Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zinātne, Kurzeme un Zemgale. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.2000., Nr. 350/352 https://www.vestnesis.lv/ta/id/11523

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai dzīvs vārds dzen asnu latviešu valodā Latvijas valstī

Vēl šajā numurā

06.10.2000., Nr. 350/352

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Zinātne, Kurzeme un Zemgale

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Līdz 1775. gadam

19. oktobrī Jelgavā iecerēta Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde kopā ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju. Tā veltīta Jelgavas Pētera akadēmijas 225 gadu jubilejai un skar zinātnes attīstību Kurzemē un Zemgalē laikmetu gaitā. Kā ievadījums šai sanāksmei — akadēmiķa Jāņa Stradiņa apcere

2000. gada 29. jūnijā ir apritējuši 225 gadi kopš Jelgavas Pētera akadēmijas svinīgas atklāšanas. Jelgavas Pētera akadēmija jeb akadēmiskā ģimnāzija bija pirmā augstskola un pirmais zinātnes centrs tagadējā Latvijas teritorijā — šāds uzskats ir popularizēts gan šīs institūcijas 200 gadu jubilejas reizē, 1975. gadā, gan arī vēl senāk, kopš 1958. gada. 1975. gadā kopā ar profesoru Heinrihu Strodu izdota grāmata par Jelgavas Pētera akadēmiju, veikti vairāki pētījumi par šī nozīmīgā centra dibināšanu, par tā profesoriem, viņu pētniecisko veikumu un arī par Jelgavas zinātniskā centra tālākajiem izstarojumiem zinātnē, kas īpaši spilgti izpaudās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanā un tās darbības spožajā aizsākumā (ap 1815–1825) un Teodora Grothusa pētnieciskajā darbā (1805–1822). Ja zinātni, pētniecību traktē moderni, 20.gs., īpaši anglosakšu, izpratnē, tad viedoklis par Jelgavas Pētera akadēmiju kā pirmo pētniecības centru Latvijā varētu palikt spēkā — tas bija organizētas, institucionalizētas zinātnes sākums mūsu zemē.

Taču, ietverot zinātnes jomā arī teoloģiju, filozofiju, jurisprudenci, praktisko astronomiju un meteoroloģiju, ideju recepciju, iekļaujot zinātnes jēdzienā arī viduslaicīgo sholastiku, retoriku, šādā paplašinājumā zinātnes laika un ietvaru robežas Baltijā atvirzās uz stipri senākiem laikiem, uz viduslaiku Livoniju, uz reformācijas un kontrreformācijas konfrontācijas laikiem. Ja zinātnes jēdzienā ietver arī seno tautu un cilšu empīriskās mākas, pieredzi, amatnieciskās prasmes, ja runā par paleozinātni, izmantojot arheoloģijas, folkloras, salīdzināmās valodniecības argumentus, tad šīs robežas aizvirzās vēl daudz tālāk. Abstrahējoties tomēr no šādas interpretācijas un akcentējot zinātni Rietumeiropas izpratnē, nonākam pie Livonijas teokrātiskās valsts, pie klosteriem, pie viduslaiku skolām un bibliotēkām, pie 17. gs. Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas, nonākam arī pie tās intelektuālās dzīves, kas risinājās Livonijas pēctečvalstīs, konkrēti arī Kurzemes un Zemgales hercogistē tās sākumposmā. Un nonākam arī pie tiem speciālistiem (daudzos gadījumos tos nosacīti var saukt par zinātniekiem, varbūt par privātzinātniekiem), kas te strādājuši, individuālā kārtā, ārpus skolām. Šie "brīvie zinātnieki" varēja būt amatieri, mācītāji, studijas beiguši muižnieki, mājskolotāji, ierēdņi, ārsti, aptiekāri vai arī valdnieku dienestā kalpojoši, kosmopolitiski orientēti ceļojoši speciālisti, kuru darbs izvērsās ārpus savas dzimtenes, valdnieku vai citu turīgu pasūtītāju paspārnē, visdažādākajās zemēs, mainot saimniekus, meklējot izdevīgākus darba apstākļus, apgūstot jaunas zemes, jaunas zināšanas, jaunus saimniekus. Šāda parādība bija jo plaši izplatīta Eiropā 16.–18. gs. Kamēr pētnieciskais darbs vēl nebija stabilizējies universitātēs, atklājumi un izgudrojumi veikti lielākoties ārpus universitātēm. Īpaši raksturīga šāda situācija bija Krievijas impērijā pēc Pētera I (būtībā jau agrāk, kopš Ivana IV, Borisa Godunova), jo šī impērija sākotnēji pārtika galvenokārt no importēta intelektuālā potenciāla, pašmājās vēl nebija savu universitāšu profesionāļu sagatavošanai. Taču šo parādību varētu attiecināt arī uz Kurzemes hercogvalsti un Baltiju vispār, kas, no vienas puses, bija saistītājposms starp Krievijas impēriju un Vāciju (daļēji arī Skandināviju), tā sakot "Krievijas priekšnams", bet, no otras puses, arī patstāvīgs, kaut arī ierobežots reģions "intelektuāla darba tirgum". Vajadzētu arī pieminēt, ka daudzi "livonieši" — vietējie muižnieki, pilsētnieki, mācītāji — jau kopš viduslaikiem studēja Vācijas, Itālijas, Nīderlandes universitātēs — Rostokā, Kēnigsbergā, Jēnā, Hallē, Leipcigā, Vitenbergā, Leidenē, Padujā, daudzos gadījumos pēc tam atgriežoties dzimtenē vai arī izceļojot uz citām valstīm. Tādējādi notika samērā intensīva un regulāra cilvēku un ideju apmaiņa.

Laikmetā līdz Jelgavas Pētera akadēmijas, Tērbatas universitātes un Rīgas un Jelgavas zinātnisko biedrību dibināšanai varam runāt par Rietumu ideju recepciju Baltijā, mazākā mērā arī par jaunu ideju ģenerēšanu vai ziņu piegādi Eiropai. Lielākoties to veica brīvie zinātnieki vai bieži vien Baltijā nejauši iemaldījušies cilvēki, kuri reprezentēja sava laika zinātni Eiropas perifērijā, ko daudzi laikabiedri 16.–18. gs. uzlūkoja par burvju un vilkaču zemi.

Kā šie momenti izpaudās Kurzemē pirms 1775. gada, kādus zīmīgākos piemērus varam minēt? Sistemātiski pētījumi šajā virzienā vēl nav veikti un nav arī esošo datu aptveroša apkopojuma, tomēr esošā informācija ļauj raksturot zinātnes (vai zināšanu) stāvokli Kurzemē arī līdz 1775. gadam, zinātnes aizmetņus hercogvalstī.

No izcilā renesanses laikmeta ārsta un dabaszinātnieka Paracelza biogrāfijas zinām, ka (1530–1540) savos Eiropas klaiņojumos viņš iegriezies arī Lietuvā un Kurzemē; tiesa, mūsu rīcībā nav konkretizējumu, kur tieši Kurzemē viņš būtu bijis — vai tas saistās ar Klaipēdu (Mēmeli) vai pašu Kurzemi. 1591./1592. gadā Rostokas universitātē trīs semestrus studēja Kurzemes hercogs, 18 gadu vecais Vilhelms (Jēkaba tēvs). Viņa izglītošanos vadīja pazīstamais Rostokas profesors — teologs un vēsturnieks Dāvids Hitrejs, kas vēl ordeņa laikos bija samērā tuvs pēdējam Livonijas ordeņmestram un pirmajam Kurzemes hercogam Gothardam Ketleram (hercoga Vilhelma tēvam); Hitreju ap 1548. gadu Ketlers bija iecerējis par rektoru pirmajai Livonijas ģimnāzijai (projektu aizkavēja Livonijas kara sākšanās). Parādot godu hercogam Vilhelmam, šis students tika nominēts par Rostokas universitātes rektoru (Hitrejs bija prorektors), ko Kurzemē uzņēma visai labvēlīgi, vairākkārt universitātei izsakot par to pateicību. Acīmredzot pēc Hitreja ieteikuma notikusi arī Vilhelma vizīte Vēnas salā pie pasaulslavenā dāņu astronoma Tiho Brahes 1592. gadā, un Hitrejs arī ievadīja Vilhelmu ģenealoģijas un vietējās vēstures studijās, ar ko vēlāk pēc savas atstādināšanas nodarbojās hercogs. Rostokas universitātē ir studējis arī Vilhelma brālis hercogs Frīdrihs.

Kurzemes–Zemgales hercogiste veidojās tajā Livonijas daļā, kur nebija ievērojamāku izglītības un kultūras centru, kur tādus bija tikai jāsāk veidot. Ja Kurzemes ekonomisko uzplaukumu un arī pirmās augšupejas iezīmes kultūras jomā ierasti saistām ar hercoga Jēkaba vārdu, tad jāsaka, ka pamatus šim progresam sāka veidot jau viņa priekšteči. Gothards Ketlers joprojām palika cieši saistīts ar Livonijas centru Rīgu ( Herzog von Churlandt in Lieffland ), viņa galma ārstu un mācītāju vidū bija rīdzinieki. Te jāmin Rīgas ārsts un astrologs Zaharijs Stopijs, kas bija arī Kurzemes hercoga galma ārsts. Savu rokraksta grāmatu par 1577–1578. gadā novēroto komētu Judicium astrologicum vom Comet Sterne , kas sacerēta 1578. gadā, Stopijs veltījis Kurzemes hercogienei Annai (G.Ketlera sievai un Meklenburgas princesei). Rīgas mācītājs Pauls Oderborns, kam pieder visai interesanti sprediķi par varavīksnēm, kļuva par hercoga galma mācītāju, 1600. gadā organizēja Jelgavā zinātniski teoloģisku disputu ar Rīgas jezuītu kolēģijas rektoru Bekānusu. Tajā klāt bija hercogiene Sofija, dzimusi Radzivila, katoliete. Savukārt vēlākais Rīgas Domskolas inspektors un šīs skolas reformators Johans Rīvijs iepriekš bija bijis Gotharda Ketlera dēlu audzinātājs (nesajaukt ar Dobeles mācītāju Johanu Rīviju, pirmās latviešu luterāņu rokasgrāmatas izdevēju!). Gotharda Ketlera padomnieks bija arī Salomons Henings, jurists un vēsturnieks, pirmās Kurzemes hronikas autors.

Lielu vērību zinātnēm un amatniecības prasmēm pievērsa hercogs Jēkabs, kas, starp citu, arī bija studējis Rostokas un Leipcigas universitātē (Rostokas universitātē Jēkabs tika imatrikulēts 12 gadu vecumā). Hercogam Jēkabam piederēja plaša bibliotēka, kas pašreiz saglabājusies Sanktpēterburgā, Krievijas ZA bibliotēkas sastāvā (Kurzemes hercoga bibliotēku no Jelgavas uz Rīgu kā kara laupījumu atveda Kārlis XII 1701. gadā; savukārt Pēteris I to 1714. gadā kā no zviedriem gūtu savu kara laupījumu aizveda uz Pēterburgu, gan itin kā ar hercogienes Annas ziņu, vēlāk liekot šo grāmatu krājumu Pēterburgas ZA bibliotēkas pamatā). Astoņdesmitajos gados Kurzemes hercoga bibliotēku izpētījusi Ļeņingradas bibliotēku vēsturniece Irina Ļebedeva, kurai no 18. gs. aprakstā Libri manuscripti ex Bibliotheca Ducis Curlandiae minētajiem 69 rokrakstiem izdevies atrast 61 rokraksta grāmatu. Ļebedeva īpaši uzsver, ka grāmatas nav vāktas bibliofilos nolūkos, bet gan ikdienas lietošanai. Vairākums rokrakstu ir juridiska un teoloģiska rakstura. Te ir pēc hercoga Jēkaba pasūtījuma pārrakstīta Lutera Bībele, kur netrūkst arī ceļojumu aprakstu, piemēram, holandieša Viljamsa Mollinsa ceļojumu apraksts (1651–1652), Rostokas ceļotāja Henrika Kiliāna apraksts par Eiropas valstīm (1586.gadā, rokrakstu Kiliāns bija pasniedzis rektoram hercogam Vilhelmam 1592. gadā). Kolekcijā ir hercoga Vilhelma piezīmju grāmatiņa, viņam piederoši autogrāfu krājumi, plašs 17. gs. rokraksts par medicīnu, astroloģiju un ķīmiju (17. gs.), kāds 15. gs. medicīnas traktāta rokraksts (vecākais Kurzemes hercoga kolekcijā), tāpat rokraksti par matemātiskiem instrumentiem (1671), mehāniku (1671), vairāki rokraksti par fortifikāciju un artilēriju (17.g.s. vidus), rēķinu grāmata (1660) un, kas īpaši nozīmīgi, Galileo Galileja 1606. gadā iznākušās grāmatas Le operationi del compasso geometrico e militare noraksts itāļu valodā. Ir arī Alūksnes mācītāja H.Hartmaņa piezīmju grāmata ar īsu latviešu valodas gramatiku un piezīmēm par medicīnu un alķīmiju. Ja aplūko hercoga bibliotēku plašāk, ne tikai rokrakstus, bet arī 2718 grāmatas vispār, tad 632 no tām ir teoloģijā, 522 — jurisprudencē, 240 — medicīnā, 32 — dabaszinātnēs, 1292 — filozofijā, vēsturē, matemātikā, filoloģijā. Šīs grāmatas vispirms apzinājis Jelgavas ģimnāzijas virsskolotājs H.Dīderihss (1895–1904), nolasot par tām referātus Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā. Dīderihss konstatējis, ka lielum lielo grāmatu vairumu esot savācis Kurzemes hercogs Jēkabs, kamēr viņa dēls Frīdrihs Kazimirs pievienojis krājumam tikai nedaudzas. Līdz 1988. gada ugunsgrēkam Pēterburgā (Ļeņingradā) bibliotēka bija kārtībā; šķiet, ka ugunsgrēks tieši šo bibliotēkas daļu nav skāris (vismaz ne rokrakstus), taču precīzu ziņu manā rīcībā pašreiz nav.

Katrā ziņā bibliotēkas saturs liecina par hercogu Jēkabu kā par vispusīgi izglītotu cilvēku, ko apstiprina arī viņa valdīšanas ziedu laikos veiktie pasākumi ekonomikā un tehnoloģijās, arī rūpali. Izvērsās dzelzs ieguve un apstrāde no vietējās purva rūdas kuģu būves un ieroču ražošanas vajadzībām, vara kausēšana no importētas rūdas, salpetra vārīšana un potaša ieguve šaujampulverim (te lietots ne tikai importētais, bet arī vietējais sērs no Slokas un Baldones sēravotu nogulumiem), stikla ražošana, ķieģeļu, dakstiņu, kaļķu ražošana, ziepju vārīšana, alus darīšana, etiķa ražošana, papīra ražošana grāmatu iespiešanai un arī eksportam uz Maskavas valsti u.tml. Dažus savus vērojumus par Kurzemi atstājis Duisburgas profesors J.A. Brants, kas hercogisti caurbraucot apmeklējis 1673. gadā.

Taču ne tikai šie saimnieciskie pasākumi raksturo hercogu Jēkabu, bet arī samērā liels izcilu intelektuāļu skaits ap viņu vai Kurzemē viņa laikā. Vispirms minams Kurzemes galma mācītājs Georgs Mancelis (1593–1654), kas ieņēma šo amatu Jelgavā no 1637. gada līdz 1654. gadam (tiesa, viņu bija aicinājis jau hercogs Frīdrihs un bija zināmas problēmas ar atgriešanos no Tērbatas, kā to izpētījis K. Draviņš). Mancelis šajā laikā sacerēja vairākus teoloģiskus traktātus, latviešu sprediķu grāmatu un pirmos ievērojamos valodnieciska rakstura darbus latviešu valodā ( Lettus, das ist Wortbuch, sampt angehengten taeglichen Gebrauch der lettischer Sprache… , Riga, 1638). Mancelis uzskatāms par latviešu rakstības pirmo normatīvu ("vecās drukas") izveidotāju. Pirms tam Mancelis bija bijis 1632. gadā zviedru dibinātās Tērbatas universitātes profesors un īslaicīgi pat rektors (1636, V—XI), bet vēl agrāk mācītājs Vallē un Sēlpilī, kur uzrakstījis apcerējumu par zemestrīcēm ( De terrae motu ), apcerot kādu 1616. gadā Zemgalē (pie Valles) novērotu zemestrīci (pēc mūsdienu vērtējuma, ap 6 balles spēcīgu), kas, iespējams, saistīta ar ģipša kritenēm. Viņš izskaidroja to ne tikai no dabaszinātnieka, bet arī no teologa viedokļa, minot gan Aristoteļa, gan 17. gs. Dancigas filozofa B. Kekermaņa argumentus, tomēr piebilstot, ka "zemestrīci taisa velni". Par Manceļa darbību un uzskatiem teicamu grāmatu publicējis J. Krēsliņš jun. Stokholmā.

Kā Mancelim līdzvērtīga persona šajā laikā Kurzemes hercogvalsts superintendenta amatā darbojās arī Pauls Einhorns (1590–1655), kurš 1649. gadā izdeva latviešu valodas un etnogrāfijas izpētei ievērojamu, vēlāk bieži citētu darbu (veltījumu hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei ar tiem laikiem raksturīgu garu virsrakstu) Historia lettica. Das ist: Beschreibung der Lettischen Nation, in welcher von der Letten als alten Einwohner und Besitzer des Lieflandes, Curlandes und Semgallen Namen, Ursprung oder Ankunft, ihren Gottes Dienst, ihrer Republica oder Regimente so sie in der Heidenschaft gehabt, auch ihren Sitten, Geberden, Gewohnheiten, Natur und Eigenschaften u.s.w. gruendlich und umbstaendig Meldung geschieht" (pārdrukāts Scriptores Rerum Livonicarum , II sēj. 1848) . Šajā un citos sīkākos rakstos (Wiederlegungen der Abgoetterey und nichtiges Aberglaubens, 1627; Reformatio gentis Letticae in ducatu Curlandiae, 1636) Pauls Einhorns aplūkoja seno latviešu tautas ticējumus, reliģiskās ierašas, apkarodams tās kā pagānisma izpausmes. Taču tajā sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, izteiktas naivas un apstrīdamas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos u. tml. Uz šiem darbiem nereti atsaucas dievturības ideologi. Einhorns apkaroja arī katolicismu, kas šajā laikā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Kad hercogs Jēkabs 1645. gadā sūtīja viņu uz Polijas karaļa Vladislava IV Tornas (Toruņas) kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam, Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Einhorns sīvi pretojās arī Gregora kalendāra ("jaunā stila") ieviešanai Kurzemē, saskatīdams tajā līdzekli nostiprināt katolicismu. Problēma aktualizējās, kad landtāgs nobalsoja par Gregora kalendāra lietošanu hercogistē. Šajā ziņā Einhorns bija tik dedzīgs, ka 1655. gada 25. maija rīta sprediķī Jelgavas Sv. Trijādības baznīcā, protestējot pret šo kalendāru, mira uz kanceles sprediķa laikā. Šis fakts akcentējams tāpēc, ka kalendāra jautājumi, kas saistīti ar astronomiju, ir bijuši izcili nozīmīgi divu lielo reliģisko konfesiju sadursmē Latvijā 16.–17. gs. (tie atspoguļojas arī Z. Stopija u.c. liktenī), un te zinātņu vēsture sasaucas ar reliģijas un sociālo vēsturi. Einhorns, kurš bija Kurzemes superintendants gandrīz 20 gadus (1636–1655), atstājis kultūrvēsturē paliekamas pēdas, mēģinot iepazīstināt toreizējo mācīto Eiropu ar latviešu pasaules uztveri un mentalitāti, kaut arī savos izteikumos viņš ir latviešiem nelabvēlīgs un latviešu rakstura īpašības traktē visai tendenciozi.

No vēlāka laika Kurzemes superintendantiem latviešu valodu pētījis Heinrihs Ādolfijs (1622–1686). Viņa sastādītā grāmata Kurze Anleitung zur lettischen Sprache (1685), starp citu, atrodama krievu zinātnieka — enciklopēdista M. Lomonosova personiskajā bibliotēkā (atrasta Helsinku universitātē mūsu gadsimta astoņdesmito gadu sākumā). Savu eksemplāru Lomonosovs izraibinājis ar marginālijām, gan pūlēdamies atrast argumentus krievu un latviešu valodu radniecībai, gan veidojot savu hipotēzi par varjagu (rusu) slāvisko izcelsmi.

Kurzemes hercoga, pareizāk sakot, gan hercogienes miesas ārsts kopš 1638. gada bija Leidenē studējušais doktors Johans Hēfelns, pirms tam Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas fizikas un ētikas profesors, kurš Rīgā sacerējis vairākus zinātniska rakstura rakstus ( De principiis rerum naturalium, materia, forma et privatione, Problemata quatuor physica, De elementi", De anima rationali etc.) un 1642. gadā uzrakstījis cildinājuma rakstu par godu hercogam Jēkabam, tam stājoties amatā.

Cits hercoga Jēkaba ārsts Johans Harders, arī mācījies Leidenes universitātē, ārstēja hercogu no plaušu katara, ko izraisīja vecu tapešu šķiedras mitrajā Jelgavas pilī, bet kura cēloni piedēvēja Vecmuižas amtmaņa Magnusa Luhta burvestībām ("Kaut tu ar manu vilnu aizrītos!"), liekot pēdējo publiski sadedzināt Bauskā.

Daudz ievērojamāks laikabiedrs tomēr bija Rozīns Lentīlijs (1657–1733), ievērojams 18. gs. vācu ārsts, kurš jaunībā (1678–1680) strādājis kā mājskolotājs Dobelē un bijis ciešos sakaros ar Jelgavas ārstiem un farmaceitiem. Starp citu, 1680. gadā Lentīlijs īsu laiku uzturējās arī Ventspilī, no kurienes aizceļoja uz Vāciju. Viņam pieder pirmais Kurzemes zemes apraksts Curlandia quaedam notabilia (sacerēts pēc 1685. gada un publicēts Vācu dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina rakstos), kas daudz vēlāk pārpublicēts arī Latvijā ar E. Kurca komentāriem un N. Buša vāciskajā tulkojumā, kuram pievienots arī A. Tenteļa latviskais tulkojums. Vēlāk Lentīlijs bija Virtembergas hercoga galma ārsts, strādāja Štutgartē. Viņam piedēvē vairāku jaunu medikamentu ieviešanu medicīnā, bet šis viņa darbības aspekts jau vairs neattiecas uz Lentīlija epizodisko uzturēšanās laiku Kurzemē.

Katrā ziņā Kurzemes hercogistē darbojās samērā daudz mācītu speciālistu ar praktisku ievirzi, arī medicīnā un farmācijā. Cars Pēteris I savā lielajā ārzemju ceļojumā šo to mācījās arī Liepājā, un ne velti par pirmo Pēterburgas ZA īsteno locekli ķīmijas jomā 1725. gadā aicināja Leidenē izstudējušo Liepājas ārstu Mihelu Birgeru, slavenā Nīderlandes mediķa H. Burhāves skolnieku. "Ja Jūs ķīmija nedaudz apgrūtinātu," rakstīja Birgera studiju biedrs, Pēterburgas ZA prezidents L.Blumentrosts, "to var atmest, jo Jūs … īpašu centību parādīsiet praktiskajā medicīnā." Liepājas ārsts, ieradies Pēterburgā, devās uz galma svinībām, atgriežoties izkrita no karietes un nositās. Pēterburgas ZA historiogrāfs G.F.Millers par Birgeru izsakās lakoniski: "Viņš atbrauca uz Pēterburgu laikam vienīgi tādēļ, lai tiktu te apbedīts." Birgera atraitne atgriezās Kurzemē, kur no Pēterburgas saņēma akadēmiķa atraitnes pensiju.

Daudz nozīmīgāk, ka no Kurzemes ķeizarienes Annas Joanovnas, resp. Ernsta Bīrona laikā ir nākuši divi Pēterburgas ZA prezidenti — grāfs Hermanis Keizerlings no Blīdenes (ZA prezidents 1733. un 1734. gadā, vēlāk Krievijas sūtnis Varšavā, juridisku un vēsturisku sacerējumu autors) un Johans Albrehts Korfs (1697–1766) no Reņģes (ZA prezidents no 1734. gada līdz 1740. gadam). Pēdējais daudz darījis Krievijas zinātnes attīstībai, Ķeizariskās zinātņu akadēmijas izveidošanai (piemēram, dibinot akadēmijas zinātņu "nodaļas" atsevišķās nozarēs), Krievijas ģeogrāfijas un dabasizpētes ekspedīciju organizēšanā, zinātnisku darbu izdošanā, starptautisko sakaru veidošanā, zinātnisko instrumentu iegādē u. tml. Tieši Korfam jāpateicas par Mihaila Lomonosova izvirzīšanos zinātnē, jo viņš iekārtoja apdāvināto jaunekli mācīties sākumā Pēterburgā un vēlāk nosūtīja to studēt uz Vāciju. Korfs sekmēja arī G.F. Stendera zinātnisko darbību un 1735. gadā deva rīkojumu piesūtīt Rīgas pilsētas bibliotēkai pa eksemplāram no katra Pēterburgas ZA izdevuma. Korfam pieder arī daži raksti par Kurzemes vēsturi, plaša personiska bibliotēka, kas ir Helsinku universitātes bibliotēkas pamatā (Korfa bibliotēku nopirka cariene Katrīna II savam dēlam — troņmantiniekam Pāvilam). Korfs sacerējis nelielu darbu par Kurzemes vēsturi un jurisprudenci (lai pamatotu kārtību, kādā ievēlams hercogs; šis raksts sekmēja Ernsta Johana Bīrona ievēlēšanu par hercogu 1737. gadā).

Kad Korfs 1735. gadā Pēterburgas ZA ietvaros izveidoja Ģeogrāfijas departamentu ar slaveno astronomu Delilu un ne mazāk slaveno matemātiķi Leonardu Eileru priekšgalā, viens no pirmajiem Delila uzdevumiem bija Kurzemes hercogvalsts kartes sastādīšana. Par šo darbu Delils ziņoja ZA 1738. gada 15. septembra sēdē. Bez senākām 17. gs. kartēm Delils izmantoja militāro ekspertu datus par Daugavas lejasteci un Rīgu līdz Koknesei un Kurzemes kartes manuskriptu, kuras sastādīšanai 22 gadus bija veltījis Liepājas, Aizputes un vēlāk arī Ventspils mācītājs Ādolfs Grots (1676–1726). Šis Ventspils mācītājs, starp citu, 1718. gadā izgudroja jaunu jūdžu mērīšanas mehānisku instrumentu un no 1718. līdz 1725. gadam apbraukāja visu Kurzemi, rūpīgi mērīdams attālumus un visu reģistrēdams savā ceļojuma dienasgrāmatā.. Šos materiālus Delila rīcībā nodeva Korfs. Visu datu salīdzinājums ļāva Delilam aptuveni noteikt Rīgas, Klaipēdas, Ventspils un Liepājas pilsētu koordinātes. Delila precizējumi tika iekļauti akadēmiskajā Krievijas impērijas atlantā, kas izdots 1742. gadā (atkārtoti 1745. gadā) un bija daudz precīzāks par agrāko Kirilova sastādīto Krievijas impērijas atlantu."Izņemot Franciju, gandrīz nevienas zemes nava, kurai būtu labākas kartes," iepriecināts rakstīja slavenais Eilers. Turpretī Grota Kurzemes karti vispirms 1747. gadā zem sveša vārda, bet uzlabotā veidā 1770. gadā Berlīnē izdeva viņa dēls, arī Ādolfs Grots. Interesanti atzīmēt, ka Ā. Grotam vecākajam ventspilnieki pārmeta Ventspils luterāņu baznīcas pulksteņa bojāšanu, jo viņš no tā esot paņēmis zobratus sava jūdžu mērīšanas instrumenta izgatavošanai (instruments aprakstīts žurnālā Breslauer Sammlungen ).

Šajā pašā laikā citā Kurzemes nostūrī, Blīdenē, Kabilē un vēlāk Saldū, kā mācītājs darbojās Johans Heinrihs fon Denfers, iesaukts par Jansenu (1700–1770). Tā bija izcila personība, par kura mūža gaitām tomēr maz zināms. Viņš sastādīja lielformāta, uz astronomiskiem un ģeodēziskiem uzmērījumiem balstītu Kurzemes karti, pēc J. F.Rekes ziņām, pašu precīzāko un ar visvairāk atzīmētām vietām (karte laiku gaitā gan zudusi), viņš publicēja apcerējumu par komētām (Leipcigā 1770) un par alķīmiju (Kēnigsbergā 1762. gadā 1. daļa), bet, galvenais, savā laikā lielu popularitāti guvušu grāmatu par augsnes ražības un neražības cēloņiem un to novēršanu (pirmais izdevums Jelgavā 1740. gadā, otrais izdevums Hallē 1755. gadā). Šajā grāmatā izsacītas savam laikam progresīvas idejas par augsnes mēslošanu, pareizu zemes apstrādi, zemes mērīšanu. Būtībā Denfers bija uztvēris "augu minerālās barošanas teoriju" gadsimtu pirms J.Lībiga. Denfera grāmata turpināja 16.–17. gs. Latvijā aizsākto Zahārija Stopiusa un Salomona Guberta zinātniski praktisko izdevumu tradīciju, un tā saistās ar kapitālisma pakāpenisku ienākšanu Latvijas lauksaimniecībā. Plašāku attīstību šī tendence guva 18. gs. beigās — 19. gs. sākumā, ar J.B.Fišera plašo enciklopēdisko sacerējumu un īpaši izpaudās G.F.Parrota un viņa dibinātās Vidzemes vispārderīgās ekonomiskās biedrības darbībā.

Starp citu, Denfers deva savu skaidrojumu arī Engures ezera pārplūšanas cēloņiem, un viņa viedokli atsauksmē Pēterburgas ZA uzdevumā iztirzājis izcilais 18. gs. šveiciešu matemātiķis, jau minētais Leonards Eilers.

Šajā pašā laikā un sakarā minama arī cita ievērojama, bet maz vērtēta personība 18. gs. Kurzemes zinātniskajā dzīvē — proti, zviedru kalnu inženieris Andreass Nordenflihts (1709–?). Dzimis Zviedrijā, 11 gadus studējis Upsalas universitātē ekonomiku, matemātiku un fiziku, A.Nordenflihts pievērsās manufaktūru un dzelzsrūpnīcu pārvaldīšanai un ekonomikai (šodien mēs teiktu — menedžmentam) Zviedrijā, vēlāk Dānijā un dažādās Vācijas valstīs, mācīdamies Freibergā pie J. Henkeļa (kurš, starp citu, pazīstams arī kā Lomonosova skolotājs). Iespējams, ka tieši Henkeļa sakaru dēļ ar Pēterburgas ZA Nordenflihts tika angažēts darbam Krievijā par visas impērijas kalnrūpniecības ģenerālbergdirektoru. Taču drīz pēc tam, kad viņš ieradās Pēterburgā, sākās karš starp Krieviju un Zviedriju un Nordenflihtam 15 dienu laikā bija Pēterburga jāatstāj. Viņš brauca atpakaļ uz Vāciju caur Kurzemi, Dobelē viņa sievai sākās dzemdības, pilsētiņā bija jāaizkavējas. Taču uzturēšanās laikā Nordenflihtam Kurzeme iepatikās un viņš hercogvalstī palika no 1742. gada līdz 1768. gadam. Nordenflihts kļuva par Engures dzelzscepļa pārvaldnieku, cīnījās ar vietējiem zemniekiem, kuriem Melnupes manufaktūras uzstādinājumi applūdināja pļavas un kuri jauca nost dambjus. 1760. gadā hercogs Kārlis (Saksijas Augusta III dēls) noslēdza līgumu ar Nordenflihtu kā Dursupes muižas īpašnieku par Engures cepļa atjaunošanu. Tiesa, rūpnieciskie pasākumi neveicās, Engures un Uguņciema manufaktūras darbību īsti neizvērsa, un galu galā pēc ilgiem strīdiem Nordenflihts no šiem pasākumiem atteicās.

Taču nozīmīgāks ir kas cits — 1758./59. gadā Nordenflihts sastādīja pārskatu par Kurzemes derīgiem izrakteņiem, enerģētiskiem resursiem, rūpaliem līdz ar ierosinājumiem hercogvalsts saimnieciskās dzīves uzlabošanai; šis pārskats atrodas Kurzemes hercogu arhīvā. Tas ietver rakstus par Kurzemes raktuvēm, par dzelzs manufaktūrām (Baldonē, Biržos, Saldū, Skrundā, Kuldīgā, Engurē), par potaša dedzināšanu Kurzemē (aicinot izmantot kūdru), par salpetra iegūšanu Kurzemē, par dzintaru, pērlēm un slīpēšanai derīgiem akmeņiem, par ūdenskritumiem un to izmantošanu Kurzemē (enerģija tika izmantota Engurē, Iecavā, Biržos, Ēdā, Baldonē), par Jēkabpils un Jaunjelgavas izdevīgo saimniecisko stāvokli pie Daugavas (tirdzniecību, manufaktūru, strūgu apdrošināšanu, loču dienestu u. tml.), par purviem un to izmantošanu Kurzemē, par Engures un Uguņciema dzelzsmanufaktūru darbību. Šie materiāli nosūtīti arī Polijas karaļa padomniekam kalnrūpniecības jautājumos Hartenbergam uz Varšavu. Cita starpā Nordenflihts ieteica no baznīcas kancelēm "kuršu valodā" aicināt visus meklēt rūdas un nest paraugus, centīgākos dalībniekus par to apbalvojot. Pats viņš esot apsekojis Daugavas krastus starp Jaunjelgavu un Jēkabpili un pārliecinājies, ka tur varot iekārtot minerālu izstrādnes. Nordenflihts arī sakās esam atradis dzelzsrūdu pie Gaiķiem, pie Ventspils, Stablitenē, merģeli pie Kuldīgas, okeru pie Cērenes u. tml. Nordenflihts ieteica izmantot Zviedrijas, Saksijas, Harcas pieredzi Kurzemē. Tāpat Nordenflihta rokrakstos rodami ir arī ieteikumi inženierzinātņu jomā — ir raksturotas Kurzemes ostas, tiek iztirzāts projekts izveidot kanālu no Slokas miesta vai Lielupes jauno grīvu pie Bulduriem, lai tās padziļinot, Jelgavu padarītu par jūras ostu. Pēdējie ieteikumi adresēti jau hercogam Ernstam Johanam Bīronam. Taču toreizējā politiskā un saimnieciskā situācija reģionā neveicināja Nordenflihta ieteikumu īstenošanu. Sākās Septiņgadu karš, Kurzemes hercogistē bija jukas, Nordenflihts savu ekspedīciju rezultātus nebija pacenties apkopot publikācijās Eiropas zinātniskajos žurnālos. Tādēļ gan šie darbi, gan pats Nordenflihta vārds tika piemirsti. Tos nemin ne pirmā Kurzemes dabas apraksta (1784) autors Jelgavas Pētera akadēmijas profesors J.J. Ferbers, ne Rekes — Napjerska leksikons, ne vēlākie vēsturnieki. Ā. Zeida pēc J. Juškeviča pirmā iepazinās sīkāk ar šo mantojumu un 1984. gadā publicēja rakstu, taču Nordenflihta devums Latvijas dabas izpētes vēsturē vēl pilnā mērā nav izvērtēts.

Citā aspektā 18. gs. Kurzemē atzīmējams hercoga Frīdriha Vilhelma galma padomnieks Teodors Ludvigs Laus (1670–1740), kurš dzimis Kēnigsbergā un Halles universitātē mācījies tiesībzinātnes un filozofiju pie pazīstamā profesora Kristjāna Tomazija. Ceļojuma laikā 1700. gadā Laus saņēma piedāvājumu strādāt Kurzemes hercogistē par hercoga galma padomnieku, finansu vadītāju, kabineta direktoru. Cita starpā viņš vadīja sarunas Pēterburgā par Frīdriha Vilhelma un Pētera I brāļameitas Annas Joanovnas laulībām un iedibināja pirmo Kurzemes ordeni Croix de la Reconaissance. Laus sacerējis dažus sociālekonomiskus rakstus — par iedzīvotāju skaita palielināšanu, rūpniecības un tirdzniecības attīstīšanu, nodokļu samazināšanu, kas savā ievirzē atbilda tā laika merkantilistu uzskatiem, taču lielāko ievērību izpelnījās viņa grāmatiņa latīņu valodā Meditationes Philosophicae de Deo, Mundo, Homine , ko viņš anonīmi izdeva jau pēc Kurzemes atstāšanas 1717. gadā Frankfurtē. Acīmredzot, pēkšņā aizbraukšana no Kurzemes drīz pēc hercoga nāves arī bija saistīta ar T.Laua Kurzemes augstākajām aprindām nepieņemamiem uzskatiem, jo Laus pauda panteistisku, Spinozam tuvu viedokli, kas bija visai krasā pretrunā ar valdošo sabiedrisko domu. Frankfurtes rāte konfiscēja Laua grāmatas eksemplārus un 1717. gadā bende publiski sadedzināja grāmatu tirgus laukumā. Pats autors tika izsludināts par ateistu un izraidīts no pilsētas (arī J.F.Rekes un K.Napjerska leksikonā atzīmētas Laua "ateistiskās mācības"). Laus gan arī pēc tam piedalījās Polijas Seimā Grodņā 1718. gadā un Kurzemes landtāgā, aģitējot, lai par hercogu ievēlētu Švēdas markgrāfu Frīdrihu Vilhelmu. 1725. gadā Laus ieguva jurisprudences doktora grādu Erfurtes universitātē, taču savu neordināro uzskatu dēļ viņš nekur nedabūja vietu un mira Altonā.

Minēto darbu no jauna izdeva Kēnigsbergā 1770. gadā Laua draugi sakarā ar viņa 100. dzimšanas dienu, sniedzot tur arī Laua biogrāfiju. Franču revolūcijas gados Berlīnē (1792) šis Laua traktāts vēlreiz tika pārdrukāts līdz ar antireliģisku pamfletu par Mozu, Kristu un Muhamedu kā trim pasaules mēroga krāpniekiem. Šī epizode ir ar savu nozīmi ideju vēsturē, par to rakstījis M. Stepermanis (1965) un vēlāk P. Valeskalns (1976), tās teksts latviski daļēji iespiests E. Bucenieces sastādītajā antoloģijā "Ideju vēsture Latvijā" I (1995). LVVA saglabājies Laua grāmatas tulkojums vācu valodā, kas, iespējams, tika paredzēts izdošanai. Kā raksta M. Stepermanis, "līdz 18. gs. vidum tieša kristīgās baznīcas, Bībeles, reliģijas dogmu un kristīgās morāles kritika bija kaut kas neparasts ne tikai Vācijā, bet arī Francijā. Tāpēc nevar neatzīt, ka Laus izrādīja lielu drosmi, 1717.gadā pasludinot, ka Bībele ir izdomājums, ka valdnieku vara nebūt nenāk no Dieva un ka visi cilvēki piedzimst brīvi". Protams, šo Laua pamfletu nevar īsti iekļaut zinātnes jomā, taču savā ziņā tas pamatoja brīvas domas nepieciešamību, pasaules izdibināšanas nepieciešamību, kas tik aktuāli izskanēja Apgaismības laikmetā.

Visai atšķirīga nostāja bija citam Apgaismības darbiniekam Kurzemē, kurš arī bija studējis Halles universitātē, proti, Gothardam Frīdriham Stenderam (1714–1796), vienai no visizcilākajām personībām Latvijas kultūras vēsturē un Kurzemes hercogistē. Stenders jaunības gados strādāja kā mājskolotājs un mācītājs, kādu brīdi viņš sapņoja arī par zinātnieka karjeru ārzemēs — Dānijā un Sanktpēterburgā. Kopā ar izgudrotāju mehāniķi J.H.Šulcu Stenders 1763. gadā piedalījās Britu admiralitātes izsludinātajā konkursā, kura uzdevums bija atrast paņēmienu, lai noteiktu ģeogrāfisko garumu uz jūras pēc Mēness un zvaigžņu stāvokļa. Šāds paņēmiens angļu jūrasbraucējiem tālajos ceļojumos bija ļoti vajadzīgs, lai noskaidrotu, kur atrodas kuģis, piesolītā prēmija pārsniedza 10 000 sterliņu mārciņu. Tomēr Šulca un Stendera paņēmiens nebija pieņemams un godalgots netika. Stenders tajā laikā (1763) atradās Kopenhāgenā, dāņu karaļa Frederika V galmā, veidodams globusus. Viņa zinātniskos centienus veicināja arī jau minētais kurzemnieks J.A. Korfs, tolaik Krievijas sūtnis Dānijā, kurš jau Bīrona laikā bija kritis nežēlastībā un 1740. gadā bija nosūtīts par diplomātu Ziemeļvalstīs, kur pagāja viņa mūža lielākā daļa. Ar Korfa ieteikumu Stenders devās uz Pēterburgu, cerēdams tur atrast vietu Zinātņu akadēmijā. Kaut arī L. Eilera vērtējumi par Stendera iesniegtajiem sacerējumiem bija samērā pozitīvi, taču ne šis, ne arī vēlākie Stendera mēģinājumi kļūt par Pēterburgas ZA locekli veiksmīgi nebija. Un tad, būdams jau vīrs pāri pusmūžam, Stenders atgriezās Kurzemē un 1766. gadā apmetās uz dzīvi nomaļajā Sunākstē, kur nodzīvoja 30 gadus un darbojās kā Sēlpils un Sunākstes prāvests un kur tapa viņa galvenie darbi, gan ne "lielajā zinātnē", bet latviešu rakstniecībā, valodniecībā, filozofijā un teoloģijā.

Neskarot Stendera filozofiskos un teoloģiskos (morālētiskos) sacerējumus, jāizceļ gan viņa nopelni latviešu literatūras izveidošanā, latviešu gramatikas un vārdnīcas izveidošanā, kā arī ļoti nozīmīgo faktu, ka G.F.Stenders lika pamatus zinātnes popularizēšanai latviešu valodā. G.F.Stendera "Augstas gudrības grāmatas" pirmais izdevums nāca klajā vēl pirms Pētera akadēmijas darbības sākšanās 1774. gadā. Negrozītā veidā tā atkārtoti izdota 1776. gadā un vēlreiz "no jauna pārlūkota un vairota no tā Jaunā Stendera" — 1796. gadā. Pēdējais izdevums kļuva arī pats populārākais, jo tas papildināts ar nozīmīgām ģeogrāfiska un vēsturiska satura nodaļām, iestarpinājumiem, praktiskām tabulām kalendāra rēķiniem. Būtībā šis ir "kanoniskais" "Augstas gudrības grāmatas" izdevums, kas no jauna izdots 1988. gadā (ar J.Stradiņa un K.Karuļa ievadapcerējumiem, J.Klētnieka, A.Svelpja un K.Karuļa komentāriem).

Stendera grāmatas nozīme latviešu gara dzīvē grūti pārvērtējama. Tur skaidrota Zemes uzbūve — kas ir atmosfēra ("apakšais gaiss"), kā rodas vējš ("vējš nava citādi kā kustināts gaiss, kas vienā strēķī kā dzīts skrien"), kā top "ūdenīgas gaisa lietas" (rasa, migla, padebeši, lietus, sniegs), kas ir "tās ugunīgās zīmes gaisā, kas bailīgas rādās" (zibens, pērkons).

Sagatavojis lasītāja uztveri ar šīm galvu reibinošajām ziņām, Stenders stāsta "no tās Saules un viņas gājuma apkārt zems", kas tā Saule ir, cik tā liela un kur "tā Saule nakti paliek", kā veidojas gadalaiki. Seko Mēness un "gāju zvaigznes" (planētas), un "astītas zvaigznes"(komētas) un "stāvu zvaigznes", un Saules un Mēness aptumšošanās, un laika rēķini — kalendārs ar visām dienām, nedēļām, mēnešiem, sākot no "ziemas mēneša" un beidzot ar "vilku mēnesi, tam 31 dienas".

Un tad arī kārta pastāstīt par Kopernika atklājumu, ka "mūsu pasaules ēka citādi ietaisīta, nekā acis rāda", ka "… Saule stāv un zeme tek un apkārt griežas". Lai lietu darītu skaidru, Stenders jau pašā grāmatas sākumā — "priekšmācībā" licis iegaumēt divus likumus — par perspektīvu ("jo tālāk kāda lieta stāv, jo mazāka izskatās") un par kustības relativitāti ("kad tā vieta tek, virs kā mēs esam, tad mums liekas, it kā ne tā vieta ar mums, bet tās lietas apkārt mums tecētu. Kad ziemas laikā knaši caur silu brauc, tad acīm liekas, it kā koki skrietu"). Izskaidrojumam Stenders apelē pie lasītāja praktiskā saprāta: "Kad tu cepeti gribi cept, ka visur apkārt ceptu, vai tu tāds negudrs būtu, un gribētu cepeša dēļ, ka skurstens ar visu ugunskuru apkārt cepeti grieztos. Griez pašu cepeti, tad tas uz visām malām izceps. Tā dara Dievs ar mūsu zemi, to sildīdams. Kā tu nu citādi domāt vari?" Tas ir tas pats arguments, ko savā dzejolī Kopernika sistēmas aizstāvībai ir lietojis arī M.Lomonosovs.

Bibliogrāfs J.Misiņš tika izsacījis hipotēzi, ka "Augstas gudrības grāmata…" esot Leipcigas universitātes profesora J.K.Gotšeda grāmatas " Erste Gruende der gesammten Weltweisheit…" lokalizējums. Gotšeds bija pazīstams vācu rakstnieks un apgaismotājs, K. Volfa sekotājs, Misiņa minētā grāmata ir Gotšeda Leipcigas Universitātes studentiem lasīto lekciju kursa konspekts — savā laikā visai iecienīta, kopš 1734. gada daudzus izdevumus pieredzējusi grāmata. Izšķirstot vairākus Gotšeda grāmatas izdevumus, varēju secināt, ka tās līdzība ar Stendera darbu gan ir vairāk ārēja — nodaļu izkārtojumā un virsrakstos, bet ne saturā. Gotšeda grāmata ir daudz plašāka un zinātniskāka, ar matemātiskiem simboliem un formulām un citu ievirzi nekā Stendera sacerējums. Minētais salīdzinājums par pavāru un cepeti un daudzas citas pasāžas, kas ir "Augstas gudrības grāmatā…", Gotšeda darbā nav atrodamas, tādēļ Stendera grāmata pagaidām būtu atzīstama par oriģinālu, kamēr nav uzieti citi tās paraugi un pirmavoti.

Pēc astronomijas, meteoroloģijas un dabzinībām, veltījis nodaļu arī "citu pasauļu iedzīvotājiem"(tādus Stenders domāja esam ne vien uz Venēras un Marsa, bet arī uz Mēness un pat Saules!), autors mēģināja aplūkot "dabu jeb naturi" kopumā, gan "no āra puses", gan "no iekšķīgas būšanas". Viņš runā par trim dabas valstīm ("akmiņu cilts", "augļu cilts" un "dzīvu miesu cilts"), par cēlonību dabā ("visas dabaslietas pasaulē cits no cita atlec un cits bez cita nevar būt"), par attīstību dabā ("tie dabas darbi maz iesākas, bet pēc jo dienas pieņemas līdz pilnīgu būšanu"). Pavīd pat kaut kas līdzīgs molekulāri kinētiskai teorijai: "Tā iekšķīga daba ir dzīva un spēcīga, un pilna no iekšķīgas kustēšanas iekš visām savām vismazākām daļām."

"Augstas gudrības grāmatā…" tālaika astronomijas, fizikas, ģeogrāfijas, dabzinātņu faktu materiāls izprasts un izklāstīts visumā pareizi, it īpaši 1796. gada izdevumā. Vājāks Stenders ir ķīmijā. Viņš māca, ka "ūdens un uguns ir tie vispirmie dabas sākumi, ko mācītāji [zinātnieki — J.S. ] elementes sauc", ka "iekšķīgi ir uguns un ūdens iekš visām lietām … kā draugi savienoti". Šīs aristoteliskās mācības paliekas, ko Eiropas zinātnieki visumā bija jau noraidījuši, ticība pirmelementiem un to savstarpējās pārvēršanās iespējai Veco Stenderu mūža beigās noveda pie alķīmijas: savā Sunākstes laboratorijā, kombinējot ūdeni un uguni, viņš mēģināja taisīt zeltu un centās savas nodarbības teorētiski nopamatot. Ir izteikta doma, ka G.F. Stendera alķīmiskās kaislības īpaši uzkurinājusi viņa dzīvesbiedrene.

Jaunā Stendera papildinājumi būtiski uzlaboja grāmatas zinātnisko saturu. 1796. gada izdevumā latviešiem pirmoreiz tika skaidrots jauns dabasspēks — elektrība, kurš grāmatas pirmizdevumā vēl nefigurē. Elektrība tika saistīta ar zibeni, un 1796. gadā aprakstīts zibensnovedējs ("ir Rīgā un Jelgavā, arīdzan pie Apriķes mācītāja [Elferfelda] tādi jau, bet reti atrodami. Redziet, ko cilvēku gudrība neir izdomājusi!") — 1774. gadā Kurzemē zibensnovedēju vēl nebija, tādus pirmais ierīkoja Pētera akadēmijas mehāniķis, latviešu dzimtcilvēka dēls E.J.Bīnemanis.

Grāmatā ir arī praktiski padomi un aizrādījumi, un vispār "Augstas gudrības grāmatu…" savā ziņā varētu dēvēt par pirmo dabzinātnisko enciklopēdiju latviešu valodā, kas tāda arī palika turpat vai 100 gadu. Plašāk runājot, to varētu vērtēt kā pirmo enciklopēdiju zemniekiem, dzimtcilvēkiem, vispār kā "zemnieku fiziku"(" Bauernphysik ", kā to raksturo F.K.Gādebušs), unikālu sniegumu Eiropas mērogā, mūsu kaimiņu tautām tādas nebija.

Būtu skaisti, ja varētu iedibināt Stendera balvu par zinātnes popularizāciju, ko pasniegtu viņa dzimtajā novadā — Sēlijā, Sunākstes Baltajā baznīcā, kurai līdzās, tagad sagruvušajā mācītājmuižā, risinājusies Stendera darbība 30 gadu garumā. Varbūt, šādu ieteikumu varētu iekļaut šīs Ventspils konferences lēmumā, un tas palīdzētu atdzīvināt mūsu pašreiz panīkušo latviešu populārzinātnisko literatūru .

Savukārt medicīnas zināšanu popularizēšanu Kurzemē 1765. gadā aizsāka ārsts P.E.Vilde ar medicīnas žurnālu "Lauku Ārsts" (" Der Landarzt ") Jelgavā, taču drīz vien viņš pārcēlās uz Igauniju, kur laida klajā pazīstamo izdevumu "Latviešu Ārste". Vēl agrāk, no 1680. gada līdz 1707. gadam Dancigas astronoma J.Hevēlija kādreizējais līdzgaitnieks Jāņa skolas rektors Liepājā un vēlāk Bārtas mācītājs Georgs Krīgers (1642–1707) regulāri izdeva Kurzemes kalendāru ar laika prognozēm uz astroloģisku apsvērumu pamata.

Vitenbergas universitāti beigušais G. Krīgers ievērojams ar to, ka bija pēdējais ievērojamākais astroloģijas posma pārstāvis Latvijas zinātnē, kurš mēģinājis izveidot visaptverošu laika pareģošanas metodi katram datumam (astroloģisko metroloģiju). Datus savas metodes pamatošanai ( Prodromus aurorae borae… , 1700.g.) v iņš ņēmis no dažādiem avotiem (gan no J.Keplera un Dancigas profesoriem, gan no Kurzemes mācītājiem, ieskaitot savu brāli Kristjānu Krīgeru, kurš bija mācītājs Tobago salā un vēlāk Zemgalē). G.Krīgers ir arī saglabājis pie Raudas muižas nokritušo "meteorpapīru", kura analīzi 1821. gadā veicis T.Grothuss un kas savulaik izraisīja spraigu diskusiju zinātnē.

Krīgera kalendāru sākumā iespieda Dancigā, bet kopš 1693. gada Jelgavā. Gan šis, gan Rīgā un Vidzemē sākumā vācu valodā izdotie kalendāri (pirmo no tiem, kas saglabājies, sastādījis Z. Stopijs — kalendārs 1565.gadam) pamazām nostiprināja kalendāra tradīciju Latvijā, un ar laiku šī tradīcija kļuva par latviešu mentalitātes sastāvdaļu. Pirmo latviešu valodā sastādīto kalendāru, saskaņā ar I. Rabinoviču, savukārt izdevis G. Krīgera dēls Georgs Vilhelms Krīgers — "Zemnieku jeb Latviešu Laika–Grāmata" (ap 1760. gadu).

Še vietā izcelt vienu apstākli: latviešu rakstu valodas un pirmo literatūras pieminekļu veidošanā lielāks ir Kurzemes mācītāju veikums nekā Vidzemē 17.–18. gs. paveiktais (atskaitot, saprotams, E.Glika veikto Bībeles tulkojumu). Toties zinātnē iesaistīto cilvēku skaits 17.–18. gs. Rīgā un Vidzemē bija lielāks nekā Kurzemē (līdz 1775. gadam).

Pamazām brieda priekšnoteikumi izglītības un zinātnes centra izveidošanai Kurzemes hercogvalstī, vismaz akadēmiskas ģimnāzijas veidā. Par ģimnāzijas nepieciešamību tika runāts jau hercoga Frīdriha Ketlera laikā 1617. gada landtāgā. Taču ne tad, ne arī hercoga Jēkaba valdīšanas gados (1642, 1645) nevarēja vienoties, kas ģimnāziju uzturēs — muižniecība to gribēja uzlikt hercogam vien, hercogs prasīja muižnieku līdzdalību. Pēdējo reizi šis jautājums skatīts 1684. gadā. Kurzemes landtāgā, pēc tam tas iegūlās turpat vai uz 100 gadiem, kamēr problēmai pievērsās zinātņu un mākslu mecenāts hercogs Pēteris Bīrons jau Kurzemes hercogvalsts norieta posmā. Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanā liela nozīme bija vietējiem brīvmūrniekiem, uz ko garāmejot norādīja jau J.G.Herders. Pētera akadēmija, kas balstījās uz Berlīnes zinātņu akadēmijas locekļa J.G.Zulcera izstrādāto nolikumu un veiksmīgi izvēlētiem profesoriem — redzamiem ārzemju zinātniekiem, patiešām bija ļoti vērienīga un augsti respektējama izglītības iestāde, zinātniskā potenciāla ziņā pilnīgi pielīdzināma, piemēram, 17. gs. Tērbatas (Pērnavas) universitātei, tikai formālu iemeslu dēļ tā nesaņēma universitātes tiesības. Tās darbības analīzi gan atstājam ārpus šī raksta ietvariem.

Taču arī laikmets pirms Pētera akadēmijas dibināšanas nav vērtējams kā "tukšs laiks" zinātnes jomā Kurzemē. Var salīdzināt Jelgavu ar citiem Baltijas intelektuālajiem centriem — Tērbatu, Rīgu, Rēveli (Tallinu). Protams, zviedru universitātes pastāvēšanas fakts Tērbatā (Tartu) ir cēlis šīs pilsētas prestižu un intelektuālo potenciālu, arī akadēmiskas ģimnāzijas pastāvēšana Rīgā un Tallinā jau kopš 1631. gada ir ietekmējusi tur valdošo merkantīlo gaisotni, radot papildu izglītošanās iespējas gan Vidzemes, gan Igaunijas iedzīvotājiem. Jelgavas gadījumā akadēmiskas ģimnāzijas izpalikšanu zināmā mērā kompensējis Prūsijas tuvums, ciešāka saistība ar Prūsiju, ar Vāciju. Jelgavas vārds epizodiski pavīd arī Lībekā 17.–18. gs. mijā iznākušajā žurnālā Nova literaria Maris Balthici et Septentrionis , kas atspoguļoja zinātnes un literatūras novitātes Ziemeļaustrumeiropā. Vēl pētāms būtu, kāda loma bija Kurzemes hercogistes formālai atkarībai no Rečas Pospolitas (resp., Lietuvas lielhercogistes), vai Kurzemei bijusi kāda tieša saistība ar Viļņas un Krakovas universitātēm. Protams, zināmus ierobežojumus te uzlikušas protestantisma un katolicisma pretrunas, reformācijas un kontrreformācijas sadursmes, taču šīs kolīzijas tomēr zināmā mērā ir arī veicinājušas augstākās izglītības attīstību Baltijā 16.–17. gs. mijā. Diemžēl zinātne Kurzemē un visā Baltijā līdz pat 19. gs. sākumam atzīstama par marginālu darbošanās jomu, taču atsevišķi indivīdi to reprezentēja godam un veidoja pamatu 18. gs. beigās topošajam "literātu" slānim Kurzemē un Latvijā vispār. Jelgavas Pētera akadēmijas profesors J.M.G.Bēzeke, attīstot Leibnica un Lesinga ideju par "zinātnieku republiku", Jelgavā sacerēja grāmatu par patriotismu vācu (vāciski runājošo) zinātnieku republikā. Arī Kurzemi daļēji var iekļaut šajā jēdzienā, pat pirms Academia Petrina dibināšanas identificējot samērā daudz mācītu cilvēku, kas darbojās zinātnē un itin kā ieskaitīja sevi Eiropas "zinātnieku republikas" pilsoņu kategorijā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!