Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 27.01.2005.

Piemiņas akmens un šīs rakstu sērijas autore Foto no Vaidas Villerušas arhīva

31. Akmens Salaspils kaujai

Latviešu un zviedru tautu vēstures ir cieši saaudušās jau iepriekšējos gadsimtos – ne tikai ar Rīgas mūrī iecirstajiem Zviedru vārtiem vai piemiņas plāksnēm, tās rakstītas arī asiņainos karos. Zviedru jātnieku un latviešu klaušu zemnieku kauli balojuši daudzos kauju laukos.
Viena no tādām vietām ir Daugavas krastā, kur 1605.gadā notika lielā Salaspils kauja. Zviedrija un Polija–Lietuva karoja jau vairākus gadus. Kara cēlonis bija cīņa par Zviedrijas karaļa troni divu brālēnu – Sigismunda III un Zēdermanlandes hercoga, vēlākā Kārļa IX – starpā. Kara panākumi bija mainīgi – 1605.gadā gandrīz visa Vidzeme atradās poļu rokās. Tādēļ zviedri atkal āva kājas karam. Savākuši tiem laikiem milzīgu armiju – it kā 21000 karavīru, devās atkarot Vidzemi.
Abu armiju liktenīgā sastapšanās notika 1605.gada 27.septembrī pie Salaspils. Grūtā pārgājienā naktī, lietū un pretvējā nomocītā zviedru armija tur sastapa priekšā jau cīņai izkārtotos poļu pulkus Karola Hodkēvica vadībā. Skaitliski poļu armija bija septiņas reizes mazāka. Pieredzējušais karavadonis saprata, ka tiešā kaujā uz uzvaru nav ko cerēt. Tālab viņš izmantoja viltību – simulēja bēgšanu un panāca zviedru rindu sajukšanu, dzenoties pakaļ un labāko pozīciju pārsteidzīgu atstāšanu. Poļu smagās kavalērijas jātnieki negaidīti grieza savus zirgus atpakaļ un vairākas reizes triecās cauri zviedru rindām, radīdami sajukumu, nekārtību un bailes. Kaujas liktenis bija izšķīries īsā laikā, taču slaktiņš un pakaļdzīšanās turpinājās līdz vēlai naktij. Kritušo zviedru skaits dažādos avotos atšķirīgs – no 9000 līdz pat 21000. Viss ceļš bijis līķiem klāts, daudzi nogrimuši Lielajā Akmens purvā, ne mazāk noslīkuši Daugavā.
Veltīgi mēģinādams uz vecā Polockas ceļa apturēt savas armijas bēgošās daļas, Kārlis IX arī pats būtu kritis poļu gūstā, ja vidzemnieks Heinrihs Vrede neatdotu ķēniņam savu zirgu kritušā rumaka vietā. Vredi poļi niknumā sacirta gabalos, bet Kārlis IX, pateicoties šim dzīvības upurim, izglābās. Karols Hodkēvics, kura slava pēc šīs kaujas bija kļuvusi leģendāra, pateikdamies Dievam par spožo uzvaru, Salaspilī uzcēla jaunu mūra baznīcu. Toties Livonijas hronists Rīgas birģeris Jirgens Helms, šīs kaujas un ķēniņa izglābšanās aculiecinieks, pēc atgriešanās no poļu gūsta ķēniņa izglābšanās vietā bija licis piemiņas akmeni ar tajā iekaltu šā notikuma tekstu. Vēlākajos karos akmens zudis bez miņas. Pēc ilgstošas meklēšanas arhīva dokumentos 1682.gadā zviedra Svena Skrages zīmētajā kartē izdevās atrast akmens atrašanās vietu.
Iezīmējot vēsturiskās vietas Daugavas krastos, atdzīvinot senos vietvārdus un notikumus, Kultūras fonds nevarēja paiet garām šai vietai – lielajam kapulaukam. Tālab 1992.gada rudenī vecajā Salaspils muižas parkā, senā ceļa malā, savu vietu rada pelēks laukakmens ar akmeņkaļa Jāņa Lapsas iekalto tekstu:
“Te 1605.g. 27.IX vidzemnieks Heinrihs Vrede, ziedojot sevi, izglāba Zviedrijas ķēniņa Kārļa IX dzīvību, bet 9000 ķēniņa karavīru krita kaujas laukā.”
Akmens ir piemiņas zīme gan vēlākajam “zemnieku ķēniņam”, gan vidzemnieka cēlsirdībai, bet visvairāk daudzajiem nezināmajiem karavīriem, kas uz mūžiem palika Salaspils kaujas laukā.

Vaida Villeruša