus slēpa šīs katastrofas globalitāti, taču 1990.gada 31.martā parādījās lēmums Nr.325, kurā iztirzāti medicīniskie un sociālie jautājumi sakarā ar šo avāriju. Ļoti lielas cerības mēs likām uz demokrātiskajām pārmaiņām, kas sākās Baltijā, tajā skaitā arī Latvijā. 1990.gada janvārī es gulēju slimnīcā Harkovā. Draugi, tādi paši avārijas seku likvidatori kā es, tolaik runāja, ka pie mums lietas virzīsies uz priekšu ātrāk nekā Padomju Savienībā. Tomēr kļūdījāmies kā mēs, tā viņi. Gribu palabot deputātu Kostinu: republikas apvienības “Černobiļa” priekšsēdētājam dzīvoklis Ziepniekkalna rajonā jau piešķirts.

Tad gribu paskaidrot, lai deputāti saprastu, ka ir starpība starp vārdiem “atvieglojums” un “privilēģija”. Atvieglojums ir likumā noteikts atvieglojums kādai cilvēku grupai, bet privilēģija ir tad, kad varas virsotne pati sev piešķir un izmanto kaut ko tādu, kā citiem nav.

Es vadu organizāciju Rīgas rajonā, kurā jau ir miruši seši černobilieši. Rajona padomes deputāti un izpildkomitejas priekšsēdētājs to zina. Tomēr pieņemtie lēmumi par černobiliešu nodrošināšanu ar pārtikas produktiem un dažiem citiem atvieglojumiem netiek pildīti.

Pievēršu deputātu uzmanību tam, ka radioaktīvais mākonis pārgāja pāri Baltijai, arī Latvijai. Neviens tagad tam nepievērš uzmanību. Es varu nosaukt adresi: Volguntes iela 91, kur ar bērzu notiek mutācija. Ja ir laiks un vēlēšanās– varat apskatīt.

Vēl viens viedoklis. Martā es divreiz tikos ar ASV pārstāvjiem, un man par lielu izbrīnu viņi nezināja, ka Latvijā ir Černobiļas avārijā cietušie. Mēs izskaidrojām, kas ar viņiem notika. Tad mums uzdeva jautājumu: ja nu jūs bijāt mobilizēti, tad tagad esat nodrošināti? Taču, par nožēlu, mums nācās izskaidrot situāciju. Pašlaik invalīdu skaits aug. Mēs šo lēmumu esam gaidījuši piecus gadus. Ilgāk gaidīt vairs nav spēka. Paldies par uzmanību. Atvainojiet, ja kaut ko pateicu ne tā./

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis līdz pulksten 12.00. Tad turpināsim apspriešanu.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Vārds Einaram Repšem.

E.Repše: Godātie kolēģi! Nevienu mirkli neapšaubot to, ka šiem cilvēkiem ir jāpalīdz, es gribu jautāt, vai šis lēmums viņiem palīdzēs, kā to ir iecerējuši autori. Par dažiem punktiem es gribētu teikt, ka varbūt tie arī nemaz nepalīdzēs, un par dažiem, ka tie šādā veidā vispār nav pieņemami.

Proti, 1.punkts par tiesībām braukt bez maksas. Šodien, cik es zinu, šādas tiesības nomināli pastāv deputātiem, bet es šaubos, vai daudzi no deputātiem pildīs visus tos nepieciešamos talonus. Es arī šaubos, vai Černobiļas invalīdam tas būs tik vienkārši realizējams un vai viņš to spēs darīt ētisku apsvērumu dēļ, stāvošas rindas priekšā ārēji izskatoties varbūt kā spēcīgs vīrietis. Šeit varbūt vajadzētu padomāt.

2.punktā un arī 6.punktā paredzēts ārpuskārtas nodrošinājums ar dzīvojamo platību un tiesības ārpus kārtas iestāties dzīvokļu un citos kooperatīvos. Es neesmu varbūt pārāk kompetents, bet man liekas, ka ārpuskārtas stāvētāji jau būs paši par sevi izveidojuši rindu. Vai šāds vienkāršs ieraksts Augstākās padomes lēmumā īstenībā šiem cilvēkiem jūtami palīdzēs kādu no minētajiem labumiem iegūt?

Tas punkts, kas, manuprāt, ir pilnīgi nepieņemams šādā redakcijā, ir 5.apakšpunkts par bankas kredītiem. Šobrīd uzrakstīt, ka uzdodam bankai izsniegt dzīvokļu celtniecības aizdevumus ar procentu likmi 0,5 procenti būtu aptuveni tas pats, kas uzdot par pienākumu celtniecības firmām, arī privātajām, būvēt šos dzīvokļus bez atlīdzības.

Saprotiet, šāds lēmums vienkārši nevar būt. Nekas šai dzīvē nav bez maksas. Ja banku resursus saņemam no Maskavas par astoņu procentu likmi un ja vēl klāt nāk izdevumi, kas saistīti ar banku elementāro darbību, tad ar mazāku likmi par aptuveni 12 procentiem aizdevumu vispār nav iespējams izsniegt, neciešot zaudējumus. Protams, Augstākā padome var realizēt arī šādu lēmumu, ka tā izsniedz bezprocenta aizdevumus attiecīgi Černobiļas avārijas likvidēšanas dalībniekiem. Bet tādā gadījumā par to ir jāsamaksā no citiem avotiem. Par to ir jāsamaksā no valsts budžeta. Šinī gadījumā jautājums ir jāizstrādā. Vai valsts budžets ir ar mieru maksāt un maksāt tieši šādā formā? Piedevām daži varbūt saņems šo aizdevumu dzīvokļu celtniecībai, citi nesaņems. Varbūt maksāt vajadzētu visiem?

Piedevām pastāv tāds jēdziens kā bankas aizdevuma risks. Kura banka aizdos bez nopietnām garantijām naudu, par kuru varbūt uzcels dzīvokli, bet varbūt neizdosies to uzcelt un šo naudu atmaksāt arī neizdosies? Šodienas praksē tas ir ļoti parasts gadījums. Pat kooperatīvi un sākotnēji it kā pelnošas organizācijas nespēj atdot savus banku parādus. Normālos apstākļos, ja Augstākā padome lemj par šādu aizdevumu došanu, tādā gadījumā ir jāuzņemas atbildība par risku vai arī jāgarantē zaudējumu segšana. To visu ir iespējams izdarīt.

Bet varbūt tad tiešām iet citu ceļu, proti, paaugstināt pensiju tiem cilvēkiem, kas ir piedalījušies Černobiļas katastrofas likvidēšanā un guvuši invaliditāti. Šajā ziņā zināmas iestrādes ir Sociālās nodrošināšanas ministrijas piedāvātajā variantā un arī tai variantā, kas izskanēja šeit. Tādā gadījumā nevajadzīgs kļūtu 3.punkts šajā lēmumā– uzdot vietējām pašvaldības iestādēm samazināt maksu par to un arī daudz ko citu. Mēs vienkārši izrēķinātu, cik varam cilvēkiem maksāt un cik tas viņiem reāli palīdzētu, ja šo naudu pensijas veidā iedotu. Tālāk ir šo cilvēku darīšana, ko viņi ar šo naudu dara,– pērk zāles, pērk kurināmo, maksā procentus par aizdevumu vai tamlīdzīgi.

Es ierosinātu komisijai vienkārši strādāt tieši šādā virzienā un tuvākajā laikā tomēr šo lēmumu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dinevičam.

J.Dinevičs: Dārgie kolēģi! Šeit laikam ir konceptuāli jāizvērtē, kādu apsvērumu dēļ mēs visu to darām. Var jau, protams, vadīties pēc principa, ka ne jau es viņus tur sūtīju, sūtīja kara komisariāti, turklāt ne brīvprātīgi, bet vardarbīgi, lai tad arī šie kara komisariāti par to visu atbild.

Bet var vērtēt arī citādi. Šie cilvēki, bez šaubām, ir arī mūsu vēlētāji, mēs esam arī ar viņu balsīm šeit ievēlēti, un mums viņu problēmas ir jārisina. Varbūt šodien izteiktie priekšlikumi var atrisināt vienu daļu problēmu? Ja mēs esam humāni cilvēki, tad mums ir pilnīgi vienalga, kādā veidā cilvēks kļuvis par invalīdu. Varbūt komisijai vajadzētu mēģināt plašāk izteikt, kāda Latvijas Republikā būs attieksme pret invalīdiem kopumā un ko mēs varam pašreiz līdzēt šai problēmai, un ko varbūt mēs varēsim līdzēt pēc kāda laika.

Man liekas, ka šodien balsot par šo konkrēto dokumentu tomēr būtu priekšlaicīgi, jo tajā ir diezgan daudzas neprecizitātes, kas skar zināmā mērā mūsu pašvaldību finanses. Manuprāt, vajadzētu sagatavot šo dokumentu citā redakcijā. Komisija, kura pie tā ir strādājusi, varētu būt kā kurators šim darbam. Vajadzētu pieaicināt Augstākās padomes Budžeta komisiju, vajadzētu arī Pašvaldību komisiju un, bez šaubām, arī kompetentus Ministru padomes cilvēkus, kuriem būtu jāatbild par šo konkrēto lietu. Visiem kopā sanākot, vajadzētu varbūt pietiekami īsā laikā uzrakstīt šo konkrēto tekstu, kontekstā norādot, kāda pie mums pret invalīdiem vispār ir attieksme.

Mans priekšlikums ir šodien nebalsot, komisijai ar pieaicinātajiem palīgiem sagatavot citu tekstu un to virzīt uz Augstāko padomi balsošanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Nevienu mirkli neapšaubot to labo nodomu, ko parādīja Sociālo jautājumu komisija, un neapšaubot, ka mums jābūt izteikti ieinteresētiem šo varoņu dzīves atvieglināšanā, es gribētu runāt par šo lēmumu tādā aspektā, ka tas ir jāizstrādā tik precīzs, lai, paņemot to rokās, jebkurš, uz ko tas attiecas, varētu arī saņemt šo sociālo aizsardzību. No šī aspekta raugoties, kā jau Einars Repše teica, te ir daudz precizējamu jautājumu. Vēršu uzmanību uz 5.punktu par aizdevuma saņemšanu ar 0,5 procentu likmi. Jānorāda, uz kādu resursu rēķina tiks segta starpība starp pastāvošo kredīta likmi un 0,5 procentiem.

Manuprāt, 2.punkts ir ļoti sarežģīts. Mēs lēmumā tik izplūstoši runājam, Ministru padomei uzdodam kontaktēties ar PSRS par pensiju izmaksu no PSRS fondiem. Kas tie par fondiem un par kādām attiecībām šeit jārunā, ir ļoti neskaidrs. Ir lūgums precizēt. Lai šobrīd runātu par kaut ko ar PSRS, it īpaši sarunu priekšvakarā, vajag visu precīzi izteikt skaitļos.

3.punkts attiecas uz budžeta tiesībām. Šeit vajadzētu sanākt Pašvaldību komisijai, Budžeta komisijai un Sociālo jautājumu komisijai, lai papildinātu precīzi– no kāda budžeta, no kādiem avotiem paredzētas šīs izmaksas, lai nebūtu iespējas atteikt mūsu neprecīzo formulējumu dēļ tiem cilvēkiem, kas griezīsies vietējās pašvaldībās.

Tāpēc es labprāt piekrītu priekšlikumam, lai, atbalstot šo ideju un tās realizāciju, pastrādātu pašas komisijas. Nākamajā nedēļā atkārtoti paredzēsim šo jautājumu nobalsošanai.

Priekšsēdētājs: Vairāk debatētāju sarakstā nav. Lūdzu, deputāt Krastiņ!

I.Krastiņš: Es esmu pateicīgs visiem, kas uzstājās ar konstruktīvu kritiku, it īpaši Einaram Repšem par vērtīgiem domugraudiem. Es katrā ziņā atbalstu Dineviča kunga priekšlikumu. Saprotu, ka te daudz kas ir labojams. Mēs labprāt to izdarīsim sadarbībā ar citām komisijām. Lūdzu noteikt jaunā varianta izstrādāšanas laiku, ja iespējams, nākamo trešdien.

Priekšsēdētājs: Uz nākamo trešdienu. Nav iebildumu deputātiem? Tad par to jābalso. Mēs pārtraucam apspriešanu, kvalitatīvi sagatavots lēmums tiek iekļauts nākamās nedēļas trešdienas darba kārtībā. Lūdzu deputātus iesniegt priekšlikumus komisijas priekšsēdētājam, lai tos varētu iekļaut jaunajā lēmuma projektā.

Likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””. Ziņo Skultes kungs. 671.dokuments.

M.Skulte, finansu ministra vietnieks: Cienītie deputāti! Republikas valdība šā gada aprīlī pieņēma lēmumu par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu. Šinī lēmumā ir noteikts, ka strādājošo minimālā mēnešalga ir 190 rubļi. Kā jūs zināt, līdz šim, izstrādājot likumu par ienākuma nodokli no iedzīvotājiem, bija noteikts, ka no summas minimālās algas apmērā ienākuma nodoklis nav aprēķināms. Sakarā ar to, ka minimālā alga tika palielināta no 166 līdz 190 rubļiem, republikas valdība ierosina izskatīt Augstākajā padomē ar ienākuma nodokli neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 190 rubļiem. Līdz ar to ir ierosinājums likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli mainīt 9. un 21.panta redakciju sakarā ar šīm izmaiņām. Te ir tie panti, kuros noteikts neapliekamais minimums, virs kura sāk aprēķināt ienākuma nodokli. Līdz ar to ir arī ierosinājums I grupas invalīdiem noteikt neapliekamo minimumu 250 rubļu apmērā, II grupas invalīdiem– 230, III grupas– 210 un pārējām strādājošo kategorijām noteikt neapliekamo ienākuma nodokļa minimumu 190 rubļu.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi? Komisija nevēlas uzstāties ar līdzziņojumu? Acīmredzot tādā gadījumā mums ir jābalso.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 117. Balsosim par Latvijas Republikas likumu par grozījumiem likuma par iedzīvotāju ienākuma nodokli 9. un 21.panta redakcijā pirmajā lasījumā. Rezultāts: pieņemts pirmajā lasījumā.

Kādi priekšlikumi par otro lasījumu, jo te praktiski tikai balsošana vien ir? Šodien acīmredzot pēc pusdienām balsosim kā steidzamu. Varam tūlīt balsot kā steidzamu. (Zālē troksnis.) Papildinājumu es nevienu nedzirdu. Mēs varam balsot tūlīt. Endziņa kungs, jums nav nekādu reglamenta problēmu? Man ir grūti izšķirties, jo mēs tā nevienu reizi neesam darījuši. Labi, deputāts Edmunds Krastiņš pieprasa, ka pēc pusdienas, jo viņam varot rasties dažādi priekšlikumi un varianti. Atliksim un balsosim pēc pusdienām, varbūt tiešām kāds kaut ko vēl pārdomā. Tad pieņemsim arī lēmumu.

Tagad pāriesim pie šīsdienas garākā jautājuma– likumprojekta “Par policiju”. Lēmums par īpašuma konversiju būs 15.00, kad mēs pārtrauksim jebkuru citu apspriešanu un noklausīsimies valdības ziņojumu. Kurš ziņo otrajā lasījumā par policiju? Jundža kungs, lūdzu!

T.Jundzis: Es lūgtu varbūt Indrikova kungu un Dātava kungu drusciņ tuvāk pie mikrofoniem, jo viņi ir tiešie autori.

Cienījamie kolēģi! Likumprojekts par policiju, kā jūs redzat, kļuvis gludāks. Vairums priekšlikumu, kuri tika izteikti gan no tribīnes pirmajā lasījumā, gan arī rakstiskā veidā iesniegti, ir ņemti vērā. Varbūt vienu otru reizi tie nav ņemti vērā tieši tādā redakcijā, kā jūs piedāvājat. Varbūt tie ņemti vērā ne tieši tajā pantā, kur jūs esat piedāvājuši. Nedaudz ir mainījusies pantu kārtība. Piemēram, nācis jauns pants klāt “Par policistu zvērestu”. Tāda vispār nebija.

Līdz ar to es gribu teikt, ka šajās grāmatiņās, kuras jums izdalītas, pēc šā likumprojekta arī ir redzami tie priekšlikumi, kurus sākumā mēs noraidījām, kaut gan dažas korektīvas es savā ziņojumā pa pantiem izdarīju. Tomēr daži nav noraidīti. Visbeidzot, pašās beigās ir uzskaitīti priekšlikumi, kuri tika ņemti vērā. Kaut gan varbūt arī šis uzskaitījums nav pietiekams. Vairāki priekšlikumi tika iesniegti burtiski pirms dažām dienām. Paši pēdējie vēl šodien man uz galda parādījās. Ko darīt? Neraugoties uz to, ka mēs noteicām termiņu iesniegšanai un ka tas jau beidzies pirms nedēļām trim, tomēr komisija centās sanākt kopā, izskatīt priekšlikumus un ņemt vērā, ko vēl iespējams. Protams, to, ko šodien iesniegs, mums nāksies atlikt uz trešo lasījumu.

Līdz ar to es aicinu sākt izskatīšanu pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Vienosimies pie reizes izteikt arī jautājumus un priekšlikumus.

T.Jundzis: Pirmajos divos pantos un preambulā nekādu būtisku labojumu nav, un tie paliek tādā veidā, kā tos piedāvā.

3.pantā ir piedāvāti vairāki labojumi. Deputāta Plotnieka labojums ir noraidīts. Viņš ierosināja īpašuma aizsardzību paredzēt kā vienu no uzdevumiem. Komisija bija vienisprātis, ka īpašuma aizsardzību nevar uzvelt uz policijas pleciem. Policija var cīnīties pret noziegumiem, pret tiesību pārkāpumiem, kas vērsti pret īpašumu un tā aizsardzību, bet nevar uzdot tai īpašuma aizsardzību. Šīs funkcijas ir tām autonomajām apsardzes apvienībām, kuras katras policijas struktūrā mēs paredzam veidot, kā arī tiesām. Tā ka tas būtu pilnīgi nepareizi.

Deputāta Šapovālova priekšlikumam “sabiedrisko drošību” aizstāt ar “sabiedrisko kārtību” mēs nevarējām piekrist. Tomēr jēdziens “sabiedriskā drošība” ir plašāks un atbilstošāks likumprojektam.

Visbeidzot, deputāta Bojāra priekšlikums, ka 3.pantā vajadzētu ierakstīt, ka policijas uzdevums ir nodrošināt Latvijas Republikas likumu izpildi. Tas jau ir paredzēts 6.pantā. Tādējādi faktiski priekšlikums nav noraidīts. Tas ir ņemts vērā. Tas ir viss par 3.pantu.

Priekšsēdētājs: 4.pants.

T.Jundzis: 4.pantā nav nekādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: 5.pants.

T.Jundzis: 5.pantā deputāts Šapovālovs ierosina paredzēt atsevišķu likumprojekta sadaļu par pilsoņu pienākumiem attiecībā pret policiju. Jāsaka, ka ļoti līdzīgu priekšlikumu iesniedza arī deputāts Bekasovs. Bet komisija vadījās pēc tā, ka tomēr šis, pirmkārt, ir likums “Par policiju”. Bet, no otras puses, mēs labprāt veidotu šādu nodaļu, mēs pat mēģinājām kaut ko tādu veidot, jo pilsoņiem varbūt tiešām būtu ērti paņemt rokās likumu un redzēt, kas kurā gadījumā jādara. Bet to gadījumu sanāk ļoti daudz– gan attiecībā uz šaujamieroču lietošanu, gan attiecībā uz ieiešanu dzīvokļos, gan attiecībā uz aizturēšanu. Tas vienkārši nav iespējams. Šis uzdevums ir pilnīgi nerealizējams. Tāpēc arī mēs priekšlikumu bijām spiesti noraidīt. Līdz ar to 5.pants paliek tādā variantā, kāds tas ir šajā tekstā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Cienījamie kolēģi! Principā es šim likumam piekrītu, atbalstu to. Komisijā balsojot vienkārši tika noraidīts kāds projekts. Tagad centīšos izskaidrot, kāpēc es ierosināju projektu papildināt vēl ar vienu pantu vai nodaļu. Šeit kaut kas nav pareizi, vai arī man nav pareizi pierakstīts. Es ierosināju paredzēt atsevišķu nodaļu nevis par pilsoņu pienākumiem attiecībās ar policiju, bet par policijas pienākumiem attiecībās ar pilsoņiem. Pirmkārt, šajā likumprojektā nekur nav teikts, kā jāuzvedas policijas darbiniekam, kad viņš nāk klāt kādam pilsonim. Es iesniedzu rakstiski priekšlikumu par to, ka, pienākot klāt pilsonim, policijas darbiniekam jāstādās priekšā un, ja viņš ir no kriminālpolicijas, jāparāda apliecība vai speciāla zīme, jo kriminālpolicijai nav sava īpaša formas tērpa. Šajā pašā nodaļā es ierosināju iekļaut normu par atbildību, tajā skaitā arī materiālo, par policijas līdzstrādnieku nepareizām darbībām. Ko es ar to domāju? Pieļausim, ka vairākos lielos pantos mēs runāsim par to, ka policijas līdzstrādniekiem ir tiesības ieiet jebkurā telpā, pat lietojot fizisku spēku, taču tikai noteiktos gadījumos. Bet projektā nekas nav teikts par to, kāda ir policijas līdzstrādnieka atbildība, ja viņš mītnē ielauzīsies nelikumīgi, lietojot fizisku spēku. Kas par to atbildēs?

Es ierosinu dažus pantus papildināt. Piemēram, vajag noteikt, ka policijas līdzstrādnieks drīkst izmantot pilsoņa personisko automašīnu, lai ātrāk nokļūtu notikuma vietā. Bet, no otras puses,– kas būs, ja pilsoņa automašīna, policistu vedot, nokļūs avārijā, kas tad segs zaudējumus? Vai arī tajā gadījumā, ja pilsonis steidzas uz lidostu, bet viņu, atbilstoši mūsu topošajam likumam, apstādina policists un liek braukt pretējā virzienā– uz viņam vajadzīgo notikuma vietu? Es ierosināju vairākus formulējumus 5.– 7.pantā un uzskatu, ka tie jāizdala atsevišķā nodaļā– policijas pienākumi attiecībās ar pilsoņiem, bet ne otrādi./

T.Jundzis: Es domāju, ka cienījamā deputāta uzstāšanās tieši parādīja un apstiprināja tos argumentus, par kuriem es runāju. Uzskaitījumu varētu vēl turpināt, vēl minūtes 20 runājot.

Par kādiem pienākumiem būtu jārunā šajā likumprojektā? Tā jau faktiski ir visa likumprojekta jēga– paredzēt šos pienākumus. Bet savilkt tos vienā nodaļā– tas vienkārši nav iespējams. Tas ir likumprojekts. Kur mēs runājam par aizturēšanu, tur ir vieni pienākumi, kur ir par šaušanu, tur– citi, kur ir par fiziskā spēka... un tā tālāk. Tāpēc šis priekšlikums nav vērā ņemams. Visos tajos likumprojektos, kurus mums ir nācies izstudēt, starp citu, arī ārvalstu, nekur nav tādas nodaļas, kādu piedāvā cienījamais Šapovālova kungs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Man ir konkrēts priekšlikums par 5.pantu. 5.pantā runāts par to, ka arestētajam vai aizturētajam policija nodrošina viņa dažādās tiesības, juridisko palīdzību, mantas aizsardzību un tā tālāk. Mums jāpieņem likums, kas būtu demokrātiskāks nekā šodien piedāvātais. Arestētajam var būt bērni, viņš var būt vienīgais to audzinātājs tajā brīdī, kad viņu arestē. Tad bērni paliek vieni. Tāpēc es ierosinu šim pantam papildinājumu: “Nodot radinieku vai citu personu uzraudzībai nepilngadīgos bērnus, ja tie paliek vieni.” Es domāju, ka tas ir vajadzīgs, jo praksē tādi gadījumi ir zināmi. Par bērniem mums jārūpējas vienmēr, tāpēc lūdzu par manu priekšlikumu balsot. Es to iesniedzu rakstiski./

T.Jundzis: Analoģisku priekšlikumu mēs komisijā esam izskatījuši. Ņemiet vērā, ka šis pants saucas “Policijas darba organizācija un darbības principi”. Ja mēs tajā ieliksim principu, ka jārūpējas par nepilngadīgiem bērniem, tad mēs varēsim turpināt– par darba nespējīgu sieviešu vai par kādu citu aprūpēšanu un uzturēšanu, un tad mēs šos principus un likumu pārvērtīsim vienkārši instrukcijā. Tas, par ko runāja cienījamais deputāts, pilnībā ietverts 5.panta otrajā rindkopā. Tur teikts, ka policija aizsargā personu tiesības un likumīgās intereses, neatkarību un tā tālāk. Protams, likumīgās personu tiesības un intereses ir saistītas ar to, lai viņš nepaliktu bez ēdiena, lai nepaliktu bez uzraudzības. Tas pats par sevi arī izriet no šā panta. Bet instrukciju likuma vietā mums nevajadzētu radīt, tāpēc es aicinātu šo priekšlikumu tomēr noraidīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons. Es atvainojos, Aleksejeva kungs, te vēl būs atbilde uz šo pašu jautājumu.

Z.Indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks: Papildināšu šo atbildi. 5.pantā ir minēta arī šo personu īpašuma aizsardzība. Es uzskatu, ka arī deputāta Morozļi priekšlikums nevar tikt pieņemts šādu apsvērumu dēļ.
Tas ir, šie jautājumi tiek regulēti procesuālajā likumā. To izdara izziņas iestādes izmeklētājs vai tiesa. Tas ir viņu pienākums, kas noteikts ar procesuālo likumu. Šis likums reglamentē īpašuma aizsargāšanu, jo policija jau nezina, kāds īpašums aizturētajam ir. To zina izziņas izdarītājs, izziņas iestādes izmeklētājs vai tiesa. Šo instanču rīcībā atrodas aizturētais. Policija nav tiesīga iejaukties šajos jautājumos. Procesuālais likums to aizliedz. Šā panta redakcija ir ņemta no kodeksa */“Kārtības sargāšanas amatpersonu uzvedība”/, kur 6.pants ir šādā redakcijā: */“Amatpersonas, kas uztur tiesisko kārtību, aizturētajam nodrošina veselības saglabāšanu, vajadzības gadījumā veic nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu medicīnisko palīdzību.”/

Jautājumu par bērniem risina izziņas izdarītājs, izmeklētājs, prokurors un pārējie, kuru pienākumus reglamentē procesuālais likums. Manuprāt, šeit nevajag iestrādāt procesuālās normas. Tas ir administratīvais likums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Sakiet, lūdzu, kad šis likums stājas spēkā?/

T.Jundzis: Pirmajā lasījumā bija pievienots arī lēmuma projekts “Par likuma stāšanos spēkā”. Tur ir noteikts galējais termiņš– nākamā gada 31.decembris. Tas viss būs mūsu rokās, to mēs lemsim nākamajā lasījumā. Lēmuma projekts komisijā vēl nav izskatīts.

A.Aleksejevs: */Šeit kolēģi runāja par policijas atbildību. Es domāju, ka likums, kas nosaka tiesības, nevar tikt pieņemts, kamēr vēl nav pieņemts likums, kas paredz arī atbildību, tas ir, to var izdarīt tikai vienlaikus. Ja tajā, ko jūs sakāt, ir loģika, tad likumā nevar atspoguļot visus jautājumus par atbildību. Es domāju, ka otrais likums jāizstrādā paralēli./

T.Jundzis: Es tikai gribu atgādināt, ka mums ir likumi, kuri paredz saukt pie visstingrākās atbildības jebkuru amatpersonu, tajā skaitā policiju, sākot ar disciplināro atbildību un beidzot ar kriminālo atbildību. Te varētu pievienoties deputātam, ka šī atbildība droši vien ir pilnveidojama un pastiprināma. Varbūt jautājums nav tik daudz šajās materiālajās normās, kuras pietiekami stingri paredz atbildību, bet kārtībā, kādā pilsoņi var savas intereses aizstāvēt, tajā skaitā pret nelikumīgām policistu darbībām. Šeit ir pieņemts likums, kurš kopš 1987.gada visādās redakcijās ir grozīts. Šodien principā mums ir tiesības pārsūdzēt tiesā nelikumīgu amatpersonas rīcību. Līdz ar to ir iespēja pierādīt savu taisnību. Tas, ka šai jomā daudz darāmā, arī taisnība, taču tas jau ir citas likumdošanas jautājums.

Priekšsēdētājs: Kas attiecas uz nodaļu “Par policiju”, šinī gadījumā ir kļūda tulkojumā. Vajag– “Par policijas pienākumiem pret pilsoņiem”. Te nu vajadzētu priekšlikumu, lai balsotu. Tas vienkārši tāds ieteikums, par to nav ko balsot. Deputāta Morozļi priekšlikums arī nav izdalīts, teksts nav pavairots, bet princips ir skaidrs. Es to nolasīšu vēlreiz krieviski. Izlemsim, vai par to var nobalsot vai ne, vai atbalstām šādu reglamentāciju par vēl sīkākiem pienākumiem vai ne. Tātad: */“Policija nodrošina aizturēto un arestēto personu veselības saglabāšanu, nekavējoties veic pasākumus, lai sniegtu medicīnisko palīdzību, nodod radinieku vai citu personu uzraudzībā bērnus, organizē bez uzraudzības atstātās mantas apsargāšanu”/.

Tātad princips ir skaidrs. Es ceru, ka tas vienkārši sīkāk reglamentē šos pienākumus, taču deputāts Jundzis kopā ar iekšlietu ministra vietnieku izskaidroja atkal pretējo, minot argumentus, kas jau tiek ievēroti citās likuma normās.

Balsojam par deputāta Morozļi papildinājumu. Lai pieņemtu, ir vajadzīgs balsu vairākums. Rezultāts: par– 47.

Redakcijas komisijas variants bija bez šā papildinājuma. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 49– par. Par divām balsīm vairāk. Bet mums var rasties problēmas trešajā lasījumā, jo tur bija ļoti niecīga tā starpība. Ar balsu vairākumu ir pieņemts redakcijas komisijas variants.

Šinī gadījumā acīmredzot jābalso par pantu kopumā. Kaut gan tas laikam ir skaidrs tā vai tā. Es nepaskatījos, kāds ir kopējais balsu skaits. Mums jānobalso ar balsojošo vairākumu, lai pieņemtu kopumā šo pantu otrajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 55. Tas ir vairākums no balsojošajiem. Otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu, 6.pants.

T.Jundzis: 6.pantā nav nekādu labojumu, atskaitot sīku redakcionālu piezīmi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ieteikumus par 6.pantu.

P.Šapovālovs: */Es tomēr prasu nobalsot par papildu nodaļu!/

Priekšsēdētājs: Es vienkārši neredzu, kādā veidā par to balsot. Par principu balsot? Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Ja deputāts Šapovālovs to pieprasa, mēs varētu nobalsot. Viņa priekšlikums ir tāds: paredzēt šajā likumprojektā speciālu nodaļu, kur reglamentēt policista pienākumus attiecībā pret pilsoņiem.

Priekšsēdētājs: Labi, ar šādu principu būs atsevišķa nodaļa. Jānobalso ar balsojošo vairākumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Par motivāciju vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Es laikus iesniedzu priekšlikumus, bet tie netika nedz nodrukāti, nedz pavairoti. Savu vainu es te neredzu, tāpēc iesaku balsošanu par tiem pārcelt uz nākamo lasījumu. Komisija šajā laikā materiālu sagatavos un pavairos, bet tagad es ierosinu nebalsot./

Priekšsēdētājs: Labi, pieņemam. Tālāk, par 6.pantu.

T.Jundzis: Neviens deputāts nav pret atklātumu policijas darbībā. Šeit 6.pantā ir tikai sīks redakcionāls labojums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Lūdzu atvainot, manuprāt, es nodevu, bet varbūt arī ne. Piezīme pie 6.panta pēdējās rindkopas: “Personām un organizācijām ir tiesības prasīt, lai policija atsauktu par viņiem izplatītās ziņas.” Es iesaku, lai būtu rakstīts tā: “Pēc šo personu un organizāciju pieprasījuma policijas pienākums ir atsaukt izplatītās...”, tas ir, ja mēs atstāsim tā, kā ir, tad personām ir gan tiesības prasīt, bet policija var arī neatsaukt. Tāpēc es ierosinu rakstīt: “Pēc šo personu pieprasījuma policijas pienākums ir atsaukt...”, un tā tālāk./

T.Jundzis: Cienījamais kolēģi, šim nolūkam ir tiesa un augstākās amatpersonas. Tas, ka mēs to ierakstīsim, neko nedos, jo tikpat labi to nepildīs, ja nerēķināsies ar likumā ierakstītajām personas tiesībām.

Priekšsēdētājs: Te vispār ir tāds princips, par kuru acīmredzot vajadzētu balsot. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Marjaša: Es gribu atbalstīt Šapovālova viedokli.

Priekšsēdētājs: Te ir būtiska nianse– tiesīgs ir jebkurš, bet, ja policijai tas ir jādara, tad tas arī ir ierakstīts likumā. Varbūt mēs te varam vienoties, ka tas ir redakcionāls precizējums? Uzreiz precīzāka doma paliek.

T.Jundzis: Es tikai vēl gribu minēt gadījumu, kad ziņas neatbilst patiesībai. Ja policija neatsauks šīs ziņas, tad būs radies strīds, vai tās atbilst vai neatbilst patiesībai. Šo strīdu izšķirs likumā paredzētajā kārtībā vai nu augstākstāvošs priekšnieks, vai tiesa. Strīdus gadījumu nevar izšķirt ar administratīvām metodēm.

Priekšsēdētājs: Cienījamais Jundža kungs, es saprotu, ka atsauc tad, ja tiesa konstatējusi, ka ziņas ir nepatiesas. Tādā gadījumā policijas pienākums ir atsaukt.

T.Jundzis: Bet tas jau ir Civilprocesa kodekss, kas nav jāreglamentē šajā likumā. Mums visu laiku ir jāatceras, ka mēs nevaram šeit ielikt normas no citiem aktiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es tomēr domāju, ka varētu atbalstīt deputāta Šapovālova priekšlikumu. Pašreiz tiek gatavoti un rīt tiks iesniegti plenārsēdē labojumi, kas saistās ar likumu par presi, par administratīvo atbildību tieši šādā sakarībā. Es domāju, ka tā ir papildu garantija pilsoņiem.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot balsosim par deputāta Šapovālova variantu, ka policijai ir jāatsauc nepatiesās ziņas. Princips skaidrs? Es redakciju nevaru tagad precīzi nosaukt, it īpaši tāpēc, ka tā tika krieviski minēta. Redakcijas komisijas variants, ka ir tiesīga atsaukt.

Balsojam par deputāta Šapovālova priekšlikumu 6.panta redakcijai. Tā būtībā ir ceturtā rindkopa. Rezultāts: 79– par.

Balsojam par redakcijas komisijas piedāvāto variantu. Rezultāts: 20. Tātad ir izdarīts labojums 6.pantā.

Lūdzu, 7.pants.

T.Jundzis: Par 7.pantu ir iesniegti divi labojumi. Deputāts Šapovālovs ierosina papildināt pirmo rindkopu ar vārdu “pilsoņi”, paredzot, ka “valsts un pašvaldības iestādēm, organizācijām, amatpersonām, kā arī pilsoņiem jāpalīdz policijai tās pienākumu izpildē”.

Līdzīgs priekšlikums ir Plotnieka kungam. Viņš ierosina izteikt šo normu šādi: “Jebkura Latvijas Republikas pilsoņa, ārvalstnieka vai bezvalstnieka pienākums ir palīdzēt policijai tiesībpārkāpumu novēršanā un izdarīto tiesībpārkāpumu atklāšanā.”

Pagājušajā reizē jau es ziņoju, kādu apsvērumu pēc mēs nepiekrītam šādai redakcijai. Līdz ar to šie “pilsoņi” tagad redakcijā pazuduši, jo mēs uzskatām, ka katram sabiedrībā jādara savs pienākums. Pilsonim jādara tas, kas Konstitūcijā ierakstīts, taču palīdzību policijai neviens ar konstitucionālām normām viņam nav uzlicis. Savukārt amatpersonām jādara tas, kas ir viņu pienākums. Ja šāda norma tiešām tiktu likumā ierakstīta, tad policijas darbinieks vai prokurors varētu saukt pie atbildības to personu, varbūt pat sieviešu dzimuma, kura būs gājusi garām kādam kautiņam, kurā arī milicijas darbinieks varbūt ir ticis kaut kādā veidā pazemots. Un nav sniegusi palīdzību, jo mēs ar šo normu uzliekam šādas palīdzības nepieciešamību. Es domāju, katram ir jādara savs darbs. Neuzliksim pilsoņiem tādas pašas funkcijas, kādas mums ir jau zināmas, ka zinātnieki brauc uz kolhozu rudenī kartupeļus vākt, un tā tālāk. Tāpēc mēs noraidām šos priekšlikumus un ierosinām atstāt pantu tādā redakcijā, kādā tas ir izteikts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, uzlikt iedzīvotājiem par pienākumu palīdzēt policijai un vispār tās pienākumus izpildīt būs par daudz prasīts, jo šo pienākumu ir ļoti daudz, turklāt tie ir dažādi. Tajā pašā laikā šodienas situācija, kad mūsu cilvēki dara visu, lai tikai neiejauktos nevienā gadījumā, kad notiek acīm redzams tiesību pārkāpums, arī ir nenormāla. Jebkurā valstī, kad cilvēks sastopas ar klaju tiesībpārkāpumu, no viņa kaut kādu nostāju prasa. Es ierosinātu varbūt to normu, ko es formulēju, saīsināt, lai nerastos šeit domstarpības terminoloģijas ziņā. To varētu formulēt šādi: “Iedzīvotāju pienākums ir palīdzēt policijai tiesībpārkāpumu novēršanā un izdarīto tiesībpārkāpumu atklāšanā.” Ja vēlamies, var vēl vairāk sašaurināt, bet kaut kas jāieraksta, jo neaizmirsīsim, ka pirmajā redakcijā normas nosaukumā iedzīvotāji bija minēti un viņi ir palikuši. Tagad mums saturs vairs pat nosaukumam neatbilst.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Cienījamie kolēģi! Es tomēr esmu par to, lai te būtu vārds “pilsoņi”. Protams, viņu pienākums nav iejaukties kautiņā, bet viņiem jādara tas, ko spēj. Tiesībsargāšanas orgānu darbinieki zina, cik pašlaik grūti ar tādu institūciju kā klātesošie. Pilsoņu vairākums atsakās piedalīties apskatēs, kratīšanās un līdzīgās darbībās. Tas ļoti apgrūtina mūsu darbu. Tāpēc es domāju, ka šāda norma vajadzīga. Protams, nav jāliek izšķirt kautiņu, bet palīdzēt, piezvanīt, izsaukt palīgu ir katra pilsoņa pienākums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Kolēģi, šoreiz es gribu uz visnoteiktāko atbalstīt Šapovālova kunga ierosinājumu, jo, gribam to mēs vai negribam, bet tomēr milicijai vai policijai, kāda tā būs tagad, ir jāsniedz atbalsts no sabiedrības puses. Es ierosinu pēc vārdiņa “amatpersonas” otrajā rindiņā iekļaut arī “pilsoņus”. Nestrīdēsimies! Tā ir ļoti vienkārša lieta un daudz ko var morāliski dot.

T.Jundzis: Protams, jautājums ir ļoti principiāls. Komisija piedāvā līdzīgu labojumu 12.panta 26.punktā. Pēc vairāku deputātu ierosinājuma, mēs neļaujam policijai pat ārkārtējos gadījumos izmantot privāto transportu bez īpašnieka piekrišanas. Tā ir principiāla nostādne. Vai nu tomēr dzīvosim komunismā un visi celsim to lielo kolhozu, ko šinī gadījumā sauc par tiesisko kārtību, vai tomēr atbildēsim katrs par savu un, protams, būsim savstarpēji izpalīdzīgi atbilstoši mūsu morāles prasībām, vai tomēr to risināsim, kā šeit tiek piedāvāts, administratīvā ceļā, –par to mums jāizšķiras.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Marjašai.

R.Marjaša: Es gribētu atbalstīt Tālava Jundža pozīciju. Atcerēsimies, ka tas ir likums par policiju, nevis likums par pilsoņu pienākumiem. Tas ir viens.

Otrām kārtām, ja mēs ar šo likumu uzliekam pilsoņiem par pienākumu kaut ko darīt, ko tad mēs ar šiem pilsoņiem darīsim, ja viņi neizpildīs pienākumus? Tad mums ir jālieto sankcijas pret šiem cilvēkiem. Ja runa ir par valsts un pašvaldības iestādēm, organizācijām un to amatpersonām, tad mēs varam kaut kā uz viņiem iedarboties, bet katru pilsoni piespiest mēs nevaram. Ja viņa ētikas līmenis ir zems, tad ir zems, ar likumu to paredzēt nevar. Tas nav likumpārkāpums, ja cilvēks vienkārši ir amorāls vai vājš un nevar palīdzēt policistam izdarīt to, kas policistam jādara pēc amata un pēc šā likuma.

Priekšsēdētājs: Mums ir acīmredzot jābalso. Varbūt balsojums vajadzīgs ne par konkrētu formulējumu. Deputāta Šapovālova un deputāta Plotnieka ieteikumos ir viens un tas pats princips. Gadījumā, ja mēs iebalsojam šo normu, tad viņi vienkārši vienojas komisijā par optimālo redakcijas variantu. Kaut gan īsākais un skaidrākais, man liekas, ir tas, ko piedāvā deputāts Šapovālovs– papildināt pantu tikai ar palīgteikumu. Otrs ir redakcijas komisijas variants.

Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, es tomēr gribētu nošķirt, jo vienā gadījumā ir runa par visu cilvēku pienākumu palīdzēt visu policijas uzdevumu izpildē, otrajā gadījumā es piedāvāju ļoti šauros ietvaros, ka iedzīvotāju pienākums ir palīdzēt policijai noziegumu novēršanā un izdarīto noziegumu atklāšanā. Šajā gadījumā Kriminālkodeksā ir atsevišķas normas, kas paredz, piemēram, atbildību par slēpšanu, jo slēpšana arī ir šā pienākuma neizpilde. Tādējādi te ir zināma korelācija.

Priekšsēdētājs: Paldies, Plotnieka kungs, balsosim arī par jūsu redakcijas variantu. Tagad 7.panta pirmais variants, kā to ieteica deputāts Šapovālovs,– “kā arī pilsoņi”. Otrs variants ir deputāta Plotnieka piedāvājums, kurā viņš uzsver, ka jebkura Latvijas Republikas pilsoņa pienākums ir palīdzēt policijai. Trešais– redakcijas komisijas.

Balsojam par redakciju ar deputāta Šapovālova papildinājumu. Rezultāts: 50– par. Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Es te piebildīšu tūlīt, ka tad pants sauktos šādi: “Policijas sadarbība ar valsts un pašvaldības iestādēm un organizācijām”.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz šādu papildinājumu nav nekādu iebildumu vai labojumu?

T.Jundzis: Tas loģiski izriet no teiktā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Jundža kungs, jums citu labojumu nav? Tādā gadījumā es gribu tomēr precizēt, vai ar nolūku te nav komata, jo līdz ar to mainās saturs. Tas ir trešajā rindiņā no beigām: “kā arī pašvaldības iestāžu veselības aizsardzības...”. Nav komata aiz vārda “iestāžu”.

T.Jundzis: Komatam jābūt.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsojam par 7.panta pieņemšanu otrajā lasījumā pašreizējā redakcijā. Rezultāts: 70– par. Tātad tas ir vairākums no balsojošajiem.

Lūdzu, 8.pants.

T.Jundzis: Par 8.pantu nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Tālāk.

T.Jundzis: Par 9.pantu nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Tālāk.

T.Jundzis: Par 10.pantu pirmais iebildums ir 4.punktā. Deputāts Šapovālovs ierosina nevis “sniegt medicīnisko un citu neatliekamo palīdzību”, bet “veikt pasākumus medicīniskās un citas palīdzības sniegšanai”.

Mēs šo jautājumu ar mūsu speciālistu komisijā, tas ir, ar Silāra kungu, izdiskutējām un esam kategoriski par to, lai paliktu tādā redakcijā, kāda ir. Mēs uzskatām, ka ne tikai jāveic pasākumi, tas ir, jāaiziet un jāpiezvana vai pa rāciju jāizsauc mediķi, bet policistam pašam jākļūst par mediķi uz pusslodzi. Tāda ir mūsu koncepcija. Tajā skaitā jāprot pieņemt dzemdības, ja tās ir ārkārtējas. Tā ir prakse, kura pazīstama pasaulē, arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs uzskatām, ka jātuvinās tai.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krastiņam.

I.Krastiņš: Es nu gribētu ļoti atbalstīt komisijas iesniegto variantu, jo tas tiešām būtu katra normāla izglītota policista pienākums. Es atvainojos, kamēr mēs “veiksim pasākumus”, tikmēr ir liela iespēja, ka cietušie laimīgi nomirs. Ir jāsniedz palīdzība, nevis jāveic pasākumi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Es principā neiebilstu pret redakciju, kuru piedāvā komisija par medicīniskās palīdzības sniegšanu. Bet 5.pantā, kuru mēs jau pieņēmām, ir rakstīts “veic nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu medicīnisko palīdzību”, taču šeit mēs liekam “sniegt medicīnisko palīdzību”. Iznāk pretruna. Varbūt atgriezīsimies pie 5.panta un mainīsim to atbilstoši 10.panta 4.punktam? Principā man iebildumu nav./

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka ļoti cienījamais deputāta kungs tomēr ne sevišķi korekti tulko šos divus pantus un saliek kopā. Princips ir tāds, kā ierakstīts 5.pantā un kā mēs nobalsojām: veic neatliekamus pasākumus medicīniskās palīdzības sniegšanā. Te var būt visādas situācijas. Tādā gadījumā, kad, kā jau minēja deputāts Morozļi, mājā ir slims bērns vai kaut kas tāds, protams, ka policists nebrauks feldšera vietā un nesniegs palīdzību. Tas ir princips. Bet šeit pienākumos tas jau ir precizēts. Ja ir tāda situācija, ka policists atrodas vaigu vaigā ar personu, kurai šī palīdzība ir nepieciešama, tad viņa pienākums ir nevis veikt pasākumus, bet sniegt medicīnisko palīdzību. Tāda ir atšķirība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Morozļi!

G.Morozļi: */Jundža kungs! Kad komisijas sēdē mēs apspriedām šo likumu, viss likās labi, bet, kad saņēmām nodrukātu, tad šis tas vairs nav skaidrs. Tāpēc nākas par to runāt. 10.panta 3.punktā rakstīts: “nekavējoties reaģēt uz iesniegumu vai ziņojumu par noziegumiem”. Vai tikai par noziegumiem? Tas juridiski nav pareizi. Bet ja notiek ārkārtējs negadījums? Pantā jāraksta: “nekavējoties reaģēt uz iesniegumiem un ziņojumiem par noziegumiem, cilvēku negadījumiem un nelaimes gadījumiem”. Citādi mēs uz pusi samazināsim policijas pienākumu braukt uz notikuma vietu./

T.Jundzis: Pirmkārt, atkal ir runa par to, ko jau teica ģenerālis Indrikovs, ka mums bez šā likuma ir vēl vesela virkne citu likumu. Konkrēti tas ir kriminālprocesa likums, kurš reglamentē, kas un kādā kārtībā izbrauc uz nozieguma vietu, tajā skaitā tad, ja ir gājis bojā cilvēks. Sākumā deputāts Morozļi teica, ka policista pienākums būtu reaģēt arī uz citiem atgadījumiem. Bet es domāju, ka šī redakcija, kas šajā pantā ir tālāk, proti, ziņot kompetentām amatpersonām par uzzinātajiem notikumiem, avārijām, ugunsgrēkiem un tā tālāk, arī ir ļoti apmierinoša, jo policistus nevajadzētu jaukt. Policists nav ugunsdzēsējs, uz ugunsgrēka vietu brauks kriminālprocesā noteiktajā kārtībā citas amatpersonas, nevis policists. Ugunsdzēsējs brauks uz notikuma vietu. Tas pats attiecas uz citiem gadījumiem, piemēram, uz katastrofām. Mums ir Ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kurš speciāli ar to nodarbojas. Policisti paziņos par šo atgadījumu šīm kompetentajām iestādēm, tāpēc es nedomāju, ka vajadzētu kaut kādā veidā 3.punktu mainīt.

Priekšsēdētājs: Varbūt deputāts Morozļi piekristu un deputāts Jundzis arī, ka 3.punktā tiešām ir redakcionālas nianses, kuras var mainīt punkta būtību. Varbūt tomēr var izskatīt līdz trešajam lasījumam šo deputāta Morozļi piedāvāto redakciju? Manuprāt, ir grūti izšķirties, lai balsotu. Vajadzētu nākt ar priekšlikumu trešajā lasījumā.

T.Jundzis: Mēs tad lūgsim rakstiski formulēt.

Priekšsēdētājs: Rakstiski jau šeit ir, bet es domāju, pārējie deputāti uzreiz neaptvers, par ko ir runa, kad balsos. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es gribētu atbalstīt komisijas iesniegtajā variantā 4.punktu un vērst jūsu uzmanību uz to, ka nebūt nav pretruna ar 5.panta pēdējo daļu, jo šeit ir runa par aizturēto un apcietināto personu veselības aizsardzību un par pasākumiem, kas būtu jāveic neatliekamās palīdzības sniegšanā, bet tie jau ir policijas darbinieku pamatpienākumi. Te nav runas tikai par aizturēto un apcietināto, te ir runa par jebkuru gadījumu, ja ar kādu pilsoni kaut kas notiek.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša!

R.Marjaša: Lai būtu pavisam skaidrs, ka neiet runa par medicīnisko palīdzību ļoti plašā nozīmē, vārdu “neatliekamo” vajadzētu pārnest kā otro. Tad būtu tā: “sniegt neatliekamo medicīnisko un citu palīdzību personām...”. Tad būtu skaidrs, kad runa ir par neatliekamo medicīnisko palīdzību.

T.Jundzis: Es nezinu, vai... Labi, mēs varam izskatīt, bet tas ir principā...

Priekšsēdētājs: Acīmredzot mums jābalso par 4.punktu, par deputāta Šapovālova piedāvāto redakciju. Nav vajadzīgs? Tad jūs vienojieties, ja gadījumā ir kādas domstarpības, līdz trešajam lasījumam. Arī deputāta Morozļi priekšlikumu trešajā lasījumā izskatīsim.

Lūdzu, Indrikova kungs, par 12.punktu!

Z.Indrikovs: Es gribētu piedāvāt varbūt to redakciju, ko deputāts Morozļi šeit izvirzīja, lai uzreiz varētu izlemt. Es piedāvāju apvienot 2. un 3.apakšpunktu šādā redakcijā: “Reģistrēt informāciju par noziegumiem un citiem likumpārkāpumiem un par personām, kas tos izdarījušas, kā arī par notikumiem, kuri apdraud sabiedrisko drošību, un nekavējoties reaģēt uz tiem, kā arī ziņot kompetentām amatpersonām.” Tālāk kā tekstā. Tas būtu visaptveroši un tuvāk reālai dzīves īstenībai.

Priekšsēdētājs: Mēs varam izvēlēties. Es saprotu, bet es nezinu, vai visi deputāti ir sapratuši. Vai deputātam Morozļi liekas, ka šis ir tas redakcijas labojums? Uz trešo lasījumu? Dzirdot tikai šos labojumus, ir ļoti grūti pateikt, kā tas izskatīsies kopā.

T.Jundzis: Mēs izskatīsim komisijā. Cienījamie kolēģi, tālāk 10.pantā varētu runāt acīmredzot par 12.punktu, ja par citu nav nekas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par 12.punktu.

T.Jundzis: 12.punktā ir deputāta Šapovālova priekšlikums– izslēgt vārdus “kontrolēt ceļu un ielu stāvokli”. Komisija noraidīja šo punktu, jo šāds pienākums ir tieši saistīts ar policijas uzdevumu par personu un sabiedriskās drošības garantēšanu. Mēs esam ierosinājuši atstāt šo punktu. Es domāju, ka tālāk nepamatošu, jo tas nav tik principiāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Nav nekādu iebildumu pret šādu redakciju? Lūdzu, par 16.punktu.

T.Jundzis: Par 16.punktu ir deputāta Šapovālova priekšlikums vispār šo punktu izslēgt. Konsultējoties ar Iekšlietu ministrijas amatpersonām, mēs konstatējām, ka bez šā jautājuma risināšanas vienkārši nevar iztikt un ar šiem jautājumiem ir jānodarbojas un jau nodarbojas Iekšlietu ministrijas iestādes. Policijas pienākums, protams, nebūtu izlemt šos jautājumus, bet tikai sagatavot un noformēt dokumentus. Mēs piedāvājam tikai nedaudz mainīt redakciju: “Likumā noteiktajā kārtībā noformēt dokumentus pilsonības jautājumos.”

Priekšsēdētājs: Nevajag balsot? Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Ja iebildumu nav, tad man jāziņo par deputāta Bojāra priekšlikumu, kurš lielā mērā attiecas uz 11.pantu. Es ceru, ka par 10.pantu vairāk nav nekādu priekšlikumu?

Priekšsēdētājs: Par 10.pantu? Nav vairāk.

T.Jundzis: Deputāts Bojārs un arī daži citi deputāti izteica šaubas, vai ir attaisnota policijas pienākumu dalīšana pienākumos un papildpienākumos. Šajā 11.pantā ir ietverti papildpienākumi. Jāsaka, ka līdzīgs priekšlikums ir arī Šapovālova kungam. Viņš 11.pantu ierosina izteikt īsi un skaidri. Tas šeit ir arī atrodams pielikumā. Viņa priekšlikums ir 11.pantu formulēt šādi: “Policijas darbinieki sadarbojas un sniedz palīdzību jebkurām valsts, vietējās pašpārvaldes iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un to amatpersonām, pilsoņiem, ja tiek kavēta viņu likumīgā darbība, pārkāptas viņu tiesības un brīvības.”

Tomēr mēs noraidījām tik īsu šā panta redakciju, jo, ja iedziļinās šajos 11 apakšpunktos, tad redzams, ka tie katrs nes ļoti nopietnu, ļoti izsvērtu slodzi. Tie nevar būt ne par plašu, ne par šauru un atbilst principiem, kuri ir ielikti vispārējā daļā par policijas darbību. Tāpēc komisija ierosina pieņemt 11.pantu tādā redakcijā, kāda jums ir. Arī tajās republikās, kuras pēdējos mēnešos vai pusgadā ir pieņēmušas likumus par miliciju vai par policiju, līdzīgā veidā ir dalīti pienākumi pamatpienākumos un papildpienākumos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Cienījamie kolēģi! 11.pantā tiešām izklāstīti policijas darbinieku papildpienākumi. Taču šis saraksts nav pilnīgs. Pieņemsim, ir tāds jautājums: vai policijas pienākums ir palīdzēt robežsargiem? Nekas nav teikts. Es domāju, ka tas jāieraksta kā 12.punkts, jo katrs no mums, labi padomājis, atradīs divus trīs gadījumus, kad policijas pienākums tomēr ir palīdzēt pilsoņiem, amatpersonām.

11.panta 2.punktā rakstīts: “veselības aizsardzības iestādēm un veterinārajai uzraudzībai epidēmiju un epizootiju gadījumos veikt karantīnas pasākumus”. Bet, piemēram, ātrā palīdzība traucas pie slimnieka, ceļā salūst automobilis. Vai milicijas mašīnai ir pienākums ņemt ātro palīdzību tauvā un nogādāt ārstu pie slimnieka? Likumus zinošs policijas darbinieks, balstoties uz 11.pantu, atbildēs, ka tas nav viņa pienākums, jo nav izsludināta epidēmija vai epizootija.

Cits gadījums no lauku ikdienas. Vai policijas darbiniekam, kura automašīna ir radioficēta, ir pienākums izsaukt palīdzību traktoristam, ja noticis negadījums? Tādu piemēru var nosaukt daudz.

Un pēdējais. Gribu atgādināt tiem, kas kaut ko zina par ASV policijas darbu, ka tur policijas darba galvenais princips ir palīdzības sniegšana pilsoņiem. Jebkuras palīdzības! Tas ir galvenais princips. Tāpēc ierosinu iekļaut papildinājumu manā redakcijā./

Priekšsēdētājs: Vēl kāds deputāts grib izteikties? Jūs vienkārši varētu pateikt galavārdu, un mēs varētu balsot. Lūdzu, deputāt Jundzi!

T.Jundzis: Man jāpasaka Šapovālova kungam, ka mums vēl nav robežapsardzības, tāpēc šeit arī nevar būt tādu punktu, kur paredzēta sadarbība ar robežapsardzību.

Otrkārt, es domāju, ka Šapovālova kungs tomēr jauc divas ļoti principiālas un svarīgas lietas. Policistam nevar uzkraut, tāpat kā mēs to izdarījām ar pilsoņiem, neraksturīgus pienākumus. Tā ir izejas pozīcija. Otrs princips– policija cīnās ar tiesību pārkāpumiem un noziegumiem. Trešais princips, kuru mēs ierakstījām tikko un nobalsojām 5.punktā, ka policija sadarbojas ar attiecīgiem valsts dienestiem un atbalsta tos likumpārkāpumu profilaksē.

Aiz šā punkta seko, lūk, šie 11.pantā paredzētie 11 izņēmumi. Konkrēti ir runa par muitas iestādēm, muitas kontroles nodrošināšanu. Tā nav ne noziedzības apkarošana, ne tiesību pārkāpumu novēršana. Tātad likumā ir ļoti strikti jāuzskaita šis saraksts, kādas vēl funkcijas virs minētajiem principiem jāveic policijai. Tas ir ļoti bīstami, ja mēs sajauksim šīs divas dažādās lietas. Tad mēs pārkāpsim arī to principu, ko jau ierakstījām, ka policija nevar veikt sev neraksturīgās funkcijas, bet tikai tās, kas likumā paredzētas.

Priekšsēdētājs: Indrikova kungs, lūdzu!

Z.Indrikovs: Cienījamie deputāti! Es lūgtu atstāt šo pantu tādā redakcijā. Daudziem jo daudziem ir vēlēšanās uzlikt milicijai un policijai kaut kādus savus pienākumus, kas viņiem pašiem jāveic un kurus viņi var veikt. Uzlikt tos milicijai un policijai ir ļoti plaši izplatīts paņēmiens.

Man ir otrs papildu jautājums par 11.punktu. Man būtu lūgums to izslēgt, kamēr nav pieņemts attiecīgs likums par migrāciju un par šo dienestu. Šobrīd nav zināms, kas šeit jāparedz. Bet tādā redakcijā kā pašreiz, kur norādīts palīdzēt kārtot pārceļojumu jautājumus, saņemt biļetes, iepakot mantas,– man tas nav saprotams. Projektā vismaz nav neviena jautājuma, kurā būtu paredzēts, ka jāpalīdz migrācijas dienestam. Ja ir runa par režīma pārkāpšanu, policijai tas ir uzlikts par pamatpienākumu, bet kaut kādu citu jautājumu kārtošana… Man nav saprotams, kādi jautājumi te jākārto.

Priekšsēdētājs: Balsosim par deputāta Šapovālova piedāvāto īso panta redakciju par policijas darbinieka pienākumiem. Nākamais būtu Indrikova kunga piedāvātais variants, izslēdzot migrācijas jautājumus. Trešais– redakcijas komisijas variants.

Par deputāta Šapovālova redakciju, kas lasāma 47.lappusē. Rezultāts: 33.

Par 11.panta redakciju, kā tā šeit lasāma, izslēdzot 11.apakšpunktu– valsts migrācijas dienestam un tā tālāk.

Par balsošanas motīviem vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Jundža kungs, citu papildinājumu jums pie 11.panta nav?

T.Jundzis: Tādus būtiskus neatrodu. Varbūt dažas domuzīmes trūkst.

I.Silārs: Pirms balsojam kopumā par šo pantu, es gribētu vēl pakavēties pie 5.apakšpunkta. Man šķiet, ka ir sašaurināts šis punkts, salīdzinot ar to, kā mēs runājām komisijā. Šeit teikts, ka policijas darbiniekiem savas kompetences ietvaros ir pienākums palīdzēt cietuma iestādēm šajās iestādēs gatavoto likumpārkāpumu novēršanai. Manuprāt, likumpārkāpumi cietumiestādēs tiek gatavoti bieži vien ārpus šīm cietumiestādēm. Tādēļ es uzskatu, ka policijas darbiniekiem savas kompetences ietvaros ir pienākums palīdzēt cietumiestādēm likumpārkāpumu novēršanā un noziegumu atklāšanā šajās iestādēs.

T.Jundzis: Jā, es atzīšos, ka šeit tiešām ir dažādas domas. Es izteikšu savu viedokli. Vispārējā policista funkcija ir tiesību pārkāpuma un nozieguma novēršana. Šeit ir runa par slēgtām organizācijām– cietumiestādēm. Policistam, ņemot vērā to informāciju, kas ir viņa rīcībā, ir pienākums piedalīties šajās iestādēs gatavoto likumpārkāpumu novēršanā un arī izdarīto noziegumu atklāšanā. Ja šie pārkāpumi un noziegumi ir izdarīti ārpus cietumiestādēm, tad tas jau izriet kaut vai no 1.panta.

I.Silārs: Piedodiet, Jundža kungs, nav runa par to, ka šie noziegumi ir izdarīti ārpus, bet šeit pats pirmais teikums ir, ka policijas darbiniekam savas kompetences ietvaros ir pienākums palīdzēt. Es domāju, ka tieši palīdzēt ir viņa pienākums.

T.Jundzis: Jūs mani pārliecinājāt. Es esmu gatavs ierakstīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Te ieminējās, ka vajadzētu izslēgt 11.punktu. Es piekrītu, ka varētu izslēgt paskaidrojošo daļu– pārceļošanas jautājumu kārtošanu un tā tālāk, bet katrā ziņā vajag atstāt par Valsts migrācijas dienestu. Kā, piemēram, tādas personas, kas būs nonākušas konfliktā ar migrācijas likumu, no Latvijas dabūs ārā, ja ne ar policijas palīdzību! Valsts migrācijas dienests ir jāatstāj, bet sīkāk nav jāreglamentē. Katrā ziņā policijai jāsadarbojas ar migrācijas dienestu. Tā tas visā pasaulē notiek.

Priekšsēdētājs: Tātad izlemsim principā par šo 11.apakšpunktu. Ja gadījumā nobalsos par redakcijas komisijas variantu, tad vajadzēs vienoties par redakciju vēl līdz trešajam lasījumam.

Tātad Indrikova kunga priekšlikums ir 11.apakšpunktu svītrot un pieņemt tādā redakcijā šo pantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 42.

Tālāk redakcijas komisijas piedāvātais 11.panta variants ar visu 11.apakšpunktu, kā šeit rakstīts. Rezultāts: 47. Attiecībā uz palīdzību Valsts migrācijas dienestam ir jāpieņem deputāta Ābiķa ierosinājums– svītrot pārceļošanas jautājumus un tā tālāk, visu tekstu aiz domu zīmes. Izskatiet komisijā, kādā veidā to formulēt. Tas jāpaveic līdz trešajam lasījumam.

T.Jundzis: Ābiķa kungs varbūt palīdzēs precizēt šā punkta redakciju.

Priekšsēdētājs: Mums katrā ziņā ir jābalso vēlreiz par visu punktu kopumā otrajā lasījumā, jo šeit balsis sadalījās un nav balsojošo vairākuma. Tāpēc lūdzu balsot par 11.panta pieņemšanu otrajā lasījumā.

T.Jundzis: Izņemot 11.punktu.

Priekšsēdētājs: Kā, lūdzu?

T.Jundzis: Izņemot 11.punktu.

Priekšsēdētājs: Jā, 11.punktu atstājam redakcionālai pārveidei. Rezultāts: 66 balsis– par.

Tālāk– 12.pants.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, man 12.pantā ir pirmā piezīme tikai 10.punktā. Tur ir redakcionāls labojums. Varbūt kādam ir piezīmes par iepriekšējiem punktiem?

I.Caune: Par 3.apakšpunktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Man pie 3.apakšpunkta būtu principā divi iebildumi. Šeit ir– “izsaukt uz policijas iestādi”. Man būtu priekšlikums svītrot “uz policijas iestādi”, jo, piemēram, pašvaldības policijai varbūt tādas atsevišķas iestādes nebūs, nebūs pat kabineta, būs vienkārši pagasta valde. Tādējādi, uz kurieni vajadzēs, uz turieni arī izsauks.

Otrais. Aiz vārda “iestāde” tekstu papildināt ar vārdiem “no darba brīvajā laikā”. Konkrēts piemērs. Laukos ir bijis iepriekšējā dienā kaut kāds strīds, tur iejaukti desmit cilvēki, visi ir traktoristi. Notikums ir sējas laikā. Milicis pēkšņi iedomājas, ka savu ērtību labad viņš sēdēs kabinetā un šos visus vīrus izsauks uz rajonu nākamajā dienā. Autobusu kustībā nav kārtības, rezultātā cilvēki visu dienu kavē.

Policijas darbinieki principā ir specrežīmā, viņi varbūt varētu vakarā izsaukt vai sestdienā, kad brīva diena. Viņi iet no 45 gadiem pensijā, arī dažas citas privilēģijas viņiem ir. Tā ka nedrīkst tā vienkārši dot tādu neierobežotu varu jebkurā laikā un jebkuru.

Priekšsēdētājs: Par to policijas iecirkni, Jundža kungs, varbūt jūs komentējiet!

T.Jundzis: Jautājums ir visai strīdīgs. Es, protams, saprotu neapmierinātību. Praksē bieži vien veidojas tādas situācijas, bet tomēr jautājums, kas ir primārais: vai mēs gribam izaudzēt labu ražu vai gribam panākt, lai šo ražu kāds, tā sakot, nākamajā dienā nenodedzina vai neaiznes ar maisiem un neaizved ar mašīnām. Visu cieņu pret piedāvājumu, bet es pašreiz neredzu iespēju, kā optimāli saskaņot šīs intereses. Tomēr primārā ir cīņa ar noziedzību, ar tiesību pārkāpumiem. Tas, ka policistam vajadzētu būt maksimāli erudītam, iejūtīgam un izvēlēties vislabāko laiku izsaukšanai, protams, ir cilvēka ētikas un kultūras jautājums. No otras puses, teikšu, ka situācija ir arī diezgan divdomīga, ja izsauc pēc darba laika. Piemēram, ja cilvēku izsauc pie policista kaut kādā jautājumā, kas saistīts ar viņa kaimiņu, ar visa pagasta lietu risināšanu, kāpēc viņam būtu jāatrauj viena stunda no brīvā laika, jo vairāk tāpēc, ka viņu mājās gaida palīgsaimniecība! Tas varbūt viņam būs vēl lielāks zaudējums. Tāpēc es neredzu iespēju šeit saskaņot šīs intereses kaut kādā labākā veidā.

I.Caune: Es domāju, ka primārais un galvenais ir izaudzēt, Jundža kungs, ražu. Tie cilvēki, kas godīgi un nopietni strādā un audzē šo ražu, nav likumpārkāpēji, bet liecinieki daudzos gadījumos viņi var būt. Tādēļ izsaukt viņus un atraut no darba, es domāju, nav ne ētiski, ne morāli pareizi.

Priekšsēdētājs: Jā, bet liecības reizēm ir ļoti steidzīgi jādod. Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Man ir priekšlikums par 12.panta 8.punktu. “Aizturēt personas vecumā līdz 16 gadiem” un “aizturēt viņus līdz atdošanai vecākiem”. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja nebūs noteikts aizturēšanas laiks, būs iespējamas ļaunprātības. Kāds galējais termiņš ir jānosaka, citādi nav saprotams, uz cik ilgu laiku drīkst aizturēt./

Priekšsēdētājs: Indrikova kungs, pie pirmā mikrofona.

Z.Indrikovs: */Pagaidām šo jautājumu reglamentē PSRS Augstākās padomes Prezidija 1977.gada 15.februāra dekrēts. Termiņš tajā noteikts– līdz atdošanai vecākiem. Ar likumu noteikts aizturēšanas laiks– līdz vienam mēnesim./

Jā, mēs acīmredzot pieņemsim līdzīgu likumu. Par bērnu tiesībām skatīsimies. Šajā likumā būs jāieraksta laikam tādas pašas tiesības. Termiņš jānosaka. Varbūt Latvijas teritorijā pietiks ar vienu dienu, varbūt paies divas vai trīs. Jūs paši spriedīsiet, cik ilgi. Tas ir cits likums, kurš kompleksi reglamentē šīs tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, Latvijā ir spēkā 95 procenti PSRS likumu, uz kuru pamata mēs darbojamies. Šis 1978.gada likums ir tiešām PSRS dekrēts. Bet, kamēr mēs komisijā ar Puzo kungu vēl neesam paspējuši izstrādāt jauno likumu (kurš jau pirmajās redakcijās ir) par nepilngadīgo tiesību pārkāpumu profilaksi, tikmēr mums jāvadās pēc minētā PSRS likuma. Līdz ar to es ierosinu tomēr šo redakciju pieņemt. Likumi to reglamentēs pēc tam. Ja mēs tos izmainīsim, tad mēs mainīsim. Bet tas nevar būt kā Kriminālprocesa kodekss, kā Civilprocesa kodekss. Mēs nedrīkstam divos likumos rakstīt šīs normas, jo tas tūlīt izmainīs kriminālprocesu, tūlīt jāmaina arī šis likums. Tāpēc juristi iztiek parasti ar atsauču normu palīdzību, kaut arī tas rada neērtības, bet ko lai dara.

Es gribētu ierosināt tomēr skatīt pa punktiem, citādi mēs sākam raustīties. Man būs arī tālāk, sākot ar 10.punktu, daudz papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Jundža kungs, tiksim galā ar 3.punktu un iesim pusdienās, jo mēs jau esam pārtērējuši laiku.

Tātad deputāts Caune ierosināja svītrot vārdus “uz policijas iestādi”. Vienkārši “izsaukt”, jo tiešām tā var būt, ka izsauc arī uz citu vietu, nevis uz policijas iecirkni.

T.Jundzis: Es domāju, ka šā priekšlikuma būtība ir daudz dziļāka. Tāpat par šo darba laika izmantošanu.

Priekšsēdētājs: Par darba laiku ir cits jautājums. Vispirms es gribētu vienoties, vai ir pieņemts redakcionālais svītrojums– “uz policijas iestādi”. Varbūt jums liekas, ka tas ir ļoti nozīmīgi.

T.Jundzis: To var pieņemt.

Z.Indrikovs: Policijas iestādes jēdzienā ietilpst visas telpas, kuras pieder policijai un ir tās rīcībā nodotas. Pagasta iecirkņa inspektora telpas arī ir policijas iestādes telpas.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā viņš uz pašvaldības telpām vienkārši izsauc cilvēku.

Z.Indrikovs: Tās ir viņa iespējas, tā ir viņa darbavieta, kur viņš strādā. Visās vietās nevar.

T.Jundzis: Mēs pastrādāsim vēl pie redakcijas.

Z.Indrikovs: Es paskaidrošu vēl. Mums daudzās vietās šodien reāli pagastos nav savu pastāvīgu telpu. Savienošanas kārtībā kabinetu mums dod uz vienu dienu vai uz divām stundām. Tā ir policijas iestāde tajā momentā. Bet uz mājām saukt viņš nedrīkst un uz citu vietu arī viņš nedrīkst saukt, jo tomēr oficiāli dokumenti jākārto.

Priekšsēdētājs: Nu ir skaidrs. Acīmredzot tā tas paliek. Par šo principiālo labojumu, ka varētu cilvēku izsaukt tikai pēc darba arī tad, ja ir steidzīgi jādod kādas liecības smaga nozieguma gadījumā.

Lūdzu, Jundža kungs, komentējiet un balsosim, jo mums ir tūlīt jābeidz.

T.Jundzis: Es jau komentēju, es jau teicu, es vispār stāstīju par to.

Priekšsēdētājs: Tātad argumenti visi ir. Lūdzu balsošanas režīmu par 12.panta 3.apakšpunktu. Balsojam par deputāta Caunes redakciju, ka drīkst izsaukt noziegumu lieciniekus tikai pēc darba. Vārds deputātam Silāram par balsošanas motīviem.

I.Silārs: Es gribētu vērst kolēģu uzmanību uz to, ka policija nav tikai tas patrulējošais policists, kurš jums par pārkāpumu sastāda protokolu vai pieprasa soda naudu. Te visā tālākajā gaitā parādās kriminālpolicija, kriminālmeklēšanas dienests, kriminālie izmeklētāji. Ja pēc slepkavības ir vajadzīgi liecinieki, vai tiešām jūs domājat, ka būs jāgaida, kamēr beigsies darba diena, lai varētu liecinieku izsaukt? Apdomājieties, pirms jūs balsojat!

Priekšsēdētājs: Balsojam 12.panta 3.apakšpunktā par deputāta Caunes priekšlikumu, ka lieciniekus var izsaukt tikai pēc darba laika. Rezultāts: 13.

Lūdzu, par redakcijas komisijas piedāvāto variantu 3.apakšpunktam. Rezultāts: 68– par. Tātad pieņemts ir redakcijas komisijas variants. Turpināsim pēc pārtraukuma.

Cienītie deputāti, mūsu kolēģim Pēterim Gabrānovam šodien paliek 50 gadi. Apsveicam. (Aplausi.)

(Pārtraukums)