Ministru kabineta rīkojums Nr. 32

Rīgā 2026. gada 28. janvārī (prot. Nr. 4 23. §)

1. Apstiprināt Sociālās ekonomikas plānu 2026.–2029. gadam (turpmāk – plāns).

2. Noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju plāna izpildes koordinēšanā un pārraudzībā.

3. Noteikt, ka par plāna izpildi atbilstoši kompetencei ir atbildīgas un līdzatbildīgas plānā noteiktās institūcijas.

4. Plānā iekļauto pasākumu īstenošanu atbildīgajām un līdzatbildīgajām institūcijām nodrošināt atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.

Ministru prezidente E. Siliņa

Labklājības ministra pienākumu izpildītājs ‒
klimata un enerģētikas ministrs K. Melnis

(Ministru kabineta
2026. gada 28. janvāra
rīkojums Nr. 32)

RĪGA
2026

Satura rādītājs

I. Plāna kopsavilkums

II. Esošās situācijas raksturojums

1. Sociālās ekonomikas nozīme

2. Sociālā ekonomika Eiropas Savienībā

2.1. Sociālās ekonomikas rīcības plāns

2.2. Eiropas Padomes ieteikums par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi

3. Sociālās ekonomikas pamatjēdzieni un tvērums Latvijā

3.1. Sociālās ekonomikas definīcija

3.2. Sociālā inovācija

3.3. Sociālās ietekmes mērīšana

3.4. Sociāli atbildīgi iepirkumi

4. Sociālās ekonomikas dalībnieki Latvijā

4.1. Sociālās ekonomikas dalībnieku statistika

4.2. Sociālie uzņēmumi

4.3. Biedrības un nodibinājumi

4.4. Sabiedriskā labuma organizācijas

4.5. Kooperatīvās sabiedrības

4.6. Krājaizdevu sabiedrības

4.7. Ar sociālo ekonomiku saistītās jomas

4.7.1. Korporatīvā sociālā atbildība

4.7.2. Sociālo pakalpojumu sniedzēji Latvijā

4.7.3. Diasporas iesaiste Latvijas sociālajā ekonomikā

5. Sociālās ekonomikas plāna 2026.–2029. gadam mērķi un rīcības virzienu apraksts

5.1. Plāna mērķi un uzdevumi

5.2. Plāna rīcības virzienu apraksts

5.2.1. Sociālās ekonomikas tiesiskais ietvars, atbildības sadalījums, uzraudzība

5.2.2. Piekļuve darba tirgum un sociālā iekļaušana

5.2.3. Sociālo ekonomiku veicinošo sistēmu attīstība

6. Sociālās ekonomikas plāna 2026.–2029. gadam rīcības virzieni un pasākumi

III. Teritoriālā perspektīva

IV. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu

PIELIKUMS

Eiropas Padomes ieteikums par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi

1. Sociālās ekonomikas tvērums Eiropā

2. Piekļuve darba tirgum un sociālā iekļaušana

3. Sociālo ekonomiku veicinošu sistēmu izstrāde

4. Eiropas Savienības atbalsts

5. Īstenošana, uzraudzība un izvērtēšana

6. Latvijas pozīcija attiecībā uz Eiropas Padomes ieteikumu

Sociālā ekonomika ir svarīgs valsts ekonomikas sektors gan Latvijas mērogā, gan arī visā Eiropā. Sociālā ekonomika rada un saglabā kvalitatīvas darbvietas, dod ieguldījumu mazāk aizsargāto sabiedrības grupu sociālajā un darba tirgus iekļaušanā un vienlīdzīgu iespēju radīšanā, virza ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, veicina pilsoņu aktīvu līdzdalību sabiedrībā.

Lai pilnībā izmantotu sociālās ekonomikas potenciālu sabiedrības labā, Eiropas Komisija 2021. gadā pieņēma Sociālās ekonomikas rīcības plānu. Tajā noteikti sociālās ekonomikas pamatmērķi 2030. gadam. Viens no svarīgiem Rīcības plāna uzdevumiem ir ieteikumu jeb rekomendāciju sniegšana dalībvalstīm sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādei, lai veicinātu piekļuvi darba tirgum un sociālo iekļaušanu, sekmētu sociālo ekonomiku veicinošu politiku un tās tiesisko regulējumu un īstenotu pasākumus, kuri veicina sociālās ekonomikas attīstību dalībvalstīs. Ieteikums tika pieņemts 2023. gadā, tas sniedz svarīgākās definīcijas, kā arī apskata sabiedrības attīstības problēmas un to risinājumus. Svarīgākās no tām ir: piekļuve darba tirgum; sociālā iekļaušana; prasmes; sociālā inovācija un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība; piekļuve finansējumam; piekļuve tirgiem un publiskajam iepirkumam; valsts atbalsts; nodokļu sistēma; sociālās ietekmes mērīšana; pamanāmība un atpazīstamība; Eiropas Savienības atbalsts.

Atbilstoši sociālās ekonomikas definīcijai tās dalībnieki ir biedrības, nodibinājumi, sociālie uzņēmumi, kooperatīvās sabiedrības, kas atbilst šādām pazīmēm:

– tās ir privātas struktūras, neatkarīgas no publiskā sektora;

– tās nodrošina preces vai pakalpojumus saviem biedriem vai sabiedrībai;

– tajās cilvēki, kā arī sociālie vai vides aizsardzības mērķi ir prioritāri salīdzinājumā ar peļņu;

– lielāko daļu savas peļņas tās iegulda savu sociālo vai vides aizsardzības mērķu sasniegšanai;

– tām ir demokrātiska (līdzdalības) pārvaldības forma.

Sociālo ekonomiku Latvijā raksturo vairāk nekā 29 tūkstoši sociālās ekonomikas dalībnieki, no kuriem aktīvi ir apmēram viena ceturtā daļa. Lielākās sociālās ekonomikas grupas Latvijā ir: biedrības un nodibinājumi, to vidū arī sabiedriskā labuma organizācijas, kooperatīvās sabiedrības un sociālie uzņēmumi.

Plāns paredz īstenot pasākumus trīs rīcības virzienos – institucionālajā (sociālās ekonomikas tiesiskais ietvars, atbildības sadalījums, uzraudzība), mērķa grupas (piekļuve darba tirgum un sociālā iekļaušana) un sistēmiskajā (sociālo ekonomiku veicinošo sistēmu attīstība) rīcības virzienā.

Pasākumi tiks īstenoti laika periodā no 2026. līdz 2029. gadam.

Sociālā ekonomika ir svarīgs valsts ekonomikas sektors, kas papildina publisko sektoru (valsts un pašvaldības iestādes) un privātās uzņēmējdarbības sektoru. Tā aptver sabiedrības darbības jomas, kurās publiskais sektors un privātie uzņēmēji nevar pilnībā apmierināt sabiedrības vajadzības. Sociālās ekonomikas darbība balstās uz solidaritāti, kopējo labumu un ilgtspējību, piedāvājot risinājumus dažādiem sociāliem izaicinājumiem. Sociālās ekonomikas loma tiek izcelta daudzos Eiropas Savienības politikas plānošanas dokumentos un dalībvalstīs tiek īstenotas atbilstošas nacionālās stratēģijas vai arī sociālās ekonomikas elementi ir integrēti citās nacionālajās stratēģijās.

2. Sociālā ekonomika Eiropas Savienībā

Kopumā Eiropā ir aptuveni 2,8 miljoni sociālās ekonomikas dalībnieku¹. Tie rada un saglabā kvalitatīvas darbvietas, dod ieguldījumu mazāk aizsargāto sabiedrības grupu sociālajā un darba tirgus iekļaušanā un vienlīdzīgu iespēju radīšanā, virza ilgtspējīgu ekonomikas un rūpniecības attīstību, veicina pilsoņu aktīvu līdzdalību sabiedrībā, tiem ir liela nozīme Eiropas sociālās drošības sistēmās.

Sociālā ekonomika sniedz ieguldījumu zaļās un digitālās pārkārtošanās² procesā, nodrošinot ilgtspējīgas preces un pakalpojumus, kā arī samazinot digitālo plaisu. Sociālās ekonomikas dalībnieku darbības modeļi, kuros ņemtas vērā pilsoņu, darba ņēmēju un citu ieinteresēto personu vajadzības, palīdz nodrošināt, ka pārkārtošanās ir taisnīga.

Turklāt sociālā ekonomika veicina uzņēmumu formu daudzveidību Eiropā, sekmējot plašāku izvēli patērētājiem un produktu/pakalpojumu kvalitāti. Sociālā ekonomika sniedz svarīgu ieguldījumu iekšzemes kopprodukta radīšanā, sasniedzot līdz pat 10 %, kā tas ir, piemēram, Francijā³.

Eiropas Komisija 2021. gada 9. decembrī pieņēma Sociālās ekonomikas rīcības plānu⁴ (turpmāk – Rīcības plāns), lai pilnībā izmantotu sociālās ekonomikas potenciālu sabiedrības labā. Rīcības plāna mērķis ir veicināt sociālās inovācijas, atbalstīt sociālās ekonomikas attīstību un stiprināt tās sociālās un ekonomiskās pārveides spēju. Rīcības plānā noteikti sociālās ekonomikas pamatmērķi 2030. gadam, piemēram, palielināt nodarbinātības līmeni un samazināt to cilvēku skaitu, kuri ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Sociālajā ekonomikā Eiropā ir nodarbināti aptuveni 13,6 miljoni cilvēku. Sociālajā ekonomikā nodarbināto īpatsvars dalībvalstīs ir robežās no 0,6 % līdz 9,9 %⁵ (Latvijā 2021. gadā – 2,9 %). Šie skaitļi liecina par sociālās ekonomikas nevienmērīgo attīstību ES, kā arī atklāj, ka vairākās dalībvalstīs, to vidū arī Latvijā, pastāv ievērojams neizmantots sociālās ekonomikas potenciāls, lai palīdzētu attīstīt ekonomiku un radīt jaunas darba vietas.

Viens no svarīgiem Rīcības plāna uzdevumiem ir ieteikumu jeb rekomendāciju sniegšana dalībvalstīm sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādei jeb ietvara radīšanai, lai veicinātu piekļuvi darba tirgum un sociālo iekļaušanu, sekmētu sociālo ekonomiku veicinošu politiku un tās tiesisko regulējumu un īstenotu pasākumus, kuri veicina sociālās ekonomikas attīstību dalībvalstīs.

2.2. Eiropas Padomes ieteikums par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi

Rīcības plānā paredzētās rekomendācijas tika noformētas normatīvā akta veidā un stājās spēkā 2023. gada 27. novembrī, kad Eiropas Padome pieņēma Ieteikumu par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi⁶ (turpmāk – EP ieteikums). Dokumentā uzsvērta nepieciešamība radīt labvēlīgu vidi sociālās ekonomikas attīstībai, nostiprinot tās lomu un atpazīstamību Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā.

EP ieteikums sniedz svarīgākās definīcijas, kā arī ieteikumus dalībvalstīm, kā veicināt sociālās ekonomikas attīstību. Kā svarīgākās problēmas un atbalsta jomas EP ieteikumā minētas:

– piekļuve darba tirgum;

– sociālā iekļaušana;

– prasmes;

– sociālā inovācija un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība;

– piekļuve publiskajam un privātajam finansējumam;

– piekļuve tirgiem un publiskajam iepirkumam;

– valsts atbalsts;

– nodokļu sistēma;

– sociālās ietekmes mērīšana un pārvaldība;

– pamanāmība un atpazīstamība;

– Eiropas Savienības atbalsts;

– īstenošana, uzraudzība un izvērtēšana.

ES dalībvalstīm tiek ieteikts pieņemt savas sociālās ekonomikas stratēģijas 24 mēnešu laikā pēc EP ieteikuma pieņemšanas, tas ir, līdz 2025. gada novembrim.

EP ieteikuma kopsavilkums sniegts Pielikumā.

3. Sociālās ekonomikas pamatjēdzieni un tvērums Latvijā

Lai arī par sociālās ekonomikas definīciju Latvijai, vienojoties iesaistītajām institūcijām, tiks lemts plāna īstenošanas laikā, jau šobrīd plāna izstrādes vajadzībām ir nepieciešama provizoriska sociālās ekonomikas definīcija un pazīmes ekonomikas subjektu atbilstības noteikšanai.

Ņemot vērā Eiropas Padomes definīciju un Latvijā spēkā esošo tiesisko ietvaru, tiek piedāvāts Latvijā izmantot šādu sociālās ekonomikas definīciju:

Šobrīd Latvijā minētie subjekti darbojas atbilstoši atsevišķiem normatīvajiem aktiem – Sociālā uzņēmuma likumam, Biedrību un nodibinājumu likumam, Sabiedriskā labuma organizāciju likumam, Kooperatīvo sabiedrību likumam un Krājaizdevu sabiedrību likumam. Tomēr sociālā ekonomika Latvijā līdz šim netika apskatīta kā vienots kopums, kura dalībnieki vienlaikus ar darbību katrs savā jomā, visi kalpo kopīgiem sociāliem mērķiem.

Kamēr nav izveidots uzskaites mehānisms sociālās ekonomikas subjektiem, apskatot sociālo ekonomiku kā sektoru kopumā, tiks izmantoti atsevišķo juridisko formu subjektu (biedrību, nodibinājumu, sociālo uzņēmumu, kooperatīvo sabiedrību, krājaizdevu sabiedrību) reģistrācijas dati un statistika. Savukārt, nosakot katra atsevišķa subjekta atbilstību sociālās ekonomikas definīcijai, piemēram, realizējot tiesības saņemt atbalstu, tiks pārbaudīta subjekta atbilstība sociālās ekonomikas definīcijā iekļautajām pazīmēm. Ja nākotnē tiks izveidots sociālās ekonomikas reģistrs vai sociālās ekonomikas satelītkonts (nacionālo kontu statistikas ietvaros), tad būs iespējams iegūt precīzākus datus par sociālās ekonomikas sektoru.

Šobrīd kopējo sociālās ekonomikas sektora dalībnieku aptuveno skaitu var noteikt pēc to skaita attiecīgajos reģistros, piemēram, biedrību un nodibinājumu reģistrā, sociālo uzņēmumu reģistrā un tamlīdzīgi. 1. tabulā parādīti sociālās ekonomikas subjekti, to skaits 2024. gada beigās un atbilstība definīcijā iekļautajām pazīmēm.

Sociālās ekonomikas subjektu (atbilstoši juridiskajai formai) apraksts sniegts 4. sadaļā.

Sociālā inovācija ir svarīgs sociālās ekonomikas attīstības elements. Sociālā inovācija ir efektīvs instruments pozitīvu pārmaiņu veicināšanai, lai risinātu sabiedrības izaicinājumus ilgtspējīgā un ietekmīgā veidā, izmantojot radošu pieeju un piesaistot visdažādākos privātos un publiskos partnerus. Sociālās inovācijas palīdz uzlabot pakalpojuma kvalitāti un labāk piemērot to klientu vajadzībām. Atkarībā no konkrētās nozares sociālo inovāciju definīcija var būt atšķirīga, taču kopumā sociālo inovāciju var definēt šādi⁷:

Sociālo inovāciju raksturo vairākas iezīmes:

– Mērogojamība (scaling) – ideju var paplašināt un ieviest arī citur. Ja risinājums darbojas vienā vietā, to var pārņemt citas nozares, pilsētas, valstis u.c.

– Jauninājums (novitāte) – ideja ir pilnīgi jauns risinājums vai arī jauns veids, kā izmantot jau esošas lietas. Piemēram, tas varētu būt jauns tehnoloģisks risinājums vai jauna pieeja problēmas risināšanā.

– Sociālā ietekme – ideja uzlabo cilvēku dzīvi un rada pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Cilvēkiem ir vieglāka dzīve, sabiedrība kļūst taisnīgāka, vide uzlabojas u.c.

– Efektivitāte – ideja vai risinājums darbojas labāk vai izdevīgāk nekā esošās metodes. Ja, piemēram, kāda jauna metode palīdz risināt problēmu ātrāk, lētāk vai ar labākiem rezultātiem, tā ir efektīvāka.

– Ilgtspēja – ideja spēj darboties ilgtermiņā. Risinājums turpinās darboties arī pēc tam, kad sākotnējais finansējums beigsies vai cilvēki, kas to uzsāka, beigs darbu. Ilgtspējīgas idejas nerada jaunas problēmas nākotnē, piemēram, kaitējot videi vai sabiedrībai.

– Ieguvēju iesaiste – idejas izstrādē un ieviešanā iesaistīti cilvēki, uz kuriem risinājums ir vērsts (tie, kuriem ir vajadzīga palīdzība vai atbalsts). Viņi palīdz noskaidrot, kāda veida risinājums būs vislabākais, un ir daļa no tā realizācijas.

Sociālās ietekmes mērīšana ir būtisks instruments, kas palīdz sociālās ekonomikas organizācijām izvērtēt savu efektivitāti un sniegt pierādījumus par to radīto ietekmi uz sabiedrību. Valdības un starptautiskās organizācijas, piemēram, OECD un Eiropas Komisija, arvien lielāku nozīmi piešķir datos balstītai pieejai, lai izstrādātu mērķētākus un efektīvākus sociālās ekonomikas atbalsta mehānismus⁸. Uzticami sociālās ietekmes mērījumi ļauj politikas veidotājiem labāk izprast, kā sociālās ekonomikas organizācijas veicina nodarbinātību, sociālo iekļaušanu un kopienu attīstību⁹. Šī padziļinātā izpratne savukārt ļauj veidot ilgtspējīgākus politikas risinājumus, kas atbalsta sociālās ekonomikas ekosistēmu un stiprina tās spēju ne tikai nodrošināt būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, bet arī veicināt inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus, vietējo ekonomiku un sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību. Turklāt pārskatāma un sistemātiska ietekmes mērīšana palīdz stiprināt organizāciju leģitimitāti un uzticamību sabiedrības un finanšu institūciju acīs, nodrošinot lielākas iespējas piesaistīt ilgtermiņa investīcijas un atbalstu¹⁰.

Sociālās ietekmes mērīšana sociālajā ekonomikā ietver novērtējumu par to, kā sociālie uzņēmumi, kooperatīvi un nevalstiskās organizācijas veicina pozitīvas sociālās un vides pārmaiņas. Atšķirībā no tradicionālajiem finanšu rādītājiem sociālās ietekmes mērīšana koncentrējas uz kvalitatīviem un kvantitatīviem rādītājiem, kas atspoguļo labklājības, iekļaušanas un ilgtspējas uzlabojumus.

Pasaules praksē ir sastopamas dažādas pieejas sociālās ietekmes mērīšanai:

– Izmaiņu teorija (Theory of Change) – definē, kā organizācijas darbības noved pie paredzētajiem sociālajiem rezultātiem; palīdz noteikt galvenos ietekmes ceļus un nepieciešamos resursus.

– Sociālās atdeves uz ieguldījumu (Social Return on Investment – SROI) novērtējums – pārvērš sociālos rezultātus finansiālās vērtībās, lai novērtētu izmaksu un ieguvumu attiecību; iekļauj ieinteresēto pušu viedokli, lai noteiktu radīto sociālo vērtību.

– Galvenie veiktspējas rādītāji (Key Performance Indicators – KPIs) – konkrēti, izmērāmi mērķi, kas saistīti ar sociālo ietekmi (piemēram, atbalstīto cilvēku skaits, nabadzības mazināšana, nodarbinātības pieaugums).

– Atbilstība ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (SDGs) – novērtē ietekmi, balstoties uz ieguldījumu ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķos (piemēram, nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesība, klimata rīcība).

– Sociālo uzņēmumu līdzsvarotā vērtējuma karte (Balanced Scorecard) – apvieno finanšu, klientu, iekšējo procesu un sociālās ietekmes rādītājus.

– Randomizēti kontrolēti eksperimenti un citas eksperimentālās metodes – izmanto, lai veiktu precīzu ietekmes novērtējumu, īpaši politikas un programmu izvērtēšanā.

– Ieinteresēto pušu atsauksmes un līdzdalības metodes – vāc kvalitatīvus datus no saņēmējiem, darbiniekiem un partneriem, lai novērtētu ietekmi.

Veicot sociālās ekonomikas sektora izpēti Latvijā, nepieciešams veikt arī tā sociālo ietekmi uz sabiedrību.

Kā viens no instrumentiem sociālās ekonomikas veicināšanā starptautiski tiek atzīti sociāli atbildīgi iepirkumi. Lai veicinātu sociāli atbildīgu iepirkumu veikšanu Latvijā, 2020. gadā Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija (turpmāk – LSUA) sadarbībā ar Iepirkumu uzraudzības biroju izstrādāja "Vadlīnijas sociāli atbildīga publiskā iepirkuma īstenošanai". Tāpat tika izveidots ārvalstu prakses apkopojums par sociāli atbildīgu iepirkumu veikšanu.

Turpinot iedzīvināt sociāli atbildīgus publiskos iepirkumus, palīdzot izprast to būtību un ieguvumus, kā arī praktiskus veidus to ieviešanai praksē, Sabiedriskās politikas centrs "Providus" un Iepirkumu uzraudzības birojs sagatavoja skaidrojošo video un materiālu ar atbildēm uz aktuālajiem jautājumiem.

2021. gada rudenī 4 reģionālajās diskusijās "Sociāli atbildīgs publiskais iepirkums. Kā un kāpēc?" 142 reģionālajiem dalībniekiem bija iespēja gan uzzināt aktualitātes par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu veikšanu kopā ar Iepirkumu uzraudzības biroju, gan arī gūt praktiskus padomus un citu valstu pieredzi to veikšanā. Iepirkumu uzraudzības birojs un LSUA pārstāvji skaidroja sociāli atbildīga publiskā iepirkuma būtību un ieguvumus valsts un pašvaldību iestādēm. Pasākumi norisinājās sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā.

2025. gada maijā Ministru kabinetā ir izskatīti un iesniegti Saeimā grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas cita starpā paredz tiesības pasūtītājam rezervēt iespēju piedalīties iepirkuma procedūrās tikai tiem kandidātiem vai pretendentiem, kuriem ir sociālā uzņēmuma statuss un kuru sociālais mērķis ir sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu (turpmāk – mērķa grupas)¹¹ nodarbinātība. Likumprojekts ir nodots Saeimas Budžeta un finanšu komisijai.

4. Sociālās ekonomikas dalībnieki Latvijā

Šajā sadaļā sniegti statistikas dati par sociālās ekonomikas dalībniekiem un aprakstītas sociālās ekonomikas dalībnieku grupas atbilstoši to juridiskajai formai, kā norādīts sociālās ekonomikas definīcijā.

1. tabulā apkopoti dati par attiecīgajos reģistros uzskaitītajiem sociālās ekonomikas dalībniekiem. Biedrības un nodibinājumi tiek uzskaitīti Biedrību un nodibinājumu reģistrā, kuru ved Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs (turpmāk – Uzņēmumu reģistrs). Sabiedriskā labuma organizācijas tiek uzskaitītas Sabiedriskā labuma organizāciju reģistrā, kuru ved Valsts ieņēmumu dienests, kooperatīvās sabiedrības tiek uzskaitītas Uzņēmumu reģistra žurnālā, sociālie uzņēmumi tiek uzskaitīti Sociālo uzņēmumu reģistrā, kuru ved Labklājības ministrija, krājaizdevu sabiedrības licencē un uzrauga Latvijas Banka.

Datu avots: Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests

Sociālās ekonomikas dalībnieku gada pārskatu dati (šobrīd pieejams 2023. gada pārskatu apkopojums) rāda, ka ne visi reģistrētie subjekti ir aktīvi un iesniedz gada pārskatus. 2. tabulā kopā ar reģistrācijas datiem sniegti dati par aktīvajiem sociālās ekonomikas dalībniekiem, kuri ir iesnieguši finanšu pārskatus par 2023. gadu un šajā gadā uzrādījuši apgrozījumu (komersanti, kooperatīvi) vai ieņēmumus (NVO), lielākus par nulli.

Datu avots: Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests, Centrālā statistikas pārvalde

2. tabula rāda, ka īpaši nevalstisko organizāciju grupā (biedrības un nodibinājumi) aktīvo organizāciju skaits ir daudz mazāks par reģistrētajām vienībām – no 26 tūkstošiem reģistrēto biedrību un nodibinājumu aktīvi ir tikai 8 tūkstoši jeb mazāk nekā viena trešdaļa no reģistrētajām organizācijām. Turklāt biedrības un nodibinājumi, kas ir 87,9% no aktīvo sociālās ekonomikas dalībnieku skaita, nodarbina 70,5% no visiem darbiniekiem un ieņem tikai 42,4% no sektora kopējā apgrozījuma (ieņēmumiem). Pretēja tendence ir novērojama kooperatīvajām sabiedrībām, kuru kopskaits ir 9,9% no sociālās ekonomikas dalībnieku skaita, nodarbinātie ir 17,5%, kamēr apgrozījums – 54,2% no sektora kopējā apgrozījuma (ieņēmumiem). Savukārt, sociālajiem uzņēmumiem, kuru skaits ir 2,2% un apgrozījums – 3,3%, salīdzinoši lielāks ir nodarbināto skaits – 11,7% no sektora kopējā nodarbināto skaita. Šie skaitļi labi parāda katras sociālās ekonomikas dalībnieku grupas īpatnības: biedrības un nodibinājumi ir skaitliski vislielākā grupa, kura apvieno vēl lielāku skaitu savu biedru un dibinātāju, kamēr kooperatīvajām sabiedrībām ir raksturīgs lielāks finanšu apgrozījums, bet sociālajiem uzņēmumiem – proporcionāli lielāks nodarbināto skaits.

4.2. Sociālie uzņēmumi

Latvijas politikas plānošanas dokumentos un tiesību aktos nav definēts sociālās ekonomikas jēdziens, bet kopš 2018. gada 1. aprīļa Latvijā ir spēkā Sociālā uzņēmuma likums (turpmāk – Likums), kas reglamentē vienu būtisku, bet šauru sociālās ekonomikas sastāvdaļu – sociālos uzņēmumus.

Atbilstoši vispārpieņemtai starptautiskai praksei sociālais uzņēmums ir uzņēmums, kura galvenais mērķis ir sociālās ietekmes radīšana. Tas darbojas tirgus apstākļos, uzņēmējdarbībai raksturīgā un inovatīvā veidā, ražojot preces vai sniedzot pakalpojumus. Sociālās uzņēmējdarbības svarīgākais mērķis nav gūt peļņu, bet risināt kādu sociālu problēmu vai radīt labumu sabiedrībai. Starptautiski pieņemts, ka sociālā uzņēmējdarbība apvieno biznesa un sociālos mērķus, kur peļņa nav galvenais mērķis, un peļņas sadale sociālajos uzņēmumos var atšķirties no tradicionālajiem uzņēmumiem, jo peļņa netiek uzkrāta īpašnieku labā, bet tā ir paredzēta, lai atbalstītu uzņēmuma sociālo misiju un investētu to tālākā attīstībā. Tādējādi, peļņa sociālajā uzņēmumā var tikt novirzīta atbilstoši uzņēmuma sociālajiem mērķiem un ieguldījumiem to sasniegšanā, piemēram, daļa no peļņas var tikt novirzīta uzņēmuma sociālo pasākumu finansēšanai, darba ņēmēju apmācībai, kā arī inovatīvu metožu īstenošanai. Līdzīgi kā citos uzņēmējdarbības modeļos, peļņas gūšana sociālajos uzņēmumos atkarīga no uzņēmuma veiktspējas, ieņēmumiem un izdevumiem, bet atšķirībā no tradicionālajiem uzņēmumiem sociālie mērķi ir galvenā prioritāte.

Likuma 2. pants definē sociālo uzņēmumu Latvijā kā sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kurai Likumā noteiktajā kārtībā piešķirts sociālā uzņēmuma statuss un kura veic saimniecisko darbību, kas rada labvēlīgu un nozīmīgu sociālo ietekmi, nodarbinot mērķa grupas vai uzlabojot dzīves kvalitāti sabiedrības grupām, kuru dzīvi ietekmē sabiedrībai būtiskas problēmas (piemēram, sociālo, veselības aprūpes vai izglītības pakalpojumu sniegšana, kā arī specializētu preču ražošana), vai veicot citas sabiedrībai nozīmīgas darbības, kas rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi (piemēram, iekļaujošas pilsoniskas sabiedrības veidošana, atbalsts zinātnei, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzība vai kultūras daudzveidības nodrošināšana).

Saskaņā ar datiem uz 2024. gada 31. decembri Sociālo uzņēmumu reģistrā bija aktīvi 235 sociālie uzņēmumi. Detalizēta informācija par uzņēmumiem, kuriem piešķirts, atņemts vai atcelts sociālā uzņēmuma statuss, tiek uzkrāta Sociālo uzņēmumu reģistrā¹² (turpmāk – Reģistrs).

Sociālie uzņēmumi sniedz sociālo ietekmi dažādos veidos. Aplūkojot uzņēmumus pēc to sociālās ietekmes veida, 19 % uzņēmumu rada sociālo ietekmi, nodarbinot sociālās atstumtības riskam pakļauto mērķa grupu personas (darba integrācija), 11 % uzņēmumu sniedz atbalstu sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām, 51 % strādā uz sabiedrības grupu, kuru dzīvi ietekmē sabiedrībai būtiskas problēmas (izglītība, sports, medicīna, veselības veicināšana, sociālie pakalpojumi), dzīves kvalitātes uzlabošanu, savukārt 19 % uzņēmumu rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, veicot visai sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes (vides un dzīvnieku aizsardzība, kultūras daudzveidība, pilsoniskās sabiedrības veidošana).

Sociālie uzņēmumi darbojas visā Latvijas teritorijā, taču no kopējā skaita 235 uzņēmumiem visvairāk sociālo uzņēmumu – 109 uzņēmumi jeb 46 % atrodas Rīgā, savukārt vēl 60 uzņēmumi jeb 26 % ir Pierīgā. 20 uzņēmumi (9 %) atrodas Zemgalē, 17 uzņēmumi (7 %) ir Kurzemē, 17 uzņēmumi (7 %) atrodas Vidzemē un 12 uzņēmumi (5 %) ir Latgalē.

Kopš Likuma stāšanās spēkā sociālajos uzņēmumos uzsākuši darbu 563 mērķa grupu darbinieki, to skaitā 329 personas ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem, 115 ieslodzītie vai bijušie ieslodzītie, kā arī citu mērķa grupu pārstāvji. 2024. gada nogalē Sociālo uzņēmumu reģistrā bija 38 aktīvi darba integrācijas sociālie uzņēmumi. Šajos uzņēmumos strādāja kopā 185 mērķa grupas personas.

Aktuālā informācija par sociālajiem uzņēmumiem sniegta informatīvajā ziņojumā "Par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību līdz 2025. gadam".¹³

Lai iegūtu sociālā uzņēmuma statusu, sabiedrībai ar ierobežotu atbildību jāatbilst noteiktām prasībām – tās statūtos noteiktiem mērķiem jāatbilst Likuma mērķim un tai jāveic saimnieciskā darbība, kas rada labvēlīgu un nozīmīgu sociālo ietekmi. Iesniegumu par sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu izskata Sociālo uzņēmumu komisija, un sociālā uzņēmuma statusu uz komisijas ieteikuma pamata piešķir Labklājības ministrija.

Sociālajiem uzņēmumiem katru gadu līdz 1. maijam ir jāiesniedz Labklājības ministrijā iepriekšējā gada darbības pārskats, kurā iekļauta informācija par sociālo uzņēmumu īstenotajām un plānotajām aktivitātēm, informācija par sociālo uzņēmumu radīto sociālo ietekmi un tās pārbaudes mehānismiem, darbību kavējošiem un veicinošiem faktoriem, finanšu rādītājiem, kā arī sociālā mērķa sasniegšanai kārtējam gadam izvirzītajiem uzdevumiem.

Lai sociālie uzņēmumi varētu sasniegt savus mērķus un radīt sabiedrībā sociālo ietekmi, vienlaikus saglabājot konkurētspēju tirgū, tiem ir piešķirti atvieglojumi.

Likums paredz tiesības pašvaldībām piešķirt sociālajam uzņēmumam nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, savukārt publiskām personām tiesības bez atlīdzības nodot kustamo mantu sociālā uzņēmuma īpašumā. Sociālie uzņēmumi ir tiesīgi nodarbināt brīvprātīgos. Tāpat sociālajiem uzņēmumiem ir piešķirti uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) atvieglojumi, samazinot ar nodokli apliekamo bāzi par konkrētiem ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem, kuri ir vērsti uz mērķa grupu dzīves kvalitātes uzlabošanu un uzņēmuma sociālo mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā, ka minētie UIN atvieglojumi praksē netiek izmantoti, Ministru kabinets ir iesniedzis Saeimā Likuma grozījumus, kas paredz atteikties no UIN atvieglojumiem (izņemot atvieglojumus par ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām tādiem mērķiem, kuri atbilst sociālā uzņēmuma statūtos noteiktajiem mērķiem). Vienlaikus Likuma grozījumi paredz iespēju daļēji sadalīt sociālā uzņēmuma peļņu (līdz 50% no pārskata gada peļņas), tādējādi paverot iespēju sociālajiem uzņēmumiem nākotnē piesaistīt investīciju kompānijas kā komercsabiedrības dalībniekus. Saeima ir pieņēmusi Likuma grozījumus pirmajā lasījumā 2025. gada 20. novembrī.

Lai stimulētu sociālo uzņēmumu attīstību un nostiprinātu sociālo uzņēmumu ekosistēmu, Labklājības ministrija gan 2014.–2020. gada, gan 2021.–2027. gada ES fondu plānošanas perioda ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējumu īsteno projektu "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai". Projekta ietvaros paredzēts finanšu un konsultāciju atbalsts sociālajiem uzņēmumiem, sabiedrības izpratnes veidošanas un citi pasākumi sociālās uzņēmējdarbības stimulēšanai.

Sociālās ekonomikas veicināšanai kopumā starptautiski vispārpieņemta prakse ir ar sociālās uzņēmējdarbības tēmām saistītu jautājumu iekļaušana izglītības un studiju procesā. Arī Latvijā tiek īstenotas studiju programmas un kursi, kuru ietvaros izglītojamajiem ir iespēja iegūt zināšanas un apgūt prasmes sociālās uzņēmējdarbības jomā.

Tā, piemēram, sociālās uzņēmējdarbības maģistra studiju programmas īsteno Ekonomikas un Kultūras augstskola (programma "Aprites ekonomika un sociālā uzņēmējdarbība"). Vairākās Latvijas augstskolās īstenoto bakalauru studiju programmās ir iekļauts kurss "Sociālā uzņēmējdarbība" (piemēram, Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura studiju programmā "Sociālais darbs", Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas "RISEBA" bakalaura studiju programmā "Uzņēmējdarbības vadība" u.c.). Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē kurss "Sociālā uzņēmējdarbība" ir iekļauts gan bakalauru, gan maģistru studiju programmās, un no 2025. gada maģistru studiju programmā būs arī kurss "Sociālā ekonomika".

Sociālās uzņēmējdarbības nozares interešu pārstāvniecībai 2015. gadā tika nodibināta Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija (turpmāk – LSUA), kas cita starpā ir piedalījusies arī Likuma izstrādē. Tās pārstāvis piedalās Sociālo uzņēmumu komisijas darbā, kas izskata pieteikumus sociālā uzņēmuma statusa saņemšanai un izskata sociālo uzņēmumu gada darbības pārskatus. Viena no galvenajām LSUA funkcijām ir sociālās uzņēmējdarbības jomas interešu aizstāvība, tādējādi LSUA regulāri sniedz priekšlikumus sociālās uzņēmējdarbības tiesiskā ietvara pilnveidojumiem, īsteno daudzveidīgas sabiedrības un savu biedru informēšanas un izglītošanas aktivitātes, sadarbībā ar publisko sektoru veido sociālajai uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi Latvijā.

4.3. Biedrības un nodibinājumi

Saskaņā ar Valsts ieņēmuma dienesta un SIA Lursoft sniegto informāciju 2023. gada 1. janvārī Latvijā kopumā darbojās 24 003 biedrības un 1 902 nodibinājumi, no tām 1373 biedrībām un 234 nodibinājumiem ir sabiedriskā labuma organizācijas (turpmāk – SLO) statuss. No minētā secināms, ka aptuveni 6,3 % no visām Latvijā reģistrētām biedrībām un nodibinājumiem ir SLO. Turklāt SLO statuss ir arī 44 reliģiskām organizācijām. Tādējādi kopā Latvijā 2023. gada 1. janvārī bija 1 651 SLO.

No visām biedrībām un nodibinājumiem, kas ir reģistrētas 2023. gadā, kopā 17 405 (68 %) ir iesniegušas gada pārskatus. Gada pārskatu iesniegušo organizāciju skaits var tikt uzskatīts par netiešu rādītāju organizāciju faktiski veiktajai darbībai un aktīvai iesaistei. Kopumā aizvien proporcionāli mazāks biedrību un nodibinājumu skaits ik gadu savos gada pārskatos uzrāda finanšu aktivitāti. No tām biedrībām un nodibinājumiem, kas ir iesniegušas 2023. gada pārskatus, 63 % uzrāda finanšu aktivitāti, kamēr 39 % iesniegušas gada pārskatu ar "0" ieņēmumu vērtību¹⁴.

Biedrību un nodibinājumu finanšu aktivitāte pēdējos gados samazinās. 2023. gadā kopējie sektora ieņēmumi sasniedza 680 miljonus eiro, kas ir par 8,5 % vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tajā pašā laikā izdevumi pieauga par 9,5 %, īpaši palielinoties izdevumiem – algām un sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Lai gan kopējais ienākumu daudzums paaugstinās absolūtajos apmēros, arvien mazāks biedrību un nodibinājumu skaits gada pārskatos uzrāda finanšu aktivitāti. Lielāko biedrību un nodibinājumu ieņēmumu daļu veido saimnieciskās darbības ienākumi (23,7 %), dotācijas un subsīdijas (20,8 %), savukārt biedru nauda veido 8,6 %. Tāpat ziedojumu apmērs un ziedotāju skaits 2023. gadā kopumā samazinājās.

2022. gadā no visām biedrībām un nodibinājumiem vidējais darba devēju, kuri norādījuši kaut vienu darba ņēmēju, skaits mēnesī bija 2 714 (≈ 11 % no kopējā biedrību un nodibinājumu skaita), tostarp 2 479 biedrības un 235 nodibinājumi. Vidējais darba vietu skaits mēnesī biedrībās bija 13 575 (vidēji 6 darba vietas), savukārt nodibinājumos – 1 885 (vidēji 8 darba vietas).

2023. gadā biedrībās un nodibinājumos kopumā tika nodarbināti 21,6 tūkstoši darba ņēmēju, no tiem 7912 personām vienīgais ienākumu avots bija nodarbinātība biedrībās un nodibinājumos. Kopš 2019. gada biedrībās un nodibinājumos nodarbināto skaits ik gadus samazinās – ja 2019. gadā tas bija 26,9 tūkstoši, tad 2023. gadā 21,6 tūkstoši (samazinājums par 5,3 tūkst. personu). Reģionālā griezumā visvairāk biedrību un nodibinājumu 2023. gadā ar vismaz vienu darba ņēmēju bija Rīgā (1685), bet vismazāk – Latgalē (211)¹⁵.

Lai gan kopējais nodarbināto personu skaits ir šķietami liels, tomēr tie tiek nodarbināti nelielā daļā no visām biedrībām un nodibinājumiem. 18,8 % biedrībās un nodibinājumos ir vismaz viens nodarbinātais, taču 81,2 % organizāciju nenodarbina nevienu personu. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, biedrību un nodibinājumu īpatsvars, kurās ir nodarbinātie, ir pieaudzis no 16,4 % uz 18,8 %. Lielākā daļa biedrību un nodibinājumu 2023. gadā nodarbina tieši vienu personu (1639 biedrības un nodibinājumi) un divas līdz deviņas personas (1386 biedrības un nodibinājumi).

Kā izriet no statistikas datiem, 2022. gadā vidējais darba devēju – sociālo uzņēmumu skaits, kuri norādījuši kaut vienu darba ņēmēju, bija 208, savukārt vidējais darba vietu skaits bija 2 093, proti, vidēji 10 darba vietas vienā sociālajā uzņēmumā. Atšķirība starp vidējo darba vietu skaitu biedrībās, nodibinājumos un sociālajos uzņēmumos ir skaidrojama ar sociālās uzņēmējdarbības normatīvo regulējumu, kas paredz sociālajiem uzņēmumiem pienākumu nodarbināt vismaz vienu algotu darbinieku. Biedrībām un nodibinājumiem šāda prasība netiek izvirzīta.

4.4. Sabiedriskā labuma organizācijas

Lai veicinātu biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to iestāžu sabiedriskā labuma darbību, 2004. gada 1. oktobrī Latvijā stājās spēkā Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir attīstīt sabiedriskā labuma sektoru un sekmēt SLO ienākumu palielināšanu, tai skaitā ziedojumu piesaisti sabiedriskajam labumam ar UIN un iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumiem ziedotājiem, tādējādi veicinot sabiedrības aktuālo problēmu risināšanu, izmantojot SLO kapacitāti un resursus. Uz SLO statusu var pretendēt nevalstiskās organizācijas – biedrības un nodibinājumi, kā arī reliģiskās organizācijas, kuru darbības mērķis ir sabiedriskais labums.

SLO saimnieciskās darbības rezultātā gūtais ienākums nav apliekams ar UIN, ja gūtie ienākumi ir izmantoti attiecīgās SLO sabiedriskā labuma mērķu sasniegšanai vai ieguldīti atpakaļ saimnieciskās darbības nodrošināšanai. SLO saimnieciskajai darbībai vienmēr ir jābūt vērstai uz sabiedriskā labuma mērķa sasniegšanu un katrai SLO individuāli ir jāpierāda, kā saimnieciskā darbība veicinās sabiedriskā labuma ietekmes pieaugumu.

Likumdevējs ir noteicis, ka biedrībai, nodibinājumam vai reliģiskajai organizācijai, kas pretendē uz SLO statusu, ir jādarbojas noteiktajās sabiedriskā labuma jomās. Sabiedriskā labuma organizāciju likumā ir noteikts, ka sabiedriskā labuma darbība ir tāda darbība, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai, it sevišķi, ja tā vērsta uz:

– labdarību;

– cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību;

– pilsoniskas sabiedrības attīstību;

– izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu un slimību profilaksi;

– sporta atbalstīšanu, tajā skaitā augstu sasniegumu sporta, atbalstīšanu,

– vides aizsardzību;

– palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās;

– sabiedrības, it īpaši trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanu.

SLO statusu piešķir Valsts ieņēmumu dienests, balstoties uz izvērtējumu par organizācijas atbilstību SLO statusam un argumentētu Sabiedriskā labuma komisijas atzinumu. Komisijā vienādās daļās ir pārstāvētas nevalstiskās organizācijas un valsts institūciju pārstāvji.

Izvērtējot esošo situāciju sabiedriskā labuma jomā un organizējot diskusijas domnīcās ar SLO pārstāvjiem un iesaistītajām valsts institūcijām, tika secināts, ka pašreiz spēkā esošais Sabiedriskā labuma organizāciju likums Latvijā ir novecojis un traucē attīstīties sabiedriskā labuma sektoram. Tāpēc 2022. gada 29. novembrī Ministru kabinetā tika pieņemts Finanšu ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums "Par sabiedriskā labuma darbību un attīstību", kas paredz skaidrus nosacījumus SLO veikt saimniecisko darbību, atsevišķos gadījumos arī 100 % saimniecisko darbību, ja tas sekmē sabiedrisko labumu, īpaši attiecībā uz sabiedrībai aktuālo un sasāpējušo problēmu risināšanu. Papildus Latvijā tiek vērtēta iespēja noteikt, ka biedrības un nodibinājumi ir UIN maksātāji. Šāda iespēja tiek izskatīta, reaģējot uz Eiropas Komisijas pieprasījumu novērst valsts atbalsta neatbilstības riskus. Plānots izstrādāt grozījumus Sabiedriskā labuma organizāciju likumā, tomēr 2024. gada novembrī lemts par Sabiedriskā labuma organizāciju likuma piedāvāto grozījumu apstādināšanu pēc biedrību un nodibinājumu sektora konceptuālajiem iebildumiem. Pirms turpmākas Sabiedriskā labuma organizāciju likuma grozījumu virzības kā prioritārs ir noteikts uzdevums Tieslietu ministrijai, sadarbojoties ar biedrībām un nodibinājumiem, izstrādāt risinājumu, lai tās biedrības un nodibinājumi, kuri ir neiederīgi šajā sektorā, rastu piemērotāku juridisko statusu.

Kooperatīvo sabiedrību būtība – biedru kooperēšanās kopīgo ekonomisko un citu interešu realizācijai – pilnībā atbilst sociālās ekonomikas pamatpazīmēm. Kooperatīvo sabiedrību gadījumā līdzdalības un demokrātiska pārvaldība izpaužas vairākos veidos. Pirmkārt, kooperatīvā sabiedrība ir atvērta organizācija, tajā var iestāties ikviena persona, kas vēlas saņemt kooperatīvās sabiedrības sniegtos pakalpojumus un apņemas pildīt biedra pienākumus. Kooperatīvajai sabiedrībai ir ierobežotas iespējas atteikt jaunu biedru uzņemšanu. Otrkārt, kooperatīvo sabiedrību raksturo demokrātiska pārvalde. Katram biedram (neatkarīgi no veiktā ieguldījuma kooperatīvās sabiedrības pamatkapitālā) biedru kopsapulcē ir viena balss. Biedri nevar nodot kontroles tiesības pār citām personām. Treškārt, kooperatīvo sabiedrību raksturo biedru ekonomiskās līdzdalības princips, paredzot tiesības un pienākumus kooperatīvās sabiedrības pamatkapitāla apmaksā, kā arī tās izdevumu un zaudējumu segšanā.

Kooperatīvo sabiedrību darbību regulē Kooperatīvo sabiedrību likums. 2024. gada beigās Latvijā darbojās 1451 kooperatīvā sabiedrība. Kooperatīvās sabiedrības darbojas tādās jomās kā: lauksaimniecība, pārtikas ražošana, mežsaimniecība, energoresursu ražošana, patērētāju kooperācija. Ņemot vērā, ka finanšu nozares kooperatīvās sabiedrības regulē atsevišķs likums, Krājaizdevu sabiedrības apskatītas atsevišķā sadaļā (skatīt nākamo sadaļu).

Krājaizdevu sabiedrības ir kooperatīvas finanšu institūcijas, kuru mērķis ir sniegt saviem biedriem finansiālus pakalpojumus, piemēram, noguldījumus un aizdevumus, parasti ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā komercbankas. Šīs sabiedrības darbojas, pamatojoties uz biedru savstarpējo sadarbību un demokrātisko pārvaldību – katram biedram ir vienlīdzīgas balss tiesības neatkarīgi no iemaksātās summas.

Krājaizdevu sabiedrību darbības principi ir:

– kooperatīvais modelis – krājaizdevu sabiedrības ir nevis uz peļņu orientētas organizācijas, bet gan biedru labklājību veicinošas institūcijas;

– savstarpēja palīdzība – aizdevumi tiek izsniegti tikai biedriem, turklāt uz labvēlīgiem nosacījumiem;

– demokrātiska pārvaldība – katram biedram ir viena balss neatkarīgi no ieguldījuma apjoma;

– uzkrājumu veidošana – krājaizdevu sabiedrības veicina biedru finanšu disciplīnu un uzkrājumu veidošanu;

– vietējā vai nozares kopiena – krājaizdevu sabiedrības darbojas lokāli, atbalstot konkrētus reģionus, vai nozares ietvaros, atbalstot šīs nozares darbiniekus.

Latvijā krājaizdevu sabiedrības tiek regulētas saskaņā ar Krājaizdevu sabiedrību likumu, un to darbību uzrauga Latvijas Banka, kas kontrolē to finansiālo stabilitāti un likviditāti.

2024. gada beigās Latvijā darbojās 25 krājaizdevu sabiedrības.

Krājaizdevu sabiedrības ir laba alternatīva tradicionālajām bankām, īpaši tiem, kas vēlas būt daļa no kopienas, kurā finansiālie resursi tiek sadalīti biedru interesēs, nevis peļņas maksimizēšanai.

4.7. Ar sociālo ekonomiku saistītās jomas

Korporatīvā sociālā atbildība (KSA) ir uzņēmumu brīvprātīga iniciatīva, kas integrē sociālos, vides un ekonomiskos apsvērumus to darbībā un attiecībās ar ieinteresētajām pusēm. Tā ietver rūpes par darbinieku labklājību, vides aizsardzību un pozitīvu ietekmi uz sabiedrību kopumā. Lai gan šī iniciatīva aptver plašu uzņēmumu loku, kas nav sociālās ekonomikas dalībnieki, tomēr tās mērķi saskan ar sociālās ekonomikas mērķiem – uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti gan tiešā, gan netiešā veidā, veicināt sabiedrības, ekonomikas un apkārtējās vides ilgtspēju.

Palielinoties KSA izplatībai un atpazīstamībai, šādi uzņēmumi gūst arvien lielāku atbalstu patērētāju vidū, izvēloties produktus un pakalpojumus no uzņēmumiem ar augstu reputāciju, kuri savā ikdienā īsteno vispāratzītus uzņēmējdarbības ētikas principus.

KSA attīstību starptautiskā mērogā ietekmē ne tikai uzņēmumu vēlme ievērot augstus ētikas principus, bet arī ārējie faktori:

– pieprasījums pēc sakārtotas uzņēmuma struktūras un sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības vides, skaidriem principiem un labas reputācijas, kļūstot par piegādātāju ārvalstu kompānijām vai to partneri;

– nepieciešamība iekļūt globālajā tirgū un būt līdzvērtīgam spēlētājam, piedāvājot kvalitatīvus un atbildīgas uzņēmējdarbības principiem atbilstošus pakalpojumus un produktus.

Ņemot vērā KSA iniciatīvas un sociālās ekonomikas mērķu saderību, nākotnē paveras labas iespējas šo divu jomu sadarbībai, kad sociāli atbildīgi uzņēmumi piesaista sociālās ekonomikas dalībniekus kā sadarbības partnerus vai pakalpojumu sniedzējus kopīgo mērķu sasniegšanai.

Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā. Sociālo pakalpojumu veidus, pakalpojumu sniegšanas principus un saņemšanas kārtību Latvijā regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kas nosaka atbildības dalījumu iedzīvotāju nodrošināšanā ar sociālajiem pakalpojumiem starp valsti un pašvaldībām. Sociālie pakalpojumi ietver:

– sociālās aprūpes pakalpojumus personas dzīvesvietā;

– aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās;

– sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personas dzīvesvietā un institūcijā;

– profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus;

– nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 17. panta pirmo daļu: Sociālos pakalpojumus drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir reģistrēts Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrāciju nosaka Ministru kabineta 2017. gada 27. jūnija noteikumi Nr. 385 "Noteikumi par sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrēšanu". Reģistrs ir pieejams Labklājības ministrijas mājas lapā (http://www.lm.gov.lv/lv/socialo– pakalpojumu– sniedzeju– registrs).

2024. gada beigās Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēti 743 unikāli sociālo pakalpojumu sniedzēji (sniedzot jaunu pakalpojumu, tā sniedzējs tiek reģistrēts atkārtoti), no tiem:

– valsts iestādes un to struktūrvienības, filiāles – 51 pakalpojumu sniedzējs,

– pašvaldības iestādes un struktūrvienības – 338 pakalpojumu sniedzēji,

– NVO/privātie – 354 pakalpojumu sniedzēji.

Latvijas diaspora ir liels, daudzveidīgs un arvien aktīvāks resurss valsts sociālekonomiskajā attīstībā. Pētījumi apliecina, ka Latvijas diasporai ir būtiska filantropijas un ieguldījumu loma un vēl neapgūts potenciāls sociālās ekonomikas jomā.

Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktais apjomīgais pētījums par diasporas ieguldījumu Latvijā¹⁶ rāda, ka ievērojama daļa diasporas pārstāvju atbalsta vai ir gatavi atbalstīt valsts attīstību ne tikai ar ziedojumiem kultūras un izglītības projektiem, bet arī ar strukturētākiem ieguldījumiem sociāli nozīmīgos mērķos, ja pastāv uzticama pārvaldība un caurskatāmi ietekmes rezultāti. Tas apliecina, ka diasporas plašā ziedošanas prakse un filantropija var pāraugt par sociālās investīcijas instrumentu, ja tiek izveidota atbilstoša ekosistēma.

2018. gadā pieņemtais Diasporas likums paredz uzdevumu šo resursu mērķtiecīgi izmantot Latvijas attīstībai. Šo mērķu sasniegšanai diaspora tiks iesaistīta sociālās ekonomikas plāna īstenošanā.

2025. gadā Latvijas universitātē tiek veikts jauns pētījums "Diasporas investīcijas Latvijā"¹⁷, kuru plānots pabeigt līdz gada beigām. pētījums analizē Latvijas diasporas ieguldījumu potenciālu valsts ekonomiskajā un ilgtspējīgā attīstībā. Tas identificē galvenos motivējošos un kavējošos faktorus diasporas ieguldījumiem un sniedz ieteikumus, kā veicināt šo potenciālu.

5. Sociālās ekonomikas plāna 2026.–2029. gadam mērķi un rīcības virzienu apraksts

Sociālās ekonomikas plāns 2026.–2029. gadam (turpmāk – plāns) ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas definē sociālās ekonomikas sektoru un paredz veidot vienotu izpratni par šī sektora nozīmīgumu publiskā sektora organizācijās un sabiedrībā.

Plāna mērķis ir atbalstīt un attīstīt sociālo ekonomiku, veicinot tās ieguldījumu valsts sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tas paredz veicināt sabiedrības izpratni par sociālās ekonomikas nozīmi, uzlabot atbalsta mehānismus, kas palīdzētu uzņēmumiem un organizācijām darboties un attīstīties. Plānā ir iekļauti pasākumi, kas vērsti uz vienotas definīcijas par sociālo ekonomiku un tās nozīmi iedzīvināšanu, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas veicināšanu, kā arī finansējuma pieejamības veicināšanu. Plāns ir izstrādāts, ņemot vērā gan Latvijas attīstības vajadzības, gan Eiropas Savienības ieteikumus.

Plāns kalpos kā ietvars, lai:

1) izveidotu koordinētu pieeju sociālās ekonomikas attīstībai valstī;

2) veicinātu dažādu sociālās ekonomikas subjektu sadarbību un atpazīstamību;

3) attīstītu atbalsta mehānismus, piemēram, finansējuma pieejamību;

4) sekmētu sabiedrības izpratni par sociālās ekonomikas nozīmi un tās piedāvātajiem risinājumiem;

5) nodrošinātu saskaņotību ar Eiropas Savienības prioritātēm sociālās ekonomikas jomā.

Lai īstenotu plāna mērķus un uzdevumus, atbilstoši EP ieteikuma struktūrai plāns sastāv no trīs daļām jeb rīcības virzieniem:

1. Institucionālais rīcības virziens: Sociālās ekonomikas tiesiskais ietvars, atbildības sadalījums, uzraudzība.

2. Mērķa grupas rīcības virziens: Piekļuve darba tirgum un sociālā iekļaušana.

3. Sistēmiskais rīcības virziens: Sociālo ekonomiku veicinošo sistēmu attīstība.

Turpmāk apskatīti katra rīcības virziena uzdevumi, pasākumu nepieciešamība un nozīmīgums.

Ņemot vērā, ka Latvijā sociālās ekonomikas jēdziens un tvērums līdz šim nav ticis lietots, nepieciešams identificēt visas iesaistītās publiskās institūcijas (ministrijas, valsts pārvaldes, pašvaldības vai tās apvienojošās organizācijas, plānošanas reģioni), kā arī sociālo ekonomiku pārstāvošās nevalstiskās organizācijas. Šāds forums ir nepieciešams, lai varētu vienoties par visām pusēm pieņemamu sociālās ekonomikas definīciju, kas nebūtu pretrunā ar Eiropas Padomes piedāvāto, kā arī par plāna īstenošanas jautājumiem. Minēto organizāciju pārstāvji, iespējams, varētu veidot sociālās ekonomikas sadarbības platformu, piemēram, konsultatīvo padomi vai līdzīgu formātu, kas cita starpā varētu uzraudzīt arī plāna ieviešanu. Minēto sociālās ekonomikas sadarbības platformu varētu tālāk attīstīt, veidojot reģionālās struktūras, kuru ietvaros plānošanas reģionu pārraudzībā veicinātu pieredzes apmaiņu, kopīgu projektu veidošanu un risinājumu pārnesi starp reģioniem, kā arī iesaistot diasporu, kura dotu ieguldījumu Latvijas sociālās ekonomikas attīstībā un nostiprināšanā. Nākamie soļi varētu būt, piemēram, IT platformas izveide, kas nodrošina sabiedrībai, uzņēmējiem un institūcijām centralizētu, uzticamu informāciju par sociālās ekonomikas dalībniekiem. Šādā veidā tiktu nostiprināta sociālās ekonomikas loma Latvijā ilgtermiņā, īpaši tādās tēmās kā noturība, civilā aizsardzība, aprites ekonomikas veicināšana un lauku teritoriju ilgtspējīga attīstība.

Kā otrs sākotnējais uzdevums, plānots pētījums par esošo situāciju Latvijā, kas kalpotu par faktuālo un informatīvo pamatu sociālās ekonomikas definīcijas sagatavošanai. Viens definīcijas variants sniegts 4.1. sadaļā, taču tas ir provizorisks priekšlikums, kas sākotnēji nepieciešams, lai varētu sagatavot labāk strukturētu plānu.

Sociālajai ekonomikai nav paredzēts pieņemt atsevišķu likumu, bet plānots veicināt sociālās ekonomikas sektoru nostiprināt politikas plānošanas dokumentos – gan šajā plānā, gan turpmākos dokumentos nākotnē. Vienlaikus var tik izskatīta nepieciešamība pašreizējos likumos, kas regulē sociālo ekonomiku veidojošo subjektu juridiskās formas (Biedrību un nodibinājumu likums, Sabiedriskā labuma organizāciju likums, Sociālā uzņēmuma likums, Kooperatīvo sabiedrību likums, Krājaizdevu sabiedrību likums), iestrādāt atsauces uz šo juridisko formu piederību sociālajai ekonomikai, tai raksturīgiem mērķiem un pazīmēm.

Tāpat, lai nodrošinātu informāciju par sociālās ekonomikas sektoru, nepieciešams vienoties par metodi, kādā tiks iegūti dati par sociālās ekonomikas dalībniekiem un kādā formā šī informācija tiks publicēta. Precīzākais, bet arī dārgākais veids šādas informācijas nodrošināšanai būtu tiešsaistes datubāzes – reģistra izveide, sasaistot to ar esošajiem reģistriem, kur tiek reģistrēti attiecīgo juridisko formu subjekti. Vēl viens veids, kā uzturēt informāciju par sociālo ekonomiku, būtu tās datu iekļaušana valsts statistikas sistēmā atsevišķu statistikas rādītāju veidā vai, izveidojot sociālās ekonomikas satelītkontu. Šāda informācija arī būtu ar augstu precizitātes pakāpi, taču būtu pieejama tikai par konkrētiem atskaites datumiem, piemēram, uz ceturkšņa vai gada beigām. Ja nebūs iespējams nodrošināt finansējumu iepriekš aprakstītajām uzskaites metodēm, tad var izlīdzēties ar regulāru pētījumu veikšanu, piemēram, ik pēc diviem vai trijiem gadiem, kuros tiek iegūta sociālās ekonomikas statistika un informācija par sociālās ekonomikas darbības rezultātiem attiecīgā laika periodā. Informāciju par sociālās ekonomikas situāciju iespējams iegūt arī, izveidojot šim nolūkam monitoringa sistēmu sadarbībā ar CSP.

Ņemot vērā, ka sociālā ekonomika ir jauns jēdziens Latvijas institūcijām un sabiedrībai, nepieciešams turpināt pētījumus / izvērtējumus par tās darbību, definīciju, atbalsta iespējām, ekosistēmas nostiprināšanu un citām tēmām, lai nostiprinātu sociālās ekonomikas lomu sabiedrības vajadzību apmierināšanā un uzlabotu tās darbību. Tāpat svarīgi būtu pētījumi par iespēju izveidot valstī vienotu sociālās ietekmes mērīšanas sistēmu, kas varētu kalpot kā ilgtspējīgs rīks sociālās ekonomikas vērtības pierādīšanai un datu sagatavošanai nozares politikas veidošanā.

Šobrīd aktīvie nodarbinātības pasākumi ar mērķa grupu iesaisti ir paredzēti plašam darba devēju lokam, kā arī ir šaurāk mērķēti pasākumi, piemēram, tikai sociālajiem uzņēmumiem. Plāns piedāvā pilnveidot atbalsta pasākumus par mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu nodarbināšanu, kas būtu īpaši piemēroti sociālo ekonomiku pārstāvošiem darba devējiem, tai skaitā paredzot arī prasmju attīstību mazāk konkurētspējīgiem nodarbinātajiem. Svarīgi ņemt vērā, ka sociālajai iekļaušanai un darba integrācijas pasākumiem jārada labvēlīga ietekme uz nevienlīdzības samazināšanu (dzimumu nevienlīdzība, ģimenes politika u.c.). Šie pasākumi sekmētu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, gan nodrošinot produktīvu nodarbinātību, gan veicinot dzimumu līdztiesību darba tirgū. Paralēli nodarbinātības pasākumiem nepieciešams veicināt arī brīvprātīgo darbu kā sociālās iekļaušanas un pilsoniskās aktivitātes veicināšanas pasākumus. Sociālās ekonomikas sektorā brīvprātīgais darbs ir atļauts biedrībās, nodibinājumos un sociālajos uzņēmumos, kas gan skaitliski, gan ekonomiski pārstāv lielāko daļu no sektora.

Papildus nodarbinātības un brīvprātīga darba veicināšanas pasākumiem nepieciešams ieviest un aktivizēt atbalsta pasākumus sociālās ekonomikas subjektiem, kas sniedz pakalpojumus noteiktām sabiedrības grupām, kas ir mazāk aizsargātas (piemēram, bērni, pensijas vecuma cilvēki) vai savā dzīvē saskaras ar sociālām problēmām (piemēram, personas ar invaliditāti, hroniski slimnieki, jaunieši vietās, kur nav nodrošinātas ārpusskolas aktivitātes). Šādus pakalpojumus var sniegt uz biznesa pamatiem (par maksu), taču daudzos gadījumos, kad pakalpojuma saņēmēja maksātspēja ir nepietiekama, var būt nepieciešams publisks atbalsts pakalpojumu sniedzējiem. Iepriekš minētie pakalpojumi var būt orientēti gan uz pakalpojumu saņēmēju dzīves kvalitātes uzlabošanu, gan prasmju un iemaņu attīstību, kas palīdz pakalpojuma saņēmēju sociālajai iekļaušanai un personības attīstībai.

Lai veicinātu sociālās ekonomikas darbības paplašināšanos un attīstību, svarīga loma ir finansējuma pieejamībai. Nevalstisko organizāciju un sociālās uzņēmējdarbības jomā šobrīd ir pieejama Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību neatmaksājamā palīdzība dotāciju veidā, finansējot dažādu jomu projektus konkursa kārtībā vai pieteikumu iesniegšanas secībā. Tāpat biedrībām un nodibinājumiem pieejami citi finansēšanas modeļi: deleģējumi, subsīdijas, valsts kapitālsabiedrību ziedojumi un citi. Savukārt sociālajiem uzņēmumiem pieejama neatmaksājamā palīdzība grantu veidā sociālās uzņēmējdarbības izveidošanai un tās attīstībai. Iespējams, ka nākotnē, piešķirot finansējumu visdažādākajiem sociālās ekonomikas dalībniekiem un dažādiem mērķiem, būtu lietderīgi papildus atbalsta konkrētajam mērķim ņemt vērā arī sociālās ekonomikas aspektu, kas ļautu definēt kopīgus mērķus un kopumā novērtēt dažādo atbalsta programmu sniegto ietekmi uz sabiedrību un valsts ekonomiku.

Tomēr, lai paplašinātu sociālās ekonomikas darbības mērogus, to nevarēs paveikt vienīgi ar neatmaksājamās palīdzības līdzekļiem, jo publiskie resursi ir pieejami ierobežotā apmērā un tādi paliks arī nākotnē. Tāpēc saimniecisku un uz biznesa pamatiem veidotu projektu finansēšana jāveicina arī finanšu instrumentu (aizdevumu, garantiju, ieguldījumu) formā. Šāds finansējuma modelis ir vairāk piemērots sociālajiem uzņēmumiem un kooperatīvajām sabiedrībām, kuras darbojas uz biznesa pamatiem, taču to var izmantot arī biedrības un nodibinājumi savas saimnieciskās darbības finansēšanai. Šobrīd Latvijā ir maz sociālās ekonomikas subjektu, kuru finanšu stāvoklis atļautu piesaistīt finanšu instrumentus (piemēram, sociālo uzņēmumu vidū tikai katrs ceturtais uzņēmums pēc finanšu rādītājiem atbilst Altum kreditēšanas prasībām¹⁸ un tikai katrs septītais Altum granta saņēmējs ir saņēmis arī Altum aizdevumu¹⁹), taču nākotnē, sektoram attīstoties, kredītspējīgu subjektu skaits varētu palielināties. Viens no privātā finansējuma avotiem ir piesaistīt privātos investorus kā komercsabiedrības dalībniekus. Šādu iespēju dos grozījumi Likumā, kuri 2025. gada 20. novembrī ir pieņemti Saeimā pirmajā lasījumā. Grozījumi paredz iespēju daļēji sadalīt sociālā uzņēmuma peļņu (līdz 50% no pārskata gada peļņas), ja sociālais uzņēmums pēdējo trīs pārskata gadu laikā nav saņēmis sociālajiem uzņēmumiem paredzēto atbalstu granta veidā.

Vienlaikus ar finansējuma pieejamību sociālās ekonomikas attīstībai tikpat svarīga ir tirgus pieejamība, tas ir, iespēja atrast pircējus saviem piedāvātajiem pakalpojumiem vai saražotajām precēm. Šeit nepieciešams darboties gan publisko iepirkumu jomā, gan stimulējot privāto uzņēmumu sektoru iegādāties sociālās ekonomikas pakalpojumus un preces. Iepirkumu uzraudzības biroja un Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas mājas lapā ir pieejamas vadlīnijas sociāli atbildīgu publisko iepirkumu organizēšanai, kuros var paredzēt privilēģijas sociālajiem un sociāli atbildīgiem uzņēmumiem vai motivēt piedāvājuma sniedzējus plānot savus pakalpojumus sociāli atbildīgā veidā.

Viens no sociālās ekonomikas attīstības veicinātājiem var būt atbalstošas nodokļu sistēmas veidošana. Kā minēts 4.2. sadaļā, Ministru kabinets ir iesniedzis Saeimā un tā ir pieņēmusi pirmajā lasījumā Likuma grozījumus, kas paredz ar 2027. gadu atteikties no UIN atvieglojumiem, jo sociālie uzņēmumi praksē neizmanto šos atvieglojumus (vienlaikus plānots paturēt spēkā atvieglojumus par ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām tādiem mērķiem, kuri atbilst sociālā uzņēmuma statūtos noteiktajiem mērķiem). Ņemot vērā minēto, un to, ka kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas sociālā uzņēmuma statusu, turpmāk būs tiesīgas daļu peļņas sadalīt dividendēs, šobrīd jauni nodokļu stimuli sociālajiem uzņēmumiem netiek plānoti.

Svarīga loma sociālās ekonomikas attīstībā ir sociālajām inovācijām. Jau šobrīd Sabiedrības integrācijas fondam (turpmāk – SIF) Ministru kabinets ir piešķīris Sociālās inovācijas kompetences centra funkciju, kuras mērķis ir nodrošināt pastāvīgu atbalstu sociālo inovāciju ekosistēmas dalībniekiem, lai palielinātu sociāli inovatīvu starpsektorālu risinājumu piedāvājumu sabiedrībai būtisku problēmu risināšanā. SIF jau šobrīd nodrošina virkni atbalstu pasākumu sociālās inovācijas ekosistēmas dalībniekiem, kā piemēram, īstenojot projektu par atbalstu sociālajām inovācijām sociālo pakalpojumu jomā, īsteno apmācības sociāliem inovatoriem visos Latvijas reģionos, organizē izpratnes palielināšanas pasākumus par sociālām inovācijām un to lomu sabiedrības attīstībā, saved kopā dažādas nozares un to pārstāvjus, veidojot sadarbības tīkla platformu, kā arī nodrošina konsultācijas un finansējuma piešķiršanu sociālo inovāciju iniciatīvām sociālo pakalpojumu jomā. Pateicoties sociālajām inovācijām, iespējams uzlabot gan pakalpojuma produktivitāti, gan tā kvalitāti un atbilstību klientu vajadzībām.

Visbeidzot svarīga loma sociālās ekonomikas sektora nostiprināšanā ir ekosistēmai, kas aptver gan visas iesaistītās puses (sociālās ekonomikas dalībnieki, publiskās institūcijas, pakalpojumu saņēmēji, nodarbinātie un sabiedrība kopumā), gan informācijas apmaiņu, savstarpējus kontaktus, tīklošanās un izglītošanās iespējas. Kā atbalsta pasākumi minētajā jomā varētu būt tīklošanās pasākumi, domnīcas, tematiskās darbnīcas, apmācības, izglītojošie semināri utml. Pasākumos tiktu iesaistīti gan sociālās ekonomikas dalībnieki, gan pašvaldību un valsts institūciju pārstāvji. Sociālās ekonomikas ekosistēmas ietvaros īpaši nepieciešams attīstīt un stiprināt sociālās uzņēmējdarbības ekosistēmu, kas apvieno mazāku dalībnieku loku no sociālās uzņēmējdarbības puses, bet līdz ar to var labāk attīstīt sociālo uzņēmumu sadarbības, pieredzes apmaiņas un kopīgas attīstības iespējas.

Ieviešot Plānā paredzētos pasākumus, tiks izvērtēts, vai katrā pasākumā piešķiramais atbalsts no publiskajiem līdzekļiem ir kvalificējams kā komercdarbības atbalsts saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 5.pantā ietvertajām kumulatīvajām komercdarbības atbalsta raksturojošajām pazīmēm un gadījumā, ja tiks secināts, ka pasākums kvalificējas kā komercdarbības atbalsts, tas tiks ieviests, ievērojot piemērojamā komercdarbības atbalsta regulējuma nosacījumus.

CSP Centrālā statistikas pārvalde

EM Ekonomikas ministrija

FM Finanšu ministrija

IZM Izglītības un zinātnes ministrija

LM Labklājības ministrija

NVA Nodarbinātības valsts aģentūra

NVO nevalstiskās organizācijas

SIF Sabiedrības integrācijas fonds

SIKC Sociālās inovācijas kompetences centrs (SIF struktūrvienība)

VID Valsts ieņēmumu dienests

ZM Zemkopības ministrija

Sociālās ekonomikas plāna 2026.–2029. gadam pasākumi galvenokārt tiek ieviesti nacionālā līmenī un tie attiecas uz Latviju kopumā. Taču attiecībā uz sociālās ekonomikas dalībniekiem ir svarīgi, ka pasākumi tiek īstenoti Latvijas reģionos, iesaistot gan Plānošanas reģionus, gan pilsētu un novadu pašvaldības. Piemēram, sociālās ekonomikas ekosistēmas nostiprināšanai un attīstībai tiks organizēti pasākumi visos Latvijas reģionos, tai skaitā tīklošanās pasākumi, domnīcas, semināri, tematiskās darbnīcas, apmācības.

Atbildīgās institūcijas Sociālās ekonomikas plānā paredzētos pasākumus 2026.–2029. gadā īstenos institūcijām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

Pielikums
Sociālās ekonomikas plānam 2026.–2029. gadam

2023. gada 27. novembrī Eiropas Padome pieņēma Ieteikumu par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi²¹ (turpmāk – EP ieteikums). Dokumentā uzsvērta nepieciešamība radīt labvēlīgu vidi sociālās ekonomikas attīstībai, nostiprinot tās lomu un atpazīstamību Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā. Šajā pielikumā EP ieteikums aprakstīts sīkāk.

Gan Rīcības plāns, gan EP ieteikums definē sociālās ekonomikas dalībniekus kā privātas struktūras, kas:

– ir neatkarīgas no valsts iestādēm un nodrošina preces un pakalpojumus saviem biedriem vai sabiedrībai,

– aptver dažādas juridiskas formas, ieskaitot kooperatīvus, savstarpējas palīdzības biedrības, asociācijas (ieskaitot labdarības organizācijas), fondus un sociālos uzņēmumus, un

– darbojas saskaņā ar šādiem pamatprincipiem un iezīmēm:

– cilvēku, kā arī sociālo vai vides aizsardzības mērķu prioritāte salīdzinājumā ar peļņu;

– lielākās daļas peļņas un pārpalikumu atkārtota ieguldīšana, lai turpinātu īstenot savus sociālos vai vides aizsardzības mērķus un veiktu darbības dalībnieku/lietotāju ("kopējās intereses") un/vai visas sabiedrības interesēs ("vispārējās intereses"); un

– demokrātiska vai līdzdalības pārvaldība.

Atbilstoši Rīcības plānā un EP ieteikumā sniegtajai definīcijai sociālās ekonomikas dalībnieki darbojas ļoti dažādās tautsaimniecības nozarēs: lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā, celtniecībā, lietu atkārtotā izmantošanā un remontā, atkritumu apsaimniekošanā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, enerģētikā un klimata jautājumos, informācijā un komunikācijā, finanšu un apdrošināšanas darbībās, darbībās ar nekustamo īpašumu, profesionālajā jomā, zinātniskajā un tehniskajā darbībā, izglītībā, cilvēku veselības un sociālā darba aktivitātēs, mākslā, kultūrā un mediju jomā. Tas nozīmē, ka sociālās ekonomikas dalībniekus vieno nevis darbības joma, bet vienoti darbības pamatprincipi, kas vērsti uz cilvēku, kā arī sociālo un vides aizsardzību.

Vadoties no Eiropas dokumentos piedāvātā sociālās ekonomikas tvēruma un piemērojot to Latvijā spēkā esošajam juridiskajam ietvaram, tiek piedāvāts Latvijā izmantot savu sociālās ekonomikas definīciju, kas aprakstīta 4.1. sadaļā.

EP ieteikuma sadaļā par darba tirgu un sociālo iekļaušanu tiek akcentēts, kā ar sociālās ekonomikas palīdzību sekmēt piekļuvi darba tirgum un veicināt sociālo iekļaušanu. Tāpat sadaļā sīkāk aprakstīta piekļuve darba tirgum, sociālā iekļaušana, prasmes, sociālā inovācija un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība.

EP ieteikuma sadaļa par sociālo ekonomiku veicinošu sistēmu izstrādi iesaka sociālo ekonomiku iekļaut valsts politikās un normatīvajā regulējumā, attīstīt dialogu starp valsts institūcijām un sociālās ekonomikas dalībniekiem, stiprināt sadarbību starp vietējām un reģionālajām iestādēm, pievērst uzmanību valsts amatpersonu un iestāžu izpratnes veidošanai par sociālo ekonomiku. Tāpat valstij ir jāveicina sociālās ekonomikas dalībnieku piekļuve publiskajam un privātajam finansējumam, kas atbilst finansējuma saņēmēja attīstības stadijai un ir pielāgots tā vajadzībām.

Kā nozīmīga tēma EP ieteikumā minēta piekļuve tirgiem un publiskajam iepirkumam, izmantojot un attīstot sociāli atbildīgus publiskos iepirkumus, kā arī mudinot privātā sektora uzņēmumus plašāk izmantot sociālās ekonomikas sniegtos pakalpojumus.

Attiecībā uz valsts atbalstu ieteikts pēc iespējas labāk izmantot valsts atbalsta noteikumu darbības jomu sociālās ekonomikas atbalstam, kas paredzēts grupu atbrīvojumu regulā (Regula (ES) Nr. 651/2014), vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu regulā un de minimis atbalsta regulās.

Attiecībā uz nodokļu sistēmu ieteikts ES dalībvalstīm nodrošināt, lai to nodokļu sistēmas nekavē sociālās ekonomikas attīstību, un izvērtēt, vai nodokļu sistēmas pietiekami veicina tās attīstību.

Attiecībā uz sociālās ietekmes mērīšanu un pārvaldību ieteikts ES dalībvalstīm atbalstīt ietekmes mērīšanas un ietekmes pārvaldības prakses ieviešanu.

Svarīga loma sociālās ekonomikas attīstībā un nostiprināšanā ir sektora pamanāmībai un atpazīstamībai. ES dalībvalstīm tiek ieteikts palielināt sabiedrības izpratni par sociālo ekonomiku un to, kā tā veicina sociālo un vides mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstīm tiek ieteikts uzraudzīt sociālās ekonomikas attīstību un darbību, veicinot pētniecību un apkopojot statistiku un kvantitatīvus un kvalitatīvus datus izmaksu ziņā efektīvā veidā.

Atsevišķa EP ieteikuma sadaļa veltīta Eiropas Savienības atbalstam, kas galvenokārt orientēts uz informācijas pieejamību (Sociālās ekonomikas vārteja) un zināšanu, pieredzes un prasmju nodošanu ES dalībvalstīm, lai uzlabotu atbalstu sociālajai ekonomikai un padarītu dalībvalstu informāciju savstarpēji salīdzināmu.

ES dalībvalstīm tiek ieteikts pieņemt savas sociālās ekonomikas stratēģijas 24 mēnešu laikā pēc EP ieteikuma pieņemšanas, tas ir, līdz 2025. gada novembrim. Tāpat ieteikts uzlabot administratīvās un institucionālās struktūras visos pārvaldības līmeņos, uzraudzīt un valsts līmenī izvērtēt pasākumus, kas veikti EP ieteikumā izklāstīto mērķu sasniegšanai un ziņot Eiropas Komisijai par progresu šā ieteikuma īstenošanā līdz dienai, kas ir ne vēlāk kā četrus gadus pēc tā pieņemšanas (2027. gada novembris) un vēlreiz piecus gadus pēc tās (2032. gada novembris).

EP ieteikuma izstrādes laikā Latvija kopumā bija atbalstoša attiecībā uz ieteikumā ietvertajiem pasākumiem, kas vērsti uz sociālās uzņēmējdarbības veicināšanu, sociālo iekļaušanu, kā arī piekļuves darba tirgum uzlabošanu. Latvija arī pauda viedokli, ka ir svarīgi nodrošināt ilgtspējīgu sociālās uzņēmējdarbības attīstību veicinošu vidi, tāpat sociālās uzņēmējdarbības jomā īpaša uzmanība ir pievēršama tieši nelabvēlīgākā situācijā esošajām grupām (piemēram, personām ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem). EP ieteikumā tika uzsvērta arī apmācību loma, kas ir jautājums, kuram, attīstot sociālo uzņēmējdarbību, uzmanību ir pievērsusi arī Latvija.

Latvijā jau šobrīd ir radīts tiesiskais ietvars un atbalsta sistēma sociālās uzņēmējdarbības attīstībai, taču salīdzinājumā ar citām valstīm, likumdevējs ir noteicis stingrus ierobežojumu sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, tai skaitā to, ka par sociālo uzņēmumu var kļūt tikai sabiedrība ar ierobežotu atbildību.

Jāatzīst, ka sociālā uzņēmuma definīcija, kas ir nostiprināta Latvijas normatīvajā regulējumā, ir daudz šaurāka par Eiropas Padomes ieteikumā izmantoto sociālās ekonomikas definīciju, kas varētu kavēt sociālās ekonomikas attīstību. Līdz ar to nepieciešams izveidot plašāku jēdzienu, kas ietvertu ne tikai sociālos uzņēmumus, kuriem Likumā noteiktajā kārtībā ir piešķirts statuss, bet arī citus sociālās ekonomikas dalībniekus, paredzot tiem arī papildu atbalsta pasākumus.

Vienlaikus Latvija atbalstīja ieteikumā minēto par ekosistēmas veidošanu un piekļuvi finansējumam, un ka ES fondiem var būt svarīga loma sociālās ekonomikas stiprināšanā.

Latvija īpaši atbalstīja ieteikumā minēto sociālās ietekmes mērīšanas aktualitāti. Tāpat kā būtiska tika uzsvērta sadarbība ar ieinteresētajām pusēm, tai skaitā, organizācijām, kas pārstāv sociālos uzņēmumus, kā arī sabiedrības informētības palielināšana par sociālo uzņēmējdarbību un sociālās ekonomikas sniegtajām priekšrocībām, kā arī savstarpējās mācīšanās nepieciešamība efektīvāku risinājumu ieviešanai.

Latvija novērtē sociālo partneru un jomu pārstāvošo nevalstisko organizāciju iesaisti sociālās ekonomikas attīstībā, īpaši darba tirgus, prasmju, ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības un nodarbinātības jautājumos. Tika uzsvērts, ka, veidojot un stiprinot sociālās ekonomikas ekosistēmu, tiks attīstītas gan sociālās inovācijas, gan arī veicināta sociālā iekļaušana, sociālā aizsardzība, piekļuve darba tirgum un sociālā labklājība kopumā. Šī mērķa sasniegšanai kā nozīmīga tika uzsvērta ne tikai publisko iestāžu un nevalstisko organizāciju, bet arī visu sociālās ekonomikas dalībnieku iesaiste.

Labklājības ministra pienākumu izpildītājs ‒
klimata un enerģētikas ministrs K. Melnis