Tiesu varas vārgā roka

“Šis kriminālais akts liecina par to, ka ir apdraudēts tiesu izpildītāju darbs, kas ir neaizstājams posms demokrātiskas valsts tiesu varas efektīvas funkcionēšanas nodrošināšanai,” pēc ēkas saspridzināšanas Avotu ielā publiskā paziņojumā pauž Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes (LZTIP) priekšsēdētāja Inga Čepjolkina.
Cilvēkus ar tiesas lēmumu un bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas no mājokļiem izliek jau gadiem ilgi. Turklāt tiesu izpildītāja ierašanās, sevišķi tiem, pie kuriem šā aroda pārstāvji nāk piedziņas veikšanas nolūkā, nav tas tīkamākais notikums. Tādēļ gandrīz vai jābrīnās, ka šāds graujošs incidents noticis tikai tagad, un pilnīgi noteikti ir jābrīnās, ka tiesu izpildītāju gaitas, izrādās, joprojām netiek nodrošinātas atbilstoši iespējamajiem riskiem. Proti, patlaban valstī pastāvošā prakse tiesas lēmuma īstenotāju pie “apdraudētā” mājokļa durvīm nostāda tā, it kā būtu pilnīgi skaidrs, ka viņu tur sagaidīs likumpaklausīgs pilsonis.
Diemžēl tā vis nav. Cilvēks, pie kura ierodas tiesu izpildītājs, bieži vien ir tādā psihiskā stāvoklī, ka neapzinās savu rīcību, “Latvijas Vēstnesim” atzīst I.Čepjolkina. Citiem vārdiem, arī tiesu praksē bieži lietotiem, sakot: persona, kuru gatavojas izmest uz ielas vai atsavināt īpašumu, var nonākt afekta stāvoklī un kļūt agresīva pat tad, ja normālos apstākļos šis cilvēks nebūt nav ļaunprātīgs. Praksē tas izpaužas pietiekami dramatiski – ļaudis tiesu izpildītājiem situši, metuši viņiem ar dažādiem priekšmetiem un pat uzrīdījuši suņus, nebūt neņemot vērā it kā vienkāršo patiesību, ka šā aroda pārstāvji pie viņiem ierodas tikai kā tiesas lēmuma īstenotāji, nevis ierosinātāji un pieņēmēji.
Līdz 2003.gadam tiesu izpildītāji strādāja kā Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, taču tagad – kā pašnodarbinātie, kas pilda tiem deleģētās TM funkcijas. Pašlaik, pēc atgadījuma Avotu ielā, LZTIP sēdē nolemts vērsties TM un izskatīt apdrošināšanas kompāniju piedāvājumu, lai beidzot rastu iespēju noslēgt dzīvības un veselības apdrošināšanu, pildot darba pienākumus. “Valstij ir jādomā par tiesu izpildītāju sociālajām garantijām,” pauž I.Čepjolkina, norādot, ka, piemēram, Polijā katrs tiesu izpildītājs obligātā kārtā tiek nodrošināts ar miesassargu. Latvijā līdz šim tiesu izpildītāji draudu gadījumā aicinājuši palīgā policijas darbiniekus. Taču, kā atzīst LZTIP priekšsēdētāja, likumsargiem ne vienmēr ir iespējams ātri ierasties vajadzīgajā vietā. Turklāt nereti, vairoties no iespējamās došanās uz tiesu liecinieka statusā, policijas darbinieki atturoties parakstīt dokumentus, ka ir piedalījušies tiesu izpildītāju darba nodrošināšanā.
Ir skaidrs, ka arī Latvijā, kur, starp citu, drīz gaidāma īres griestu atcelšana denacionalizētajos namos, tā vai citādi beidzot nāksies risināt tiesu izpildītāju darba drošības problēmu. Un diez vai tas ir finansiāli neīstenojams uzdevums, ja mūsu valstī pavisam strādā ap 120 tiesu izpildītāju.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv