Par darbu aizvadītajā un uzdevumiem šajā gadā

Latvijas Republikas ģenerālprokurors JĀNIS SKRASTIŅŠ:

Ziņojums virsprokuroru sanāksmē 2000.gada 9.februārī

Jau devīto gadu man ir tas gods un iespēja runāt prokuratūras iestāžu un struktūru vadītāju sanāksmē kā par iepriekšējā perioda rezultātiem, tā par prioritātēm kārtējam gadam un ilglaicīgu stratēģiju.

Šis gads, protams, ir īpašs, jo reizē ar ziemu beidzas arī manu pilnvaru laiks. Izmantojot šo iespēju, sniegšu jums vienlaikus arī īsu pārskatu par savu darbību deviņus gadus ilgajā prokuratūras vadīšanas periodā.

Pilnvaru izbeigšanās neļauj šodien apspriest prioritātes un uzdevumus ilgākam laikam. Tie būs jāizvirza kopā ar nākamo ģenerālprokuroru, tomēr atsevišķās pamatnostādnēs jācer uz pēctecības saglabāšanu

Arī 1999.gada 10.februāra sanāksmē izdarīju īsu ekskursu Latvijas prokuratūras vēsturiskajā attīstībā. Šodien, apskatot jebkuru problēmu, centīšos parādīt, kādā stāvoklī mēs to mantojām un kādā to atstāju savam pēctecim. Galvenais, mēģināšu pamatot izmaiņu cēloņus.

Kā mēs to ļoti labi zinām, prokuratūra darbojas absolūti konkrētā situācijā, tās aktivitātes un darba rezultāti lielā mērā atkarīgi no vairākiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem.

Kā vieniem no valsts varas realizētājiem prokuroriem ir ļoti svarīgi, lai viņi realizētu savas valsts, tātad savas tautas varu. 1988.–1989.gadā spilgti izpaudās pretruna starp Maskavas un tās rokaspuišu interesēm, no vienas puses, un brīvības un pārmaiņu piekritējiem, no otras puses. Līdz ar 4.maija Deklarāciju situācija prokuratūras darbiniekiem kļuva galēji saspringta. PSRS un komunistiskā režīma apoloģēti meistarīgi izmantoja konstitūciju normas par prokuratūras centralizāciju. Jāatceras, ka prokuratūra bija vienīgā iestāde, kuras vadītāju republikā pēc padomju laika konstitucionālajām normām iecēla nevis Latvijas parlaments, bet gan PSRS ģenerālprokurors. Tādējādi Maskava varēja spļaut zilus uguņus, bet nevarēja apstrīdēt Latvijas Godmaņa valdību, jo tā bija konstitucionāla arī no padomju tiesību skolas izpratnes.

Pavisam citāda bija situācija ar prokurora amatu, jo tā iecelšana palika PSRS ģenerālprokurora prerogatīva. Jebkuri LR Augstākās padomes centieni rast Maskavas izpratni bija nesekmīgi. Tas arī pilnīgi saprotams, jo ar prokuratūras centralizāciju tika saglabāta iespēja kontrolēt Latvijas jurisdikciju, tajā skaitā kriminālo. Ņemot vērā tālaika milicijas personālsastāvu, sevišķi Rīgā, nebija šaubu, ka daļa milicijas darbinieku ar gandarījumu sadarbotos ar reakcionāriem spēkiem, ja gūtu prokuratūras tiesisku atbalstu. To apstiprināja 1990.gada maija mītiņš, kā arī vēlākie notikumi ar OMON un Rīgas garnizona miliciju 1991.gada janvārī un februārī.

Šādā situācijā arī sākās aktīva darbība Latvijas neatkarīgās prokuratūras izveidošanā. No parlamenta puses aktīvi līdzdarbojās bijušie prokuratūras darbinieki Andris Līgotnis, Tālavs Jundzis, Aivars Dātavs, pirmie mūsu aktīvisti bija Rudīte Āboliņa un Edvīns Ziediņš. Āboliņa, jau sākot ar maija beigām, slepeni sagādāja deputātiem nepieciešamo informāciju par kadriem, iespējamo katra darbinieka rīcību neatkarīgas prokuratūras veidošanas procesā. Mēs ar Ziediņu jau jūlijā apmeklējām Lietuvu, lai izpētītu kaimiņu pieredzi un mācītos no viņu kļūdām. Vasaras periodā vairāki centrālā aparāta struktūru vadītāji, kā arī rajonu prokurori skaidri pauda savu gatavību un vēlēšanos strādāt neatkarīgās Latvijas prokuratūrā. Prokuratūras likuma pieņemšanai pirmajā lasījumā sekoja OMON ievešana prokuratūrā, kas prasīja neatliekamu rīcību. 1990.gada 26.septembrī likums tika pieņemts ar atzīmi, ka tas stājas spēkā nekavējoties un tai pašā dienā tika iecelts ģenerālprokurors un divi viņa vietnieki Aļģis Raups un Edvīns Ziediņš, bet dažas dienas vēlāk arī Jāzeps Ancāns. Mēneša laikā neatkarīgās prokuratūras iestādes darbojās visā Latvijā, bet PSRS paklausīgās prokuroru grupas saglabājās tikai Rīgā, Krāslavā, Daugavpilī.

Es sīkāk pakavējos pie šiem tik ātri aizmirstajiem apstākļiem aiz vairākiem apsvērumiem.

Man nebūs iespēju tos atgādināt desmit gadu atceres dienā, tāpēc vēlos pateikt paldies visiem tiem kolēģiem, kuri droši un aktīvi iesaistījās jaunās prokuratūras izveidē. Mēs bijām vairāk nekā divi simti, tāpēc nevaru nosaukt visus. Īpaši pieminēšu Rudīti Āboliņu un Edvīnu Ziediņu, kuri visagrīnākajā stadijā strādāja sagatavošanas darbos, vēlos pateikties par Jāzepa Ancāna leģendāro, dedzīgo runu Maskavas emisāru klātbūtnē, kas daudziem palīdzēja uzdrīkstēties, tāpat vēlos atgādināt nelaiķa Aļģa Raupa drošo pozīciju, kas pie viņa autoritātes radīja stabilitātes sajūtu. Īpašs paldies mūsu Latgales kolēģiem Aleksandram Sorokinam, Arturam Lietavniekam, Anatolijam Borcovam, Tamārai Vitkovskai, Maldai Kristovskai, kuri nodrošināja jaunās prokuratūras uzvaru Latgalē.

Vēlos atgādināt tiem, kas šobrīd grib Latvijas Prokuratūras laiku skaitīt ar 1994.gada 30.jūniju, ka 1990.gada 26.septembrī tika pieņemts mūsu valsts likums. Tie, kas to sāka pildīt līdz 1991.gada augustam, bija drosmīgāki par tiem, kas atnāca 1994.gadā, kā arī par tiem, kas vēl 1992.gadā Krievijas nezināmos plašumos ar sirpi un āmuru pie cepures pelnīja padomju varas pensiju.

Esmu gatavs apgalvot, ka tie no jums, kas izšķīrās kritiskajā 1990.gada situācijā, nenodos savu pārliecību arī īslaicīgas politiskas neuzticības apstākļos.

Pats par sevi gribu tikai pateikt, ka nekad neesmu centies saskatīt kādus nopelnus. Visi, kas strādāja ar mani kopā, zina, ka man nebija jāizdara izvēle. Pat bijušās VDK ģenerālis un PSRS prokuratūras sūtnis Abramovs sarunu uzsāka ar to, ka viņam skaidrs, kurā prokuratūrā es būšu. Pavisam citādi vērtējama to daudzo cittautiešu rīcība, kuri gāja kopā ar mums. Šodien ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka viņi netika piekrāpti. Neviens nebija spiests aiziet no prokuratūras sakarā ar pilsonību, visiem bija dota iespēja apgūt valsts valodu atbilstošajā līmenī. Aizgāja tikai tie daži, kuri skaidri definēja savu nevēlēšanos integrēties latviskajā vidē.

1990.gada likums un prokuratūras izveidošana bija tā bāze, uz kuras neatkarīgā Latvija sāka veidot savu krimināltiesisko politiku, diemžēl galvenokārt ar to saprotot vienīgi izmeklēšanas iestāžu un tiesu darbību.

Pirms analizēt kriminogēnās situācijas dinamiku, nedaudz pieskaršos faktoram, kam ir milzīga ietekme uz noziedzību un tiesisko kārtību kopumā. Neapšaubāmi tā ir ekonomika. Ikdienas ritumā mēs aizmirstam par Godmaņa kartītēm uz putraimiem, ziepēm un citām precēm, par tukšiem benzīntankiem, par pilnīgo sociālistiskā īpašuma dominanti, par to, ka uzņēmējdarbība sāka veidoties tikai ar 1991.gadu, par kolhoziem un sovhoziem, par muitas pirmsākumiem, par privatizācijas attīstību, par nodokļu likumu veidošanos, par savas nacionālās valūtas ieviešanu un daudziem citiem saimnieciskās un finansiālās dzīves faktoriem. Kāpēc tas jāatceras, vērtējot šajos gados padarīto un domājot par darāmo? Tāpēc ka ekonomika ļoti būtiski ietekmē noziedzību. Tāpēc ka jaunas norises sabiedrībā izraisa jaunu noziegumu veidu rašanos. Jauni noziegumi prasa jaunas iemaņas to atklāšanā, kā arī nosaka jaunas prioritātes operatīvās darbības subjektiem un izmeklēšanas iestādēm.

Tagad par noziedzību.

1990.gadā mēs pārņēmām prokuratūras funkcijas valstī, kurā dinamiski, pat hiperbolizēti pasliktinājās kriminogēnā situācija. Laikā no 1987.gada līdz 1992.gadam reģistrēto noziegumu skaits trīskāršojās no 21,8 tūkstošiem līdz 61,8 tūkstošiem. Pieaugums bija absolūti reāls, ko apliecināja bīstamo noziegumu statistika. Slepkavību, laupīšanu un smagu miesas bojājumu nodarīšanas skaits turpināja augt vēl arī 1993.gadā. Vardarbības eskalācija bija graujoša. Slepkavības no 107 1987.gadā pieauga līdz 429 1993.gadā, tas ir, septiņos gados četrkāršojās.

Kooperatīvās kustības periodā dzimušais rekets agrīnajā uzņēmējdarbības periodā kļuva totāls un skāra gandrīz katru, kam bija kāds bizness. Cilvēki neticēja valsts spējām tam pretoties.

Turpmākajos piecos gados neapšaubāmi iezīmējās pozitīvas pārmaiņas kriminogēnajā situācijā. Reģistrēto noziegumu skaits samazinājās no 62 tūkstošiem līdz 36 tūkstošiem. Pārmaiņu patiesumu apstiprināja bīstamāko noziegumu dinamika. Slepkavību skaits no 1993.gada līdz pagājušajam gadam ieskaitot samazinājies no gada uz gadu pa šādu līkni:

429 — 366 — 281 — 256 — 259 — 238 — 214, tas ir, iepriekšējos septiņos gados samazinājies uz pusi. Šajā pašā periodā gandrīz uz pusi samazinājies smagu miesas bojājumu, ar nāves sekām, nodarīšanas skaits, proti, no 235 līdz 124 pērn.

Pagājušā gadā reģistrēto noziegumu skaits pieaudzis par 7,3 tūkstošiem, kas, protams, ir nepatīkams rādītājs. Pareizai tā izvērtēšanai jāatceras, ka 1.aprīlī stājās spēkā jaunais Krimināllikums, kas nesatur vairs KK 7.p.2.d. analogu normu par to, ka nodarījums, kuram gan ārēji ir visas nozieguma pazīmes, bet kurš sava mazsvarīguma dēļ nav sabiedriski bīstams, nav uzskatāms par noziegumu. Krimināllikuma 58.p. un KPK 5—3.p. atļauj personu krimināli nevajāt, ja kaitējums nav tāds, ka prasītu kriminālsoda piemērošanu. Neapšaubāmi, ka tas novedis pie citas pieejas mazāk bīstamu nodarījumu reģistrēšanai. Ja līdz 1999.gada 1.aprīlim tika piemērots KK 7.p., tad nodarījums netika ņemts uzskaitē kā noziedzīgs. Savukārt, piemērojot KL 58.p., noziegums tiek uzskaitīts. Tādējādi daļu no reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita pieauguma nosaka tieši krimināltiesību avotu atšķirīgā pieeja. To apstiprina arī elementāra statistika par noziedzīgu nodarījumu skaitu 1999.gadā pa mēnešiem. Līdz martam ieskaitot, 1998.gadā reģistrēti vairāk noziedzīgu nodarījumu nekā 1999.gada attiecīgajos mēnešos, bet, sākot ar aprīli, situācija stabili mainās, un katru 1999.gada mēnesi tiek reģistrēts aptuveni par 900 noziedzīgiem nodarījumiem vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā mēnesī.

Lielākā pieauguma daļa attiecināma uz zādzībām, proti, no 7,3 tūkstošiem lielā kopējā pieauguma 4,75 tūkstoši attiecas uz zādzībām, tajā skaitā 3,2 tūkstoši — uz zādzībām nelielā apmērā.

Statistiski salīdzināt varēs tikai divus nākamos gadus, jo būtiski izmainīti spēles noteikumi. Šobrīd galvenais būtu radīt vienveidīgu praksi Krimināllikuma 58.p. piemērošanai, novēršot atsevišķos rajonos iezīmējušos tendenci maskētā veidā turpināt rīkoties atbilstoši vecajam likumam. Šī arī ir pirmā 2000.gada prioritāte, kuru centīsimies īstenot vēl kopīgi, tas ir, līdz aprīlim. Pagājušā gada plāna izpildes gaitā tika apkopoti dati par jaunās normas piemērošanu no visiem reģioniem. Atklājās, ka policijas pieeja dažādos rajonos ir ļoti atšķirīga. Piemēram, Centra rajona virsprokurors Jānis Jansons piekritis 58.panta piemērošanai par visām neatklātajām zādzībām nelielos apmēros. Tikai 5% gadījumu likuma norma piemērota atklātos nodarījumos pret konkrētām personām. Padomes sēdē J.Jansons izteicās, ka pretējā gadījumā policija šajos pašos gadījumos atteikumus būtu pieņēmusi uz KPK 5.p. pamata, it kā sakarā ar nozieguma sastāva neesamību. Tajā pašā padomes sēdē Latgales priekšpilsētas virsprokurors Aleksandrs Lelis apliecināja, ka tikai aptuveni 10% lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu balstīti uz KPK 5—3.p. (KL 58.p.), bet daļā citu gadījumu faktiski tiek izdarīta atsauce uz mazsvarīgumu. Daudzos lauku rajonos prakse ir diametrāli pretēja un gandrīz 100% gadījumu no atbildības tiek atbrīvota noskaidrotā persona.

Šādā situācijā vēl šajā mēnesī tiks veiktas pārbaudes divās rajona līmeņa prokuratūrās katrā apgabalā par visiem atteikumu materiāliem. Galvenais mērķis ir noskaidrot, cik dziļi vēl sakņojas vēlme nereģistrēt neatklātus mazāk svarīgus nodarījumus. Ceru, ka prokuratūras nostādne paliks negrozīga arī pēc manas aiziešanas, ka KL 58.p. pamatā piemērojams tikai par konkrētām personām. Pretējā gadījumā policijas un prokuratūras rīcība ir nekonsekventa. Sākotnēji tiek paziņots, ka kaitējums ir tik niecīgs, ka nevajag sodīt, bet, vainīgo notverot, pozīcija mainās un persona tiek saukta pie kriminālatbildības.

Patiesai reģistrācijai un krimināltiesiskajai statistikai ir būtiska nozīme. Pamatošu to ar vienkāršu piemēru, kas parādīs, kā manipulācijas ar reģistrēšanu rada maldīgu priekšstatu par veselu nozieguma veidu. Sākot ar 1995.gadu, reģistrēto kabatas zādzību skaits nemitīgi sarucis: 931, 558, 392, 258, bet 1999.gadā atkal pieaudzis līdz 582. Nedomāju, ka šajā nozieguma veidā notiek būtiskas reālas izmaiņas. Pieaugums izriet no mana 1999.gada marta norādījuma par KL 58.p. nepiemērošanu neatklātām kabatas zādzībām. Daudzi izsakās, kāda starpība — reģistrē vai ne, tāpat nevar notvert. Tieši tāpēc arī nevar notvert, ka ar labvēlīgiem skaitļiem rada maldīgu priekšstatu, ka problēmu nav. Tam seko darbinieku skaita samazināšana. Varbūt vēl kāds no jums bez manis ir dzirdējis Dzintra Kolāta "Radio ielu", kas bija veltīta šai problēmai. Iedzīvotāju neapmierinātība, neticība, pat sašutums nebija noslēpjams.

Protams, nav un nekad nebūs prokurora uzdevums ķert kabatas zagļus, bet objektīva iesniegumu izlemšanas uzraudzība uzdota tieši prokuratūrai.

Uz šī piemēra pamata es gribētu runāt vēl par vienu mūsdienīgu pieeju — par iespēju grozīt KPK un paredzēt īpašu kārtību "tumšu" kriminālpārkāpumu izmeklēšanai. Profesors Anrijs Kavalieris Policijas akadēmijā izstrādāja un iekšlietu ministrs ieviesa jaunu kārtību personu meklēšanā. Atkarībā no tā, kāpēc persona tiek meklēta, pastāv divi ļoti atšķirīgi meklēšanas veidi. Zināmu analoģiju varētu attiecināt arī uz izmeklēšanu. Domājams, ka atkarībā no nodarījuma bīstamības varētu pastāvēt divi izziņas veidi neatklātajās lietās. Attiecībā uz pārkāpumiem būtu jāveic noteikts standarta apjoms, ziņas jāievieto attiecīgajos informācijas masīvos, un pēc desmit dienām lieta būtu nododama operatīvajā arhīvā. Atkal daži saka, ka tā jau dzīvē arī notiekot. Faktiski tā tikai šķiet. Baidoties no tā, ka tumšā lieta iestrēgs viņa seifā, policijas darbinieki daudzos gadījumos iegulda nesalīdzināmi lielākas pūles atteikuma pamata meklēšanai. Manis ieteiktā kārtība ļautu pakāpeniski ieviest svarīgu kriminālprocesa principu — samērojamību, kas nozīmē valsts līdzekļu izlietojuma atbilstību apdraudējumam.

Visbeidzot esam nonākuši līdz ziņojuma sadaļai par prokuratūras darba rezultātiem pagājušajā gadā, apskatot tos uz iepriekšējo gadu fona.

Nav vēl izstrādāta tāda metode kriminoloģijā, kas spētu nodalīt dažādu likumsakarību un nejaušību ietekmi uz noziedzību. Būtu neprāts noziedzības tendences determinēt tikai prokuratūras darbam, tāpat kā būtu nepiedodami neanalizēt kriminālvajāšanas rezultātu iespējamo ietekmi uz kriminogēno situāciju.

Mantojumā mēs 1990.gadā saņēmām absolūti zemāko pretdarbību noziedzībai, kāda Latvijā piedzīvota. Apskatīsim 5.statistisko materiālu. 1990.gadā pie strauji augošās noziedzības tiesai tika nosūtītas tikai 5707 krimināllietas par 7481 apsūdzēto. Neraugoties uz darbu absolūti nenormālos apstākļos, jau 1991.gadā izdevās nedaudz paaugstināt pretdarbību, tiesai tika nosūtītas lietas par 8258 apsūdzētajiem. Līdz 1993.gadam turpinās pieaugums, kad uz tiesu tiek nosūtītas 8315 krimināllietas par 12 622 personām, tas ir, par pieciem tūkstošiem apsūdzēto vairāk nekā 1990.gadā. Nākamie divi gadi iezīmējas ar nelielu pavirzīšanos atpakaļ. Kāpēc tā notika? Tam ir divi iemesli. Pirmais, subjektīvais — šajos gados notiek pirmstiesas izmeklēšanas fundamentāla reforma, kuras būtība ir liekā vidusposma likvidēšana starp policiju un prokuratūru. Jebkurš reorganizāciju periods rada psiholoģiskus šķēršļus normālam darbam. Līdz 1995.gada 1.jūnijam pastāvēja IeM Izmeklēšanas departaments, kurš veica izmeklēšanu lielākajā daļā noziegumu.

No šī fakta izriet otrs — objektīvs — cēlonis, kāpēc 1994.—1995.gadā nedaudz samazinājās tiesai nosūtīto lietu skaits, un, proti, Izmeklēšanas departamenta daudzu rajonu nodaļās bija uzkrājies tik nenormāls lietu atlikums, ka izmeklētāji būtiski smaka no tā nost, nespēdami vienlaikus strādāt nesaprātīgi lielā lietu skaitā. Iepriekšējo gadu tiesai nosūtīto lietu pieaugums bija balstīts uz svaigajām lietām ar arestētajām personām, bet lietas bez apcietinājumā esošām personām gadiem ilgi gulēja bez jebkādas virzības. Tādējādi izveidojās tā dēvētā "pelēko" lietu kategorija, kad policija uzskatīja noziegumu par atklātu, bet izmeklētāji — par "tumšu". Ne vienai, ne otrai pusei nebija procesuālu pilnvaru domstarpību atrisināšanai. Tādu nebija arī prokuroriem. Vienlaikus ar izmeklēšanas struktūru likvidēšanu IeM tika grozīts arī KPK, nosakot, ka izziņas iestādes, uzskatīdamas, ka pierādījumi pietiekami apsūdzības celšanai, nosūta lietu prokuroram, kuram 10 dienu laikā jāuzsāk kriminālvajāšana vai jātgriež lieta papildu izziņai. Tādējādi tika likvidēta "pelēko" lietu kategorija un to uzkrājumi. Tas būtiski ietekmēja noziegumu atklāšanu. Atsevišķās policijas iestādēs, kā, piemēram, Rēzeknē, tas atļāva atklāšanu trīskāršot. Tagad nepastāv tāds jēdziens, kā faktiskā atklāšana, kas atšķiras no juridiskās.

Gadu no gada es ar jums runāju par vienu mūsu darba rādītāju. Tas ir prokuratūras lietvedībā esošo lietu atlikums. Diagrammā tā parādās kā līkne labajā apakšējā daļā. 1995.gadā mēs mantojām no Izmeklēšanas departamenta 3650 lietas, jeb vidēji 7 lietas uz katru prokuroru. Piecu gadu laikā atlikums nodeldēts līdz 1348 lietām. Šobrīd tas ir normāls absolūti lielākajā daļā prokuratūras iestāžu. Tam ir milzīga nozīme:

—lietu izmeklēšanai saprātīgos termiņos;

—uzmanības pievēršanai sarežģītajām lietām;

—maskēto, latento noziegumu meklēšanā.

Atlikuma normalizēšana notika paralēli ar jauna līmeņa sasniegšanu krimināltiesiskai pretdarbībai noziedzībai. Katrā no pēdējiem trijiem gadiem tiesai nosūtīts vairāk par 11 tūkstošiem lietu pret 5,7 tūkstošiem 1990.gadā. Pagājušais gads iezīmējas ar nelielu rezultativitātes samazināšanos. Domāju, ka tam ir vairāki cēloņi, un, proti;

—1999.gadā policija nosūtīja prokuratūrai par tūkstoti krimināllietu mazāk nekā iepriekšējā gadā;

—daudzos rajonos prokuratūras darbs ievirzījies tādā gultnē, ka ienākušās lietas tiek nekavējoties apstrādātas, tas ir, nav lietu atlikumā, ar ko varētu kompensēt lietu neienākšanu;

—policija kā prioritāti definējusi pieejamību tautai, tas ir, operatīvāku reaģēšanu uz izsaukumiem, aktīvāku darbību sabiedriskās kārtības uzturēšanā, nevis par pašmērķi spraudusi atklāšanas līmeni;

—1999.gads bijis jaunā Krimināllikuma apgūšanas gads, kas nedaudz sarežģīja darbu gan prokuroriem, gan policistiem;

—plašāk piemērota noskaidroto personu atbrīvošana no atbildības pārbaudes materiālu stadijā, piemērojot gan KPK 5—3.p., gan 8.p.

Pašas par sevi šīs nenozīmīgās izmaiņas nebūtu jāuzskata par neveiksmi, tomēr Krimināltiesiskajam departamentam, apgabalu virsprokuroriem un katram rajona līmeņa iestādes vadītājam jāseko, lai izbrīvētās potences tiešām tiktu aktīvi izmantotas noteikto prioritāšu īstenošanai.

Pagājušajā gadā objektīvākai iestāžu darba salīdzināšanai mēs ieviesām būtiskus papildinājumus ikmēneša darba ekrānā. Tā rezultātā noskaidrojās, ka divi rajoni, kas ļoti līdzīgi pēc pabeigto lietu skaita, var būtiski atšķirties pēc epizožu un apsūdzēto skaita, Tā, it kā šķietami līdzīgās Latgales un Vidzemes priekšpilsētu un Rīgas rajona prokuratūras, patiesībā izrādījās stipri atšķirīgas. Kādreiz atpalikusī Vidzemes priekšpilsētas prokuratūra virsprokurores Valijas Čekotinas vadītā, kļuvusi par vadošo, varētu teikt, paraugprokuratūru. Domāju, ka pamatā ir tikai vadītājas nežēlīgā izturēšanās pašai pret sevi, ļoti aktīvā pozīcija. Savukārt Centra rajona prokuratūra, kuras rādītāji pēc lietu skaita bija ļoti labi, nekādi nevar konkurēt ne pēc epizožu, ne apsūdzēto skaita tajās, nedz arī pēc principialitātes attiecībās ar policiju.

Tikpat svarīga mūsu pēdējo divu gadu prioritāte ir bijusi atlikuma kvalitatīvā uzlabošana. Tāpēc ekrānā parādās ievilcinātās lietas. No sarunas ar Rīgas rajona prokuroru Jāni Alksni zinu, cik ļoti viņš pārdzīvo "čempiona" lomu veco lietu skaitā. Kaut arī kārtējie rezultāti ir pilnīgi apmierinoši, ievilcinātās lietas saglabājas. Domāju, ka jaunajam Krimināltiesību departamenta virsprokuroram kopā ar Rīgas tiesu apgabala prokuratūras vadību vēlreiz jāatgriežas pie šīs problēmas. Rīgas rajons pēc savas dislokācijas, migrācijas intensitātes, Rīgas ietekmes ir vissarežģītākais valstī, tāpēc tālāk jāīsteno mūsu un policijas kopējie pūliņi situācijas uzlabošanai.

Sīkāk par atlikuma kvalitatīvo sastāvu runās Krimināltiesiskā departamenta vadītājs. Ar gandarījumu varu konstatēt, ka pastāv vesela virkne rajonu, kuros nav nevienas lietas ar kriminālvajāšanas termiņu virs 2 mēnešiem. Ar kritisko termiņu virs gada ir 32 lietas, jeb aptuveni tikai 4% no visa atlikuma kopskaita. Par katru šādu lietu gan dienu, gan nakti ir jābūt lietas kursā virsprokuroram un augstākstāvošajam prokuroram.

Apskatot 9.pielikumu, varam teikt, ka saīsinātais process joprojām tiek piemērots aktīvi, tomēr nav sasniegts pieaugums, kaut Krimināllikuma redakcijā ļāva uz to cerēt. Acīmredzot ir divi iemesli:

—ekspertīžu termiņi ((medicīnisko un autotehnisko), kas neļauj to plaši piemērot lietās par CSN;

—neizprotamā Rīgas tiesu apgabala prokuratūras pasivitāte, ko redzam no 10.pielikuma.

Pirmais iemesls prasa virsprokuroru sadarbību ar tiesu mediķiem, kā arī racionālu izvērtējumu, vai ir nepieciešama autotehniskā ekspertīze. Pēc manas pārliecības, šobrīd daudzos gadījumos ekspertīze tiek noteikta tikai "katram gadījumam", kaut risināmi tiesiski jautājumi par Ceļu satiksmes likuma interpretāciju.

Otrais iemesls prasa — apgabala iejaukšanos, analizējot, kāpēc Rīgā atkal situācija pasliktinājusies un tikai 161 gadījumā izmantota likumā dotā paātrinātās izlemšanas iespēja.

Pagājušo gadu mēs kopīgi pasludinājām par Krimināllikuma ieviešanas gadu. Tāpēc arī no janvāra līdz maijam bija intensīva mācību programma, kuru visi prokurori uztvēra ļoti nopietni, gan gatavojot saturīgus referātus, gan stabili apmeklējot mācību dienas. Paldies policijas vadībai, kas nodrošināja iespēju mācībām izmantot viņu telpas. Ceru, ka mācības bija vērtīgas arī pašiem policistiem, kuri tikpat aktīvi tajās iesaistījās. Otrajā pusgadā tika veikts gigantisks darbs individuālajās mācībās. Patstāvīgajiem darbiem bija iecerēti trīs virsuzdevumi:

—piespiest katru prokuroru individuāli "sadraudzēties" ar Krimināllikumu;

—veicināt rakstiskas domas formulēšanas pilnveidošanu;

—gūt priekšstatu par vidējo prokuroru teorētiskās sagatavotības līmeni.

Analizējot darba rādītājus, jāsecina, ka mācību rezultāti pārsniedza jebkādas cerības. Biju pilnīgi pārliecināts, ka jaunā likuma apgūšana paaugstinās juridisku kļūdu īpatsvaru. Tomēr, apskatot 11. un 11.a pielikumu, pārliecināmies, ka papildizmeklēšanu skaits nav palielinājies un veido tikai 1,9% no visām tiesām nosūtītajām lietām. Jāpiebilst, ka 1990.gadā šis īpatsvars bija 3,9%. Būtiski samazinājies to reabilitēto personu skaits, kas bijušas apcietinājumā: 189 — 1998.gadā un 99 — 1999.gadā. Var, protams, dažādi spriedelēt par nepieciešamo prokurora buldodzismu, par vainas izšķiršanu tiesā, bet jāatceras arī, ka katrs apsūdzētais ir dzīvs cilvēks ar savu godu, ģimeni, darbu, kā arī tas, ka par katru šādu reabilitēto valsts maksā ievērojamas kompensācijas. Jūs zināt, ka patiešām neviens prokurors nav sodīts par attaisnošanu vai papildu izmeklēšanu, ja vien nav rīkojies pret pārliecību vai pieļāvis rupjas kļūdas aiz acīm redzamas nevīžības. Ceru, ka arī nākamā vadība saglabās līdzīgu pieeju, tāpat kā jūs paliksit uzticīgi principam, ka apsūdzēt drīkst tikai tad, ja ir iekšēja pārliecība par apsūdzības pamatotību.

Lai kāda būtu prokuratūras uzbūve valstī, nav tādas sistēmas, kurā prokurors neuzturētu apsūdzību valsts vārdā. Arī mums tā ir viena no galvenajām funkcijām, kuras apjoms mūsu darbības laikā pieaudzis aptuveni piecas reizes.

Atgriezīsimies pie 5.pielikuma. 1990.gadā prokurori uzturēja valsts apsūdzību tikai 2793 lietās no 5444 izskatītajām tiesās. Ar 1993.gada 1.jūniju tika ieviests sacīkstes princips iztiesāšanā un, sākot ar šo brīdi, mēs piedalāmies katrā krimināllietas izskatīšanā tiesā. 1994.gadā tas nozīmēja piedalīšanos 8031 lietā. Turpmāk līknes saplūst. 1999.gadā prokurori 11 037 reizes uzturējuši apsūdzības 1.instances tiesās. Apelācijas procesa ieviešana prasījusi papildus tiesas darbību vēl 1,5 tūkst. lietās. Tādējādi pērn 1. un apelācijas instancē prokurori piedalījušies 12 471 lietā. Ja par šādu skaitli mēs būtu runājuši deviņdesmito gadu sākumā, tā būtu šķitusi tīra utopija. Ja nebūtu bijusi 1994. gada reforma, tas arī nebūtu iespējams. Tikai novēršot neracionālo darba dalījumu starp izmeklētājiem un tiesu prokuroriem tika radīti priekšnosacījumi kvantitatīvam lēcienam. Jaunā pieeja, kad pats kriminālo vajāšanu veicošais prokurors sacenšas par savu uzvaru arī tiesā, nodrošina izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanu. Tagad prokuroram nav kam pārmest, ja lietu zaudē, kamēr vecos laikos bija nebeidzami strīdi starp izmeklētājiem un prokuroriem, kas uzstājās tiesās.

Laika trūkuma dēļ es nevaru pakavēties pie darba rezultātiem atsevišķu kategoriju lietās, bet nepieciešamā statistika ietverta pielikumos. Atzīmēšu tikai to, ka konsekventi izdevies ieviest praksē tādus jaunus sastāvus, kā izvairīšanās no nodokļiem, noziedzīgi nodarījumi uzņēmējdarbībā. Pērn tiesai nodots visvairāk personu apsūdzībā par kontrabandu un nodarījumiem saistībā ar narkotikām. Ir pamats uzskatīt, ka šajā gadā cīņā pret kontrabandu būs ievērojams pieaugums. Tam ir šādi priekšnoteikumi:

—1999.gadā atklāts par 35 kontrabandas gadījumiem vairāk nekā 1998.gadā (66 lietas pret 31);

—izveidota un darbu uzsākusi Specializētā muitas lietu prokuratūra;

—izpildvarā izveidots Kontrabandas apkarošanas centrs ar augstu darbības potenciālu.

Šobrīd dzīve ir izvirzījusi jaunas prasības, proti, nekavējoties jāpilnveido darbība autortiesību un blakustiesību aizsardzības jomā. Ja man būtu iespēja vērtēt 2000.gada rezultātus, es teiktu, ka pat visattālākā rajona prokuratūra strādājusi nesekmīgi, jo nav nosūtījusi tiesai nevienu lietu par šo kategoriju. Saprotu, ka gribat iebilst, ka atklāt nav jūsu uzdevums, tomēr piekritīsit, ka ir jūsu spēkos ir veicināt, lai Valsts un Municipālās policijas pieķertu pirātiskās produkcijas izplatīšanu, kā pārdodot, tā demonstrējot dažādos lokālos TV tīklos. Tikpat aktuāla varētu būt prostitūcijas, sevišķi sutenerisma problēma. Arī šeit var tikt doti attiecīgi uzdevumi policijai, sevišķi lielākajās pilsētās. Tādējādi prioritāte saglabājas joprojām tā pati, kas līdz šim — izmantojot lietu skaita samazināšanos atlikumā — pievērsties maskēto, latento noziegumu atklāšanai.

Iepriekšējos gados veiktā analīze par sūdzību un iesniegumu izskatīšanu liecina, ka tieši tur ir vēl lielas rezerves. Diemžēl daudzos gadījumos mēs tīši samierināmies ar to, ka sūdzībā minētie fakti neapstiprinās, necenšoties meklēt pierādījumus pretējam.

Tāda pašlaik izskatās mūsu kopējā prokuratūra. Nedomāju, ka mums vajadzētu kaunēties par pirmajiem deviņiem Latvijas prokuratūras darbības gadiem. Daudzas lietas esam paveikuši par spīti skeptiķiem. Jo sevišķi atceros reformas pretinieku argumentus, ka nedrīkst veikt reformas, jo acīmredzami valstī nav pietiekamā skaitā kvalificētu juristu. Tiešām, deviņdesmito gadu vidū juristu deficīts bija akūts. Pirmajā periodā mums pastāvīgi trūka 90—100 prokuroru, bez tam pēc darbinieku pārnākšanas no Izmeklēšanas departamenta prokuraturā 1995.gadā strādāja 80 prokurori bez augstākās juridiskās izglītības. Šobrīd situācija ir stabilizējusies. 2000.gada sākumā pa visām prokuratūras iestādēm trūka 49 prokuroru un uz pusi samazināts prokuroru skaits bez augstākās juridiskās izglītības. Absolūti lielākā daļa no viņiem mācās. Vairāk nekā 270 prokuroriem darba stāžs prokuratūrā pārsniedz piecus gadus, tas ir, tie atbilst prasībām, kādas izvirzītas ģenerālprokurora kandidātam.

Esmu pārliecināts, ka jūs esat strādāt gribošs un spējīgs kolektīvs. Daudzi no jums atceras manu moto, ko teicu 1990.gada 26.septembrī tūliņ pēc apstiprināšanas amatā. Tie bija Raiņa vārdi: "Ņems, kas atdos, gūs, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies." Arī šobrīd varu beigt ar to pašu, jo nemainīga prokuratūra neatbildīs laika garam, sevišķi pasaules globalizācijas un Eiropas integrācijas procesu laukā.

Noziedzības dinamika 1998. un 1999.gadā

Noziedzības stāvoklis valstī 1999.gadā

Prokuroru un tiesu nosūtītās lietas (personu skaits) par atsevišķu kategoriju noziedzīgiem nodarījumiem

Prokuroru darba rezultāti, veicot kriminālvajāšanu

Atbrīvoto no apcietinājuma īpatsvars 1998. un 1999.gadā

Dažu noziegumu veidu dinamika

Izmeklēšanas darbs prokuratūrā 1999.gadā

Noziedzīgos nodarījumus izdarījušās personas

Saīsinātā procesa piemērošanas prakse

Papildizmeklēšanu un reabilitēto apcietināto skaits

Apelācijas tiesvedība

Rajonu tiesām piekritīgajās lietās

Apgabaltiesām piekritīgajās lietās

Prokuroru veiktā uzraudzības darba raksturojums

Noziedzības un tiesai nodoto personu dinamika

Prokuroru štata vietu komplektācija

Prokuroru kadru mainība

Prokuratūras budžets 1999. gadā

Prokuratūras algu fonds 1999. gadā

Algu fonds pa samaksas veidiem 1999. gadā