Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu tautas dzīvotgriba ļāva pārvarēt visas grūtības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.2000., Nr. 350/352 https://www.vestnesis.lv/ta/id/11534

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Sarkanais Krusts pēckara Vācijā

Vēl šajā numurā

06.10.2000., Nr. 350/352

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gunta Jaunmuktāne (Latvijas Akadēmiskā bibliotēka):

Latviešu tautas dzīvotgriba ļāva pārvarēt visas grūtības

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

"Tik cerību, cerību nenokauj,

Un sapnī uz dzimteni kājas auj!" —

tā Andrejs Eglītis rakstīja 1946. gadā. Dzimtenes tēls, ilgas pēc dzimtenes, pēc Latvijas — tas ir galvenais motīvs, kas dominē visos Vācijas bēgļu nometņu laika rokrakstu materiālos. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas plašs tā sauktās Mazās Latvijas laika rokrakstu krājums. Tas aptver apmēram 180 glabājamu vienību ar vairāk nekā 2000 iekšējām vienībām.

Plašākais ir mākslinieka Jura Soikana (1920–1995) fonds, kuru 1996. gadā dāvinājusi viņa meita Astrīda Legante. Tajā visvairāk ir Jurim Soikanam adresētu vēstuļu, piemēram, Augusta Annusa un Jāņa Kugas vēstules no Eslingenes, Alfreda Brūvera no Ambergas, Visvalda Buksa no Osnabrikas, Ēvalda Dajevska no Augustdorfas, Kārļa Krūklīša no Veidenes, Olgas Kuncītes–Balgalves no Gēštates, Elzas Ķezberes no Blombergas, Māra Sietnieka no Manheimas, Hugo Skrastiņa no Mērbekas un Volterdingenes, Rūtas Skujiņas no Fišbahas un daudzu citu, pavisam 78 cilvēku 386 vēstules. Divdesmit glabājamās vienībās atrodas apmēram 370 Jura Soikana oriģinālzīmējumi un gleznojumi un to kopijas; mākslinieka zīmētie grāmatu vāki un grāmatu ilustrācijas; saraksti par Jura Soikana linogriezumiem, kokgriezumiem, eļļas gleznojumiem, firmas zīmēm, grāmatzīmēm un mākslas izstādēm laikā no 1945. līdz 1949. gadam. Daudz ir Jura Soikana savākto materiālu par dažādiem latviešu māksliniekiem, paša Jura Soikana raksti par mākslas jautājumiem, viņa dienu piezīmes no 1945. līdz 1950. gadam, kurās sīki pierakstīts, kas kurā dienā uzrakstīts, izdarīts, uzzīmēts, kurā periodiskā izdevumā publicēts; materiāli par Juri Soikanu kā mākslas pedagogu laikā no 1945. līdz 1948. gadam; Jura Soikana pārskats par paša vadīto izglītības un sabiedrisko dzīvi Altgarges nometnē 1945. un 1946. gadā un citi materiāli.

Rakstnieka un izdevēja Artura Plauža (dzim. 1915. g.) fonda materiālus sūtījis pats autors, sākot ar 1992. gadu. Tajā īpašu vietu ieņem rakstnieku, piemēram, Luda Bērziņa, Kārļa Dziļlejas, Alfrēda Dziļuma, Andreja Eglīša, Nikolaja Kalniņa, Jāņa Rudzīša, Teodora Zeltiņa, Anšlava Eglīša, Pētera Ērmaņa, Jonāsa Miesnieka, Jāņa Jaunsudrabiņa, Miķeļa Valtera, Oļģerta Liepiņa un citu, pavisam 48 autoru biogrāfijas rokrakstā vai mašīnrakstā un fotogrāfijas, kas sūtītas Arturam Plaudim grāmatai "Trimdas rakstnieki", un apmēram 30 dažādu personu vēstules, kurās arī galvenokārt runāts par šo grāmatu. Ļoti interesants ir Artura Plauža materiālu kopojums, dienasgrāmata "No dienas dienā jeb Trimdinieka piezīmes, sākot ar bēgulības dienām 1944. gadā" un tās pielikums "Veco kalendāru izraksti", kurā īsi raksturots, kas kurā dienā noticis.

Rakstnieka un žurnālista Oļģerta Liepiņa (1906–1983) fondā apkopotas dažādu autoru, piemēram, Anšlava Eglīša, Rūdolfa Bangerska, Jāņa Jaunsudrabiņa, Pāvila Gruznas, Elzas Ķezberes, Jāzepa Vītola, Jāņa Veseļa un citu, pavisam 36 autoru apmēram 122 vēstules Oļģertam Liepiņam un Oļģerta Liepiņa rokraksti — romāns "Tauta trimdā", sarakstīts 1945. gadā, stāsts "Grāfs Tiškevičs" (par Rihardu Vāgneru), sarakstīts 1948. gadā, kā arī vairāki raksti un fotogrāfijas. Fonda materiālus dāvinājuši — Helmi Rožankovska 1995. gadā, Anna Sisass 1996. gadā, Osvalds Akmentiņš 1997. gadā un Olga Asberga 1998. gadā.

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) fondā lasāmas 66 Jāņa Jaunsudrabiņa vēstules no Grēvenes Arturam Plaudim, Vilibertam Štālam, Arvīdam Brastiņam, Jānim Šīrmanim un citiem. Mākslas zinātnieka, jurista Hugo Vītola (1900–1976) fondu dāvinājusi Nadīna Vītola–Diksone 1995. gadā. Tajā blakus dažādu personu vēstulēm nozīmīgākie ir materiāli un dažādi dokumenti par Latvijas Nacionālo padomi. Baltijas universitātes fondā apkopoti materiāli par Baltijas universitāti, tās mācību plāni, rektora profesora E.Dunsdorfa 1947. gada septembrī veidots saraksts par Latvijas Universitātes mācībspēku atrašanās vietām un materiāli par profesoru Aleksandru Liepiņu.

Rakstnieka, gleznotāja Jāņa Sarmas, īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884–1983), fondā interesanti ir dažādi Vācijas bēgļu nometņu laika dokumenti, izziņas, fotogrāfijas, Jāņa Kalniņa oriģinālzīmējums — pašportrets un Jāņa Sarmas rokraksti — dramatisks dzejojums "Tēvu mantojums" un spēle trīs ainās "Dziesminieka gals". Šos fonda materiālus atsūtījis Arturs Plaudis 1992. gadā. Rakstnieka, literatūrkritiķa Pētera Aigara, īstajā vārdā Herberts Tērmanis (1904–1971), fondā vērtīgākie ir Pētera Aigara dzejoļi, rakstīti no 1946. līdz 1949. gadam. Tos dāvinājis rakstnieka dēls Pēteris Tērmanis 1999. gadā.

Ļoti bagātīgs materiālu klāsts atrodams literāta Zigurda Ritmaņa (1923–1996) fondā, kuru 1995. gadā dāvinājis pats autors. Tajā apkopoti materiāli par latviešu māksliniekiem un viņu sniegtajiem koncertiem Eslingenē no 1947. līdz 1949. gadam un dažādas atsauksmes un paraksti viesu grāmatā.

Pēc tāla ceļa Latvijā atgriezušās komponista profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) notis "Variācijai par latvju tēmu" komponista rokrakstā, kuras Jāzeps Vītols pēc kara no atmiņas rakstījis Lībekā. Dāvinājis Sigismunds Timšāns 1998. gadā.

Rakstnieka Pāvila Gruznas (1878—1950) fondā vērtīgi ir Flensburgā ar zīmuli rakstīto romānu "Jaunā strāva", sarakstīts 1946. gadā, un "Mamona gaitnieki", sarakstīts 1947. un 1948. gadā, manuskripti, arī 1947. un 1948. gada piezīmju grāmatiņa, dažas vēstules un citi sīkāki rokraksti, ko 1995. gadā dāvinājis Zigurds Ritmanis.

Zentas Mauriņas (1897–1978) fondā lasāmas trīs rakstnieces vēstules Irinai Štegmanei, rakstītas Detmoldā 1945. un 1946. gadā.

Pa atsevišķam interesantam materiālam atrodas arī citos fondos. Vairāki fondi, piemēram, literatūrvēsturnieka un kritiķa Jāņa Andrupa un mākslinieka Teobalda Kreišmaņa fonds, vēl atrodas kārtošanā.

Iepazīstoties ar visiem Vācijas bēgļu nometņu laika rokrakstu materiāliem, varam sagrupēt vairākas galvenās tēmas, par kurām domājuši un rakstījuši tautieši.

Vispirms jau tā ir cīņa par izdzīvošanu. Vēstulēs sīki aprakstīti nometnes dzīves apstākļi, uztura normas utt. Šie apraksti, protams, atšķiras, jo dažādi ir gan paši rakstītāji, gan nometnes, kurās viņi dzīvo.

Piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš vēstulē Oļģertam Liepiņam 1946. gadā rakstīja:

"Vispār man ar strādāšanu te, Grēvenē, neveicas. Laikam tāpēc, ka guzna pilna. Kad cilvēks kļūst omulīgs, viņš vairs nelaužas laukā no sevis, un tas nav labi. Nelāgā arī tas, ka — kā Veselis saka — uz ceļgala jāraksta un ka nav kaut pāris kvadrātmetru lielas istabiņas, kur varētu būt viens. Nu jau pagājuši pieci mēneši, kopš esmu šeit, un nav uzrakstīts neviens stāsts. Tad nu beidzot tomēr valdīšana ir atradusi par vajadzīgu iedot man darbam istabiņu, tepat mūsu mājas jumtā. [..] … jūtos tīri labi savā istabā, kur vienā kaktā ir virtuve, tad gar sienu guļamistaba, tai līdzās ēdamzāle ar diviem ķeblīšiem un tādu galdu, kam par virsu otrād apvērsta miera laika galda atvilktne un uz kuras vieta tikai diviem šķīvjiem. Pie loga ir rakstāmistaba ar mazliet lielāku galdu. Tā ir gaiša, bet reti kad tik silta, ka nesaltu augšā pirksti un zem galda kājas. Pie otras sienas ir garderobe un viducī viesistaba. Profesoram Celmam ir tikpat daudz istabu, trūkst tikai virtuves, jo namā ir centrālā apkurināšana. Telpa mazāka, un, tā kā viņi ir pieci, tad gulēšana uzrīkota pēc seno pagastskolu parauga — divos stāvos."

Daudz rakstīts par cīņu pēc varas dažādās nometnēs, kura, kā jau latviešiem, sīva; tiek cilātas un aprunātas nesaskaņas trimdinieku vidū, smieklīgi daudz enerģijas, laika un papīra iztērēts dažādu muļķību dēļ, īpaši šajā ziņā izceļas konflikts starp Oļģertu Liepiņu un Jāni Rudzīti, kurā negribot tika iesaistīti arī citi, un lieta nonāca pat līdz Latviešu Preses biedrības angļu zonas kopas goda tiesai, kurā par tiesnesi tika uzaicināts Jānis Jaunsudrabiņš. 1947. gada 21. septembrī vēstulē Oļģertam Liepiņam Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja:

"Ja cīņās par mākslu nācies kādreiz vienam otru personīgi aizķert, nav taču grūti apņemties un solīt uz priekšu no tā vairīties. [..] Es patiesi neredzu nopietna iemesla audzēt naidu, sevišķi tagad, kur jau aiz naida sten visa zemeslode. Vai mums, rakstu ļaudīm, nav pienākums likt pretējā svaru kausā tikpat daudz iecietības, draudzības, ja ne mīļuma?"

Protams, konflikts beidzās ar izlīgumu, bet cik laika un nervu tas prasīja!

Taču ir arī vēstules, kas ir ļoti sirsnīgas, bez ļaunuma, kaut arī uzskati bieži vien nesakrīt, jo galvenais taču ir draudzība un vienotība. Kā Juris Soikans rakstīja Altgargē 1946. gadā: "Mēs nedrīkstam šķelties, un mēs nešķelsimies, bet paturēsim savu vienību, možu garu un ticību nākotnei."

Daudzās vēstulēs jūtama nesavtīga palīdzības sniegšana draugu lokā gan garīgā, gan materiālā veidā. Visiem zināma ir Jāņa Jaunsudrabiņa aizraušanās ar makšķerēšanu, un 1947. gada 12. martā Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja: "Tikai var gan redzēt, ka neviens no viņiem, pat Strēlerte un Rasma nav makšķernieks. Tie triangeļi gan ir teicami, bet melnie āķi ir priekš... valzivju mazuļiem. [..] Tomēr liels paldies, jo mīļa gādība ir vairāk nekā noderība."

Un tā paša gada 16. septembrī: "Jā, tautieši taču ir visai atsaucīgi. Mana pus pa jokam Dziļlejam rakstītā vēstule ir darījusi brīnumus. Kur es nevarēju sadzīt ne auklas galiņu, nu man ir gan resnas, gan tievas, veseli 220 metri!"

Jau nometnēs uzrodas enerģiski, saimnieciski biznesa cilvēki, kas negrib dzīvot nabadzībā un cenšas atrast jebkādu ienesīgu darbiņu, piemēram, uzpērk mantas un grāmatas un pārdod tālāk, glezno portretus un ainavas, kas viegli iztirgojamas utt., kā 1946. gadā rakstīja žurnālists Visvaldis Bukss: "Man ir pagalam apnicis dzīvot no rokas mutē, nekā nedarīt nākotnes labā."

Un tomēr pāri visām nebūšanām, ķildām, nesaskaņām un peļņas kārei dominē vēlēšanās mācīties, strādāt radoši, atjaunot skolas, teātra trupas, organizēt mākslas izstādes, koncertus, izdot avīzes, žurnālus un grāmatas. Daudzās vēstulēs risinās pārdomas par literatūru, teorētiski pārspriedumi par literatūras virzieniem, par literāro pēcpusdienu un rakstnieku dienu organizēšanu, par grāmatu rakstīšanas, izdošanas un pārdošanas iespējām, par periodiskajiem izdevumiem.

Daudzās Ernesta Ābeles, Augusta Annusa, Alfreda Brūvera, Ēvalda Dajevska, Jāņa Kugas, Olgas Kuncītes–Balgalves, Nikolaja Soikana un citu mākslinieku vēstulēs rit sarunas par mākslas principiem, virzieniem, kompozīciju un mākslas izstāžu un studiju organizēšanu. Brīžiem tajās jūtams izmisums, jo nav iespēju gleznot, strādāt, mācīties. Mākslinieka stāvokli nometnēs labi raksturojis Māris Sietnieks 1946. gada janvāra vēstulē: "Materiālu trūkst... Tas ir apstāklis, kas aptura katru strādāšanas iespēju. Nu jau gan ir zīmuļi, papīri un akvareļa krāsiņas. Par eļļas krāsām var tikai sapņot. Tāpat nav labas tušas. Tā, kura ir mums, ir pelēka kā vārnas spalva. Nav tušas spalviņu. Kas mums ir — Tu varbūt jautāsi. Tikai laba griba, ko darīt!"

Vēstulēs tiek pārspriestas arī dažādas skolu problēmas — trūkst grāmatu, rakstāmlietu utt., bet ir milzīga vēlme mācīties. No vēstulēm jūtams, ka aktīva sabiedriski kulturāla dzīve noritēja visās nometnēs. Un, protams, koris un teātris, jo bez dziesmas un spēles latvieši nevar dzīvot nekur un nekad. Teātra izrādes un koncerti bija ļoti iecienīti. 1947. gada oktobrī diriģents Roberts Zuika rakstīja: "Sākumā korī bija pāri 80 dziedātāju, tagad nostabilizējās uz trim dučiem. [..] Daudz un īsti atraisījās kora darbs Pūtlosā — gūstekņu nometnē. Kora repertuārā 84 dziesmas, kas līdz triju gadu darba atceres dienai (17. sept.) bija dziedātas 2346 reizes kopskaitā. Patstāvīgi koncerti — 104 Augsburgā. Pavisam publikas priekšā vairāk par 180 reizēm. [..] Lielākais honorārs no saņemtajiem palicis atmiņā no Pūtlosas, kad koristi par koncertu saņēma katrs 4 Teikas papirosus (katra papirosa cena toreiz bija 50–70 markas)..."

Viena no galvenajām atziņām, kas izpaužas daudzās vēstulēs, ir doma, ka ģimene ir svēta lieta, vienīgais un stiprākais balsts bēgļu laikā. Kaut arī Latvijā ir palikušas un zudušas lielas materiālās vērtības, tomēr, kā Jānis Kadilis rakstīja 1949. gadā: "Toties esam visa ģimene kopā, sveiki un veseli. Un tas jau ir ļoti daudz." Arī Zenta Mauriņa rakstīja: "Ap mums ir neziņas melnā migla, vienīgā gaisma — mīļo cilvēku sirdīs. [..] Vienīgi, kalpojot mīļiem cilvēkiem, skumjas izturamas..."

Tomēr pāri visam skan ilgas pēc mājām, pēc Latvijas. Daudzās vēstulēs izskan jautājums: kad mēs visi varēsim atgriezties mājās? Un tikai cerība, ka reiz tomēr šis brīdis pienāks, dod spēku izturēt.

Tautsaimnieks Jānis Labsvīrs 1948. gadā rakstīja: "Ja tauta zaudē vitalitāti un ticību nākotnei, tad tas nozīmē viņas nāvi. Latviešu tautas dzīvotgriba ir bijusi tā, kas ļāva pārvarēt visas līdzšinējās grūtības, un varam būt pārliecināti, ka arī no šī laika grūtībām mēs iziesim kā uzvarētāji."

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!