Kas un uz kurieni dodas

Zināms, ka pēc ES paplašināšanās lielākā daļa veco Savienības dalībvalstu noteica ierobežojumus darbaspēka uzņemšanai no jaunajām valstīm. Šobrīd tikai trīs valstis – Zviedrija, Lielbritānija un Īrija – ir pilnībā atvērtas darbiniekiem no Centrāleiropas un Austrumeiropas. Pārējās 12 valstis ir saglabājušas iepriekšējo darba atļauju sistēmu uz vismaz diviem gadiem ar iespējamību pagarināt šo periodu par vēl pieciem gadiem. Pastāvošie ierobežojumi rada situāciju, ka lielākās migrācijas plūsmas ir uz valstīm, kurās noteikumi labvēlīgāki darbiniekiem no ārvalstīm.
Pētījumā salīdzināti oficiālās emigrācijas dati no dažādām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm 2002.gadā. Saskaņā ar tiem Latvija ir to valstu vidū, kurās emigrācija uz Centrāleiropu un Austrumeiropu veidojusi ievērojami lielāku daļu (virs 50%) no kopējā emigrējušo cilvēku skaita nekā emigrācija uz Rietumeiropu (ap 15%). Situācija ir atšķirīga, piemēram, Igaunijā un Slovākijā. Tur vairāk nekā 40% cilvēku devušies uz Rietumeiropu, savukārt aptuveni 60% emigrējušo poļu un 80% rumāņu izvēlējušies Rietumeiropu par savu ceļa mērķi. Tātad pastāv darbaspēka migrācija arī starp jaunajām ES dalībvalstīm, īpaši pievilcīgi mērķi ir ekonomiski augstāk attīstītās valstis, kā Čehija, Polija un Ungārija. “Vedior” pētījumā secināts, ka zemāk kvalificēts darbaspēks galvenokārt migrē Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona iekšienē, savukārt uz Rietumeiropu strādāt dodas augsti kvalificēti darbinieki.

Nav informācijas par ārvalstīs strādājošajiem

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem oficiālais no Latvijas 2004.gadā emigrējušo personu skaits ir 2210, tas ir par 550 vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tomēr gandrīz puse no šiem cilvēkiem emigrējuši uz Krieviju, nozīmīga daļa arī uz Ukrainu, Baltkrieviju un pārējām Baltijas valstīm. Tas varētu norādīt, ka darba meklējumi nav galvenais iemesls emigrācijas pieaugumam. No vecajām ES valstīm populārākās ir Vācija un Zviedrija, kas 2004.gadā uzņēmušas attiecīgi 170 un 44 no Latvijas emigrējušas personas.
Tā kā statistikas dati par starpvalstu migrāciju neuzrāda tās personas, kuras ārzemēs strādāt dodas uz īsu laiku, grūti spriest par reālo ārzemēs strādājošo skaitu. Turklāt daļa ārvalstīs strādātgribētāju joprojām izvēlas nelegālo darbu, tādējādi izvairoties ne tikai no sarežģītās dokumentu kārtošanas, bet arī atņemot sev iespējas saņemt pienācīgu atalgojumu un sociālās garantijas.
Līdz ar Latvijas iestāšanos ES tā ir pievienojusies Eiropas valstu nodarbinātības dienestu (EURES) datu bāzei. EURES konsultante Rīgas reģionam Žanna Ribakova “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja, ka uz konsultācijām deviņu mēnešu laikā ieradušies 3500 ārzemēs strādātgribētāju, vēl daudzi saņēmuši konsultācijas pa tālruni vai EURES mājas lapā. Ž.Ribakova atzina, ka EURES nav informācijas par to, cik interesentu pēc konsultāciju saņemšanas nokārto dokumentus un aizbrauc strādāt, tomēr ir droši zināms, ka to paveikuši vismaz 100 cilvēki.

Problēmas, strādājot ārzemēs

“Vedior” pētījumā norādīts, ka darbs ārzemēs bieži ir saistīts ar dažādiem šķēršļiem un grūtībām. Pirmkārt, parasti ārvalstniekiem tiek piedāvāts pagaidu darbs, pastāvīga darba iespējas ir ievērojami mazākas. Savukārt strādātgribētājiem lielākoties ir pieredze pastāvīgā darbā, un tie neuzticas pagaidu darba veidam – cilvēki izvēlas pastāvīgu darbu, kaut arī tad var nopelnīt mazāk. Pēc Ž.Ribakovas teiktā, Latvijā turpretī lielāka interese ir par pagaidu darbu ārvalstīs, parasti uz vienu sezonu vai – ilgākais – līdz viena gada periodam.
Pētījumā izdalīti trīs pagaidu darba veidi. Par darba tūristiem tiek saukti cilvēki, kuri dodas strādāt ārzemēs uz īsu laiku, parasti uz diviem trim mēnešiem, turklāt bieži bez nepieciešamajiem dokumentiem. Otrā grupa – personas, kuras ārvalstīs likumīgi strādā pagaidu darbu, ir nozīmīgi mazāka. Savukārt trešā grupa, tā sauktie pārrobežu sīktirgotāji, 2000.gadā ir šķērsojuši robežas 20–25 miljonus reižu.
Pagaidu darba pozīciju skaits ir augsts ne tikai Rietumeiropā, bet tas turpina pieaugt arī jaunajās dalībvalstīs, tāpēc darba devēji uzsver, ka nepieciešams mainīt cilvēku attieksmi pret pagaidu darbu.
Darbs ārvalstīs ir saistīts ne vien ar citādu nodarbinātības veidu, bet nozīmē arī dzīvi svešā vietā un kultūrā. Pētījums atklāj, ka lielākoties cilvēki nevēlas doties prom no savas valsts vai reģiona, iespēja vairāk nopelnīt bieži ir vienīgā motivācija aizbraukšanai uz kādu laiku. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Centrāleiropā un Austrumeiropā, galvenais migrācijas iemesls zudīs, tāpēc nav sagaidāma ilgstoša lielu cilvēku masu plūsma uz Rietumeiropu.
Pētījumā atzīts, ka valodu barjera ir īpaši nozīmīga problēma augsti kvalificētiem darbiniekiem. Darbinieku pieredzei un zināšanām nav nozīmes, ja tie neprot vietējo valodu. Bieži arī labas sarunvalodas zināšanas nav pietiekamas, lai cilvēks spētu strādāt profesijā, kurā nepieciešamas specifiskas valodas prasmes.
Kā pēdējais nozīmīgākais šķērslis darbam ārzemēs tiek minēta profesionālās kvalifikācijas neatzīšana. Eiropā joprojām nav vienotas sistēmas, kas nodrošinātu kādā valstī iegūta diploma automātisku atzīšanu citās valstīs. Šobrīd saskaņā ar “automātiskās atzīšanas” direktīvām atzīti tiek tikai ārstu, zobārstu, medmāsu, veterinārārstu, farmaceitu un arhitektu diplomi. Starp atsevišķām dalībvalstīm pastāv dažādi līgumi par savstarpēju diplomu atzīšanu, savukārt šādu līgumu trūkums rada grūti pārvaramus birokrātiskus šķēršļus darbinieka iespējām strādāt savai kvalifikācijai atbilstošā pozīcijā. Nepietiekama valodas prasme un kvalifikācijas neatzīšana ir iemesli, kāpēc darbiniekiem ārzemēs bieži nākas samierināties ar zemāku amatu nekā savā valstī.
Arī Ž.Ribakova atzina, ka būtiskākie šķēršļi Latvijas pilsoņiem, kuri vēlas strādāt ārzemēs, ir nepietiekamas valodu zināšanas un nepietiekama kvalifikācija. Cilvēki bieži pārlieku augsti vērtē savas valodu un profesionālās prasmes, taču, lai strādātu pat zemāk kvalificētu darbu, piemēram, celtniecībā vai lauksaimniecībā, darba devējs prasa atbilstošu kvalifikāciju un pieredzi.

Uzziņai:

Lai saņemtu pilnīgu informāciju par iespējām strādāt ārzemēs, kā arī uzzinātu, kādi dokumenti nepieciešami, lai darbs noritētu saskaņā ar likumā noteiktajām prasībām un tiktu saņemtas sociālās garantijas, Eiropā ir izveidoti vairāki konsultāciju dienesti. EURES konsultanti sniedz informāciju par brīvajām darba vietām, darba un sadzīves apstākļiem EURES valstīs, kas iekļauj ne tikai ES dalībvalstis, bet arī Šveici, Norvēģiju un Islandi, informē LR Labklājības ministrija. Bez tam EURES mājas lapā (europa.eu.int/eures) darba meklētāji var ievietot savus CV, kas pēc tam ir pieejami darba devēju apskatei.
Savukārt, lai novērstu problēmas, kas saistītas ar profesionālās kvalifikācijas neatzīšanu ārvalstīs, un ieviestu vienotu formu valodu zināšanu norādīšanai, Eiropas Komisija 31.janvārī atklāja “Europass” sistēmu, ziņo aģentūra LETA. “Europass” sniedz iespējas izveidot CV un valodu pasi piedāvātajā vienotajā formā, kā arī aizpildīt pielikumus par diplomiem un sertifikātiem. Tuvākajā laikā ES dalībvalstīs un citās Eiropas valstīs tiks atvērti “Europass” biroji, kuros palīdzēs kārtot dokumentus, kas nepieciešami, lai strādātu ārvalstīs, bet jau tagad ir iespējams aizpildīt “Europass” CV un citas formas šīs organizācijas mājas lapā www.europass.cedefop.eu.int .