Vai viegli palikt latvietim, tālās zemēs dzīvojot? Kāpēc tomēr latvieši vai viņu bērni neatgriežas uz palikšanu pie savas tautas savā Dieva nolemtajā zemē?
Profesore Dr.habil. philol. Janīna Kursīte nesen sarīkoja labdarības akciju, lai palīdzētu Sibīrijas latviešiem un viņu bērniem atgriezties Latvijā vai papildināt šeit izglītību. Viņas ierosme guva lielu sabiedrisko organizāciju atbalstu gan Latvijā, gan latviešu mītnes zemēs, jo profesores ekspedīcijas kopā ar studentiem Krievijā, Kuršu kāpās un citur, visa viņas darbība kopumā ir virzīta uz nacionālās identitātes pamatvērtību apzināšanu un saglabāšanu. Tomēr latviešu sapratne par nacionālās identitātes saglabāšanu, patriotismu un tā izpausmēm dažādām paaudzēm ir atšķirīga.
Dzejniece Broņislava Martuževa atgriezās Latvijā no Sibīrijas izsūtījuma, Andrejs Eglītis – no trimdas Rietumos. Abiem dzejniekiem pārrašanās mājās deva jaunu garīgo spēku, ko viņi pauž savā dzejā. Uz jautājumu “Kā klājas?” Andrejs Eglītis mēdz atbildēt: “Esmu mājās…” Arī jaunākās paaudzes pārstāvis Andris Gobiņš, kas studējis Rietumos un atgriezies tēvu zemē pirms pieciem gadiem, teic, ka viņš ir mājās un par spīti tam, ka te ir ļoti daudz kā traģiski skumja, nepareiza un greiza, Latvija tomēr ir gluži fantastiska sapņu zeme ar skaistu dabu. Abi tautā mīlētie dzejnieki nebaidās no vārda “nacionāls”, bet A.Gobiņš savas darbības mērķus saista ar Latvijas piederību pie Eiropas un ar pilsoniskās sabiedrības veidošanu.
Dažādi ir cilvēku likteņi, dažādi ir ceļi, kas veduši viņus prom no Latvijas, un mēs esam tik dažādi, kad mūsu asinsbalss aicina atgriezties uz tēvtēvu takām.

Ieaudzis Sibīrijā kā ciedrs

Ēriks Jaunzems no Krasnojarskas dzimis Liepājā mūziķes un agronoma ģimenē. Viņa tuvinieki 1941.gadā, kad mazajam Ērikam bija trīs gadiņi, tika izsūtīti uz Sibīriju. Krievu kareivis mazo puišeli paķēris aiz apkakles un iesviedis lopu vagonā. Ceļš līdz Krasnojarskai ildzis mēnesi, tad ar baržām augšup pa Jeņiseju un divdesmit astoņus kilometrus kājām. Četras ģimenes izvietotas būvē bez logiem un durvīm. Kara gadi Krasnojarskas rajona Novosjolovskoje sādžā pagājuši badā un kā lopiņiem pavasara gaidās, kad uzdīgs pirmā zālīte, kas deva cerības izdzīvot. Vēlāk, ģimenei pārceļoties uz Krasnojarsku, Ēriks pabeidzis divas augstskolas – Lauksaimniecības akadēmiju un Politehnisko institūtu. Dienests padomju armijā pagājis skarbajā Usūrijā.
Pēc reabilitēšanas 1957.gadā Jaunzemu ģimene aizbrauca uz Omsku, bet gadu vēlāk atgriezās Latvijā. Vecāki tagad atdusas Durbes kapos. Ēriks palika Krasnojarskā. No “tautas ienaidnieka” esot pārtapis par atzītu speciālistu, kas ļoti lielā uzņēmumā galvenā inženiera amatā nostrādājis divdesmit astoņus gadus. Meita ir angļu valodas skolotāja Krasnojarskā, dēls – lidotājs Maskavā. Bērni arī ir galvenais iemesls, kāpēc Ēriks nav atgriezies dzimtenē. Viņš arī atzīst, ka Baltijas jūrai ir milzīgs pievilkšanas spēks. Kopš sešdesmitajiem gadiem kā gājputni katru gadu mērojuši tālo ceļu uz Latviju. Reiz kopā ar dēlu devies piectūkstoš kilometrus garajā ceļā ar automašīnu “Volga”. Piecpadsmit gadus Ēriks aktīvi līdzdarbojas Krasnojarskas Latviešu biedrībā. Krasnojarskas apgabalā ir apzināti ap divi tūkstoši latviešu. Ēriks runā latviski bez akcenta, tomēr viņa valodā iezogas arī pa vārdam krievu valodā.

Inženieris no spēkratu giganta

Valdi Driču no Indianapoles piecpadsmit gadu vecumā kara notikumi bija padarījuši par pulka dēlu. Dzimis un ganos gājis Kārsavā. Valdis apgalvo, ka bijis liecinieks nacistiskās Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera Latvijas apmeklējumam Malnavā, jo redzējis lielo rosību uz zemes un gaisā, kā arī neparasti stingro apsardzi un daudzos virsniekus. Vācu karavīri pat puišeļiem ar lepnumu paziņojuši, ka pie viņiem ieradies pats fīrers. Valdis pēc dažiem gadiem pievienojies latviešu leģionāriem, kuri viņu arī pieņēmuši. Tādējādi kopā ar viņiem puisis nogājis garo atkāpšanās ceļu no Lubānas klāniem cauri Vidzemei un Rīgai līdz Ventspilij, piepalīdzot dažādos palīgdarbos, jo kaujās vīri viņu neesot laiduši. Ventspils ostā uzkāpuši uz kuģa, laimīgi izvairījušies no krievu artilērijas apšaudes pie Kuršu jomas, 1944.gada 6.novembrī iebraukuši Dancigā, kas jau bijusi sabombardēta. Pēc darba nometnes Lejassaksijā kājām gājis cauri visai Tīringenei līdz amerikāņu zonai. Bet tūlīt pēc ieceļošanas ASV Valdis 1949.gadā iesaukts armijā.
Tad sācies Korejas karš. Tā kā angļu valodu Valdis vēl nebija pietiekami apguvis, nokļuvis nevis Korejā, bet atkal Vācijā. Pamatskolu viņš bija beidzis Latvijā, vidusskolu – Vācijā, augstskolu pabeidza Amerikā. Ieguvis mehānikas inženiera profesiju, visu turpmāko dzīvi Valdis veltījis galvenokārt ASV aizsardzībai, strādādams “General Motors”, kuras būvētie dzinēji pārsvarā izmantoti tankiem un lidmašīnām.
Runājot par iespaidiem Latvijā, Valdis cita starpā pauda sāpi par pieredzēto Andrupenes pamatskolas izlaidumā, kur viesojies. Skolas direktors esot runājis par 1940.gada 17.jūniju, kad Latvijā ienāca krievu armija, bet valsts himnu gan neviens skolēns neesot dziedājis.
Valdis Dričs paliek uzticīgs ASV, kas viņam devušas mājvietu, izglītību un labi atalgotu darbu, kaut arī domas bieži atnesot uz tēvzemi. Par dzimtenes turpmāko likteni sāp sirds un māc bažas, par palīdzību domāts, ilgus gadus darbojoties dažādās sabiedriskajās organizācijās.

Svešzemju latviešus pie Emīla Dārziņa muzeja sagaida Ķencis Foto: Kārlis Pakārkls