Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.
Likumprojekts paredz noteikt, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kura funkcijās ietilpst patērētāju tiesību aizsardzība tirdzniecības un pakalpojumu jomā, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu juridiskajām personām (faktiskajam pārvadātājam, līgumiskajam pārvadātājam vai kompleksā pakalpojuma organizatoram) par normatīvajos aktos noteikto gaisa transporta pasažieru neinformēšanu par viņu tiesībām un viņu tiesību neievērošanu sakarā ar iekāpšanas gaisa kuģī atteikšanu un lidojuma atcelšanu vai lidojuma ilgu kavēšanos.
 Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss papildināts ar 155.¹⁴ pantu (Gaisa transporta pasažieru tiesību neievērošana), nosakot, ka par Eiropas Kopienas normatīvajos aktos, Latvijas Republikā spēkā esošajos starptautiskajos līgumos un nacionālajos normatīvajos aktos noteikto gaisa transporta pasažieru tiesību neievērošanu – informācijas nesniegšanu pasažieriem par viņu tiesībām sakarā ar iekāpšanas gaisa kuģī atteikšanu vai lidojuma atcelšanu, vai lidojuma ilgu kavēšanos – izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu juridiskajām personām no piecdesmit līdz simt latiem.
Par citu Eiropas Kopienas normatīvajos aktos, Latvijas Republikā spēkā esošajos starptautiskajos līgumos un nacionālajos normatīvajos aktos noteikto gaisa transporta pasažieru tiesību neievērošanu sakarā ar iekāpšanas gaisa kuģī atteikšanu vai lidojuma atcelšanu, vai lidojuma ilgu kavēšanos izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu juridiskajām personām no simt līdz septiņsimt latiem.

Pieņemti noteikumi “Autoostu reģistrācijas kārtība”, kuri nosaka kārtību, kādā reģistrējamas autoostas, kurās apkalpo pasažierus un autotransporta līdzekļus starptautiskos, tālsatiksmes un rajona maršrutos.
Autoostu reģistrē Satiksmes ministrija, pamatojoties uz autoostas īpašnieka vai valdītāja (autoostas valdītājs) iesniegtu autoostas reģistrācijas (pārreģistrācijas) iesniegumu.
Autoostai piešķir nosaukumu pēc autoostas valdītāja priekšlikuma. Autoostas nosaukumā ietver norādi “autoosta” vai tās saīsinājumu “AO”. Autoostas nosaukumam jābūt atšķirīgam no citu autoostu nosaukumiem, kuri jau reģistrēti vai iesniegti reģistrēšanai.
Noteikts, ka Satiksmes ministrija pieņem lēmumu par autoostas reģistrāciju, pārreģistrāciju, reģistrā­cijas atlikšanu vai reģistrācijas atteikumu, norādot pamatojumu. Pirms lēmuma pieņemšanas autoostas reģistrācijas (pārreģistrācijas) iesniegumu izskata satiksmes ministra izveidota konsultatīvā padome, kuras lēmumam ir ieteikuma raksturs.
Lai pārbaudītu autoostas reģistrācijas (pārreģistrācijas) iesniegumā norādītās ziņas, kā arī reģistrācijai pieteiktās autoostas atbilstību pilna apjoma pakalpojumu autoostai vai nepilna apjoma pakalpojumu autoostai un pasažieru pārvadājumus reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, Satiksmes ministrijas izveidota komisija, kuras sastāvā ir vismaz trīs Satiksmes ministrijas pārstāvji un attiecīgās autoostas pārstāvis, apseko autoostu un sastāda autoostas apsekošanas aktu.
Noteikumi nosaka, ka autoostu reģistrē kā: pilna apjoma pakalpojumu autoostu; nepilna apjoma pakalpojumu autoostu. Pilna apjoma pakalpojumu autoostā autoostas valdītājs nodrošina šādus obligātos pakalpojumus: peronu izmantošanu, kuri ir no kopējās ceļu satiksmes atdalītas autobusu apstāšanās vietas pasažieru ērtai un drošai iekāpšanai autobusā un izkāpšanai no autobusa; informācijas sniegšanu par autobusu kustības sarakstiem, autobusu faktiskajiem pienākšanas un atiešanas laikiem, braukšanas biļešu un citu braukšanas dokumentu cenām, vietu skaitu un komforta līmeni autobusā, citiem autoostas sniegtajiem pakalpojumiem un to cenām, pasažieru un bagāžas pārvadāšanas kārtību un citu ar pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu saistītu informāciju. Minētajai informācijai jābūt viegli pieejamai un skaidri saprotamai visiem autoostas apmeklētājiem; braukšanas biļešu un citu braukšanas dokumentu, bagāžas biļešu pārdošanu autoostas kasēs; dispečera pakalpojumus, kuri autoostā nodrošina operatīvās informācijas sniegšanu par autobusu faktisko pienākšanas un atiešanas laiku un vietu autoostā, veic faktiskā autobusu pienākšanas un atiešanas laika uzskaiti, pēc kompetento institūciju pieprasījuma sniedz informāciju par autobusu faktiskā pienākšanas un atiešanas laika atbilstību kustības sarakstam; uzgaidāmās telpas izmantošanu, kurā jābūt ierīkotām sēdvietām; rokas bagāžas, kā arī autobusā un autoostā atrasto nozaudēto lietu uzglabāšanu, kā arī iespēju izmantot sanitāro mezglu; autobusu stāvvietu pirms un pēc reisa, kā arī starp reisiem autoostas teritorijā, ja autoostas tehniskās iespējas to pieļauj, vai apsargātos stāvlaukumos ārpus autoostas teritorijas.
Noteikumos minētos Satiksmes ministrijas lēmumus var pārsūdzēt tiesā administratīvo procesu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Pieņemti noteikumi “Latvijas pilsoņu – rezerves karavīru un rezervistu ? iesaukšanas kārtība aktīvajā militārajā dienestā mobilizācijas gadījumā”.
Noteikumi nosaka Latvijas pilsoņu – rezerves karavīru un rezervistu ? iesaukšanas kārtību aktīvajā militārajā dienestā mobilizācijas gadījumā. Latvijas pilsones sievietes rezerves karavīru uzskaitē piesakās brīvprātīgi.
Mobilizācijas gadījumā rezerves karavīrus un rezervistus par iesauk­šanu aktīvajā militārajā dienestā informē, nosūtot pa pastu ierakstītā vēstulē vai izsniedzot personīgi pret parakstu mobilizācijas pavēsti.
Mobilizācijas pavēstes izsniedz: rezerves karavīriem vai rezervistiem, ar kuriem noslēgts līgums par dienestu Nacionālo bruņoto spēku aktīvajā rezervē, ? ne vēlāk kā 48 stundas pirms mobilizācijas pavēstē noteiktā ierašanās laika mobilizācijas punktā; pārējiem rezerves karavīriem un rezervistiem ? ne vēlāk kā 72 stundas pirms mobilizācijas pavēstē noteiktā ierašanās laika mobilizācijas punktā. Mobilizācijas pavēstes sagatavo (noformē) valsts militārā dienesta pārvaldes, bet izsniedz vai nosūta Latvijas Republikas Zemessardzes vienības, kas dislocētas administratīvajā teritorijā, kurā reģistrēta mobilizācijai pakļautā rezerves karavīra vai rezervista dzīvesvieta.
Rezerves karavīrs vai rezervists, saņemot mobilizācijas pavēsti: ne vēlāk kā 24 stundas pēc mobilizācijas pavēstes saņemšanas brīdina darba devēju par iesaukšanu aktīvajā militārajā dienestā; ierodas mobilizācijas pavēstē norādītajā laikā mobilizācijas punktā.
Darba devējs, pie kura strādā aktīvajā militārajā dienestā iesaucamais rezerves karavīrs vai rezervists: ne vēlāk kā 24 stundas pirms mobilizācijas pavēstē norādītā ierašanās laika mobilizācijas punktā uz laiku atbrīvo attiecīgo darbinieku no darba, piešķirot tam bezalgas atvaļinājumu; izmaksā darbiniekam (vai viņa pilnvarotai personai) darba algu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.
 Izglītības iestāde, kurā mācās aktīvajā militārajā dienestā iesaucamais rezerves karavīrs vai rezervists: ne vēlāk kā 24 stundas pirms mobilizācijas pavēstē norādītā ierašanās laika mobilizācijas punktā uz laiku atbrīvo attiecīgo izglītojamo no mācībām un eksāmeniem, saglabājot mācību vietu un iemaksāto mācību maksu; pēc demobilizācijas nodrošina izglītojamam iespējas turpināt mācības tajā pašā statusā.
Rezerves karavīru un rezervistu ekipēšanu, veselības pārbaudi un veselības aprūpi, kā arī nodrošināšanu ar pārtiku, aktīvā militārā dienesta karavīra apliecības izsniegšanu un karavīra dienesta atalgojuma avansa izmaksu organizē mobilizācijas punktos. Mobilizācijas punktu izveidošanu nodrošina tās Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vienības, kuras mobilizācijas gadījumā papildina personālsastāvu līdz vienības štatā noteiktajam skaitam.

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Mobilizācijas likumā”.
Likumprojekts paredz: izslēgt no Mobilizācijas likuma tos pantus un punktus, kas deleģē Ministru kabineta noteikumu izstrādi, bet neatbilst Mobilizācijas koncepcijā noteiktajam.
Likumprojekts nosaka, ka Krīzes vadības padomes kompetencē ietilpst koordinēt mobilizācijas sistēmas darbību valsts apdraudējuma gadījumā.
Likumprojekts nosaka, ka Ekonomikas ministrijas kompetencē ietilpst plānot, sagatavot un vadīt tautsaimniecības mobilizāciju valsts apdraudējuma gadījumā.
Grozījumi likumā paredz terminoloģiski saskaņot tajā lietotos terminus ar Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Komerclikumā lietotajiem terminiem.

Pieņemti noteikumi “Kārtība, kādā starptautisko publisko tiesību subjektiem piešķir atļauju izmantot Latvijas gaisa telpu publisko funkciju veikšanai paredzēto ārvalstu gaisa kuģu lidojumiem 1944.gada 7.decembra Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 3.panta izpratnē”.
Noteikumi neattiecas uz Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu militārajām vajadzībām paredzētajiem gaisa kuģiem, kuri veic kontroli un aizsardzību. Ziemeļatlantijas līguma organizācijas militārajām vajadzībām paredzētajiem ārvalstu gaisa kuģiem, kuri veic kaujas uzdevumus, aizsargājot Latvijas gaisa telpu, tiek nodrošināta prioritāte gaisa telpas izmantošanā attiecībā pret civilās aviācijas gaisa kuģiem.
Ne vēlāk kā 14 dienas pirms ārvalsts gaisa kuģa plānotās ielidošanas Latvijas Republikas gaisa telpā starptautisko publisko tiesību subjekts diplomātiskā ceļā nosūta Ārlietu ministrijai lidojumu atļaujas pieprasījumu.
Ārlietu ministrija sadarbībā ar Aizsardzības ministriju pārbauda pieteiktā lidojuma atbilstību valsts drošības interesēm un pieņem lēmumu par pieprasījuma turpmāko virzību vai noraidīšanu. Ja ir pieņemts lēmums par lidojuma atļaujas pieprasījuma turpmāku virzību, Ārlietu ministrija lidojuma atļaujas pieprasījumu un šo noteikumos minēto informāciju nosūta Civilās aviācijas administrācijai un Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēkiem.
Civilās aviācijas administrācija atbilstoši kompetencei pārbauda iesniegto informāciju, saskaņo gaisa telpas izmantošanu ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas gaisa satiksme” un sniedz atzinumu Gaisa spēkiem un Ārlietu ministrijai.
Gaisa spēki pārbauda iesniegto informāciju un, ja nav konstatēti apstākļi, kas varētu apdraudēt Latvijas Republikas gaisa telpas drošību, atbilstoši kompetencei sniedz atzinumu Ārlietu ministrijai un informē Civilās aviācijas administrāciju. 
Ārlietu ministrija pēc Civilās aviācijas administrācijas atzinuma un Gaisa spēku atzinuma saņemšanas pieņem lēmumu par lidojuma atļaujas izsniegšanu vai atteikumu izsniegt lidojuma atļauju un diplomātiskā ceļā nosūta to publisko tiesību subjektam.
Par spēku zaudējušiem atzīti Ministru kabineta 2004.gada 19.oktobra noteikumi Nr.882 “Kārtība, kādā starptautisko publisko tiesību subjektiem piešķir atļauju izmantot Latvijas gaisa telpu lidojumiem ar militārajām vajadzībām paredzētajiem ārvalstu gaisa kuģiem”.

Pieņemti “Noteikumi par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu samaksas kārtību un apmēru”.
Ja bērns ievietots valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē, samaksu par pakalpojumu pieprasa Sociālo pakalpojumu pārvalde (pārvalde). Ja bērns ievietots pašvaldības finansētā bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē, samaksu par pakalpojumu pieprasa pašvaldība.
Samaksu par bērnam sniegto pakalpojumu pārvalde vai pašvaldība pieprasa vienādās daļās no abiem vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības. Maksimālais samaksas apmērs nedrīkst pārsniegt valstī noteiktās vidējās izmaksas apmēru viena bērna uzturēšanai (bez kapitālieguldījumiem un humānās palīdzības) bērnu aprūpes iestādē.
Vidējās izmaksas apmēru viena bērna uzturēšanai bērnu aprūpes iestādē aprēķina pārvalde par laikposmu no kārtējā gada 1.jūlija līdz nākamā gada 30.jūnijam, pamatojoties uz valsts statistikas pārskata kopsavilkumā par bērnu aprūpes iestāžu darbu noteikto vidējo izmaksu valstī viena bērna uzturēšanai (bez kapitālieguldījumiem un humānās palīdzības) bērnu aprūpes iestādē.
Pārvalde 10 dienu laikā pēc mēneša vidējo izmaksu valstī viena bērna uzturēšanai aprēķināšanas, bet ne vēlāk kā līdz kārtējā gada 15.jūnijam informē pašvaldības par noteikto vidējo mēneša maksu nākamajam maksāšanas periodam. Attiecīgo informāciju publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
Samaksas apmēru par bērnam sniegto pakalpojumu bērnu aprūpes iestādē, kurā bērns ir ievietots, pārvalde vai pašvaldība nosaka, pamatojoties uz valstī noteiktās vidējās mēneša izmaksas apmēru viena bērna uzturēšanai, bet nepārsniedzot šajos noteikumos minēto apmēru.
Samaksas apmēru par bērna aprūpi audžuģimenē veido pašvaldības izmaksātais pabalsts bērna uzturam un pabalsts apģērba un mīkstā inventāra iegādei.
Norēķinu periods ir mēnesis. Par nepilnu mēnesi, kurā bērns atradies ārpusģimenes aprūpē, norēķinu periods atbilst faktiskajam dienu skaitam.
Samaksu par bērnam sniegto pakalpojumu bērnu aprūpes iestādē ieskaita valsts pamatbudžeta ieņēmumos, ja bērns ievietots valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē. Samaksu par bērnam sniegto pakalpojumu bērnu aprūpes iestādē ieskaita pašvaldības bankas norēķinu kontā, ja bērns ievietots pašvaldības finansētā bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē.
Pārvalde vai pašvaldība 10 dienu laikā pēc bērna ievietošanas bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē vecākiem nosūta rēķinu par pakalpojuma samaksu.
Ja vecāki, kuriem ir atņemtas aprūpes tiesības, aktīvi iesaistās savu problēmu risināšanā, kuras bija par pamatu aprūpes tiesību atņemšanai, pārvalde vai pašvaldība nepieprasa no vecākiem maksu par pakalpojumu.

Pieņemts rīkojums “Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā”, kurā iekļauti 729 pilsonības pretendenti, tajā skaitā 67 viņu nepilngadīgie bērni.
No 662 pilsonības pretendentiem 70% ir krievi, 10% – ukraiņi, 10% – baltkrievi, kā arī lietuvieši, poļi un citas tautības.
15% pilsonības pretendentu ir pamata, 59% – vidējā, 24% – augstākā izglītība.
Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā ir uzņemtas 99 609 personas: 1995.gadā – 984; 1996.gadā – 3 016; 1997.gadā – 2 992; 1998.gadā – 4 439; 1999.gadā – 12 427; 2000.gadā – 14 900; 2001.gadā – 10 637, 2002.gadā – 9844; 2003.gadā – 10 049; 2004.gadā – 16 064; 2005.gadā – 13 625 personas.

Pieņemti noteikumi “Noteikumi par zvērinātu notāru eksāmena kārtību”, kuri nosaka zvērinātu notāru eksāmena kārtību. Eksāmena uzdevums ir noteikt zvērināta notāra amata pretendenta zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas zvērināta notāra profesionālās darbības veikšanai.
Latvijas Zvērinātu notāru padome ir atbildīga par eksāmena organizāciju un tā tehnisko nodrošinājumu. Latvijas Zvērinātu notāru padome par eksāmena vietu un laiku informē pretendentus vismaz trīs dienas pirms eksāmena dienas.
Eksāmenu pieņem ar tieslietu ministra rīkojumu apstiprinātā eksāmena komisija. Komisijas sekretāra pienākumus pilda Latvijas Zvērinātu notāru padomes nozīmēta persona. Eksāmenu var uzsākt un tas uzskatāms par notikušu, ja komisijas darbā piedalās ne mazāk par divām trešdaļām komisijas locekļu, ieskaitot komisijas priekšsēdētāju.
Komisijas sēdes ir slēgtas. Informācija, kas saistīta ar eksāmena darbu novērtēšanas procesu, ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju. Ar šādiem materiāliem var iepazīties tikai ar komisijas priekšsēdētāja rakstveida atļauju.
Eksāmens noris divās daļās: eksāmena pirmajā daļā rakstveidā pārbauda pretendenta praktiskās zināšanas un iemaņas dokumentu projektu sastādīšanā; eksāmena otrajā daļā mutiski tiek pārbaudītas pretendenta teorētiskās zināšanas. Pretendentam otrās daļas ietvaros ir jāatbild uz diviem teorijas jautājumiem un jāatrisina viens prakses jautājums (kāzuss).
Kārtojot eksāmena pirmo daļu, pretendentam ir tiesības izmantot visus līdzpaņemtos vai komisijas izsniegtos normatīvos aktus, kuriem nav pievienoti komentāri. Kārtojot eksāmena otro daļu, pretendentam nav tiesību izmantot palīglīdzekļus. Gadījumos, kad pretendents eksāmena laikā izmanto palīglīdzekļus (tai skaitā telekomunikāciju un citus saziņas līdzekļus, elektroniskās piezīmju grāmatiņas u.tml.), kurus nav atļauts izmantot, kā arī traucē citus pretendentus vai nestrādā patstāvīgi, komisijas priekšsēdētājs izraida pretendentu no eksāmena norises telpas un tiek uzskatīts, ka viņš ir ieguvis nesekmīgu novērtējumu.
Galīgā eksāmena atzīme tiek noteikta, summējot pretendenta rakstiskās atbildes vidējo novērtējumu ar mutiskās atbildes vidējo novērtējumu un iegūto skaitli izdalot ar divi. Komisija ar balsu vairākumu pieņem lēmumu par pretendenta galīgās atzīmes apstiprināšanu. Balsīm daloties, komisijas priekšsēdētāja balss ir izšķirošā.
Pretendentiem ir tiesības trīs dienu laikā no eksāmena rezultātu paziņošanas dienas iesniegt Tieslietu ministrijas valsts sekretāram motivētu rakstisku sūdzību par eksāmena laikā pieļautajiem eksaminācijas kārtības pārkāpumiem, kas varēja ietekmēt eksāmena atsevišķu vērtējumu vai vērtējumu kopumā.

Pieņemti noteikumi “Bīstamo kravu pārvadājumu noteikumi”, kuri nosaka kārtību, kādā veic bīstamo kravu starptautiskos un iekšzemes pārvadājumus ar autotransportu.
Bīstamās kravas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošo Eiropas valstu nolīgumu par bīstamo kravu starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu (ADR nolīgums) iedala šādās klasēs: sprāgstošas vielas un izstrādājumi – 1.klase; gāzes – 2.klase; uzliesmojoši šķidrumi – 3.klase; uzliesmojošas cietas vielas, pašreaģējošas vielas un cietas desensibilizētas sprāgstvielas – 4.1.klase; pašuzliesmojošas vielas – 4.2.klase; vielas, kas saskarē ar ūdeni izdala uzliesmojošas gāzes, – 4.3.klase; oksidējošas vielas – 5.1.klase; organiskie peroksīdi – 5.2.klase; indīgas vielas – 6.1.klase; infekciozas vielas – 6.2.klase; radioaktīvi materiāli – 7.klase; korozīvas vielas – 8.klase; pārējās bīstamās vielas un izstrādājumi – 9.klase.
Bīstamo kravu starptautiskos un iekšzemes pārvadājumus veic atbilstoši ADR nolīguma prasībām.
Radioaktīvos materiālus (7.klase) pārvadā atbilstoši radiācijas drošību un kodoldrošību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām. Bīstamos atkritumus pārvadā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.
Tukšu, neattīrītu iepakojumu un cisternu, kurā atradusies bīstamā krava, pārvadā, ievērojot tās ADR nolīguma prasības, kādas paredzētas attiecīgās bīstamās kravas pārvadāšanai.
Tukšu, atbilstoši tehniskajām prasībām no bīstamās kravas attīrītu iepakojumu un cisternu pārvadā kā parastu kravu, kuras pārvadāšanu nereglamentē ADR nolīguma prasības.
Veicot bīstamo kravu pārvadājumus, nepieciešama bīstamu kravu pārvadāšanai paredzēto transportlīdzekļu vadītāja apliecība (izņemot gadījumus, ja kravu pārvadā atbilstoši ADR nolīguma 1.1.3.apakšpunktā minētajiem nosacījumiem).
Bīstamu kravu pārvadāšanai paredzēto transportlīdzekļu vadītāja apliecību izsniedz Ceļu satiksmes drošības direkcija saskaņā ar normatīvajiem aktiem par bīstamu kravu pārvadāšanai paredzēto transportlīdzekļu vadītāju kvalifikācijas iegūšanas kārtību un vadītāja apliecības izsniegšanas, apmaiņas un atjaunošanas kārtību.
ADR nolīguma 9.nodaļā minētais noteiktu bīstamo vielu pārvadājoša transportlīdzekļa atbilstības sertifikāts (turpmāk – ADR sertifikāts) nepieciešams autocisternai, transportlīdzeklim ar noņemamu cisternu un baterijtransport­līdzeklim, ja to ietilpība pārsniedz 1 m³, transportlīdzeklim ar cisternkonteineru, portatīvo cisternu vai daudzelementu gāzes konteineru, ja to individuālā ietilpība pārsniedz 3 m³, transportlīdzeklim, kas pārvadā 1.klases bīstamo kravu, kā arī šādu veidu piekabju (puspiekabju) vilcējam.
Latvijā reģistrētiem transportlīdzekļiem ADR sertifikātu izsniedz Ceļu satiksmes drošības direkcija saskaņā ar ADR nolīguma prasībām un normatīva­jiem aktiem par transportlīdzekļa tehnisko apskati un kontroli uz ceļiem. Pirms ADR sertifikāta izsniegšanas Ceļu satiksmes drošības direkcija pārbauda, vai bīstamo vielu pārvadājoša transportlīdzekļa cisterna, uz kuru attiecināmas likuma “Par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību” prasības, ir reģistrēta Valsts darba inspekcijā un vai attiecībā uz to ir izsniegts likumā “Par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību” noteiktā kārtībā atzītas inspicēšanas institūcijas pārbaudes protokols.
Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no:
1) Padomes 1994.gada 21.novembra Direktīvas Nr.94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem;
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 10.oktobra Direktīvas Nr.2000/61/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu Nr.94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem;
3) Komisijas 2001.gada 29.janvāra Direktīvas Nr.2001/7/EK, ar ko trešo reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu Nr.94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem;
4) Komisijas 2003.gada 7.aprīļa Direktīvas Nr.2003/28/EK, ar ko ceturto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu Nr.94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem;
5) Komisijas 2004.gada 9.decembra Direktīvas Nr.2004/111/EK, ar ko piekto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu Nr.94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem.