No zemnieka par Galvenā štāba priekšnieku

Viena no populārākajām latviešu avīzēm 20.gadsimta sākumā “Dzimtenes Vēstnesis” 1915.gada 7.februāra laidienā ievietoja braša Krievijas armijas virsnieka fotogrāfiju ar ordeņiem pie krūtīm un impozantiem uzplečiem (zemas kvalitātes dēļ attēlu nevaram reproducēt). Bildes parakstā bija teikts: “Palkavnieks Z.J.Addens Cīņā pret vāciešiem pag. gada augusta mēnesī kā pulka komandieris ievainots, kritis no zirga un pēc tam sagūstīts. Tagad atronas gūstniecībā Prūsijā (Cistrinā). Dzimis Kalnamuižas Adieņu mājās, Kurzemē; beidzis Ģenerālštāba akadēmiju Petrogradā.”

Zāmelis Adienis

Cara dienestā

Tagad plašāk par šo latviešu pulkvedi. Viņš – pareizi Zāmelis Adienis – patiešām dzimis Kurzemē 1864.gada 15.janvārī Grobiņas apriņķa Vecpils pagastā zemnieka ģimenē. Pabeidzis divas klases Jelgavas reālskolā, jaunietis, lai perspektīvā kļūtu par virsnieku, 1884.gada jūnijā brīvprātīgi iestājās 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā. Pēc trim gadiem viņš jau absolvēja junkurskolu netālajā Viļņā un varēja pakāpeniski kļūt par poručiku (1892), štābkapteini (1900), kapteini (1901), apakšpulkvedi (1905) un pulkvedi (1910).
Z.Adienis bija to nedaudzo latviešu virsnieku vidū (Georgs Karlsons, Jukums Vācietis, Pēteris Radziņš u.c.), kuri, lai arī zemas kārtas, beidza Ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā. Viņš saņēma diplomu 1900.gadā. Pēc tam vajadzēja komandēt rotu, tad bataljonu un ieņemt divīzijas štāba priekšnieka amatu. 1914.gadā bija jādodas uz fronti, kur kaujā pie Gumbinenas Austrumprūsijā nācās nelaimīgi krist vācu gūstā. Nometnē vajadzēja pavadīt vairāk nekā četrus gadus.

Savas valsts karaspēkā

Atvilcis elpu dzimtajā pusē, Z.Adienis, būdams tikko nodibinātās neatkarīgās Latvijas īstens patriots, devās uz Liepāju, lai stātos savas valsts aizstāvju rindās. Pieredzējušo virsnieku 1919.gada 29.martā iecēla par Latvijas aizmugures apsardzības priekšnieku. Viens no svarīgākajiem viņa uzdevumiem bija pārzināt latviešu komandantūru darbu. Šajā laikā tās jau bija izveidotas Aizputē, Priekulē, Durbē, Gaviezē, Bātā un citur. Komandantūras nodibināja un uzturēja kārtību aizmugurē, veica mobilizāciju, rūpējās par karaspēka apgādi, organizēja pašvaldības iestādes. Tas nebija viegls uzdevums, īpaši pēc vācu organizētā puča Liepājā 1919.gada 16.aprīlī, kad pretinieks visādi kavēja komandantūru darbu. Jau nākamajā dienā vācieši uzbruka Durbes komandantūrai, bet tās paprāvā komanda atsita tos, turklāt viņi zaudēja četrus kritušos un 13 ievainotos (latvieši tika cauri ar diviem ievainotajiem). Aprīļa beigās pučistiem tomēr izdevās atbruņot šo komandantūru un turienes rezerves rotu (jādomā, ka tā nebija apbruņota), nošaujot leitnantu Ginteru. 19.aprīlī tika atbruņota Ventspils komandantūra divu virsnieku un 12 kareivju sastāvā. Rudbāržos vācieši sagrāba četrus virsniekus un kareivjus. Neraugoties uz šīm neveiksmēm, frontei virzoties uz priekšu, komandantūru tīkls Z.Adieņa vadībā vērsās plašumā. Viņam, akadēmiski izglītotam virsniekam, vienlaikus vajadzēja vadīt komisiju, kura izstrādāja veidojamās Latvijas armijas kareivju dienesta kārtību, pakāpju un apbalvošanas noteikumus.

Vēl augstākā amatā

Ar Ministru kabineta1919.gada 11.augusta lēmumu Z.Adieni iecēla par armijas Galvenā štāba priekšnieku, nomainot šajā amatā ģenerāli Augustu Misiņu. Pēdējam uzticēja armijas inspektora pienākumus. Galvenajā štābā ietilpa ģenerālštāba, mobilizācijas un vispārējā nodaļa. Pamatojoties uz valdības vadītāja un apsardzības ministra Kārļa Ulmaņa 29.septembra pavēli, štābam pakļāva arī Kara muzeju, bet no 1920.gada – virsnieku un kareivju klubus. Ar valdības 1920.gada 14.janvāra lēmumu Ģenerālštābā nodibināja karā iesaukto trūcīgo ģimeņu apgādības nodaļu. Tās filiāles vajadzēja ierīkot Liepājā, Jelgavā un Ventspilī. Nedaudz vēlāk tam tika padoti apriņķu apsardzības priekšnieki.
Plašajā pārskatā par galvenā štāba darbību no 1918.gada 18.novembra līdz 1920.gada 31.decembrim (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5192.f., 1.apr., 334.lp.) teikts, ka “visu šo laiku Galvenais štābs ir strādājis kopā ar Apsardzības ministriju un tāpēc viņa darbu ir grūti atšķirt no ministra darba. No 36 pavēlēm tikai vienu ir parakstījis Galvenā štāba priekšnieks, visas citas parakstītas no apsardzības ministra un no ministrijas kancelejas priekšnieka, tātad automātiski Galvenais štābs palicis par sāņus iestādi, viņa rokās ir palikuse vienīgi mobilizācija, kuras izvešana arī ir sarežģīta, tāpēc ka apriņķa apsardzības priekšnieki ir tieši padoti apsardzības ministrim” (līdz 1920.gada janvārim – R.T.) (LVVA, min.1., 23.lp.).
Mobilizācija dibināmajai Latvijas armijai sākās drīz vien pēc valsts proklamēšanas, aktīvi piedaloties arī Z.Adienim un gada otrajā pusē esot vienam no rosmīgākajiem šīs akcijas vadītājiem. Tikai daži piemēri. 1919.gada augusta vidū izveidoja Vidzemes divīzijas rezerves bataljonu, kura karavīri nāca no Valmieras un Cēsu jaunmobilizēto apmācības bataljoniem, kā arī no Cēsu un Rīgas jaunformējamiem spēkiem. Septembra beigās saformēja nesen nodibinātās Kurzemes divīzijas papildu bataljonu, kas 10.oktobrī sāka mobilizēto apmācību. Mobilizācijas kļuva biežākas un plašākas. Sakarā ar Bermonta karaspēka uzbrukumu 1919.gada oktobrī Latvijas armija palielinājās par apmēram 8 tūkstošiem cīnītāju – iesauktajiem un brīvprātīgajiem. Valsts bruņotie spēki pieauga aptuveni no 25 tūkstošiem vīru 1919.gada vasarā līdz 50 tūkstošiem rudenī. Tas bija fantastiski!
1920.gada pavasarī, kad Ministru kabinets 31.maijā pieņēma lēmumu atbrīvot Z.Adieni no Galvenā štāba priekšnieka pienākumiem, nedaudz vēlāk ieceļot šajā amatā ģenerāli Mārtiņu Peniķi, Latvijas armijā pēc saraksta bija (1.jūnijā) 2356 virsnieki un sanitārvirsnieki, 687 kara ierēdņi, 8059 instruktori, 2772 brīva līguma darbinieki un 39 420 kareivji (Bērziņš V., Bambals A. Latvijas armija. – Rīga, 1991., 34.lpp.). Šajos iespaidīgajos skaitļos tāpat bija daļiņa, turklāt ne maza, arī Z.Adieņa darba. To godīgi padarījis, viņš aizgāja no armijas. Aizgāja, bet, kā izrādījās, ne uz visiem laikiem.
Z.Adienis vēl bija vajadzīgs Latvijas armijai un ar apsardzības ministra Gustava Zemgala (vēlāk Valsts prezidents) 1922.gada 31.marta pavēli viņu atkal ieskaitīja aktīvajā kara dienestā. Galvenā štāba priekšnieks M.Peniķis viņu nosūtīja karaskolas priekšnieka pulkveža Jāņa Ceplīša rīcībā. Pēdējais, protams, erudīto virsnieku iecēla par kara zinību lektoru. Šis darbs, domājams, Z.Adieni tomēr neapmierināja, arī veselība nebija laba (gads tika pavadīts Ķemeru karavīru sanatorijā), un viņš jau tā paša gada oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājās. Apmetās uz dzīvi dzimtajā pusē, bet jau 1925.gada 19.novembrī pulkvedis Zāmelis Adienis aizgāja mūžībā. Viņš atdusas Medzes pagasta kapos.

Materiālus sagatavojis
Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.