Ordeņa komandieris Ādolfs Kaktiņš

(26.07.1885. Mazzalves pag. — 25.07.1965. Sanhosē, Kalifornijā, ASV)

Ādolfs Kaktiņš Lāčplēša lomā Jāņa Mediņa operā "Uguns un nakts" 1921.gadā

Par savu kolēģi un likteņbiedru Ādolfu Kaktiņu viņa autobiogrāfiskajā grāmatā "Dzīves opera" (vēsturnieka Edgara Andersona sakārtojumā,

H.Berga šaržs māksliniekam Ā.Kaktiņam 80.dzimšanas dienā

1965. ASV) Mariss Vētra rakstījis: "Ne Ādolfa Kaktiņa tēliem uz skatuves, ne viņa personībai dzīvē nebija lieku, mazu reljefu, kas izklaidētu obeliskos monolīto taisno līniju plūdumu. Viņš bija mūsu pirmais Lāčplēsis. Viņš ir lepna laikmeta dzīvs piemineklis." Precīza arī Volfganga Dārziņa piebilde: Lāčplēsis bija pirmais, ko Kaktiņš padarīja lielu un kas padarīja lielu Kaktiņu.

Dzimis 1865. gada 26.jūlijā slavenā Sēlijas novada Mazzalves pagasta pusgraudnieka ģimenē, Ādolfs Kaktiņš vēlāk ar lepnumu stāstīja, ka izsenis viņa dzimtas vīrieši bijuši ļoti liela auguma, tēvoči karadienestā iedalīti 1. Preobraženskas gvardes pulkā, kurā bija tikai milži. Pats arī nepiederot pie mazajiem, tāpēc tēvs izraudzījis īstam vīram piemēroto — namdara mūrnieka arodu, kas agri atvedis uz Rīgu. Taču drīz vien Rīgas Latviešu teātra aktieris un vēlākais režisors Fricis Rode ievērojis Ādolfa vareno stāvu un balsi un uzaicinājis viņu izmēģināt "pulveri" uz skatuves. Jaunais censonis sācis darboties Ausekļa teātrī Zeltmaša, Lejaskrūmiņa un Tautmīļa–Bērziņa vadībā, Apollo teātrī, Brīvnieka trupā Uļejā, vēlāk Rīgas Latviešu un Jaunajā Rīgas teātrī, izceldamies varoņlomās.

Kad Aleksis Mierlauks un Jēkabs Duburs beidzot dabūja cauri cenzūrai Raiņa seno dziesmu jaunās skaņās "Uguni un nakti", Lāčplēša lomai izraudzītais Ādolfs Kaktiņš atteicies no teātra butafora izgatavotā ar skārdu apvilktā koka zobena, jo tas esot cīņai par vieglu. Aktieris ar modeli gāja pie cunftes atslēdznieka un lika izkalt par saviem līdzekļiem īstu tērauda zobenu, kas svēra 15 mārciņas...

Par izrādi, kurā Spīdolu tēloja Tija Banga un Lilija Ērika, Laimdotu — Biruta Skujeniece un Mirdza Šmithene, Raganu — Berta Rūmniece, Kangaru — Aleksis Mierlauks, Melno bruņinieku — Gustavs Žibalts, "Dienas Lapa" rakstīja, ka tāda sajūsma neesot bijusi ne pirms, ne pēc tam. Lāčplēsim suflieris esot lieks... Titullomas tēlotājam lugas autors Rainis veltīja izjustus vārdus: "Tā vien gribētos jūs uzrunāt: mīļais Lāčplēsi! Jo ne jūs, ne viņu nevaru labi iedomāties citādi kā skatuvē. Tik pilnīgu jūs izpildāt šo tēlu ar savu patību."

Šai laikā Kaktiņš mācījās dziedāšanu pie vokālā pedagoga Miķeļa Zandera, kurš palīdzēja izkopt mākslinieka lielisko balss materiālu (bass — vēlāk baritons), temperamentīgo priekšnesumu. Aizgājis no drāmas, 1912.gadā Ādolfs Kaktiņš kļuva par profesionālu dziedoni Pāvila Jurjāna dibinātajā Latviešu operā un jau pēc gada tika angažēts Vācijā Nirnbergas operā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kaktiņš kopā ar Adu Benefeldi, Paulu Saksu, Paulu Šūbertu un Alfrēdu Kalniņu sniedza koncertus latviešu bēgļu kolonijās, strēlnieku pozīcijās. Cieņā un pateicībā pēc kāda koncerta 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks Ādolfu Kaktiņu ierakstīja uz mūžu pulka sastāvā. 1918.gada 12.maijā Pēterpils Tautas namā notika plašs patriotisks sarīkojums, kur kopā ar Ādolfu Kaktiņu dziedāja Malvīne Vīgnere–Grīnberga, Pauls Sakss, trīs apvienoti latviešu kori, spēlēja simfoniskais orķestris Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa vadībā. Sajūsmināto klausītāju vidū bijis arī leģendārais pulkvedis Fridrihs Briedis. Ādolfs Kaktiņš ir Andreja Frīdenberga pulcināto mākslinieku skaitā, kas veido Latvijas Nacionālās operas kodolu. Atgriezies dzimtenē, viņš piedalās Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas svinīgajā aktā 1918.gada 18.novembrī.

Raženajos brīvvalsts gados ar spožiem panākumiem iestudētas ap 100 vadošas lomas (Eskamiljo, Nilakante, Votans, Skarpija, Žermons u.c.) gan Rīgā, gan ārzemju operteātros, iznākušas daudzas viņa iedziedātās skaņuplates, mākslinieks tēlojis latviešu skaņu filmā "Tautas dēls" (1936). Taču par pašu tuvāko Kaktiņš uzskatījis teiksmaino, simbolisko Lāčplēša tēlu.

Jau kopējās bēgļu gaitās, atceroties Ādolfa Kaktiņa triumfu šajā lomā Jaunajā teātrī, Jānis Mediņš sācis komponēt operu "Uguns un nakts". Lāčplēša ārijas Kaktiņš dziedājis jau tolaik. Atgriežoties ar Troickas latviešu strēlnieku pulku dzimtenē, Jānis Mediņš bijis spiests sadedzināt 30 savas kompozīcijas, bet 2000 lappušu biezo "Uguns un nakts" partitūru, kas svērusi divus pudus, uz savas muguras stiepis pāri Āzijas kontinentam līdz kuģim...

Operas "Uguns un nakts" pirmās daļas pirmizrāde ar Kaktiņu Lāčplēša lomā (Spīdola — Milda Brehmane–Štengele, Laimdota — Ada Benefelde, diriģents — Jānis Mediņš, režisors — Ērihs Lauberts, dekorators — Oto Skulme) notika 1921.gada 26.maijā, otrās daļas — 8. decembrī. Pēc dažiem gadiem abas daļas apvienotas.

Kaktiņš ar smaidu atcerējās: "Man atkal bija iespēja tēlot veco Lāčplēsi un izvicināt savu tērauda pagali no teātra laikiem." (To šķiroties toreiz Aleksis Mierlauks un Hermanis Asars viņam bija pasnieguši ar vārdiem: "Ej ar to pasaulē cīnīties ar velniem un pūķiem!" Smagais ierocis tiešām noderējis ne reizi vien...)

Savā recenzijā "Latvijas Vēstnesī" Jānis Sudrabkalns uzvedumu atzinis par monumentālu — ar piezīmi, ka divvakaru operas esot publikai pagrūtāk kožami rieksti. Jānis Mediņš tāpat kā Vāgners nežēlojot savus dziedātājus. Ādolfam Kaktiņam tas, zināms, nekas. Kā senais Arions viņš izpeldot malā no Mediņa bangojošās partitūras, bet daži mazāki lomu veidotāji kā metušies orķestra jūrā, tā neizniruši ārā... Kaktiņam Lāčplēša tēls kā radīts. Lāčplēša ideja viņam, kā saka, pārgājusi miesās un asinīs. Skaistā un spēcīgā balss skanot cauri Mediņa orķestra jūrai.

Mariss Vētra rakstīja: Ādolfa Kaktiņa Lāčplēsi (Jaunajā teātrī) nav pārspējis neviens cits aktieris, izņemot dziedoni Ādolfu Kaktiņu, kas Lāčplēsi personificēja vēl spilgtāk un asāk gadus 20 vēlāk Jāņa Mediņa operā "Uguns un nakts".

Kad opera bija piedzīvojusi ap pussimts izrāžu, 1937.gadā Ādolfs Kaktiņš kopā ar Jāzepu Vītolu, Mildu Brehmani—Štengeli, Jāni Akurateru un Aleksi Mierlauku izpelnās valsts augstāko atzinību — nule iedibināto Tēvzemes balvu. ("Dzīves operā" Kaktiņš ar nožēlu minējis, ka balvā saņemtos 7500 latus noguldījis bankā, kur, sākoties padomju okupācijai, tos bez pēdām arī pazaudējis...) Triju Zvaigžņu ordeni Nacionālās operas solists varoņbaritons Ādolfs Kaktiņš bija saņēmis jau 1926.gada 16.novembrī. Vācu okupācijas laikā, kad Latvija atkal bija iekļuvusi lielās pasaules maltuvēs, Kaktiņš kopā ar Marisu Vētru bieži izbrauca uz fronti, lazaretēm, sniedzot koncertus karavīriem latviska gara uzturēšanai. Pie Cesvaines cīnītājiem, kuru vidū bijis leitnants Apsītis (Tieslietu ministra Hermaņa Apsīša dēls), kā arī pulkvedis un dzejnieks Voldemārs Skaistlauks, dziedot "Cimdu pāri", netālu nokritis artilērijas lādiņš...

Otrreiz tuvojoties padomju okupācijai, Ādolfs Kaktiņš spiests doties svešumā, jo jau 1941.gadā bijis iekļauts deportējamo sarakstā — izsūtīšana uz laiku atlikta tikai viņa neaizstājamības dēļ. Ādolfa Kaktiņa darbību un stāju pēckara Vācijā raksturo Jāņa Cīruļa atsauksme trimdas izdevumā "Nedēļas Apskats" (1947., 5.sept.): "Nopelniem un slavas bagāto dziedoni sveica Augustdorfas nometnes latviešu kolonija. Mūsu priekšā iznāca tas pats vecais un spēkpilnais Kaktiņš, kādu to redzējām Rīgas pēdējos koncertos. No mākslinieka, kas nesis tautā Raiņa varoņtēlus, kā degošu šķēpu sviedis klausītāju sirdīs Jāņa Zālīša "Uguns milnu", "Ko zobenu cilā" un "Mēs un mūsu vienotā zeme", kurš pats personificē daļu no mūsu tautas varoņcīņām un uzvarām tiklab dzīvē kā mākslā, gribējās dzirdēt arī šodien mazliet no Lāčplēša gara." Arī uz kuģa, ar kuru no pagaidu mītnes Vācijā uz ASV 1949.gada jūlijā izceļoja daudzi latvieši, Kaktiņš sāpīgi izjutis dzimtenes zaudējumu ("Tikai ar viņu mums celties, bez viņas mums zust..."), pats bijis dzīves iedragāts Lāčplēsis, kura lielais zobens palicis Rīgā...

Apmeties Kalifornijā — Oušensaidā, Kaktiņš koncertēja amerikāņu sabiedrībai, arī Kanādā, kādu laiku nodarbojies ar vistkopību, bijis "Amerikas balss" reportieris, bet 1960.gadā atkal devās jaunā turnejā, tēlojot galveno lomu Anšlava Eglīša viņam veltītajā lugā "Pēc kaut kā cēla, nezināma" (pirmizrāde Ņujorkā 1960.gada 10.oktobrī ar 1200 skatītājiem). Kad 1964. gada maijā ļauna slimība aizsauca aizsaulē mākslinieka uzticamo dzīves draugu, Kaktiņš pārcēlās uz Sanhosē pilsētu Ziemeļkalifornijā pie savām pameitām Ainas un Elgas, lai pabeigtu atmiņgrāmatu "Dzīves opera". Jau agrāk mākslinieks saviem tuviniekiem atklājis, ka jaunības dienās kāda čigāniete izzīlējusi, ka viņam būs jāmirst tieši 80 gadu vecumā. Ādolfs Kaktiņš nomira pēc Rietumu piekrastes latviešu 2. Dziesmu svētkiem dienu pirms lielās jubilejas, iepriekš uzrakstījis optimisma pilnu savu svētku runu ar ticību Latvijas nākotnei, kā arī izjustu atvaddzejoli:

Es aiziešu, kad stunda nāks,

Tā īpaši nav jāgaida.

.. Ir vara augstāka, kas lemj.

Ir labi viss, ko liktens nes,

Jo šodien tu, bet rītu es...

Par savu dižo draugu, kura sirds piederēja latvju operai un tēvzemei un kura piemiņai ASV nodibināta balva jauniem, talantīgiem dziedātājiem, vēsturnieks profesors Dr. Edgars Andersons grāmatas "Dzīves opera" ievadā raksta: "Ādolfs Kaktiņš ir vienreizēja, ārkārtēja parādība latviešu kultūras vēsturē. Tāpat kā profesors Jāzeps Vītols un Valsts konservatorija bija kļuvuši sinonīmi jēdzieni, Ādolfs Kaktiņš nebija šķirams no Latvijas Nacionālās operas, un pēdējā savukārt nebija šķirama no viņa. .. Nacionālā opera neapšaubāmi veidojusies netiešā, bet spēcīgā viņa lielās mākslinieciskās personības ietekmē."

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"